Trapisti jeb cisterieši (Ordo Cisterciensis Strictioris Observantiae) ir ārkārtīgi reliģiozu Romas katoļu mūku ordenis. Savu dzīvi viņi velta dievam pat tik lielā mērā, ka lielāko dienas daļu klusē, lai varētu iedziļināties svētajā un visos pārējos garos.
Attiecībā uz alu, par kuru neglābjami būs runa, svarīgs ir tikai viens – lai nodrošinātu klosteru eksistenci, klusējošie trapistu mūki ražo un ārpasaulei pārdod dažādas preces, pārsvarā pārtiku. Vēl interesantāk – trapistiem nav aizliegts lietot alkoholu, tādēļ no aptuveni 170 klosteriem visā pasaulē, seši Beļģijā un viens Nīderlandē ražo alu. Tik labu, ka gan BeerAdvocate, gan RateBeer, gan individuāli alus nogaršotāji tos atzīst par pasaulē labākajiem aliem, godpilnajā pirmajā vietā ieceļot Westvleteren 12. Plašākai publikai pazīstamākie trapistu ali ir Chimay, Westmalle, Orval un Rochefort, no kuriem dažus var nopirkt arī Latvijā. Principā neviens no šo darītavu aliem netiek saukts savādāk kā par izcilu, nekādu viduvējību vai dranķīšu tur nav.
Lielākā problēma ar trapistu aliem ir tāda, ka to milzīgā popularitāte rada nevajadzīgu spiedienu uz trapistu mūkiem, kuri teorētiski cenšas piekopt iespējami askētisku dzīvesveidu. Daži klosteri (īpaši Chimay) uz nebēdu paplašina savu alusdarītavu, citi nē. Spilgtākais piemērs pēdējam ir Westvleteren, kuri, par spīti nenormālajam pieprasījumam, atsakās palielināt ražošanas jaudas, jo viņiem ienākumu pietiekot. Tādēļ, lai alu iegādātos, mēnesi iepriekš tas jārezervē, alu pārdod ne vairāk kā 2 kastes uz vienu automašīnu (tas maksā aptuveni eiro līdz pusotru pudelē), alu arī aizliegts pārdot tālāk. Protams, pēdējais aizliegums tiek visai sparīgi pārkāpts un, ja Beļģijā Westvleteren alus maksā trīs līdz desmit eiro pudelē (tas ne vienmēr ir nopērkams), tad ārpus Beļģijas cena var pieaugt vēl pamatīgāk.
Westvleteren alus ir interesants ar to, ka tam nav etiķetes. Visa informācija par alu atrodama uz korķīša.
Ja es nekad trapistu alus nebūtu dzēris, es uzskatītu visu pasākumu par krāpšanu un mākslīgi uzkurinātu interesi, tomēr pēc vairākkārtīgām nogaršošanām šis alus kļuva par vienu no iemīļotākajiem. Gluži par iecienītāko nē, jo augstā alkohola satura dēļ tas nav baudāms pārāk lielos daudzumos.
Vispirms par alus darītavām un to ražošanas jaudām. Tātad, ir septiņas alus darītavas, kuras attēlotas kartē – viena Nīderlandē, sešas Beļģijā, visas klosteros. Trapistu alus (un citi trapistu produkti) ir aizsargāta preču zīme un to atļauts izmantot tikai alus darītavām, kuras atrodas trapistu klosteru sienās un par šī pasākuma ievērošanu rūpējas International Trappist Association.
Grafikā redzams to gadā saražotā alus apjoms miljonos litru. Salīdzinājumam – Bauskas alus gadā saražo aptuveni 4,3 miljonus litru alus, kas gandrīz 10 reizes var pārsniegt mazāko klosteru tilpumus. Vēl jāņem vērā, ka visu trapistu alus darītavu produkciju eksportē uz vairākiem desmitiem valstu.
Trapistu alus parasti ir Belgian Blond Strong Ale tipa (Blond, Dubbel, Tripel un Dark Strong apakškategorijās), stiprumā no 3.5 līdz 12 %, tomēr parasti pazīstamākas ir stiprās versijas, kuras pagrabā iespējams uzglabāt līdz pat divdesmit gadiem un vairāk. Visai interesanta trapistu alus darītavu iezīme ir tā, ka mūki savām vajadzībām lieto tikai vājākos (no 3.5 līdz 5%) alus, kuri parasti nemaz nenonāk pārdošanā, bet grēcigajiem ļautiņiem labprāt notirgo visu stipro.
Chimay. Manuprāt, pazīstamākais un viens no labākajiem plaši pieejamajiem trapistu aliem. Katrai šķirnei ir savādākas krāsas etiķete – baltā (8%), sarkanā (7%) un zilā (9%). Zilais alus (pazīstams arī kā Chimay Grande Réserve) ir populārākais un arī man garšo vislabāk no visiem Chimay aliem, tas ir nedaudz rūgtens, ar samērā interesantu pikantu raudziņa piegaršu. Chimay parasti arī ir lētāks par pārējiem trapistu aliem.
Orval. Samērā savdabīgs darinājums. Plaši tiek izplatīta tikai viena versija, 6.9%. Šajā alū ir ļoti labi sajūtama visai īpatnēja garša, kura angliski tiek saukta par horse blanket (zirga deķis). Tas nav kaut kas smirdīgi pretīgs, bet īpatnējs un grūti raksturojams salduma un skābuma sajaukums, kas rodas atšķirīgu raugu izmantošanas rezultātā. Tāpat Orval alū samērā labi sajūtams apiņu rūgtums, kuru visai grūti atrast citos trapistu alos. Noteikti interesantākais no visiem.
Rochefort. Šīs darītavas produkcija man garšo vislabāk. Rochefort mūki brūvē trīs alus, divus var brīvi nopirkt visā pasaulē – Rochefort 8 (9.2%) un Rochefort 10 (11.3%). Abi divi ir lieliski, pilni salduma, žāvētu augļu un samērā labas alkohola garšas. Tāds alus, kuru forši iedzert, ziemā snauduļojot pie kamīna.
Westmalle. Viena no “lielajām” trapistu alus brūvētavām, ražo trīs alus, no kuriem divus var nopirkt – Westmalle Dubbel (7%) un Tripel (9.5%). Šajā gadījumā man labāks liekas Dubbel, kurš. Tripel ir samērā dīvains, nedaudz asāku garšu un ražots, izmantojot Pilzenes iesalus.
Westverleteren. Samērā nepazīstams plašākais publikai, tomēr gandrīz jebkura alus cienītāja iekāres objekts, jo kā jau minēju, gan Westvleteren 8, gan 12 tiek uzskatīti par vieniem no pasaulē labākajiem aliem. Man sanācis pagaršot tikai 12 versiju un kaut arī alus bija izcils, to nenosauktu par pasaulē labāko. Noteikti gan pirktu vēl, ja vien cena nebūtu tik augsta.
Achelse Kluis. Mazākie no visām darītavām, ražo piecus alus, stiprumā no 5 līdz 8%, no kuriem pudeļoti tiek tikai trīs. Visi ali lieliski, bet, salīdzinot ar pārējiem trapistu aliem, tādi visai viduvēji.
Koeningshoeven. Vienīgā trapistu alus darītava, kura atrodas ārpus Beļģijas, reizē arī lielākā un “komerciālākā” trapistu darītava. Uz produkcijas ne vienmēr parādās darītavas vārds, bet gan La Trappe zīmols, kas ir populārāks eksportējot. Vairāki viņu ali nopērkami Stockmann, smukās baltās keramikas pudelēs par aptuveni trīs vai četriem latiem. Kaut arī garša nav slikta, manuprāt, tā nopietni atpaliek no pārējiem trapistiem – tas varbūt tāpēc, ka tā liekas maigāka, ne tik stipra un izteikta.
Noteikti jāpiezīmē, ka lieta ar trapistu alu nav tik vienkārša. Trapisti ir vieni no pazīstamākajiem beļģu aliem, tādēļ arī citas alus darītavas daāždos veidos ir mēģinājušas izmantot šo nosaukumu. Piemēram,arī Brouwerij St. Bernardus ilgu laiku bija trapistu alus ražotājs, taču šis nosaukums viņiem tika atņemts 1992. gadā, jo visa ražošana nenotika klostera teritorijā. Man gan nebūtu nekas pretī, ja šo nosaukumu viņi būtu paturējuši, jo tādā gadījumā noteikti uzskatītu šo darītavu par labāko.
Nobeigumā varu vien secināt, ka trapistu alus ir izcils un to, iespēju robežās, ieteiktu nogaršot katram.