1935.gada augustā ogļracis Aleksejs Grigorjevičs Stahanovs normā noteikto 7t ogļu vietā izcirta 102t, tādējādi 14 reizes pārsniedzot normu. Strādnieks Djukanovs nepalika parādā un visai drīz izcirta 115t. Lai nu kā, abi strādnieki sajūsminātajiem PSRS darbaļaužiem bija radījuši priekšzīmi.
Aleksejs Stahanovs visā savā godībā
Tūlīt raudusies stahanoviešu kustību Latviju gan tik fiksi nesasniedza, jo tajā valdīja Ulmaņa fašistiskā kliķe, kura dažādi paverdzināja darba tautu. Patiesībā buržuāzistiskās Latvijas prese par šīm progresīvajām metodēm par diezgan neslēpti ņirgājās.
Jaunākās Ziņas, 1937.gada 18.decembrī. Avots: periodika.lv
Bet ilgi tam nebija lemts turpināties. Kad proletariāts Latvijā ar brālīgas krievu tautas palīdzību bija beidzot ticis galā ar noziedzīgo režīmu, bija skaidrs, ka darba ražības uzlabošana un stahanoviešu darba metožu ieviešana ir steidzams jautājums, jo Latvijas rūpniecība un tajā izmantotās metodes bija stipri atpalikušas no progresīvās cilvēces izmantotajām. Laikraksts Darbs 1940.gada augustā raksta:
„Biedri, pierādīsim, ka darbs, kura vadīšanā strādā līdzi arī paši strādnieki, veicas labāk un ātrāk” – šo toreizējo komitejas uzaicinājumu „Aldara” strādnieku kolektīvs tad arī godam pildījis. [...] „Aldara” alus darītavas iekārta paredzēta 60 000 hektolitru alus ražošanai, bet kolektīvs paredz izstrādāt 100 000 hektolitru.
Lai viss notiktu vēl labāk, protams, bija nepieciešama sociālistiskā sacensība. Tādēļ „Aldaris” pēc diviem mēnešiem, par godu Oktobra svētkiem, uz tādu uzaicināja divas citas alus rūpnīcas – „Livoniju” un „Ķimeli”. Bez ražības palielināšanas, strādnieki apņēmās pacelt politisko un sabiedrisko aktivitāti, organizējot LK(b)P, LKJS un Sarkanās palīdzības šūnas, pirkt karogus, rīkot seminārus, ierīkot virtuvi un kopgaldu, abonēt avīzes, ierīkot sienas avīzi, rīkot “brīvprātīgas” talkas, palīdzēt darba zemniekiem novākt cukurbietes, kā arī katru mēnesi nesaprotamiem paņēmieniem ietaupīt 500 latu.
Skaidrs, ka šāds plāns nevarēja neidoties. Kā ziņo laikraksts „Darbs”, jau 1941.gadā Rīgas 2.alus fabrikā aprīļa plāns tika izpildīts kopumā par 218 procentiem, vīna nodaļa to izpildījusi pat par 654 procentiem. Apbrīnojami!
Tomēr interesantākas lietas atklājas nedaudz vēlāk, kad Latviju no padomju valgiem atbrīvo varenā Lielvācija – izrādās, ka centīgie strādnieki patiesībā bijuši pilni viltus un skaļie saukļi bijusi tikai izkārtne – tā 1941.gada decembrī laikraksts „Tēvija” raksta:
„No atpakaļpalikušas agrārvalsts Latviju padarīt par augstas rūpniecības zemi, „ tā čaloja boļševiku barveži, ārdīdami Latvijas rūpniecībā sasniegto. Ja tas pilnā mērā viņiem visur neizdevās, tad jāpateicas latviešu strādnieku patriotiskajam noskaņojumam. Tā tas bijis arī valsts uzņēmumā „Aldaris”, kur no vairāk simtiem strādājošo tikai daži sapropagandēti par boļševiku līdzjutējiem.
Bet tas jau nekas. Jau pēc gada vai diviem Aldaris un pārējās darītavas, diženo āriešu dēlu vadītas, darbojas tādā virsplānā, kāds padomju laikā pat nebija iedomājams, jo dzimtenes aizstāvjiem un cīnītājiem pret boļševisma rēgu un par vācu tautas dzīves telpas nodrošināšanu alus bija ļoti nepieciešams.
Tomēr interesanti tas viss, vēl interesantāk droši vien būtu uzzināt pēc kā garšoja šis triecientempā radītais alus.