Pagājušās trešdienas pievakarā pēc vairāku stundu laiskas gulšņāšanas vilcienā un nelielas maldīšanās pa Prāgas ielām beidzot ieradāmies viesnīcā. Pēdējā mirkļa pārsteigumi vienmēr ir tie neaizmirstamākie, tādi kā pelēka granīta plāksne blakus ieejai un ar zelta burtiem angļu un čehu valodās lepni vēsta, ka šajā ēkā 2. pasaules kara laikā atradās slepens Gestapo dzemdību nams, no kura čehu mātēm atņemtus zīdaiņus aizveda uz Vāciju, bet pašas mātes ievietoja koncentrācijas nometnēs. Jāatzīst, ka par nama drūmo pagātni nekas cits, izņemot plāksni, neliecināja, tomēr vakarā ejot pēc interneta uz pagraba dīvāniņu, jo citur bezvadu signāli nevēlējās pulcēties, ienāca prātā ainiņas no Kubrika nemirstīgā “The Shining”, kur puisītis Denijs ar trīsritenīti braukā apkārt pa patumšajiem viesnīcas gaiteņiem un satiek dvīņu māsas, kā arī citus tēlus.
Vispār jau ar drūmām domām nebija daudz laika nodarboties, jo Čehijā vienmēr ir citas lietas ko darīt. Kopš pirms pāris gadiem Čehijā (Prāgā un Brno) nodzīvoju vairāk nekā pusgadu, šī valsts man liekas viena no visjaukākajām Eiropā. Gandrīz Rietumeiropas dzīves līmeņa valsts, kuras iedzīvotājus nav pārlieku samaitājis kapitālisms, arī valoda pietiekoši saprotama. Un kas pats svarīgākais, čehi ne tikai ļoti mīl alu, bet arī taisa vienu labākajiem aliem pasaulē. Tādēļ dažas dienas Prāgā pavadījām ar visai patīkamām izjūtām.
Uz Prāgu braucām absolūti nemoderni, pa zemi, jo maksāt 230 latus čehu aviolīnijām negribējās, īpaši ņemot vērā vispārējo finanšu krīzi un to, ka var aizbraukt reizes astoņas vai deviņas lētāk. Autobusam līdz Varšavai un tālāk ekspresvilcienam nav ne vainas, tas ir ne tikai ātrāk par automašīnu, bet nikni muitnieki neatņem nagu šķērītes, vīlītes un tādus ārkārtīgi bīstamus ieročus kā ūdens pudele, turklāt pat nelaipnākais biļešu kontrolieris neiebilst, ja vēlies dzimtenē atgriezties ar vairāk nekā 20 pudelēm garšīga čehu alus.
Pēc iekārtošanās Gestapo viesnīcā dodamies naksnīgā pastaigā un konstatējam, ka Prāga tomēr ir skaista. Vienīgi žēl, ka šis skaistums ir pilns ar krāpnieciskiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Visus viņu trikus – papildus samaksa par nepasūtītu maizi, papildus samaksa par nevajadzīgām sinepēm, mistiskas naudas summas par kaut ko, ko arī pats viesmīlis nespēj atšifrēt, kā arī vispārējo nespēju pareizi saskaitīt rēķinu esmu jau redzējis iepriekšējo apmeklējumu reizēs un nemaz nebija vēlme pie tiem atgriezties.
Biju jau paspējis aizmirst cik tūkstoši cilvēku pastāvīgi pulcējas pulksteņa pakājē
Nākamajā dienā agri no rīta dodamies uz Kutná Hora – samērā omulīgu pilsētiņu netālu no Prāgas par kuras vecpilsētu zināmu sajūsmu esat izrādījuši arī UNESCO onkuļi un tantes. Viņiem gan ticēt var reti, jo savus atzinības rakstus un titulus tie mēdz piešķirt arī ne pārāk skatāmiem objektiem, tādiem kā Strūves ģeodēziskā loka akmenim Jēkabpilī.
Kutná Hora ar skatiem viss ir kārtībā – kaulu kambaris, kurā mūki buboņu mēra un dažādu vietējo konfliktu rezultātā radušos kaulus saglabāja un nodeva vietējās mākslinieku ģimenes rīcībā un ģimenes tēvs vakaros bērniem no galvaskausiem un pirkstu kauliņiem varēja likt smieklīgas ainiņas. Nu varbūt gluži tā nebija, bet pilnīgi skaidrs zināms ir tas, ka kokgriezējs Františeks Rints sava laika tradīciju garā (līdzīgas konstrukcijas atrodamas arī Romā, Milānā un citur) nodarbojās ar kaulu izkārtošanu piemīlīgu dekorāciju veidā.
Pilsētiņā bez dažiem bariem tūristu, kuri nez kāpēc gandrīz visi nāk no plašās padomjzemes republikām, ir arī pāris pietiekoši glauna izskata baznīcas, dažādas baznīcu palīgēkas un praktiski tūrisma neskarta vecpilsēta. Neskarta, ja salīdzina ar Prāgu. Centrā atrodamas nevis garas rindas ar suvenīru bodēm, bet gan vietējiem paredzētas iepirkšanās paradīzes lauku veikalu stilā, kurā iespējams nopirkt gan jaunas protēzes vecmāmiņai, gan baismīga izskata Bārbijas pakaļdarinājumu mazmeitiņai. Un dārzeņus un bulciņas un lietussargus. Tāpat arī visā apkārtnes ainavā dominē gandrīz tikai vietējie, laikam visi kārtīgie tūristi dzīvo autobusos.
Patīkamu pārsteigumu nākas piedzīvot pat picērijā, kura, kā liekas, ir praktiski vienīgais atvērtais sabiedriskās ēšanas punkts centrā. Jau sagaidām reti sūdīgu ēdienu par Mišelina restorānam pietuvinātām cenām, bet nē – picas ir labas. Nevis uz mīkstas un bālas mīklas pļekas samesti nupat atsaldēta un ūdeņaina poļu dārzeņu masa, pārklāta ar treknas majonēzes un apkaltuša siera kārtu, bet gan pietiekoši kvalitatīvs ēdiens itāļu picu garā, turklāt porcija ir liela.
Pilnīgi žēl, ka jāēd steigā, jo jāiet uz sudraba raktuvēm. Esam iegādājušies biļetes tūrei angļu valodā noteiktā laikā. Jāsaka, ka veco raktuvju apmeklējums ir patiešām interesants, jo šeit saglabājušās viduslaiku raktuves ar mehanizāciju un darba drošību aptuveni nulles līmenī. Pašlaik publikai pieejamās ejas atrastas 1960. gados un kaut arī virs ūdens līmeņa atrodas tikai viens no aptuveni astoņiem raktuvju līmeņiem (30m dziļumā, bet pašas raktuves esot sniegušās līdz pat 600m zem zemes). Arī salīdzinoši seklās ejas rada pietiekoši spilgtu pārliecību, ka darbs raktuvēs, nolaižoties pa šaurajām ejām (līdz pat gandrīz deviņdesmit grādu slīpumam), lielākoties pa tādām, kur var pārvietoties tikai līšus vai četrrāpus pa riebīgi slapjiem un aukstiem dubļiem, nav bijis nekāds saldais. Gaismas nepietiekamības dēļ sudraba dzīslai esat sekojoši pārsvarā ar divām maņām - dzirdi un smaržu. Dzirdi, jo sudraba dzīsla ir mīkstāka par apkārtējiem iežiem, bet smaržu – ja rūdu sakarsēja, tad tā izplatot ķiploku smaržu.
Esmu bijis pietiekoši daudzās tūristiem domātās raktuvēs, tomēr šeit redzētais atstāja vislielāko iespaidu, īpaši ņemot vērā to, ka eja, kur staigājām un kurā labi jūtas tikai kalsns cilvēks zem 1,60m, ir ievērojami paplašināts gaitenis, kas paredzēts ūdens atsūknēšanai. Īstās ejas, par kurām labi izlīstu tikai vidēja izmēra suns, atzarojas uz visām pusēm un grūti iedomāties, ka tur kāds līstu no laba prāta.
Ir gan zināms, ka reti nepatīkamais darbs tika attiecīgi augsti atalgots un var iedomāties, ka pēc grūtā darba racējus katru vakaru sagaidīja izklaides industrija ar plašu programmu. Turklāt arī alum šeit bija nozīmīga loma – kamēr racēji kādas divas stundas sēdēja telpā, kura tika pakāpeniski padarīta aizvien gaišāka, lai neizraisītu redzes bojājumus, tikmēr visi izmantoja laiku lietderīgi un naski cienājās ar alu.
Kutná Hora joprojām atrodas viens aldaris – Dačický. Kaut arī rada maza aldara tēlu, tas ir pietiekoši apzināti, jo darītava pieder Heineken un Dačicky ir tikai viens no pseido-reģionālajiem zīmoliem. Protams, šis alus nav slikts, bet nav arī nekas īpašs. Nu tā, pēc smagas dienas raktuvēs gan jau iet pie sirds pietiekoši labi.
Šī diena arī ir veiksmīga ar to, ka esam piedalījušies arī politiskajos procesos. Visā Čehijā notiek, kā noprotams, pašvaldību vēlēšanas. Un ir vairāk nekā patīkami, ka politiķi nemētājas tikai ar tukšiem solījumiem un lozungiem par to, ka nepieciešamas pārmaiņas. Metro stacijā pie mūsu viesnīcas visiem tiek dalīti pončiki komplektā ar solījumu bukletu. Bukletu izmetam, jo mūs viņu saldie meli nesaista, buldozeram tie sanāca iespaidīgāki, bet pončiks ir pietiekoši ēdams un liekas, ka Zīgerista stila metodes vēlētāju pievilināšanai ne vienmēr jāuzskata par peļamām. Diemžēl vairāk neviens ēdienu par brīvu nedala, lielā kaudzē var dabūt tikai glancētus bukletus uz kuriem attēlotās sejas sola izveidot pārlaimības zemi uzreiz pēc vēlēšanām. Dīvaini gan, ka šis pats pasākums pirms vēlēšanām viņu neaizrauj nemaz.
Pa ceļam, pārsvarā vilcienos, paspēju pagaršot arī vairākus tikai Čehijā nopērkamus megabrūžu darinājums – kaut ko no Krušovices (Heineken), Staropramen (AB-InBev), Kozel (SAB Miller) – nu tā, lai ir skaidrs vispārējais stāvoklis lielo darītavu jomā. Diemžēl ar nožēlu jāsaka, ka supermārketos dominē vieni un tie paši starptautiskie koncerni ar vieniem un tiem pašiem aliem. No mazākajiem redzams vienīgi samērā garšīgais Bernard, bet arī tad reti. Un nevar teikt, ka tā tas ir tikai vienkāršos mazveikaliņos – daudzos normālu vīnu piedāvājums ir visai liels, tai pat laikā alus jomā valda visai nožēlojama situācija. Skumji uz ko tādu raudzīties slavenajā alus zemē.
Nu bija pienācis laiks arī Prāgas labāko krogu apmeklējumam. Labākajiem krogiem nav nekāda ar Šveiku vai pseidotradicionālu iekārtojumu ar dzegužpulksteņiem, kokgrebumiem un čehu šlāgeriem. Mazliet tā kā ārpus centra nomalē, ne pārāk smalkā rajonā atrodas alus pērle – krogs Zly Časy (Ļaunie laiki). Mazliet vairāk kā divdesmit alus krāni uz kuriem rotē mazo Čehijas aldaru labākie izstrādājumi. Pat viduvējību te īsti nav – gandrīz tikai izcilnieki. Dienā nelielais krodziņš pagrabstāvā ir gandrīz pilns un liekas, ka vakarā tajā varētu būt visai grūti tikt iekšā, katrā ziņā, pēc septiņiem visi galdi ir rezervēti. Te jau pat vairs nav ko komentēt – Chotêboř Premium, kas reizē ir viens no retajiem labajiem aliem, kas plašāk pieejams arī pudelēs, dievīgā Dobřanská Hvězda, Valášek Vsetín polotmavý speciál, un nobeigumā Jakub Tmavý, kas ar savu komplekso grauzdēto garšu liek pacelt tumšo lāgeru latiņu. Nešaubos, ka arī pārējie nenogaršotie ali ir tikpat labi.
Tomēr, lai idille būtu pilnīga, krogum blakus ir arī alus veikals ar tādu pat nosaukumu un neizmērojami lielisku piedāvājumu. Ne tikai vietējie ali, bet arī pietiekošs daudzums labu ārzemju brūvējumu – beļģu zelta standarts, lieliski ali no Nīderlandes, netrūkst arī skandināvu Mikkeller, Amager, Nørrebro un Nøgne Ø, tāpat te ir arī pazīstami ASV aldari – Sierra Nevada, Great Divide, Flying Dog, skotu BrewDog. Reti kur Eiropā redzēts tik labs piedāvājums par tik samērīgām cenām.
Visa diena ir pagājusi intensīvās ekskursijās un pastaigās, tādēļ ir pats labākais laiks relaksēties ar nelielu daudzumu alus. Pa TV ir vienīgi franču kanāli un CNN, kuri jau nez kuro reizi pievēršas Čīles ogļraču izglābšanas melodrāmai. Labi, ka mums līdzi ir pirātu sarūpēts fails un varam aplūkot kā ar saviem Meksikas nelabvēļiem tiek galā slavenais Mačete. Jāsaka, ka cērt visai pieklājīgi un akurāti. Domājams, ka govs kautķermeni pēc visiem likumiem spētu sadalīt 10, maksimums 15 sekunžu laikā.
Sestdienas pastaigu pa pilsētu uzsākam iegriežoties Pivovarsky Dům – krogu ar alusdarītavu, kura arī neatrodas centrā. Laikam pat čehiem vienpadsmit no rīta ir pārāk agrs, tādēļ krogā esam pirmie. Vieta ir interesanta, pilna ar dažādām alus darīšanas lietām no 20.gs. sākuma, taču viss nav izkārtots ierasti kičīgajā a la tradicionālā zemnieku sēta manierē. Turpat ir divi ar kaparu apkalti raudzējamie katli, bet aiz stikla sienas redzamas vairākas atvērtas raudzējamās tvertnes, kur dzelteni brūnganas putas met pēc mēneša dzeramais alus.
Raudzēšanas tvertnes, raugoties no ēdamajām telpām. Tās paslēptas aiz stikla sienas, taču ērtākai fermentācijas apskatei ierīkots spogulis
Arī šejienes alus ir interesants – vispirms tiek izmēģināts Korpřirové – nātru alus viegli zaļā krāsā. Tāda sajūta, ka būtu paņemts kušķis svaigu jāņuzāļu, sablenderēts un pievienots raudzējamam katlam. Rezultāts ir labs – alus ar vieglu zāļu garšu un paliekošu rūgtumu. Īpatnējs un garšīgs. Ne sliktāks ir Tmavý, kura burvīgajā garšī labi jūtams tumšais grauzdētais iesals.
Nātru alus, dzīvē pat liekas vēl nedaudz zaļāks
Šādā vietā ilgi palikt nevar, jo var sanākt nopietni aizsēdēties. Turklāt mums uzrodas ne pārāk jauki kaimiņi – pāris gados no plašās kaimiņzemes, kuri vispirms dodas pie letes un ilgi un nedaudz kašķīgi skaidrojas par alus līdzņemšanas iespējām, izraisot smīnus no apkalpojošā personāla puses. Tad pāris ar drūmu skatu un kausiem priekšā apsēžas pie pavisam netāla galdiņa. Liekas, ka nākšana uz alus templi viņiem bijis bezmaz spiests pienākums.
Pēc Aņģela rajona apskates (te, Vltavas otrā krastā atrodas arī milzonīgā Staropramen darītava) uzejam Strahovas kalnā paskatīties zelta rudeni tuvplānā un Prāgas centru no augšas. Pie reizes jāaplūko vai tāpat kā pirms gadiem četriem, klintīs nedaudz zem slavenā Petrinas torņa vēl joprojām alās dzīvo bomži. Bomžu vairs nav, vien skats no to apkaimes uz Prāgu, kā vienmēr, ir labs.
Pie paša Petrinas torņa notiek viduslaiku balagāns, kurā apvienots viss labākais no vairākiem gadsimtiem, ieskaitot taukos čirkstošus desu rituļus un dāmas nenosakāma laika perioda kleitās, bet nadzīgs puisītis ar arbaletu rokās, kā man liekas, tēmē man tieši virsū. Vispār netēmē, jo tēmēt viņš acīmredzami nemāk, par laimi, pareizi šaut arī nē.
Pa ceļam iegriežam arī Strahovas klosterī. Tā kā čehi pārāk daudz ar dieva daudzināšanu neaizraujas, tad klosteris vairāk slavens ar to, ka tajā ir arī alus darītava, kuras darinātie ali tiek uzskatīti par vieni no labākajiem Prāgas zemēs. Kaut arī skaitās, ka alu šeit dara kopā 1628. gada, šie ir pietiekoši klasiski meli. Brūvēt beidza jau 1907. gadā un līdz pat 2000.gadam, kad tika veikta pamatīga rekonstrukcija, tur vienkārši atradās klostera lopu kūts. Visi Klašterní Pivovar Strahov ali ir nosaukti Sv. Norberta vārdā. Šim svētajam, kurš ir drošu dzemdību aizbildnis, ar Strahovas klosteri īsti nav nekāda sakara, vienkārši viduslaiku klosteriem vienmēr patika piesaistīt iespējami daudz svētu kaulu. Patiecoties imperatora Ferdinanta II pūlēm, aptuveni 17.gadsimtā Norbertu beidzot izdevās iegūt no Magdeburgas klostera, jo Luters bija šo vācu pilsētu apgānījis ar savu sprediķošanu un katoļiem, tai skaitā mirušajiem, vairs tur nebija ko darīt.
Klostera alus ir aplam dārgs, bet tas tikai čehu mērogā – jebkurš Vecrīgas krodzinieks nosmīkņātu uzzinot, ka par trakoti dārgu varētu nosaukt alu, kurš maksā aptuveni 1,70 Ls. Normālā Prāgas krogā retāku un labāku alu cena ir zem lata, tādu parastāku un masveida – vēl lētāk. Ne jau par velti ir dzirdēts teiciens, ka 20% latviešu alus cenas sastāda visas izmaksas, sava daļa tiek nodokļiem, bet atlikusī un pati lielākā daļa dota nesamērīgajai peļņas norma un pārsteidzīgi paņemto banku kredītu atmaksai.
Šeit gan dzeru tikai tumšo – St. Norbert Tmavý, kas ir vienkārši debešķīgs, ar pilnīgu un bagātīgu buķeti, kurā jūtams patīkams raugs un noteikti ir labākais šajā braucienā baudītais dzēriens. Apkalpošana, kā sieva izsakās, ir “Vīnes stila”, apkalpotāja steidzīgi un pavirši visu samet uz galda, kafiju izšļakstot uz visām pusēm un pat īpaši necenšas izrādīt jebkādu pieklājību. To gan šoreiz var paciest labā alus dēļ.
Kamēr dzeram alu, klostera alus dārza pagalmā ienāk divi Šveiki Austroungārijas kareivju pelēkajās formās un viņu virsnieks. Visi ir samērā omulīgi un labprāt pozē fotoaparātiem, bet pēc tam naski aiziet pēc alus. Drīz vien ierodas vēl vairāki un drīz jau visa krogus iekštelpa ir pilna. Kā noklausāmies, tad tuvumā notiek kāda filmēšana un laikam aktieri nolēmuši brīvo laiku izmantot lietderīgi.
Šveiki staigā pa krogus pagalmu
Esam arī atklājuši, ka ne vairāk kā piecdesmit metrus no viesnīcas ir krogs ar plašu piedāvājumu no Černá Hora darītavas. Ar Černa Hora produkciju esmu iepazinies arī agrāk un atzinis to par lielisku, bet diemžēl pašā krogā tikt nav vienkārši. Pirmajā vakarā mūs atšuj uzreiz, jo krogā neesot sēdvietu. Šādu atrunu dzirdu pirmo reizi, jo kaut arī sēdvietu patiešām nav, mums nebūtu problēmu omulīgi pastāvēt pie letes, bet te laikam cita kārtība. Atgriežamies pēdējā vakarā, vietas ir un alus arī. Vispirms Velen – ļoti atsvaidzinošu un vieglu kviešu alu ar tikko manāmu rauga garšas klātbūtni, kuram seko gaišais Natur – viens no labākajiem vājājiem aliem kādu esmu baudījis ar gaisīgu apiņu klātbūtni.
Nujā, vēl nākamajā dienā ir atpakaļceļš ar vilcienu un nokļūšanu aizvien aukstākos un aukstākos apgabalos. Silda vienīgi apziņa, ka līdzi brauc vēl vairāk nekā divdesmit pudeles pasaules garšīgāka dzēriena. Nest to visu ir smagi, bet vienalga patīkami.
Ar šādiem ceļabiedriem vienmēr patīkami braukt kopā
Labākās adreses:
Zly Časy
Čestmírova 5, Praha 4
Pivovarsky Dūm
Ječná/Lípová 15, Praha 2
Pivovarsky Klub
Křižíkova 17, Praha 8
Klašterní Pivovar Strahov
Strahovské nádvoří 301, Praha 1