Ar Starobrno alu man saistās sentimentālas atmiņas. Kad pirms pāris gadiem aptuveni divus mēnešus dzīvoju Brno un mācījos čehu valodu un pirmo reizi pa īstam iepazinu lieliskos čehu alus (kurus joprojām, kopā ar beļģu brūvējumiem, uzskatu par vislabākajiem), šis alus man visai bieži sastādīja kompāniju. Reiz pat ar dažiem kursabiedriem devos ekskursijā uz pašu darītavu, bet tur nelaida iekšā un nācās apmierināties ar samērā omulīgu apdzeršanos krodziņā pie pašas darītavas, kur kāds čehs mums cītīgi vairākas stundas mācīja lamu vārdus. Diemžēl viņa pūliņi nevainagojās panākumiem, jo vienīgais ko no tā visa atceros, bija tas, ka svaigais un ļoti garšīgais alus maksāja aptuveni 20 – 25 santīmus puslitrā, aptuveni divas reizes lētāk kā Latvijā.
Nupat šo veco paziņu, pērkot maizi Rimi, ieraudzīju plauktā un nopirku, arī nelielā atlaide nospēlēja zināmu lomu. Aromāts šim alum ir vienkārši ideāls, tāds maigi elegants saldens iesals un viegli zāļaini apiņi fonā, nu burvīgi. Garša gan sagādā nedaudz bēdu, jo ir visai viduvēja, kaut kas uz tā paša Tērvetes Senču pusi, tikai maķenīt nedaudz rūgtāks un nedaudz noturīgāku garšu, vienīgi pēcgaršā tāds varen patīkams rūgtums un ļoti, ļoti nedaudz alkohola siltuma.
Nujā, kaut arī garša varēja būt labāka, kopumā atmiņas bija vairāk pozitīvas, nekā negatīvas.