- Man ļoti garšo Piebalgas Senču alus. Sakiet lūdzu cik pudeles dienā drīkstu izdzert, lai lai nenodarītu kaitējumu veselībai?
- Dienā būtu ieteicams izdzert tikai vienu 0,5 vai 0.3 l pudeli alus, ja vairāk, tad var rasties viegls alkohola reibums [...].
Nu aptuveni tā saka Neatkarīgā Rīta Avīze.
Bet ja nopietni, Senču alus jautājums mani moka labi sen, tādēļ ar vēstures materiālu izpēti un praktisku testēšanu mēģināju atrisināt šo jautājumu. Jāsaka godīgi – vēsturi neatrisināju, kaut arī centos. Viens gan kļuva skaidrs – Senču alus izcelsme nav meklējama vairākus gadsimtus atpakaļ, kad kādā netīrā kubulā nošņurcis un klaušās izvārdzis zemnieks vārīja no muižas klēts nozagtās vārpiņas, klusi dungojot kādu tipisku sērdieņu dziesmiņu. Senču alus pie latviešiem atsoļoja pēc tam, kad vispasaules proletariāts, karogiem plandot, atbrīvoja Latviju gan no darba tautas nīstās Ulmaņa kliķes, gan buržuāzijas, gan fašistiem.
Viss sākās padomju Latvijā sešdesmito gadu beigās un kaut kāds (visticamāk, ļoti ievērojams, ja ne simtprocentīgs) nopelns receptes izstrādē ir leģendārajam latviešu aldarim Kārlim Zālītim.
Saistībā ar alus darītavām, kuras ir ražojušas šo alu:
- 1971. gadā Senču alu sāka ražot Tērvetes alus darītava
- 1979. gadā Senču alu sāka ražot Bauskas alus darītava
- Senču alu vēl ražoja Vārpa, Aldaris un Liepājas alus, iespējams arī citas.
Tas skaidrs, ka meklēšu vēl, iespējams dažos arhīvos, bet tas prasīs varen daudz laika. Varbūt kādam ir kāda papildus informācija šajā jautājumā?
Tomēr, ja papīru jautājumu tik viegli nebija nokārtot, tad praktisku testēšanu veikt gan ir vieglāk. Pašlaik Senču alu ražo Bauskas, Tērvetes, Piebalgas, Lodiņa un Līvu alus. Ir skaidrs, ka kaut kāds sakars ar vecajām receptēm ir tikai Bauskas un Tērvetes aliem un iespējams, ka viņi vēl šodien izmanto septiņdesmito gadu LPSR sertificētās receptes. Piebalga un Lodiņš tika dibināti vēlāk, bet Līvu alus divtūkstošo gadu sākumā pārstrādāja un uzlaboja visas receptes.
Nevienu no šiem aliem nebiju dzēris kādu gadu, tādēļ jau biju aizmirsis viņu garšu. Sanāca gandrīz kā pirmā reize.
Bauskas Senču (4.0%). Viens no diviem Senču alus senčiem. Patīkami zeltains izskats, salīdzinoši noturīgas putas un reti spēcīga smarža. Garšā dominē iesals, kurš samērā labi nobalansēts ar zāļaini rūgteniem apiņiem. Dikti noturīga un viegli citronīga pēcgarša. Trakoti atsvaidzinošs ar latviešu alum raksturīgo vieglo rūgtumu
Lodiņa Senču (4.5%). Izskatās lieliski, baltas un biezas putas, kuras biezā slānī arī pieķeras glāzes malām, smaržā dominē saldens iesals. Tomēr lieliskais izskats un smarža ir vienīgās labās īpašības, jo garša manāmi sarūgtina – nedaudz rūgtumiņš, kuram palīdz aktīvā karbonizācija, kura tūlīt pāraug samērā ūdeņainā un bezgaršīgā iesalā. Ar izskatu laikam vien šoreiz nepietiek. Šitāds sencis man nav vajadzīgs.
Piebalgas Senču (4.0%). Dikti izskatīgs, īpaši jau smukās putas uz glāzes sienām. Smaržas praktiski nav, garša tīra un samērā rūgtena (nedaudz atgādina vācu Pilzenes). Šis rūgtums ievērojami atbalsojas arī pēcgaršā, turklāt liekas, ka ir pat neliels siltumiņš no alkohola. Samērā patīkams alus, tomēr ne visai saskan ar pārējo Senču alus garu un stilu. Tāds kā patīkams izlēcējs.
Pār nākamo alu mani māca nedaudz šaubas – vai tam būt Līvu vai Tērvetes alum. Līvu alus kvalitāte ir plaši pazīstama un tā nu nevarēju izlemt vai garšu samaitāt ar ceturto vai piekto alu. Nolēmu teorētiski labāko tomēr atstāt beigām.
Līvu Senču (5.2%). Pats stiprākais no visiem. Jau pirms pašas nogaršošanas mani pārņēma bažas, jo alus ar dzirkstošām un mežonīgi ātri gaistošām putām izcili reti sagādā patīkamu garšas pārdzīvojumu. Smaržo pēc iesala ar citrusaugļiem ar stipru industriālu “piestienu”. Garša ir tipiski industriāla, šo Senci īsti neatšķirtu no Aldara Gaišā, Cēsu hvz vai Lāčplēša hvz. Kaut kādi apiņi, kaut kāds iesals, pēcgaršā gan tīri patīkami viegli rūgta. Bet vienalga nedaudz pē.
Tērvetes Senču (4.5%). Izskats ir perfekts, tur noteikti ir pirmā vieta. Bet smarža un garša…biju jau aizmirsis par to cik nelabs ir Tērvetes Senču alus. Protams, relatīvi nelabs (salīdzinot ar citiem Tērvetes Alus darinājumiem) un slimo ar to pašu slimību, ar kuru slimo daudzi Latvijas ali – garša ir neizteikta un garlaicīga. Manuprāt, otrs labākais no beigām, nedaudz virs Līvu Senču.
Secinājums tāds – kaut kādas kopējas garšas iezīmes vērojamas tikai Lodiņa un Bauskas aliem, un Bauskas darinājums ir vislabākais. Pārējiem Senču alus ir tikai tipisks nosaukums un tādēļ varētu uzskatīt, ka izņemot nosaukumu, Senču aliem nekā cita kopīga nav.