Jāsaka godīgi, man īsti nebija skaidrs, kas tas ir par zvēru. Mājaslapa ir ieturēta visai minimālā stilā, bet pēc dažādām preses relīzēm ir noprotams, ka alus darītava alu sāka brūvēt pagājušā gada vasarā, bet pirmais laidiens bija gatavs augustā. Pašlaik alu var iegādāties Rīgā bārā “Rock’n'Riga” un trīs vietās Valmierā, alus pudelēs nav pieejams (paldies Intaram par labojumu, laikam tomēr ir pieejams)
Tomēr ir vairākas lietas, kas mani mulsina. Pirmkārt jau, pasākums izskatās visai mistisks – ražotnē ieguldīti 2.4 miljoni latu, no kuriem trešdaļa ir ES finansējums, pārējais kredīti un pašu īpašnieku ieguldījums. Pusgada laikā pārdošana sākta vien četros krogos, turklāt aldari/s vēl tikai tiek meklēti…nu labi, gan jau šādā veidā iespējams visus ieguldījumus atpelnīt.
Vēl aizdomīgāku dara pārspīlētu izteicienu un publicitātes aura, piemēram, citāts “No citām mazajām alus darītavām atšķiramies ar to, ka mūsu mērķis ir būt patiesai “alus darbnīcai”“, tāpat vietā un nevietā tiek lietots vārds “ekskluzīvs“. Diezgan reti alus darītavas pasaulē par saviem aliem runā kā par ekskluzīviem, to atļaujas tikai milzīgi alus koncerni, kuri izlaiž “ekskluzīvas” škirnes publicitātes, bet ne peļņas radīšanai. Nepasterizēts un nefiltrēts alus, kurš droši vien sastāda lielu daļu no augstākminētās ekskluzivitātes, nav nekas neparasts pat Lavijā, bet no “dabiskām” izejvielām (apiņiem, iesala, rauga un ūdens) alu izgatavo pilnīgi visi Latvijas alus ražotāji. Un kas notiks, ja garša nebūs ekskluzīva, bet tikai laba? Nu labi, visi vienreiz pagaršos, bet vai nākamreiz neizvēlēsies neekskluzīvu un parastu, bet labu Užavas vai Piebalgas alu?
Vēl man nepatīk ģerbonī izmantotais 1764. gads – šajā gadā Valmiermuižā uzcelta galvenā muižas ēka, kurai nav nekāda sakara ne ar alu, ne ar 2008. gadā atklāto alus darītavu. Laikam jau ekskluzīvam alu pieklājas būt dažus gadsimtus vecam. Visbeidzot, dīvains ir pasākums ar filtrāciju – it kā Vamiermuižas alus neesot filtrēts, bet Atļaujā B kategorijas piesārņojošai darbībai Nr. 300, kuru iesniedzis Valmiermuižas Alus, iedaļā par tehnoloģiskajiem procesiem, pārādās ķecerīga rindkopa:
Filtrācija
Tiek izmantots plākšņu filtrs. Filtrācijas princips balstās uz to, lai izlaistu alu caur vairākiem filtrslāņiem ar poru izmēriem – 0.65 mikroni, kuri aiztur arī rauga šūnas.
Kur tad paliek dzīvais alus? Patiesībā sajūtu smagu apkāsienu.
Pagājušajā nedēļas nogalē darītavai nobraucu garām – nevarētu teikt, ka ēka izskatās pārāk pievilcīgi, apkārt žogs un, kā vēsta uzraksts, visu apsargā firma “Respekts”.
Tā kā iekšā parastajiem mirstīgajiem nav iespējams nokļūt, nācās vien brist uz “Rock’n'Riga” 13. janvāra ielā (patiesībā iestādījums samērā labs un ieteicams), lai pagaršotu ekskluzīvi izsmalcināto gardumu.
Alus maksā 2,50 Ls. Par īsti draudzīgu cenu to neuzskatu, bet smalkums prasa upurus. Biju ļoti stingri apņēmies alus garšai pieiet ļoti veselīgi un necensties koncentrēties uz negatīvo. Par laimi, tas nebija pat īsti jādara.
Izskats ir dzidrs dzintara krāsas alus ar ne visai labām putām, kuras ātri sakrītas. Aromāts jau labāks, pietiekoši iesalains ar nelielu augļu smaržu, nedaudz liekas, ka sajūtams raugs. Garšā raugu jau var izjust vairāk, samērā daudz iesala ar viegli ziepjainiem un rūgteniem apiņiem, nedaudz augļi, viegli sauss nobeigums un rūgtena pēcgarša ar viegli saldu iesalu. Samērā interesants elements likās visai izteiktais un nedaudz pikantais raugs, kas lāgeros ir reti sastopama un uzreiz vedināja uz domām par to, ka šis nav viekāršais un miljons veidos tiražētais Eiropas lāgeris, bet Keller/Zwickel/Landbier tipa – nefiltrēts lāgeris, kas tiek noturēts nedaudz ilgāk kā parastais un ir populārs vāciski runājošās zemēs. Tas ir mans iecienītākais lāgeru tips. Tomēr jāatzīst, ka vāciskums šim alum ļoti izteikti “sit” cauri gan iesalā, gan visai mierīgajā, pat minimālajā apiņu pielietojumā un alus varētu nepatikt rūgtenāka alus mīļotājiem.
Secinājumi – Latvijas apstākļiem ļoti labs alus, vidējs-labs Eiropā. Ekskluzivitāti gan nemanīju itin nemaz. Jācer gan, ka pietiekoši labā garša saglabāsies, nevis lēni paliks viduvēji ūdeņaina, kā tās mēdz notikt ar dažiem latviešu aliem.
Nevaru gan teikt, ka šo alu pirkšu turpmāk – manas simpātijas vairāk pieder aldariem, kuri savas receptes izstrādā paši, nevis iepērk un tad pasniedz šādā stilā - Īstā alus “smeķa” atklāšanai tika izmēģinātas un nobaudītas vairāk nekā desmit tradicionālas latviešu alus receptes, līdz tika atrasta pati gardākā. Aizmirsām tikai pieminēt, ka “smeķēšanu” Valmiermuižas alus uzdevumā veica uzņēmums In Mind, kurš par padarīto saņēma gandrīz 90 000 Ls. Man vispār ir ļoti lielas aizdomas, ka tajos preses relīžu tekstos ir visai maz realitātes (kā noskaidrojās, nav veicis).
Alus ir labs, bet kaut kas tajā visā pasākumā man nepatīk. Tāda sajūta, ka visi potenciālie patērētāji tiek uzskatīti par tādiem, kuriem var dažādus murgus stāstīt bez galas un viņi ar pateicīgu smaidu klausīsies un paklausīgi visu pirks.