Gēteborga nav īpaši smuka. Kaut kas līdzīgs Ventspilij, parasta ostas pilsēta, smuki izkrāsota un aptuveni piecdesmit reizes lielāka. Tomēr tas, kas jau pirmajā mirklī to atšķīra no jebkuras Latvijas pilsētas bija visur plīvojošie varavīksnes karogi par godu jūnija sākumā gaidāmajiem LGBT svētkiem, tos manīja pat uz visiem autobusiem un tramvajiem. Tā kā nekur nemanīja vaimanājošu un melnos lakatos satīstītu mūziķa sievu ar krustu kaklā un sūdu maisu padusē, nācās vien pieņemt, ka šeit ir darīšana ar samērā civilizētu sabiedrību. Pilsētā, protams, ir arī standarta tūristu izklaides komplekts – Rātslaukums, kaut kādas baznīcas un neinteresanti pieminekļi, kā arī neiztrūkstošās gājēju ielas ar iepirkšanos un butikiem, kuros par necilvēcīgām cenām var nopirkt dažādus veidojumus ar ļoti apšaubām funkcijām.
Tomēr viena no galvenajām Gēteborgas pievilcībām slēpjas alū. Pavisam konkrēti, bārā Tre Små Rum, kas tulkojumā nozīmē Trīs Mazas Istabiņas. Bārs slēpjas parastā mājā, pagrabstāvā un, kā jau nosaukumā teikts, sastāv no trim mazām istabiņām, no kurām centrālajā ir stiklots skapis, pilns ar alus pudelēm, bet pa vidu – bārs ar kādiem deviņiem krāniem.
Izvēle šajā vietā ir lieliska un nobaudāmi daudzi no labākajiem skandināvu aliem. Te ir daudz labuma, taču tie ir salīdzinoši grādīgi un tā kā skaidrība man tikai viena, tād pārāk izvērsties nav iespējams. Vēl viens relatīvās atturības iemesls ir cena, alus maksā aptuveni piecus latus glāzē. It kā jau šāda cena Skandināvijai ir gandrīz piedienīga, tomēr algu saņemu atbilstoši Latvijas standartiem, tadēļ pārāk daudz šāda prieka atļauties nevaru.
Bārs atrodas sarkanīgajā mājā pa labi, aptuveni tur, kur tas Volvo ar garo aizmuguri apstājies. Kaut gan bildē visi ir Volvo.
Bārmenis ir samērā kolorīts tips ar melnām raga brillēm, viegli saskrullētām biezām, kraukļa melnuma ūsām un mana vectēva cepuri galvā. Viņš neizskatās pēc uzspēlēta hipstera, bet gan tādas personas, kuram jebkāds cits ietērps nemaz nepiestāvētu. Un alu pārzin labi, māk gan ieteikt labāko, atbilstoši vēlmēm, gan par konkrēto alu pastāstīt vairāk nekā kaut kur dzērumā dzirdētu urbāno leģendu. Nu neko, ņemu pirmo alu un eju sēdēt ārā.
Šāds skats paveras, kad sēž pie galdiņa bāra ārpusē. Nekas īpašs, protams. Vispār apkārtne izskatās pēc jaunu cilvēku iecienīta rajona.
Närke InternationAle (6,5%) ir Indijas gaišais no slavenās Närke Kulturbryggeri. Ja smaržā nekā īpaša nav, tad attiecībā uz garšu tā teikt viss nevar. Viegls rūgtu dūmu mākonis, kas lēnām pieaug un izplešas un pārņem visu savā varā, mazliet paskarbs, mazliet pat sāļš, ļoti grūti to aprakstīt. Pa ceļam SAS glancētajā žurnālā lidmašīnā lasīju rakstu par smaržu ražošanu Francijas dienvidos un kā piemēru parfīmu kompleksumam viens no smaržu nama štata odējiem žurnālistam stāstīja, ka pat salīdzinoši ikdienišķas smaržas, piemēram, jūras, ir briesmīgi grūti precīzi raksturot. Es to nevarētu galīgi namaz. Bet pavisam skaidri jūtu, ka Narke InternationAle garšā noteikti ir jūra – vismaz tāda sajūta, kāda pārņem atklātas un mazliet vējainas jūras krastā. Nu tādas kā Ziemeļjūra vai Atlantijas okeāns.
Smukais InternationAle glāzē. Izskatās jau burvīgi.
Tālāk nolemju pamēģināt kaut ko tumšāku, diemžēl neviens no pasaulslavenajiem Närke porteriem nav, tādēļ paņemu citu zviedru darinājumu - Sotholmen Extra Stout (7,0%) no Nynäshamns Ångbryggeri. Melns kā velns un smaržo pēc svaiga grauzdējuma. Nedaudz pat atgādina Latvijā darināto cigoriņu-ozolzīļu kafiju, jāsaka gan godīgi, ka pēdējo esmu tikai pasmaržojis, bet neesmu iedrošinājies iedzert. Garša ir samērā līdzīga smaržai ar ļoti sausu nobeigumu, kā jau stoutam pienākas. Par spīti tam, ka šis alus ir it kā vienkāršs un formāls, tam piemīt kāda neizprotama pievilcība, kas rada vēlmi atkal un atkal izbaudīt tā katru malku. Tas laikam skandināviem izdodas, viss ir vienkāršs, atturīgs, bez liela pompa, toties neizsakāmi patīkams.
Tā nu sēžot un malkojot alu, ievēroju, ka krogs ir arī ielas pretējā pusē. Ārpusē viss noklāts ar angliskiem uzrakstiem un liek man nepatīkami nodrebināties. Man nepatīk bāri, kuri ir butaforiski angļu krogu atdarinājumi. Šīm imitācijām reti kad piemīt autentisks šarms, bet tajās nekad trūkst viens vai vairāki platekrāna televizori ar bumbas dzenātājiem un dažkārt vēl stūrī mirgo kaut kādi automāti. Tas viss novērš domas no alus, dažkārt tam pat kļūstot par neviena neievērotu trešā plāna aktieri. Manuprāt, bāram ir jābūt mazliet smagnējam, bez lieka tingeltangeļa, lai tikai gaišais un zeltainais dzēriens būtu iedvesmojošākais un pats, pats centrālais elements. Lai alus lēnām un nesteidzīgi raisa sarunas un vakara gaitā izvelk no dvēseles visas drūmās un sliktās noskaņas un tās nobāž kaut kur stūrī sapūšanai. Un tad no kroga var iznākt ārā tikpat apgarots kā deviņpadsmitā gadsimta latvietis no sestdienas vakara pirtiņas.
No pārdomām par krogus būtību atgriežoties pie mazajām istabiņām, alus tajās ir tik labs, ka nevaru atturēties no trešās glāzes – vēl vienas IPAs, šoreiz jau dāņu brūvējuma, Mikkeller 10 (6,9%). Etiķete ir tais pašās visur vērojamās varavīksnes krāsās un šoreiz tās simbolizē alum pievienotos 10 apiņus, konkrēti Warrior, Simcoe, Centennial, Cascade, Chinook, Amarillo, Nelson Sauvin, Nugget, Tomahawk un East Kent Golding – visi tie jau izmantoti šīs darītavas izlaistajos tā sauktajos “single hop series“, kad pēc vienas un tās pašas receptes darinātam alum liek dažādus vienas šķirnes apiņus. Kad kādā ēdienā vai dzērienā tiek kopā samaisīts tik daudz labuma, mani uzreiz pārņem skepse, jo salikot kopā 10 pašas garšīgākās un labākas lietas var izveidoties ļoti pretīgs maisījums. No otras puses, arī rosols, kurā viss tiek sajaukts, manuprāt, ir viens no pasaules ģeniālākajiem ēdieniem.
Bet šis alus noteikti neliek vilties. Pēc dabas tas ir samērā nikns, taču var just, ka alū tā veidotāji pratuši izvilkt tikai labāko, kas konkrētajai apiņu šķirnei piemīt. Garšas nepārklājas, bet no pirmā malka līdz pēdējam mainās un nemitīgi papildina viena otru, ļaujot izbaudīt rūgto apiņu milzīgo daudzveidību. Liekas, ka šis ir viens no lieliskākajiem aliem, kādu nācies baudīt.
Nujā, tad vakars ir galā un saku atvadas gan alum, gan Gēteborgai. Nākamajā pēcpusdienā bezgalīgu prieku sagādā Īslandes vulkāns, šoreiz jau ar izrunājamu vārdu, kaut kas uz Gundegas pusi. Pelni arī esot savādāki, it kā mazāk bīstami. Lidmašīna gan tiek atcelta tieši tāpat kā gadu pirms tam. Seko bezgalīgi garlaicīgs brauciens autobusā uz Kopenhāgenu, dirnēšana lidostā kopā ar citiem bēdubrāļiem un citi labumi, tomēr garšīgais Gēteborgā baudītais alus vēl ļoti ilgi neiziet no prāta.