Vīns ir smalkas sabiedrības dzēriens, bet alu vairāk iecienījuši strādnieki. Kurš tad to nezin? Protams, atbildi uz to, kāpēc raudzētais vīns ir smalkāks par pēc līdzīgi raudzēto alu, ne vienmēr var saņemt, bet kā pamatojumu var mierīgi izmantot laba vīna salīdzinājumu ar pietiekoši draņķīgu alu.
Protams, vēl labāk šādus uzskatus pamatot pseidozinātnes palīdzību, jo tad tie ir ticamāki. Nesen Rons Patinsons savā lieliskajā blogā publicēja kādu 19.gs. prātuļojumu par šo tēmu. Tas publicēts britu žurnāla „The Retrospect of Medicine” 44.sējumā, 1861.gadā. Gabaliņš ir tik burvīgs, ka pārtulkoju. Jāsaka, ka man ik pa laikam liekas, ka daži labi vīna kultūras cienītāji arī mūsdienās ir ļoti līdzīgos uzskatos. Viegli varētu pat vajadzīgos citātus piemeklēt.
Mani paša novērojumi un pārdomas ir likuši man uzskatīt, ka lielam skaitam personu ikdienišķa alkoholisko dzērienu lietošana ir augstākajā mērā noderīga, ja ne pat nepieciešama; bet to veids jānosaka atkarībā no vecuma, dzimuma, dzīvesveida un citiem apstākļiem. Es domāju, ka tie ir vairāk nepieciešami tiem, kuru nodarbes ietver strādāšanu ar galvu, sasprindzinājumu un smadzeņu nodarbināšanu nekā tādiem, kuri ved salīdzinoši dzīvniecisku dzīvi vai tādu, kas prasa tikai fizisku spēku. Un es domāju, ka tiks atklāts, ka nepieciešamais alkohola izsmalcinātības līmenis ir pietiekoši precīzi saistīts ar smadzeņu spēka izmantošanu. Piemēram, laukstrādnieks ir apmierināts ar ingveralu vai ļoti sliktu mājas alu; Londonas strādnieku šķira ar porteri; ierēdņi un veikalu īpašnieki ar rūgto eilu; un juristi, tiesneši un Parlamenta locekļi ar vīnu. Patiesībā mēs redzam, ka smadzeņu darba intensitāte samērā precīzi atbilst tam alkoholisko dzērienu izsmalcinātībai un spēkam, kuru mēs paši ikdienā instinktīvi jūtam. Arī kontinentā mēs varam novērot šī paša fakta piemērus – patērēto vīnu stiprums un izsmalcinātība lēnām pieaug, saistībā ar tā patērētāju pielietoto smadzeņu darbu. Tas pilnībā neceļas, kā to varētu pieņemt, no atšķirībām rangā vai finansiālajiem līdzekļiem, jo katrs cilvēks spētu šo faktu apstiprināt ar personīgo pieredzi. Mēs visi, apmeklējot Šveici vai [Skotijas] Augstkalnes, kur mūs iepriecina tīrs gaiss, labs ēdiens, smadzeņu atpūta un izklaide; kad, īsi sakot, mēs vairāk dzīvojam dzīvniecisku, nekā intelektuālu dzīvi, atklājam, ka ne par ko neraizējamies un mums nav nepieciešami nekāda veida alkoholiski dzērieni; no otras puses, kad esam nodarbināti savās profesijās Londonā un visapkārt ir samaitāts gaiss, troksnis, steiga, kņada, konkurence un aizrautība, mēs jūtam ne ar ko nesajaucamu vēlmi pēc noteikta alkohola daudzuma, ko patērēt reizē ar dienišķo ēdienu; tā iemesls ir tas, ka, vispirms, mēs darām visu, lai atspirdzinātos un stiprinātos, bet, no otras puses, lai izsmeltu un novājinātu savu nervu sistēmu. Šis fakts labi ārkārtīgi labi pierāda to, ka alkohols kādā noteiktā, bet vēl neizskaidrotā veidā tiešām atjauno nervu šūnas.
Novērtējot alkohola vērtību, vajadzētu ņemt vērā to veselo cilvēku pieredzi un viedokļus, kuri to izmanto ik dienas, tomēr bez pārmērības; […]. Ir cilvēki, kuri ļoti labi spēj iztikt bez alkohola, bet tas nav pierādījums, ka tas ir attiecināms uz citiem. Ir lauku apgabali, kur strādnieki ir veseli un stipri, neēdot gaļu un dzerot alu, kas ir gandrīz tikpat vājš kā ūdens, bet vai tad no tā var secināt, ka tāds pat uzturs derētu Londonas juristam, tiesnesim vai Parlamenta loceklim? Nē, šie divi gadījumi ir pilnīgi dažādi. Cilvēki, kuru darbs atgādina to, kādu veic zirgi, var dzīvot un dzīvo, kā zirgi, uz kukurūzas un ūdens, bet tiem, kas rēķina, domā un diskutē divpadsmit stundas no divdesmit četrām, nepieciešams daudz izsmalcinātāks dzēriens un ēdiens. Arājs izskatīsies apvēlies un sārts dzīvojot uz maizes un kāpostiem un cieta pudiņa un ūdens, kamēr Gledstounam* bez šī būs nepieciešams labs dzīvnieku valsts ēdiens, tēja, kafija un augsti tīrs un izsmalcināts alkoholisks dzēriens. Ja Londonas klerka smadzeņu darbība prasa nodrošināt Bass eilu**, tad aktīvam valsts darbiniekam būs nepieciešams kas tāds, kas tuvojas enētiskiem ēteriem***.
* 19.gs. britu politiķis
** Bass brūvētais rūgtais eils 19.gs. bija viens no retajiem aliem, kurš tika uzskatīts par piemērotu lietošanai arī augstākā sabiedrībā
*** oriģinālā Oenanthic ether – mūsdienās ar to saprot enantskābes esterus jeb heptanātus, bet šajā gadījumā domāts vīnam raksturīgs aromāts
Pingback: Alus svētki