Plus 10 grādi un laukā zaļa zālīte. Tās nav aprīļa beigas, bet gan nežēlīga janvāra realitāte, kura itin kā ņirgājas par Ojāra Vācieša nemirstīgajām rindām par gadu, kurš ir balts no abiem galiem. Šādi laika apstākļi atsauc atmiņā tipisku Īrijas ziemu (arī pavasari, vasaru vai rudeni), vien pietrūkst brāzmains vējš, kuru pavadītu auksts lietus. Pietika gan šo nodomāt, kad Ziemassvētku rūķis arī pēdējo vēlēšanu jau bija izpildījis.
Ja ziema nav laukā, tad nākas to meklēt alus glāzē. Kaut arī ziemas alus tradīcijas Latvijā nav bijušas pārāk plaši izplatītas, tās nav arī gluži tikai pēdējo pāris gadu tendence – ziemas ali Latvijā ir tikuši brūvēti jau sākot no deviņdesmito gadu vidus. Šogad par ziemas alu parūpējušās četras darītavas. Citi piepūlās vairāk, katru gadu ieviešot sava veida alu, citi – mazāk. Tā nu laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu izmēģināju visu, kas šogad bija pieejams. Visus alus dzēru nevis aukstus, bet istabas temperatūrā.
Sāku ar Aldara Ziemas Tumšo. No preses relīzes var uzzināt cik daudz naudas ieguldīts jaunajā alū. Šoreiz 30 tūkstoši eiro jeb 21 tūkstotis latu. Jāatgādina, ka 2010. gada Ziemas alus izveidē tika ieguldīti 40 tūkstoši latu, Dūmaku un Senais izmaksāja 100 tūkstošus jeb 50 tūkstošu alus katrs, bet Zelta Ruby 70 tūkstošus eiro (49 tūkstoši latu). Secinājumi – šogad izbraukts cauri lētāk. Bez taupības pasākumiem ir arī cita veida jaunumi – Ziemas Tumšais no šī gada ir “Tradicionālās Kolekcijas” sastāvdaļa. Šis pasākums gan liekas mazliet apšaubāms, jo, manuprāt, vienīgie, kam būtu tiesības šajā “kolekcijā” atrasties, ir Apinītis un Porteris, kuriem saknes meklējamas jau attiecīgi 60. un 40. gados.
Bet nu par pašu alu. Izskats ir briesmīgi labs, smarža ir lieliska, kurā smuks ingvers. Man jau patīk. Garšā gan kaut kas salaists ir grīstē. Liekas, ka Ziemas Tumšais varētu būt variācija par Portera misu, bet ar garšvielām. Tāds nepatīkams rūgtums un nevar saprast vai pie vainas ir labi smaržojošās garšvielas vai apiņi. Nez vai pietiek, ka alum vienkārši piegāž garšvielas, tas jādara ar apdomu.
Ar Brāļa Ziemassvētku alu, ir pavisam skaidrs, ka Ziemassvētki ir sabraukuši. Vismaz reizes sešas, katru reizi alum pieberot riekšavu garšvielu, kas bija tieši viena riekšava vairāk nekā vajadzētu. Pirms gada Brālis piedzina savu tumšo alu ar garšvielām līdz maksimālajam slieksnim, radīdams piparkūku mīklas dubultnieku alus pudelē, taču šīgada brūvējums ir to pārspējis. Vairāk par dažiem malkiem ir grūti iedzert, tajā ir par daudz ingvera un par daudz visa pārējā.
No Valmiermuižas šogad trīs gabali, no kuriem var izvēlēties vienu, kas tikšot brūvēts nākamgad. Man izvēles aspekts liekas interesants, taču ar to var mazliet iegrābties brīdī, kad tie, kas balsoja par alu, kas neuzvarēja, uzzina rezultātus. Un stratēģija – visi ali saņēma vienādu balsu skaitu, tādēļ paņemsim labāko no visiem, pēc otrās reizes jau sāk likties aizdomīga. Tad jau bez balsošanas varēja paņemt labāko.
Attiecībā uz Valmiermuižas stiprajiem aliem kā pozitīvs aspekts atzīmējams tas, ka šie ziemas ali nav tumšie, nu gluži kā daži angļu ziemas eili. Nr. 1 stipri atgādina parasto gaišo, kurā ir vairāk salda iesala un mazliet vairāk viegli riebīga alkohola. Nr. 2 ir jau labāks. Tāda sajūta, ka dziļāk norūdzis un tas laikam vienīgais pluss. Vispār šķiet, ka numuri salikti pēc alus labums, jo Nr. 3 jau ir dzerams. Smarža maiga un jauka, garša ir samērā sabalansēta, mazliet jūtams karameļiesals. Diemžēl attiecībā uz visiem šiem aliem liekas, ka tos nogatavināt vajadzētu vismaz dažas nedēļas, ja ne mēnešus, ilgāk un tikai tad vērtēt.
Beigās Cēsu Ziemas Porteris, vienīgais arī bundžās. Nujā, tie, kam vienīgajam ir sava bundžu līnija, var zīmēties. Izskats jau šim lielisks, gan noformējumam, gan alum glāzē. Tomēr garšas frontē līdz ideālam vēl pietrūkst. Pabiezs, viegli saldens, taču turpat sajūtams arī salkans rūgtums, iespējams nogājis kas greizi apiņu frontē. It kā dzerams, bet īpaši daudz negribas.
Kopumā nav nemaz tik slikti, bet nav arī tā, ka kaut kas tik labs, ka gribētos vēl. Diemžēl neviens no šiem aliem neiztur pēdējo testu, kad koridora drēbju skapja dziļumā nejauši atrodu pirms diviem gadiem tur nobāzto mājas alus kasti, kas tur tika nolikta nogatavināšanai. Tajā ir mazliet ieskābis gaišais alus, taču arī paslēpies viens 2010.gada 10. oktobrī pudeļotais porteris, kas visu šo ziemas parādi saliek vienos vārtos. Samtaini maigs un brīnišķīgs ziemas dzēriens. Žēl tikai, ka pēdējā pudele. Tā nu atliek vien gaidīt, kādus labumus nesīs nākamais gads.