Ziemas alus 2010

Katru gad’ no jauna,
Ziemas alus nāk,
Pie mums zemē ļaunā un …

Laikam amerikāņu filmās esmu redzējis, ka šādu dziesmu dziedot bērniņi Anglijā, kurā ar samērā gaudeno dziedāšānu diedelē naudiņu pirms Ziemassvētkiem. Un jāsaka, ka bērniņi dzied pareizi  – arī šogad jau trešo reizi pēc kārtas salīdzināju Aldara un Cēsu brūvējumus.

aldaris cēsu ziemas porteris

Vispirms lielākais, tātad Aldaris. Viņš nāk ne tikai ar lētāko cenu, bet kopā ar uz pudeles kakliņa uzspraustu padomu bukletu un recepti kā alu pagatavot siltu. Protams, šajā mirklī tā vien niez mēle izteikties, ka ziemas siltalu līdzīgā veidā sāka reklamēt viena cita Vidzemes darītava jau pirms gada un vai tik nebūs nedaudz nošpikots, bet es neko neteikšu. Vien to, ka, manuprāt, siltalum šis nez vai ir pats piemērotākais, es labāk ņemtu īsto Porteri, tur vajag intensīvāku garšu.

Aldaris Ziemas (5.8%) ir dzidrs, tumšā dzintara krāsā ar milzīgām un nedaudz brūnganām cietām putām, kas gan diezgan ātri sakrītas, pat pārāk ātri. Pēc laika glāzē ir iebrūnas krāsas šķidrums ar brūnganu putu pļeku pa virsu. Aromāts ir karameļu, viegli saldens, bet noteikti gribētos ko intensīvāku.

Garša ir nedaudz dīvaina vispirms – saldena, neliels grauzdējums, kas pāriet aizvien izteiktākā rūgtumā, kuru papildina viegla siltuma sajūta. Mutē paliek patīkama, liekas, ka pat nedaudz saldena pēcgarša.

Ar Cēsu tik viegli vis nebija. Cēsu Porteris tika iepazīts ilgāk un pamatīgāk, jo Cēsu alus pagājušājā piektdienā aicināja uz sava portera degustācijas pasākumu alus restorānā Merlins (starp citu, nākt drīkstēja visi un tas bija pilnīgi par velti, manis tviterī publicēto noteikti drīkst uztvert nopietni).

Jāsaka, ka man tā bija pirmā reize, kad aiz letes apkalpoja un uz jautājumiem atbildēja  gan alus darītavas vadība, gan galvenais aldaris. Un par viņu alu drīkstēja teikt visu, kas ienāca prātā.

aldaris cēsu alus
Cēsu galvenais aldaris Māris stāsta par savu jaunāko veikumu

Lai padarītu vakaru interesantāku, notika neliela aklā degustācija, kur Cēsu Porterim pievienojās daži čehu tumšie un Edgara mājās brūvētais porteris. Man sanāca atpazīt trīs no tiem – pašu Cēsu Porteri (tas nebija grūti, jo tika pirms mirkļa dzerts), Edgara alu un Kozelu. Jāteic, ka konkurentu izvēle nebija tik neiederīga kā varētu šķist no malas,  jo šis alus tiešām vairāk atgādina ierasto tumšo lāgeri, nevis klasisku angļu porteri.

Tomēr tā vakara iespaidus nebūtu godīgi salīdzināt ar Aldara Ziemas alu, jo jāatzīst, ka mucā pildītais alus bija salīdzinoši labāks. Tomēr man ir arī pudele, kuru atvēru citā dienā, precīzāk, vakar.

Cēsu Portera (6,2%) putas ir visai līdzīgas Aldara Ziemas, tomēr nedaudz stingrākas un ilgst mazliet ilgāk. Krāsa arī mazliet tumšāka un tas jau saprotams, ja Aldara ir vienkārši Ziemas alus bez pretenzijām, tad šis vismaz nosaukumā jau ir orientējies portera virzienā. Aromāts ir viegli iesalains, bet gribētos kaut ko stiprāku.

Garšā vismaz sākumā vairāk dominē iesals, bet kopumā alus ir labi, ja ne pavisam lieliski nobalansēts un uz malka beigām ir atkal patīkami sildoša sajūta. Liekas, ka šeit iesals nedaudz izteiktāks un alus nav tik viegls cik Aldara variantā. Tomēr lai nu kā, arī šis nav tāds porteris kāds man labpatiktos – biezs, tumšs, gandrīz melns un pagalam aromātisks jaukums, kuram klāt neko par uzēst neprasītos.

Kopumā liekas, ka gan viens gan otrs ir par plānu manai patikšanai, jo atgādina tumšo lāgeru un porteru hibrīdu, kur no portera ir mazākā daļa. Kaut arī abu alu kvalitāte atbilst savai cenai (ap 60 santīmiem) un zinu, ka publika Latvijā prasa tieši šādu brūvējumu, vismaz man gribētos kaut ko tumšāku, biezāku un rūgtāku. Varbūt nākamgad…

PS.  Ja mans viedoklis nepatīk, drīkst apskatīt šo (tas gan krievu valodā, bet pietiekoši izsmeļošs).

Neliela Cēsu Alus izstāde Patentu Tehniskajā bibliotēkā

Nesen internetos uzgāju, ka Patentu Tehniskajā bibliotēkā marta un aprīlī ir Cēsu Alus 420 gadu izstāde. Tā kā izrādījās, ka nekad nedzirdētā bibliotēka atrodas pašā centrā – Vecrīgā, Doma laukumā, tad tur aizgāju.

Adrese ir Skārņu iela 17, tieši Doma laukumā, kur vasarā ir No Problems. Katru dienu līdz 18.00, trešdienās līdz 19.00

Protams, pasākumā par pirmajiem 300 no šiem 420 gadiem nav ne vārda, kā jau tas sagaidāms attiecībā uz šāda veida leģendām. Visu arī grūti nosaukt par izstādi, drīzāk tas ir stends.

Divos stendos salikti daži vispārīgi dokumenti, dažas fotogrāfijas un etiķetes
Un tad vēl malā vitrīnā dažas vecās pudeles un kādi kausi

Vienalga, interesanti bija paskatīties un ja gadās iet garām, var uz 5 min tur ielūkoties, apskate neko nemaksā. Speciāli iet gan laikam nav vērts.

Ziemassvētku alus – Aldaris un Cēsu

Ziemassvētki bez alus nav nekādi Ziemassvētki, tā vismaz domā Aldaris un Cēsu. Tādēļ Aldaris šodien izvadās savu Ziemassvētku alu pa krogiem Vecrīgā. Interesanti, protams:

…vairāk nekā 50 “Aldara” darbinieki uz 14 Vecpilsētas krodziņiem zirga ratos piegādās jaunāko no Aldara aliem – Ziemassvētku alu…

Tā saka NRA. Nabaga zirgs, kurš būs spiests to visu gan jau iereibušo baru tik ilgi paciest. Cēsu alus, protams, neatpaliek. Tas ne tikai izlaiž Ziemassvētku alu, bet Mītavu ir ietērpis salkanā Salaveča rotā, kuru darinājis norvēģu mākslinieks Bjorns Hurri.

Pēc mājaslapas spriežot, cienījamo mākslinieku gan vairāk aizrauj elfi, orki, džedaji un cita necilvēcīga ne šīs pasaules radība, bet gan jau ar šādām sīkām haltūrām var naudu nopelnīt vairāk. Protams, Mītava  ar orku ar asiņainu muti būtu daudz interesantāka, bet šoreiz runa nav par viņu, tas alus man negaršo, ar Salaveci vai bez.

Runa ir par diviem porteriem, kurus jau minētais Aldaris un Cēsu izlaiž. Manuprāt, viņu brūvētais porteris ir vienīgais, kādēļ šīs darītavas nevar pilnībā norakstīt, jo ar saviem porteriem tās gandrīz vienmēr parāda, ka ir spējīgas ražot arī labu alu. Protams, jautājums kādēļ viņas tā nedara visu laiku, šeit būtu īsti vietā.

Manuprāt, smukāks tomēr ir Cēsu

Vispirms Cēsu Porter (6.2%). Izskatās ne visai, man nepatīk, ja putas ir nenoturīgas, bet uzreiz paliek par tādu plānu un netīru kārtiņu uz alus. Smarža gan smuka, bet pavāja – saldens iesals, nedaudz maizi atgādina, viegli piededzis, kopumā patīkami. Garša interesanta, bet bišķīt pliekana, vismaz sākumā viegli nes pēc alkohola, tad asi un rūgteni apiņi, kas nedaudz pat savelk muti. Pēcgarša gan maigi salda. Es laikam teiktu, ka tam visam ir vēl vismaz mēnesi vai dažus jānostāvas un tad paliks labāks. Tā arī izdarīšu ar kādu pudeli. Bet nevaru teikt, ka man šīgada izlaidums liktos garšīgs. Pagājušā gada Christmas Porter gan patika.

Aldaris Ziemassvētku (5.8%) nekādus pārsteigumus nesagādā. Gaiši brūns un ļoti dzidrs ar samērā lielām un noturīgām putām, patīkamu smaržu ar vieglām garšvielām, var sajust krustnagliņas nedaudz. Garša gan sākumā liekas pavāja, kaut kāds iesals ar karameli, bet tad paliek tāda nedaudz asi zāļaini rūgtena. Nedaudz “vieglāks” par tradicionālo porteri, samērā labi dzerams, bet uz beigām sāk likties nedaudz ūdeņains. Nezinu vai garšo precīzi tāpat kā pagājušā gadā, bet visai līdzīgi.

Ja godīgi, esmu vīlies. Bet nu bonuss Cēsu alum par to, ka vienmēr jauns alus, bet Aldarim, ka nav vismaz sliktāk kā pagājušajā gadā. Laikam vislabāk šitie ali garšotu karstā veidā, kad pievienotais cukurs kompensē garšas nepilnības. Protams, varēja jau arī citas darītavas kaut ko uz Jēzus dzimšanas dienu izlaist.

Pārdomas par dzīvo alu

Uz šo ierakstu mani pamudināja manis iemīļotais Cēsu alus (tas laikam tāpēc, ka Cēsu alus aktīvāk nekā citi komunicē dažādus interesantus apgalvojumus). Konkrēti šis teikums, kuru teikusi mana jau divreiz citēta Cēsinieku pārstāve:

Alus darīšanas leksikā un teorijā nav arī tāda teiciena kā dzīvs alus – tas vairāk ir mārketinga triks. Esam ar alus tehnologiem nopietni runājuši, kas ir dzīvs, nedzīvs alus. Pēc būtības alu var uzskatīt par dzīvu, ja pēc tā iepildīšanas pudelē tajā turpinās rūgšanas process un līdz ar to tajā turpina dzīvot arī baktērijas. Tas ir alus, ko reāli var uzturēt četras līdz piecas dienas. Tomēr neviena alus darītava nespēj piedāvāt alu ar tik īsu derīguma termiņu. Tādēļ ir iekārtas, kas nodrošina higiēnisku iepildīšanu pudelēs, lai alus varētu saglabāties vairākus mēnešus, nemainot kvalitāti.

Par dzīvā alus terminu un mārketingu es pilnībā piekrītu. Man pašam termins “dzīvais alus” nepatīk, jo tas neko neizsaka, tā vietā daudz labāk ir teikt nepasterizēts, nefiltrēts vai vēl savādāks.

Tomēr šis citāts arī lieliski raksturo kādēļ es nemīlu atsevišķas alus darītavas. Tā kā šīm brūvētavām bieži ir izdevīgāk ražot viena tipa produktu, lai izvairītos no diskusijām vai liekiem paskaidrojumiem, patērētāju apziņā no visām pusēm tiek iepotētas dažādas nepatiesas atziņas.

Kā jau zināms, problēmas ar alu, kurā pēc pildīšanas pudelē turpinās rūgšanas procesi, īsti nav. Pareizi un higiēniski pildīts šāds alus glabājas gadiem vai pat gadu desmitiem ilgi (tas atkarīgs no alus veida un alkohola procentiem), ir daudzas pasaulē slavenas alus darītavas, kuru pilnīgi viss produkts var tikt uzskatīts par „dzīvo”. Šādu alu pārdod parastajos veikalos un tam ir tāds pats glabāšanas laiks kā filtrētajam alum. Nez kādēļ tūkstošiem mājas alus darītāju mājas apstākļos brūvētie produkti, nefiltrēti vai daļēji filtrēti, bet pareizi pildīti, var glabāties mēnešiem? Šajā gadījumā neiet runa par to, ka alu nereti vislabāk baudīt svaigu.

Protams, ideja par šāda alus nespēju glabāties var rasties no izlejamā alus tirdzniecības vai alus pārliešanu nedezinficētās koka mucās tālākai izplatīšanai – loģiski, ka šādos apstākļos alu patiešām ilgi glabāt nevar. Tik un tā visai dīvains ir šāds alus industrijā strādājoša vadošā darbinieka vispārināts apgalvojums.

Tātad, ja mēs, lielā alus darītava taisīsim „dzīvo alu”, tam būs vairāki ļaunumi:

  • lai kā arī būtu, rauga uzvedība nav paredzama, īpaši attiecībā uz karbonizācijas līmeni. Raugs ir dzīvs, jebkurai dzīvai būtnei var ienākt prātā visdažādākie gājieni un atbilstoši ir lielāka iespēja, ka daļa produkcijas var sabojāties. To pierāda gadījums ar Lost Abbey darītavas par samērā ekskluzīvo uzskatītais un dārgais The Angels Share, kad neveiksmīgas karbonizācijas dēļ sabojājās viss 2008. gada brūvējums.
  • alus nav dzidrs. Un klasiskais patērētājs, kuram visu laiku no masu medijiem ir paurī borēts, ka jebkuram alum jābūt atšķaidītu čuru dzeltenam un absolūti dzidram, to var nesaprast. Manuprāt, katram alus dzērājam būtu drīzāk jāskaidro, ka alus pudele ar rauga duļķēm ir vien dažas stundas jānostādina (piemēram, ledusskapī) un, lejot glāzē, pudeles saturs nav jāizlej pilnīgi līdz galam. Ir arī daudzi ali, piemēram, vācu kviešinieki, kuri pirms lietošanas tieši jāsaskalina, lai rauga nosēdumi noteikti tiktu izlieti glāzē.
  • tas nenotiek pa fikso. Tur laikam ir vislielākā sāls. Labāk pārdot lielu daudzumu lētas masas nekā mazāku daudzumu dārgākas, ekonomikai strīdēties pretī nevar. Tikai tad nevajag to lēto masu saukt par alu, augu tauku maisījumu arī aizliedza saukt par krējumu.
Visiem garšo zelta lietus
Visiem garšo zelta lietus

Rauga atliekām ir divi galvenie plusi, kuri tad arī atsver visus mīnusus – dabiskā karbonizācija un garša. Filtrējot un pasterizējot tiek iznīcināta daļa alus. Nez kāpēc visai bieži tiek slavēti nefiltrēti/nepasterizēti ali, kad tos dod nogaršot alus darītavā, bet tajā pat laikā alus filtrāciju pieņem kā dabisku procesu? Iespējams, šeit piesienos nevietā, jo gaišajiem lāgeriem, īpaši pilzeniekiem, teorētiski piedien caurspīdība, tomēr žēl, ka tas tiek attiecināts uz visiem aliem.

Tāpat dabiskā karbonizācija – pudelēs, kur alus ar rauga paliekām tiek papildus nogatavināts (bottle-conditioning), karbonizācija rodas nevis no ogļskābās gāzes piešprices, bet gan dabiskā veidā. Tas ir garāks process, nav īsti pierādīts ka dabiskais CO2 ir labāks par mākslīgo, bet tiek uzskatīts, ka šādā gadījumā burbulīši ir mazāki un attiecīgi „maigāka” garša un tie no šķidruma izdalās lēnāk – alus glāze daudz lēnāk „atšālēsies”.

Beigās jāpiebilst, ka Latvijā nebrūvē pudelēs nogatavinātu alu, bet plašāk nopērkams pudeļots īsti nefiltrēts ir tikai viens – „Brālis nefiltrētais”, laikam gan tam jāpieskaita arī arī Brūvera Weissbier un LIDO alus. No izlejamajiem pievienojas Brenguļu un Aldara Kviešu. Daļēji filtrēti ir vēl daži – Užavas, Piebalgas, Krāslavas, LIDO (bet tikai atsevišķi izlejamie!!!), tas laikam viss.

Stāsts par Cēsu Alus Special

Unikāls, neatkārtojams, garšīgs un daudzus līdzīgus un visiem sen zināmus epitetus saviem aliem velta gan igauņu A. Le Coq, gan latviešu Cēsu Alus, gan lietuviešu Ragutis, kuri visi omulīgi mājo somu alus koncerna Olvi paspārnē. Tomēr daža laba (es laikam pat iedrošinātos teikta visa) šo darītavu produkcijas unikalitāte ir aizdomīga un unikalitātes pārbaudīšanai tika izvēlēts Cēsu Special 1590. Pats alus jau pat nav īpaši slikts, bet šoreiz runa nav par garšu.

special
Domāju, ka līdzība ir nepārprotama
Te atšķirīgās etiķetes var daudz smukāk redzēt
Te atšķirīgās etiķetes var daudz smukāk redzēt. Mani fascinē dažādās medaļas, piemēram, lietuviešu alus tās esot saņēmis par konkrēto brūvējumu. Par latviešu un igauņu medaļām vēsture klusē. Galvenais, ka katram ir tieši divas. Apbrīnojama sakritība pat sīkumos.

Gan Lietuvā, gan Igaunijā šis alus tiek pildīts arī bundžās, domājams, ka arī Latvijā tās drīz parādīsies. Alkohola saturs visiem ir 5.2% un uz visiem rakstīta tradicionālā pasaka par attiecīgās alus darītavas ilgstošajām tradīcijām. Es pat neteiktu, ka tradicionāla, tur tiek 10 balsīs dziedāts par alus darīšanas neizsakāmi vecajām tradīcijām, A. Le Coq tās ir 200 gadus vecas, Ragutim ap 150, bet Cēsu Alus visus saliek vienos vārtos.

Nu labi, bija slinkums un paņēmām vienu un to pašu fonu un burtus, mārketinga un dizaina speciālisti var teikt. Par recepti man šaubu nav – A. Le Coq darītavā man tika apliecināts, ka visas savas receptes izstrādā paši un tās ir unikālas. Drošības dēļ visiem iesaistītajiem alus kombinātiem aizsūtīju īsu pastiņu ar aptuveni šādu jautājumu: “Jūsu konkrētais alus pēc skata ir visai līdzīgs tam un tam kaimiņvalsts alum. Vai to saturs ir pilnīgi vienāds?”.

A. Le Coq
These are not same beers as A.Le Coq Special is produced in Estonia in A.Le Coq Brewery, Cesu Special in Latvia in Cesu Brewery.  [Tie nav vieni un tie paši ali, jo A.Le Coq Special ražo Igaunijā, Cēsu Special Latvijā Cēsu Alus darītavā]

Cēsu Alus
AS „Cēsu alus” piedāvātais produkts „Cēsu Special” un Igaunijas alus darītavas A le Coq ražotais alus „A Le Coq Special” nav viens un tas pats produkts. […] Lai arī ražots pēc vienādas receptūras, tomēr ražošanas process katrā alus darītavā ir atšķirīgs, tādēļ arī  garšas īpatnības pielāgotas katras valsts lokālajam tirgum.

Ragutis
Volfas Engelman Rinktinis and Cesu Alus Special is produced in Ragutis, Lithuania. [Volfas Engelman Rinktinis un Cēsu Alus Special ražo Ragutī, Lietuvā]

Es nerunāšu par pretrunām, teiksim, igaunis zin, ka Cēsu Special ražo Cēsīs, bet lietuviete, ka Lietuvā (Uz Cēsu Alus pudeles kā ražotājs minēts Ragutis). Nu tas ir mazsvarīgi, galu galā, viņu ali tiek ražoti pa visām malām un kā viens darbinieks var zināt, no kura kakta viņi nākuši. Skuju tev nacionālā identitāte.

Bet Cēsu Alus ar nekonkrētību apgarotā atbilde ar mani iepriecināja visvairāk. Vienāda receptūra, bet dažāds ražošanas process…. Es domāju, ka Cēsīs diezgan labi atšķir vecmāmiņas pankūku recepti, kura rakstīta uz taukiem noķēpātas nodzeltējušas lapiņas un karājas pie sienas piesmēķētā lauku virtuvē no industriāla alus receptes, kur vissīkākās brūvēšanas detaļas norādītas ar lielu precizitāti. Un ja alus receptē rakstīts, ka ūdenī jābūt tādām un tādām minerālvielām, tik un tik iesala jāvāra tik un tik grādu temperatūrā… Ja nemaldos, tad ekskursijās diezgan lepni tiek izrādīts lepnais ražošanas komplekss, kur viss notiek uz grama simtdaļām ar bezmaz sekundes tūkstošdaļas precizitāti.

Protams, tas viss bez praktiskas pārbaudes ir tukša muldēšana. Vispirms paldies lasītājam Pipukam par pūlēm, no Igaunijas atsūtot alu. Vērtētāju panelis, kurš sastāvēja no alus pasākuma nr. 2 dalībniekiem, centās būt maksimāli objektīvs.

O jā, garša ir neatkārtojama, Cēsu Special 1590 garšā jūtama gadsimtu laikā uzkrātā unikālā Cēsu pils pelējuma īpašie skābenie toņi, kas patīkami rezonē ar maigi saldeno iesalu un dižciltīgajiem aromātiskajiem apiņiem. Savukārt A. Le Coq 1890 garša ir mūsdienīgāka un modernāka, ļaujot izjust apburošu un sulīgu augļu estēru buķeti. Ragutis Volfas Engelman ir nedaudz robustāka un asāka, toties izteiktāka, ar vīrišķīgu apiņu skarbumu, kas lieliski nobalansē viegli karamelizēto iesalu.

Šitāds jau būtu skaisti, bet šoreiz jāsaka – ne sūda nekā. Šis alus viens no otra atšķiras tāpat kā Rasas un Limbažu piens, kurus pilda no vienas kannas uz vienas un tās pašas līnijas. Vispār jau pēc ilgas garšošanas tika pamanīta atšķirība starp Ragutis/Cēsu Alus produktu un A. Le Coq ražojumu. Igauņu brūvējumam ir tāda kā asāka piegarša, nedaudz izteiktāka apiņu garša. Abi Lietuvā ražotie gan ir vienādi kā divas ūdens lāses.

Man pat nav skaidrs kādēļ šāds muļķīgs cirks ir nepieciešams – ar kaut kādiem aplinkus mājieniem izlikties, ka alus ir dažāds, bet izmantot vienu un to pašu iepakojumu un saturu…nu labi, es saprotu, ka lētāk ir paņemt somu laipni piedāvāto recepti, uzlīmēt dažādu valodu etiķetes un nedaudz tās individualizēt, atbilstoši vietējam tirgum. Nedrīkst jau aizmirst, ka alus ražotāji ir nevis altruistu biedrība, bet parasti kapitālisti. Bet tik un tā man šis pasākums nedaudz atgādina patērētāju mānīšanu.

Par tādu es neuzskatu gadījumu, kad, piemēram, Carlsberg alu ražo visās pasaules malās, tas ir pietiekoši normāli. Bet par negodīgu es sauktu pasākumu, ja Aldaris, zinot, ka vietējam tirgum labāk patīk vietējie ražojumi, izlaistu parasto Carlsberg alu ar nosaukumu Kārļakalns 1937 un cita starpā piebilstu, ka ražo kvalitatīvu alu tieši no šī gada, nekur pašu Carlsberg nepieminot. Protams, ka  daudzu patērētāju galvās šāds pasākums liktu asociēt alu ar kaut ko unikālu, paša Aldara izstrādātu.

Tāpat arī Cēsu, nekur jau viņi nesaka un neteiks, ka tieši šis alus ir izstrādāts Cēsīs. Tā vietā viņi līmē divdomīgas etiķetes un maļ savas vecās dzirnas par Cēsu alus gadsimtiem ilgajām tradīcijām. Maļ un maļ, kamēr cilvēki sāk uzskatīt, ka Cēsu alus pats patiešām ir izstrādājis pats savas receptes vai ražo visus pašlaik pārdošanā esošos alus ar Cēsu Alus zīmolu.

Nobeigumā lieliski iederas šis Cēsu alus E. Zatleres teiktais, attiecībā uz alus darītāju pašregulācijas kodeksu, kuru Cēsu alus diezgan ilgu laiku pat neparakstīja:

“Mūsu atbildībā ir rūpes par patiesas un pilnīgas informācijas nodošanu patērētājam – gan darbs pie alus darītāju pašregulācijas kodeksa izstrādes, gan iesaistīšanās patērētāju informēšanas un izglītošanas projektos”.

Alus kultūra Cēsu Alus stilā

Šādi izsakās Zatlere (ne Lilitiņa, bet cita; tā kas Cēsu alus valdes priekšsēdētāja):

Arī šajos ekonomiski smagajos apstākļos turpinām attīstīt dzērienu kultūru Latvijā un ar inovatīvu pieeju esam raduši iespēju patērētājiem ietaupīt šajos ekonomiski grūtajos apstākļos. Piemēram, jaunais alus kokteilis Beershake sevī apvieno divus slāpes veldzējošus dzērienus: alu un kolu, kas Latvijas alus kultūrā ir unikāls savienojums.

Dzērienu kultūras attīstīšana ūdeņainam alum pielejot saldu ķīmisko limonādi. Šāds apgalvojums ir vienkārši drausmīgs.

No NRA raksta.

Latviešu Ziemassvētku ali

Šogad samērā lielu pārsteigumu sagādāja Aldara Ziemassvētku Alus un Cēsu Alus Christmas Porter. Pārsteigumu ne tikai tādēļ, ka garša ir laba, bet arī tāpēc, ka Latvijas aldari beidzot ir uzdrīkstējušies un izlaiduši kaut ko vairāk par pierastajiem lāgeriem (tumšajiem, gaišajiem vai stiprajiem). Aldarim gan ik pa laikam izdodas samērā veiksmīgi ali, piemēram, Rīga 800 vai Uguns alus. Tāpat Oriģinālais, Kviešu un visi pārējie, kuri aizgāja pa skuju taku. Kā lasīju, tad tādēļ, ka neesot pietiekošs pieprasījums un parastajam latvietim eksperimenti nepatīkot.

Ja nemaldos, Aldara Ziemassvētku alus ir viens no latviešu pirmajiem garšvielu aliem (Herbed/Spiced Beer). Vispirms jau jāatzīmē samērā labais alus izskats glāzē – smukā krāsa un noturīgās putas. Alus garša ir samērā sabalansēta un tā samērīgi sazāļota ar garšvielām (visizteiktākais likās kanēlis) un nevarētu teikt, ka šis alus īpaši atpaliktu no ārzemju līdziniekiem.

Cēsu Porteris ir labs Baltijas Porteris. Iespējams, ka nedaudz bagātināts ar garšvielām, bet stipri atturīgā un pieklājīgā veidā. Alus ir samērā maigs un patīkams, bez pretīgām piegaršām, kas tik raksturīgas šai alusdarītavai, tādēļ Christmas Porter noteikti uzskatu par vienu no labākajiem Cēsu aliem. Varbūt vienīgi salduma varēja būt nedaudz mazāk.

Jācer, ka arī nākamgad būs kādi jaunumi.

Walter “alus”

Kādu laiku nebiju Latvijā un tikai tagad RIMI plauktos pamanīju Walter. Neko īpašu no šī atlaižu čempiona negaidīju, jo šī šķidruma cena būtu pieņemama pat tad, ja tāda būtu minerālūdenim. Vai nu minerālūdens ir pārcenots vai arī alus ir sasodīti liels draņķis. Laikam šoreiz abi.

Abus Walter cilmes produktus brūvē Cēsu alus un skaitās no Latvijas 10 visvairāk pārdotajiem aliem.Pamatīgas šaubas par alus Latvijas izcelsmi (kas minēta uz etiķetes) gan manī sēja kāda Igaunijā dzīvojoša paziņa teiktais, ka Walter varētu būt A. le. Coq ražojums (gan Cēsu Alus, gan A. Le Coq pieder somu Olvi un lielākā daļa abu darītavu ali ir līdzīgi pēc izskata un vienādi pēc satura). Precīzāk A. Le Coq Pilsener un A. Le Coq Double Bock. Turklāt šis alus tiek ekspluatēts vēl vairāk un ir saukts arī par Tartu Walter un Tartu Walter 8.0%. Mēsls ar trim sejām.

Walter alus

Katrā ziņā, alu pagaršojot, vīlies nebiju. Līdz šim biju domājis, ka neko sliktāku par atsevišķiem ungāru gaišajiem aliem dzīvē nenāksies dzert. Attiecībā uz stipro alu, amerikāņi šādam alum ir ieviesuši eifēmisku nosaukumu – malt liquor (iesala dzēriens), kurš daļēji tiek uzskatīts par atsevišķu alus stilu. Tas radies 20. gs. vidū, kad konservatīvajos štatos bija sarežģīti alkohola licencēšanas noteikumi un alu virs aptuveni 5% tirgot bija aizliegts – tad stiprāko alu nosauca par iesala dzērienu un lieta bija darīta (ir arī citas nosaukuma rašanās versijas). Tāds īsteni labs un precīzs latviskais ekvivalents ir “traktoristu alus”. Šī stila ali parasti paredzēti tikai skurbuļa iegūšanai, garša ir briesmīgi salda ar izteiktu alkoholu un tas izcili labi “sit pa galvu”  – domāju, ka Walter Stiprais uzrāda teicamus rezultātus un sacensībās noteikti varētu pretendēt uz zelta medaļu.

Vien nedaudz žēl, ka tīrs ūdens un apiņi no Cēsu Alus un RIMI puses ir tikuši piesmieti tik nelāgā veidā.