Kur pazuda Aldara Gaiškūsis

Šis stāsts man vienmēr ir ļoti paticis. Run ir par notikumiem pirms septiņdesmit gadiem. Kad 1937. gadā sekmīgi žīdiem un vāciešiem atņēma alus rūpnīcas, lai dibinātu nacionālu alus uzņēmumu, izsludināja divus konkursus. Vienu par topošās alus darītavas nosaukumu, bet otru par alus šķirņu nosaukumu. Kā var redzēt Jaunāko Ziņu rakstā zemāk, pirmajā konkursā uzvarēja “Aldaris”. Otrajā – “Gaišputis” un “Tumšlāse”. Tiktāl viss lieliski.

Jaunāko Ziņu 1937.gada 10.marta numurs. Avots: periodika.lv

Bet tagad jāpaskatās reklāmās, kuras tika publicētas jau nedaudz vēlāk. Mīklainā kārtā tur Gaišputis vairs nav nemaz. Tas ir pārtapis par Gaišo alu. Tumšlāse gan vēl aizvien figurē. Interesanti, kādēļ tautas dotais nosaukums par kuru samaksāja 1669 Ls (mūsdienu naudā vismaz 5000 Ls, tā, ka nav nemaz tik maz) tā pazuda?

Brīvā Zeme, 1938.gada 9.aprīlis
Zemgales Balss, 1937.gada 18.jūnijs.

Skaidrojumu par pazušanas iemesliem savā grāmatā “Atmiņas kā bites san un dzeļ” sniedz Pāvils Zariņš, “Aldara” direktors četrdesmitajos gados. Kā izrādās, nosaukums “Gaišputis” nemaz nepatika valodniekiem. Pieņemu, ka ar viņiem konsultējās tālab, ka Aldarim vajadzēja būt nacionālam uzņēmumam – šajā laikā visai aktīvi tika mainīti vācu un krievu nosaukumi pret latviešu. Gan firmām, gan lauku sētām, pat nelatviskus uzvārdus mainīja. Lai nu kā, P. Zariņš raksta, ka valodniekiem konkursa rezultāti attiecībā uz Gaišputi likās pagalam nelatviski. Alus neputojot. Ziepes putojot. Latviešu alus kūsājot. Laikam tā laika Aldara vadība alu ar kūsām saistīt negribēja un nosaukums tika stipri vienkāršots.

Protams, nav zināms vai tā ir pilnīga patiesība. Bet vienalga interesanti.

Ziemas alus 2010

Katru gad’ no jauna,
Ziemas alus nāk,
Pie mums zemē ļaunā un …

Laikam amerikāņu filmās esmu redzējis, ka šādu dziesmu dziedot bērniņi Anglijā, kurā ar samērā gaudeno dziedāšānu diedelē naudiņu pirms Ziemassvētkiem. Un jāsaka, ka bērniņi dzied pareizi  – arī šogad jau trešo reizi pēc kārtas salīdzināju Aldara un Cēsu brūvējumus.

aldaris cēsu ziemas porteris

Vispirms lielākais, tātad Aldaris. Viņš nāk ne tikai ar lētāko cenu, bet kopā ar uz pudeles kakliņa uzspraustu padomu bukletu un recepti kā alu pagatavot siltu. Protams, šajā mirklī tā vien niez mēle izteikties, ka ziemas siltalu līdzīgā veidā sāka reklamēt viena cita Vidzemes darītava jau pirms gada un vai tik nebūs nedaudz nošpikots, bet es neko neteikšu. Vien to, ka, manuprāt, siltalum šis nez vai ir pats piemērotākais, es labāk ņemtu īsto Porteri, tur vajag intensīvāku garšu.

Aldaris Ziemas (5.8%) ir dzidrs, tumšā dzintara krāsā ar milzīgām un nedaudz brūnganām cietām putām, kas gan diezgan ātri sakrītas, pat pārāk ātri. Pēc laika glāzē ir iebrūnas krāsas šķidrums ar brūnganu putu pļeku pa virsu. Aromāts ir karameļu, viegli saldens, bet noteikti gribētos ko intensīvāku.

Garša ir nedaudz dīvaina vispirms – saldena, neliels grauzdējums, kas pāriet aizvien izteiktākā rūgtumā, kuru papildina viegla siltuma sajūta. Mutē paliek patīkama, liekas, ka pat nedaudz saldena pēcgarša.

Ar Cēsu tik viegli vis nebija. Cēsu Porteris tika iepazīts ilgāk un pamatīgāk, jo Cēsu alus pagājušājā piektdienā aicināja uz sava portera degustācijas pasākumu alus restorānā Merlins (starp citu, nākt drīkstēja visi un tas bija pilnīgi par velti, manis tviterī publicēto noteikti drīkst uztvert nopietni).

Jāsaka, ka man tā bija pirmā reize, kad aiz letes apkalpoja un uz jautājumiem atbildēja  gan alus darītavas vadība, gan galvenais aldaris. Un par viņu alu drīkstēja teikt visu, kas ienāca prātā.

aldaris cēsu alus
Cēsu galvenais aldaris Māris stāsta par savu jaunāko veikumu

Lai padarītu vakaru interesantāku, notika neliela aklā degustācija, kur Cēsu Porterim pievienojās daži čehu tumšie un Edgara mājās brūvētais porteris. Man sanāca atpazīt trīs no tiem – pašu Cēsu Porteri (tas nebija grūti, jo tika pirms mirkļa dzerts), Edgara alu un Kozelu. Jāteic, ka konkurentu izvēle nebija tik neiederīga kā varētu šķist no malas,  jo šis alus tiešām vairāk atgādina ierasto tumšo lāgeri, nevis klasisku angļu porteri.

Tomēr tā vakara iespaidus nebūtu godīgi salīdzināt ar Aldara Ziemas alu, jo jāatzīst, ka mucā pildītais alus bija salīdzinoši labāks. Tomēr man ir arī pudele, kuru atvēru citā dienā, precīzāk, vakar.

Cēsu Portera (6,2%) putas ir visai līdzīgas Aldara Ziemas, tomēr nedaudz stingrākas un ilgst mazliet ilgāk. Krāsa arī mazliet tumšāka un tas jau saprotams, ja Aldara ir vienkārši Ziemas alus bez pretenzijām, tad šis vismaz nosaukumā jau ir orientējies portera virzienā. Aromāts ir viegli iesalains, bet gribētos kaut ko stiprāku.

Garšā vismaz sākumā vairāk dominē iesals, bet kopumā alus ir labi, ja ne pavisam lieliski nobalansēts un uz malka beigām ir atkal patīkami sildoša sajūta. Liekas, ka šeit iesals nedaudz izteiktāks un alus nav tik viegls cik Aldara variantā. Tomēr lai nu kā, arī šis nav tāds porteris kāds man labpatiktos – biezs, tumšs, gandrīz melns un pagalam aromātisks jaukums, kuram klāt neko par uzēst neprasītos.

Kopumā liekas, ka gan viens gan otrs ir par plānu manai patikšanai, jo atgādina tumšo lāgeru un porteru hibrīdu, kur no portera ir mazākā daļa. Kaut arī abu alu kvalitāte atbilst savai cenai (ap 60 santīmiem) un zinu, ka publika Latvijā prasa tieši šādu brūvējumu, vismaz man gribētos kaut ko tumšāku, biezāku un rūgtāku. Varbūt nākamgad…

PS.  Ja mans viedoklis nepatīk, drīkst apskatīt šo (tas gan krievu valodā, bet pietiekoši izsmeļošs).

Aldaris: Senais pret Dūmaku

Palēnām visa pilsēta pārklājas ar alus dueļa reklāmām, kuras, kā liekas, malā nobīda Lāčplēša sacensību dalībniekus. Abus dueļa dalībniekus nopirku arī es, jāsaka, ka man būtu patikusi patīkamāka cena.

Kā liekas, tad Aldaris atkal mēģinājis atgriezties uz pseidovēstures takas, šoreiz, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, visi “leģendu” teksti gan ir reti nebaudāmi, interesanti uzzināt gan par dzērienu, kuru mūsu senči “dzēra pirms simtiem gadu”, bet, manuprāt, absolūts sviests ir sadzīts attiecībā uz Seno, kura “recepte nāk no 19.gs. vidus”. Mani daudz vairāk būtu interesējušas alus sastāvdaļas, kuras nez kāpēc Aldaris vienmēr izvairās pieminēt, laikam arī tagad iekšā ir trāpījušās kādas 19.gs vai senatnei nepiedienīgas vielas.

Nav jau tā, ka es Aldari uzskatītu par ļauno, jo zinu, ka jebkura lielā darītava spēj izbrūvēt lielisku alu, ja grib, uzskatāms piemērs tam  ir Porteris, bet diemžēl daudz izdevīgāk ir vairumā ražot ūdeņainas dziras, nevis kvalitatīvu alu. Žēl, protams, bet bez tā neiztikt.

Vispirms ķēros klāt Dūmaku (5,0%). Duļkaini un nepievilcīgi brūns alus ar nelielām, taču noturīgām putām. Kā liekas, ka tad brūvētājiem ir bijusi vēlme panākt maksimālu līdzību ar lauku mājalu un tas aptuveni ir izdevies. Smarža gan ir neizteiksmīgs viegls iesals.

Garša arī nekāda, īpaši ilgi jūtams interesantais apiņu rūgtums ar BOD minēto “gadsimtiem izkoptu metālisku piegaršu”. Nav ne šis ne tas, ir lielākoties neizteiksmīgs alus ar reti nelabu izskatu.

Ja ir bijis domāts izbrūvēt dūmalu (vispār es nesaprotu to teikumu par aizmirsto tehnoloģiju, jo neviens nekādas alus tehnoloģijas nav aizmirsis, tās pēdējo pārsimts gadu laikā, it īpaši Eiropā, nav īpaši mainījušās), tad tas noteikti nav sanācis. Arī līdz normāla lauku alus līmenim vēl ļoti tālu. Ja citiem aliem, kaut vai Brengulim, nepievilcīgo skatu vairāk nekā atsver labā garša, tad šajā gadījumā tā drīzāk atbaida.

Man ir aizdomas, ka Dūmaku tapis ar domu – uzbrūvēt kaut ko jaunu, bet tik piesardzīgi tā lai mūsu vidējais statistiskais patērētājs nenobīstas no tā, ka alus pēc kaut kā arī garšo.

Senais (5.0%) izskatās labs un pievilcīgs ar noturīgām putām, samērā patīkama smarža, nedaudz  liekas, ka ir karameļu iesals sajūtams.

Garša ir izteiktie rūgti apiņi, tādi ne visai patīkami, tomēr jauki, ka šim alum vismaz ir jebkāda garša. Uz pudeles beigām gan vairs tik pozitīvās domās neesmu, tomēr ja šo alu turpinātu ražot, tad varbūt nebūtu tik slikti. No abiem Senais vismaz man rada labāko iespaidu.

Neesmu pārliecināts, ka Aldaris turpinās brūvēt vienu vai otru. Drīzāk liekas, ka šie abi ali piedzīvos tādu pat galu kā visi Uguns, Leģenda 1865 un pārējie – vasarā būs, bet rudenī, kad pērk mazāk  – vairs ne, jo tik lielam uzņēmumam nav izdevīgi pārāk daudzas šķirnes uzturēt . Izskatās, ka galvenais šo alu uzdevums ir piesaistīt uzmanību Aldara zīmolam ar kaut ko jaunu, nevis izlemt par jebkkāda produkta nākotni; to kādas garšas patērētājiem būs jāpatīk, izlemj Aldaris pats un ar pārbaudītiem paņēmieniem visiem iestāsta, ka tās ir labas.

Ja Aldaris gribētu izbrūvēt kaut ko labāku, tad atjaunotu kaut vai to pašu Tumšo vai arī RadioSWH alu (drīkst ar citu nosaukumu), tie man likās neslikti. Alus duelis, protams, ir pievilcīgāks pasākums, vismaz kaut kas jauns un nebijis, turklāt liekas, ka plāns pagaidām īstenojas ļoti sekmīgi, var novērot, ka alu pērk labi.

Un vēl mazliet izskatās, ka Aldaris ir šķībi noskatījies uz Valmiermuižas panākumiem, tādēļ nolēmis arī nedaudz šajā jomā ielīst. Tāds kā premium alus ar tendenci uz senatni – tajā Valmiermuižai klājās labi un laikam ir nolemts, ka nebūtu slikti kaut nelielu daļu no šī tirgus arī paņemt.

Kopumā no abiem duelantiem nav sanācis nekas īpašs. Lāčplēša gadījumā vismaz tās garšas ir atšķirīgas, kā arī cenas/kvalitātes attiecība mazliet labāka.

Un beigās aptauja – šeit gan, atšķirībā no oficiālā dueļa, iespējama trešā atbilde.


Aldaris un reklāma

Man vispār nepatīk maldinoša reklāma, īpaši jau attiecībā uz alu. Šajā gadījumā man neiepatikās veids kā Aldaris reklamē savu uzvaru 2008.gada World Beer Cup. Nezinu vai man vienīgajam tā liekas, bet pieļauju, ka šādā veidā var rasties iespaids, ka Aldaris ir ieguvis vienīgo World Beer Cup zelta medaļu.

Tas, protams, neatbilst patiesībai. Katru otro gadu medaļas pasniedz 91 kategorijā, tātad kopā ir akurāt 273 medaļnieki. Aldaris Luksus medaļu ieguva kategorijā Nr.26 Dortmunder/European Style Export or German-Style Oktoberfest/Wiesen. Nevar jau noliegt, 1 no 91 zelta medaļām neizklausās tikpat labi kā vienkārši zelta medaļa, tad jau var atklāties, ka uz konkrēto medaļu pretendē nevis preses relīzēs minētie 2600 ali no 600 alus darītavām, bet tikai ap trīsdesmit.

Tieši lai novērstu šādas situācijas rašanos un jebkādu maldinošu reklāmu iespējamību, World Beer Cup organizatori ir noteikuši minimālās prasības, kas jāievēro aldariem, lai reklamētu savu uzvaru – šī ir informācija, kas alus darītavām jāuzrāda kopā, reklamējot savus panākumus:

Kategorija, balvas tips (zelts, sudrabs vai bronza), alus nosaukums un gads, kurā balva iegūta.

Ir pat tā, ka visa šī informācija jānorāda tāda pat izmēra fontā kā pārējā informācija attiecībā uz godalgu. Uz Aldaris pudeles tikai tās aizmugurē (nevis priekšā blakus uzrakstam par zelta medaļu) ir nedaudz sīkāk rakstīts kas un kā, tomēr arī šajā gadījumā kategorija ir izlaista.

Kā izskatās, daži sīkumi būs steigā piemirsušies, kaut arī pārējām alus darītavām – medaļniekiem parasti nav problēma par šīm lietām atcerēties. Jācer, ka tas nav noticis apzināti, jo sods par šādu pārkāpumu ir pietiekoši liels – līdz pat izslēgšanai no tālākām World Beer Cup sacensībām.

Ziemassvētku alus – Aldaris un Cēsu

Ziemassvētki bez alus nav nekādi Ziemassvētki, tā vismaz domā Aldaris un Cēsu. Tādēļ Aldaris šodien izvadās savu Ziemassvētku alu pa krogiem Vecrīgā. Interesanti, protams:

…vairāk nekā 50 “Aldara” darbinieki uz 14 Vecpilsētas krodziņiem zirga ratos piegādās jaunāko no Aldara aliem – Ziemassvētku alu…

Tā saka NRA. Nabaga zirgs, kurš būs spiests to visu gan jau iereibušo baru tik ilgi paciest. Cēsu alus, protams, neatpaliek. Tas ne tikai izlaiž Ziemassvētku alu, bet Mītavu ir ietērpis salkanā Salaveča rotā, kuru darinājis norvēģu mākslinieks Bjorns Hurri.

Pēc mājaslapas spriežot, cienījamo mākslinieku gan vairāk aizrauj elfi, orki, džedaji un cita necilvēcīga ne šīs pasaules radība, bet gan jau ar šādām sīkām haltūrām var naudu nopelnīt vairāk. Protams, Mītava  ar orku ar asiņainu muti būtu daudz interesantāka, bet šoreiz runa nav par viņu, tas alus man negaršo, ar Salaveci vai bez.

Runa ir par diviem porteriem, kurus jau minētais Aldaris un Cēsu izlaiž. Manuprāt, viņu brūvētais porteris ir vienīgais, kādēļ šīs darītavas nevar pilnībā norakstīt, jo ar saviem porteriem tās gandrīz vienmēr parāda, ka ir spējīgas ražot arī labu alu. Protams, jautājums kādēļ viņas tā nedara visu laiku, šeit būtu īsti vietā.

Manuprāt, smukāks tomēr ir Cēsu

Vispirms Cēsu Porter (6.2%). Izskatās ne visai, man nepatīk, ja putas ir nenoturīgas, bet uzreiz paliek par tādu plānu un netīru kārtiņu uz alus. Smarža gan smuka, bet pavāja – saldens iesals, nedaudz maizi atgādina, viegli piededzis, kopumā patīkami. Garša interesanta, bet bišķīt pliekana, vismaz sākumā viegli nes pēc alkohola, tad asi un rūgteni apiņi, kas nedaudz pat savelk muti. Pēcgarša gan maigi salda. Es laikam teiktu, ka tam visam ir vēl vismaz mēnesi vai dažus jānostāvas un tad paliks labāks. Tā arī izdarīšu ar kādu pudeli. Bet nevaru teikt, ka man šīgada izlaidums liktos garšīgs. Pagājušā gada Christmas Porter gan patika.

Aldaris Ziemassvētku (5.8%) nekādus pārsteigumus nesagādā. Gaiši brūns un ļoti dzidrs ar samērā lielām un noturīgām putām, patīkamu smaržu ar vieglām garšvielām, var sajust krustnagliņas nedaudz. Garša gan sākumā liekas pavāja, kaut kāds iesals ar karameli, bet tad paliek tāda nedaudz asi zāļaini rūgtena. Nedaudz “vieglāks” par tradicionālo porteri, samērā labi dzerams, bet uz beigām sāk likties nedaudz ūdeņains. Nezinu vai garšo precīzi tāpat kā pagājušā gadā, bet visai līdzīgi.

Ja godīgi, esmu vīlies. Bet nu bonuss Cēsu alum par to, ka vienmēr jauns alus, bet Aldarim, ka nav vismaz sliktāk kā pagājušajā gadā. Laikam vislabāk šitie ali garšotu karstā veidā, kad pievienotais cukurs kompensē garšas nepilnības. Protams, varēja jau arī citas darītavas kaut ko uz Jēzus dzimšanas dienu izlaist.

Eiro Bīr dīvainie ceļi

Vispirms ūdeni ņem no urbuma Sarkandaugavā, tad destilē, tad pieliek vajadzīgos minerāļus, tad ved uz Tallinu, tur vāra, pieliek labību un apiņus un ved atpakaļ uz Rīgu, kur pārdod par riktīgi zemu cenu. Ja var ticēt Aldara tekstiem, tad aptuveni šāds ir Euro Beer ceļš. Protams, ūdens ceļš turp un atpakaļ līdz Tallinai (vai Viļņai) lāgā nesaistās ar zemo cenu, jo nez vai Aldaris ir labdarības iestāde un šo šķidrumu pārdod zem pašizmaksas.

Euro Beer ar visiem vācu apiņiem no Aldara mājaslapas
Euro Beer ar visiem vācu apiņiem no Aldara mājaslapas

Manuprāt, galvenā pretruna ir šāda:

– Aldara mājaslapā ir teksts “Šis alus ir gatavots no Skandināvijas iesala, vācu apiņiem un Latvijas ūdens”,

– Uz alus bundžas ir skaidri pastāstīts – ražots Tallinā vai Viļņā. Manā gadījumā svītru kods liecināja par alus igaunisko izcelsmi.

Nu labi, lielo uzņēmumu loģistika man ne vienmēr ir saprotama.

Bet par pašu alu viss ir vienkārši – pārsteidzoši labs. Nu, protams, attiecīgajā cenu kategorijā utjp. Galvenais, kas mani pārsteidza bija tas, ka šim alu piemīt kaut kāda garša un tā nav pārlieku slikta. Nemaz nebija žēl izturēto 40+ santīmu.

Apinītis vājais

Kad pirmo reizi padzirdēju par Apinīti, dzīvojos ārzemēs, tomēr savs priekšstats man radās – šādam alus nosaukumam piestāvētu pildīšana plastmasas traukos, zema cena un tas, ka un pircēji galveno uzmanību pievērstu tam, lai grādu būtu pietiekoši daudz. Kā izrādījās, aptuveni tā arī bija, turklāt Apinītis Stiprais vienu laiku, iespējams arī tagad, ir Latvijā visvairāk pirktais alus.

Reiz pat viņu pagaršoju un neiepatikās. Laikam gan pie vainas bija tas, ka dzēriens atradās vairākas dienas saulē silušā plastmasas pudelē. Aizvakar vietējā veikalā par samērā mazām naudiņām iepirku vājo Apinīti mazizmēra stikla traukā, lai tad viedokli noformulētu pa īstam. Stipro laikam nemēģināšu nemaz, jo ir ļoti lielas aizdomas par šīs dziras ne visai labo kvalitāti. Trīsdesmit santīmi tomēr arī ir nauda.

Aldaris apinītisIelejot alu, acīs duras mazo karbonizācijas burbulīšu mākonis – zināms jau, ka var alu piedzīt ar gāzīti tā pavairāk, lai garšu īsti nevar sajust. Manuprāt, pietiekoši slikta zīme. Vēl sliktāka ir smarža vai pat varētu teikt, ka tās nav nemaz – kaut kāds saldenums un apiņi, bet vispār neko īpašu sajust nevar.

Garša ir aptuveni gaidītā – salds un ūdeņains iesals (man aizdomas, ka te arī kukurūza tikusi lietota un nav jau nekāds noslēpums, ka šāda tipa aliem visā pasaulē izmanto kukurūzas iesalu, lai samazinātu izmaksas), turklāt nav iespējams saprast kur atrodams uz etiķetes aprakstītais “apiņu maigais rūgtums”. Pasākums vairāk atgādina vieglu cukurūdeni ar gāzēm. Uz pozitīvās nots – saldenās garšas atliekas nepaliek mutē pārāk ilgi, tādēļ vismaz nav nekas jāuzdzer. Iespējams pat, ka noteiktos gadījumos šis alus nav sliktākais variants, piemēram, vasarā kādā izbraucienā, kur nav svarīga alus garša, bet gan tā apjoms un viss ir pamatīgi piesūcies ar sadegušas gaļas un grila aizdedzināmā šķidruma smārdu. Kaut gan tad būtu vieglāk šņabim pieliet citronu minerālūdeni, domāju, ka garša būtu līdzīga.

Kopējais vērtējums būtu aptuveni tāds – kaut arī vairāk šādu alu nepirkšu, tas tomēr ir labāks par vienu no galvenajiem konkurentiem Walter.

Latviešu Ziemassvētku ali

Šogad samērā lielu pārsteigumu sagādāja Aldara Ziemassvētku Alus un Cēsu Alus Christmas Porter. Pārsteigumu ne tikai tādēļ, ka garša ir laba, bet arī tāpēc, ka Latvijas aldari beidzot ir uzdrīkstējušies un izlaiduši kaut ko vairāk par pierastajiem lāgeriem (tumšajiem, gaišajiem vai stiprajiem). Aldarim gan ik pa laikam izdodas samērā veiksmīgi ali, piemēram, Rīga 800 vai Uguns alus. Tāpat Oriģinālais, Kviešu un visi pārējie, kuri aizgāja pa skuju taku. Kā lasīju, tad tādēļ, ka neesot pietiekošs pieprasījums un parastajam latvietim eksperimenti nepatīkot.

Ja nemaldos, Aldara Ziemassvētku alus ir viens no latviešu pirmajiem garšvielu aliem (Herbed/Spiced Beer). Vispirms jau jāatzīmē samērā labais alus izskats glāzē – smukā krāsa un noturīgās putas. Alus garša ir samērā sabalansēta un tā samērīgi sazāļota ar garšvielām (visizteiktākais likās kanēlis) un nevarētu teikt, ka šis alus īpaši atpaliktu no ārzemju līdziniekiem.

Cēsu Porteris ir labs Baltijas Porteris. Iespējams, ka nedaudz bagātināts ar garšvielām, bet stipri atturīgā un pieklājīgā veidā. Alus ir samērā maigs un patīkams, bez pretīgām piegaršām, kas tik raksturīgas šai alusdarītavai, tādēļ Christmas Porter noteikti uzskatu par vienu no labākajiem Cēsu aliem. Varbūt vienīgi salduma varēja būt nedaudz mazāk.

Jācer, ka arī nākamgad būs kādi jaunumi.

Alus medaļas

Jaunajā BeerAdvocate žurnālā bija visai interesants ievadraksts par alus konkursiem. Kaut arī rakstiņš īss, tā galvenā doma bija tāda, ka gandrīz visos alus čempionātos visiem dalībniekiem tiek pa kādai medaļai. Īpaši jau tādēļ, ka kategoriju daudz, pretendentu ne īpaši un nebūtu solīdi kādu apvainot un katru gadu sūtīt mājās bez apbalvošanas bildēm un medaļām, kuras ielikt mājas lapā, preses relīzēs un uzdrukāt uz pudeles.

Atcerējos Aldara publicitāti, iegūstot medaļu 2008. gadā (zelta medaļa Luksus, bronza Sevišķajam), tādēļ nolēmu informāciju nedaudz pārbaudīt. Vispirms jau, World Beer Cup ir stipri komerciāls pasākums, kur viena alus pieteikšana izmaksā no 140 – 160 dolāriem, papildus vēl sūtīšana (un plīstošus priekšmetus sūtīt izmaksā dārgi) un cita ķēpa, tātad mazajām alus darītavām šāds konkurss nav pa kabatai. To apliecina tas, ka no Latvijas šajā kausā piedalās tikai Aldaris un Lāčplēša Alus.

Bauskas, Tērvetes, Piebalgas, Užavas un Brenguļu (Abula) alus darītāji droši vien apzinās, ka viņu alus ir pārāk draņķīgs un piedalīties nav jēgas.

World Beer Cup publicitātes foto. ©2008 Jason E. Kaplan
World Beer Cup publicitātes foto. ©2008 Jason E. Kaplan

Alus skaits ir it kā iespaidīgs – 2864 no 644 alus darītavām. Protams, puse no šīm darītavām atrodas ASV un, rupji rēķinot, labi ja 5% pasaules alus darītavu piedalās šajā konkursā ar mazāk nekā 1% no pasaules aliem.

Bet ja parēķinātu nedaudz vēl – kopā 91 kategorijā tiek izsniegtas 273 medaļas – katrs desmitais alus tiek pie medaļas, tādēļ nevar apgalvot, ka iespējas nokļūt uz pjedestāla ir mazas. Turklāt padomājot par to, ka katru gadu šāds konkurss nopelna vismaz līdz pusmiljonam dolāru, ir visai ticami, ka rīkotāji pat bez īpašas pamudināšanas parūpējas, lai visas darītavas vismaz reizi vairāku gadu laikā tiktu pie medaļām un sūtītu savus alus arī turpmāk.

Protams, katram ir patīkami saņemt kaut vai šokolādes medaļas ekvivalentu par saviem nopelniem, arī aldariem, un tas nav nekas nosodāms. Tomēr izvēloties alu, vajadzētu atcerēties, ka šādas medaļas piešķiršana nenozīmē, ka alum piemīt jebkāda kvalitāte – tā ir vienkārša publicitāte, kurai ar realitāti var būt visai mazs sakars.