Ir dažas darītavas, kurām nav īpaši labi produkti, bet kuras darījušas ļoti daudz, lai popularizētu no labām izejvielām gatavota īsta alus garšu. Viena no tām ir angļu Wychwood (kaut arī izruna var likties līdzīga, vārdam nav nekāda sakara ar raganām, bet gan vietējo meža nosaukumu, kurš atkal cēlies no kādas sakšu cilts apzīmējuma).
Domāju, ka ikviens, kas bijis Lielbritānijas supermārketu alus nodaļā ir šo un citus Wychwood brūvētos alus noteikti ir ievērojis.
Darītavas spēks slēpjas lieliski noformētajās etiķetēs un neiecietībā pret pliekanu alu. Tas viss sākās 1983.gadā, kad veca brūža telpas nopirka anglis Padijs Glenijs (Paddy Glenny), sekoja vēl dažādas pārmaiņas, kuru rezultātā tika brūvēts aizvien labāks alus, bet 1996.gadā tika izlaista produkcija pudelēs, precīzāk, augstāk redzamais Hobgoblin – šis bija pirmais eils anglijā, kura etiķeti rotāja tik apjomīgs zīmējums. Visu lieliski papildināja pietiekoši kritiska un publiski pausta noniecinoša attieksme attiecībā uz masveida lāgera alu, kuru atļautos reti kura alus darītava.
Par šo un līdzīgiem saukļiem un reklāmu Lielbritānijas par reklāmu atbildīgā iestāde – Advertising Standards Authority ir saņēmusi sūdzības, taču nekas nolemts nav ticis. Lai nu kā, Wychwood savas darbības laikā ir piedzīvojis pamatīgu izaugsmi un pašlaik viņi brūvē aptuveni 8 miljonus litrus alus gadā (aptuveni divas Tērvetes). Loģiski, ka tik sekmīgu darītavu kapitālisma haizivis iekāroja pārpirkt – tas notika 2008.gadā un par aptuveni 15 miljoniem mārciņu viņus iegādājās lielākais Lielbritānijas eilu ražotājs Marston’s.
Esmu dzēris gandrīz visus Wychwood brūvētos alu un jāsaka, ka paši ali diemžēl ir tā ne visai, neliekas nekas ļoti īpašs, ieskaitot slaveno Hobgoblin. Samērā normālas kvalitātes angļu rūgtie eili, paviegli un dzerami lielos daudzumos. Tāds angļu Tērvetes Senču. Toties nevar noliegt, ka Wychwood ir pievērsusi ļoti daudzu alus dzērāju uzmanību vienu brīdi traki nīkuļojošam tradicionālo eilu sektoram.
Par reklāmu atbildīgās iestādes ir saņēmušas sūdzības

