Seši beļģu Witbier

No beļģu aliem cienu stipros, tomēr gandrīz vēl vairāk cienu viņu gaišos kviešu alus. Salīdzinot ar beļģu kaimiņu vāciešu brūvējumiem, manuprāt, pirmie ar savu skābumu ir daudz atsvaidzinošāki un gardāki, turklāt tajos daudz mazāk un retāk dominē iesala saldums. Atceros lasījis, ka agrāk apiņus beļģu kviešiniekus aizvietoja zālīšu maisījumu un patīkami, ka arī pēc apiņu debijas no šiem maisījumiem ir palicis koriandrs un rūgtā apelsīna mizas. Kaut gan man nav īsti skaidrs kā eksotiskas garšvielas un augļi var būt tradicionāli, bet par šādiem sīkumiem interneta sagrābstītie, nepamatoties un virspusējie teksti parasti klusē. Bet meklēt nopietnas grāmatas arī nav laika.

Beļģijā kviešiniekus, atkarībā no provinces valodas saukā gan par witbier, gan par bière blanche. Agrāk šo terminu franču valodā nezināju un reizi vai divas pasūtīšana beļģu zemē sagādāja pārsteigumu, jo gaidīju parasto gaišo alu. Pirms laika sanāca iespēja no Beļģijas atvest dažus viņu kviešu alus un vēlējos mierīgos apstākļos mājās salīdzināt to labumu. Bet pārsteigts, cik grūti parastos veikalos bija atrast jēdzīgus kandidātus šim salīdzinājumam, galvenokārt, niecīgās izvēles dēļ.

wit

Augstāk redzami samedītie ali. Protams, bija vēl pieejami daži citi, samērā pazīstami, piemēram, St.Bernardus ražojums (viņu Wit man nekad nav paticis) un, protams, Hoegaarden, kura garšu tāpat jau labi zinu.

Lai labāk varētu novērtēt nekad nedzerto alu labumu, komplektam pievienoju divus lētā un ļoti populārā gala ražojumus. Duvel ražoto Vedett, kā arī lielveikalu ķēdei ražoto Wit Blanche. Pēdējais maksāja pieklājīgus 49 centus, kamēr dārgāko cena turējās ap 2 eiro, turklāt daži bija pildīti pat miniatūrās 0,25 ml pudelītēs.

Kopumā viennozīmīgi pirmā vietā bija visdārgākajam alum –  Blanchette de Gaume (5%) no Millevertus. Jauka smarža, nepārspīlējot ar garšvielām, viegla un nedaudz skābena kviešu garša. Otrajā vietā Gruut (5%) no Gentse Stadsbrowerij. Arī ļoti patīkams un vēlāk biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka šī darītava saviem aliem neizmanto apiņus, tos vecmodīgi aizvietojot ar dažādām zālītēm. Vismaz vitbierā viņiem šī aizvietošana ir izdevusies lieliski. Tālāk sekoja Blanche de Hainaut (5,5%). Ļoti citrusains un skābs alus, skābākais no visiem. Skābumiņš vitbieram ir ļoti iederīgs, tomēr etiķete saka, ka šim alum tā kārtīgi piešauta pienskābe, manuprāt, nedaudz par daudz. Bet tik un tā, pietiekoši labi dzerams alus.

Ceturtā vieta gan pārsteidza, jo to ieņēma superlētais Wit Blanche (4,5%). Garša ir pasalda, ne pārāk izteiksmīga, taču pavisam noteikti ne slikta. Teiktu, ka pat labāka par slaveno. Hoegaarden. Un tad beigās palika Quintine (5,9%) un Vedett (4,7%). Abi ne visai un naudu par tiem atkārtoti negribētu tērēt. Pirmais izteikti un nedaudz nepatīkami rūgts, iespējams, no apelsīnu miziņām, bet otrais pārāk ūdeņains, mazliet bezgaršīgs.

Šos alus dzerot, tie stipri izmainīja manu priekšstatu par beļģu kviešiniekiem, jo agrāk to garša likās vienveidīgāka, patiešām nebiju gaidījis tādu garšas amplitūdu. Traki žēl, ka ne tikai Eiropā, bet arī pašā Beļģijā šo alu izvēle ir tik maza.

  • Dainis

    Latvijā jau arī tradicionāli ir šādi-tādi eksotiski produkti / ēdieni, kā: kartupeļi, tomāti, šašliks u.c. jautājums tik par tradīcijas ilgumu. Gan jau ka Beļģiem apelsīni un koriandrs savus 300 gadus nav nekāda lielā eksotika …

  • janis

    nu Vārdus no mutes izrāvi! Es arī uzskatu ka rosols, šasļiks , siļķe kažõkā un soļanka ir īsti latviešu ēdieni, jo jebkuros godos kur tiks nesteidzīgi baudīts Vmuižas alus, galdā būs šie kulinarijas brīnumi:)