Reinheitsgebot jeb Vācu alus tīrības likums

Visai bieži var dzirdēt apgalvojumus/uzdrukājumus uz alus pudeļu etiķetēm, ka vienas vai otras darītavas alus brūvēts atbilstoši 1516.gada vācu alus tīrības likumam (Reinheitsgebot), it kā mudinot patērētāju secināt, ka šādā veidā alus automātiski paliek labs. Tā kā šo politiku vairāk piekopj mazās darītavas, tad tās acīmredzot ar šādu paziņojumu publikai cenšas mājienu ar sētas mietu, ka viņi ražo alu saskaņā ar 500 gadus pārbaudītām vērtībām, bet visi pārējie nespēj tādas brūvēšanas virsotnes sasniegt, liek alum klāt visādus draņķus un tādēļ nav pat uz pusi tik cienījami.

Jāsaka, ka līdz šim pats īpašu uzmanību šim jautājuma pievērsis nebiju, bet veicot nelielu izpēti, atklājās pavisam interesantas lietas, tagad esmu ieguvis diezgan stingru pārliecību, ka vācu alus tīrības likums ir tikpat reāls kā Sniegbaltīte no brāļu Grimmu pasakām vai jebkurš reliģiskais tēls. Tā pat būtu jāuzskata par vienkāršu mārketinga pasaku un šeit mēģināšu izklāstīt galvenos argumentus kāpēc tā varētu būt.

Vispirms jau, 1516.gada oriģinālais Bavārijas alus tīrības likums (šeit angļu val.), kura galvenie principi atsevišķās vācu pilsētās darbojās jau vismaz trīs gadsimtus gadus pirms tam, galveno uzmanību pievērš maksimālās alus cenas noteikšanai. Protams, cita starpā arī ar dažiem skopiem vārdiem ir norādīts:

vienīgās sastāvdaļas, kuras izmantojamas alus brūvēšanai ir mieži, apiņi un ūdens.

Der atzīmēt, ka šis likums netiek saukts par Reinheitsgebot, šis nosaukums parādās tikai 400! gadus vēlāk.

1516. gada alus tīrības likuma teksts

Raugs tajā nav pieminēts itin nemaz un tas ir visai loģiski – alus raugs un tā īstā nozīme rūgšanas procesā tika pilnībā atklāta gadus 300 vēlāk. Nevar gan teikt, ka viduslaiku brūvētāji nezināja par raugu, tas vairākkārt minēts jau 16.gs. rakstos un rauga nogulsnes tika pārnestas no viena brūvējuma uz otru, daudzos gadījumos tas brūvējamos traukos dzīvoja gadiem ilgi. Pastāv uzskats, ka raugu vairāk uzskatīja par raudzēšanas ekipējuma sastāvdaļu, nevis alus ražošanas izejvielu.

Lai nu kā, viduslaiku brīvā pieeja rauga jautājumiem mūsdienās varētu tikt uzskatīta arī par alus tīšu sabojāšanu, un tikai traki retos gadījumos mūsdienās (piemēram, beļģu Lambic un līdzīgu alu gatavošanai) vispār izmanto īpaši neattīrītas vecās rauga paliekas kombinācijā ar mežonīgajiem raugiem, kuri lidinās pa gaisu. Bet šādas darītavas Beļģijā, Somijā un ASV nav pat padsmitos skaitāmas.

Tātad īsumā – jā kāds alus darītājs mūsdienās izmantotu 1516.gada alus tīrības likumu, tad pastāv pietiekoši liela varbūtība, ka ne tikai Pārtikas un veterinārais dienests, bet arī patērētāji šādu alu varētu atzīt par nebaudāmu. Viduslaikos tomēr bija citi uzskati par labu garšu un salds, un ilgstoši uzglabājams alus ne vienmēr tajos ietilpa.

Principā Bavārijas un citu zemju alus tīrības likums nebija domāts alus tehnoloģiju un laba alus aizsardzībai, kā tas nereti tiek pasniegts mūsdienās, likumu mērķis bija gluži cits – nodrošināt, lai alus darīšanai tiek izmantots iespējami maz „augstvērtīgas” labības, t.i. kvieši un rudzi, kurus rezervēja maizes izgatavošanai un lai nodrošinātu vieglāku alus nodokļu iekasēšanu. Nav noslēpums, ka alus nodokļi līdz pat 20.gs. sākumam daudzās vācu zemēs sastādīja ievērojamu nodokļu daļu un visi valdnieki pievērsa īpašas rūpes šī rūpala pienācīgai uzturēšanai.

Nemaz nerunājot par kaut kādu mistisku alus dzērāju interešu aizsardzību un senāko patērētāju tiesību aizsardzības aktu – alus tīrības likums noteica tikai sastāvdaļas un alus cenu. Ja abas šīs lieta bija kārtībā, īpaši alus cena, tad dzēriens varēja būt desmit gadus vecs, sapuvis no galvas līdz kājām un attiecīgi smirdēt – tīrības likuma izpratnē ar alu viss bija pilnīgā kārtībā. Grūti saprast par kāda veida kvalitāti un kādu tiesību aizsardzību gāja runa.

Patiesībā jau šis likums nevienu īpaši netraucēja, jo līdz pat 19.gs. beigām tas darbojās traki mazā teritorijā – Bavārijā, kura turklāt bija daudz mazāka par mūsdienu Bavārijas zemi. 17.gs. šajā likumā tika ieviesti izņēmumi kviešu alus gatavošanai, bet šajā laikā visās citās vācu zemēs tika gatavoti daudzi citi ali, kuriem lika klāt cukuru, garšvielas, cita veida iesalus un nevienu nekāds iedomīgo Bavāriešu likums neinteresēja.

19.gs. beigās Vācija sāka apvienošanās procesu, tāpēc 1906.gadā alus lietu regulēšanai tika radīts pavisam jauns likums –  Biersteurgesetz (Alus nodokļu likums), jau piemērots visas apvienotas Vācijas vajadzībām, kurš pieļāva dažas vaļības – tagad lāgera tipa alus drīkstēja brūvēt no četrām sastāvdaļām: rauga, apiņiem, miežu iesala, ūdens, drīkstēja brūvēt arī kviešu alu. Tomēr vislielākās problēmas aldariem sagādāja tas, ka tagad visā Vācijā, līdzīgi Bavārijai, bija jāmaksā daudz lielāks alus nodoklis. Jāatzīmē, ka šīs likumdošanas attiecināšana uz visu Vācijas teritoriju radīja briesmīgas sekas, jo iznīka daudzi unikāli alus veidi, kuri nespēja iekļauties šī jau krietni novecojušā likuma prasībām.

Var praktiski uzskatīt, ka 1906.gadā gan izslavētais 1516.gadā pieņemtais alus tīrības likums, gan neskaitāmie tam līdzīgie atvasinājumi juridiski pārstāja pastāvēt, bet tīri ātri tieši 1516.gada noteikumi tika padarīti par tādu kā mitoloģisku laba alus standartu.

1919.gadā, pēc Pirmā pasaules kara, alus likums piedzīvoja jaunas izmaiņas, jo Bavārija bez tā parakstīšanas attiecās iekļauties Veimāras Republikā. Interesanti, ka tieši šajā laikā termins Reinheitsgebot vispār parādās pirmo reizi. Līdz ar to jebkāda termina Reinheitsgebot (tīrības likums) un 1516.gada saistība nav pamatota.

1952. gadā Vācijas Federatīvajā Republikā atkal tika pieņemts jauns Biersteuergesetz. Līdzīgi kā iepriekš, galvenais uzsvars šajā likumā bija uz nodokļiem un vietējā alus aizsardzību no importa produkcijas, nevis paša alus kvalitāti. Tas gan netraucēja vāciešiem ecēties savā starpā, piemēram, VFR brūvētājiem nemitīgi apceļot VDR brūvētājus, kuriem spēkā bija nevis alus likums, bet padomju standarti, kuri vismaz teorētiski nebija ne par matu sliktāki.

Modernajā alus likumā gan parādās vēl kāds aspekts, tagad eiliem atļauts klāt likt cukuru un uz cukuru bāzētas krāsvielas. Interesanti, ka šis cukura un pievienoto krāsvielu aspekts mūsdienās netiek plaši izplatīts, jo cukura lietošanu „īstenie” alus brūvētāji bieži cenšas pierakstīt sliktas kvalitātes mājražotājiem.

Viss alus likumu laiks ar skaļu blīkšķi beidzās 1987.gadā, kad Eiropas Kopienas Tiesa atcēla visus šos ierobežojumus (sprieduma teksts latviešu valodā), nosakot, ka visas pārtikā atļautās sastāvdaļas iespējams izmantot arī alus gatavošanai. Lieki teikt, ka ļoti daudzi Vācijas aldari bija neapmierināti.

Kopš 2001.gada "Bavārijas Alus" ir ES aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, līdzīgi kā šampanietis.

Visai absurdi mūsdienās ir runāt par kādu tīrības likumu. Kaut vai ūdens – tas visās mūsdienu darītavās tiek attīrīts, mīkstināts un cietināts ar dažādām ķimikālijām, citas ķimikālijas un pesticīdi tiek izmantoti arī miežu audzēšanai un uzglabāšanas laikā – kāds tur vispār tīrības likums, ja alus pudelē mazās devās ir bezmaz visa Mendeļejeva tabula? Interesanti, ka savulaik daži labi vācu brūvētāji savulaik esot burkšķējuši pret tā saukto „ekoloģisko” alu parādīšanos, baidoties no iespējami nepatīkamas notikumu virzības, jo eko alu ražotāji izmanto patiešām tīru ūdeni un bez pesticīdiem audzētu labību. Reinheitsgebot piekritējiem tikai uz papīra šeit bija ko padomāt.

Tātad visai vienkārši var konstatēt to, ka visi, kas saka, ka pakļaujas 1516.gada alus tīrības likumam, piemēram, Piebalgas alus, visticamāk, pat neapzinās, ko raksta. Līdzīgi domā arī Valmiermuižas alus, viņi gan it kā izmantojot 17.gs. likumus, turklāt pozitīvi vismaz tas, ka vārdu „likums” liek pēdiņās. Žēl, ka 17.gs. likumi attiecas uz nelieliem izņēmumiem attiecībā uz kviešu aliem, kuri nemaz nav Valmiermuižas klāstā, bet šim aspektam gan jau nav pievērsta uzmanība.

Protams, var brūvēt alu izmantojot 1516.gada vācu alus tīrības likumu un var darbā pieņemt jaunus darbiniekus, izmantojot tikai Ādolfa laikā ieviestos rases tīrības likumus, mērot gan deguna formu, gan tās attiecību pret galvaskausa apkārtmēru, tomēr jāapzinās, ka abiem nav nedz juridiskā spēka, nedz arī jebkāds sakars ar mūsdienu realitātēm.

Manuprāt, daudz vērtīgāk par šādu nereālu tradīciju ievērošanu vienkārši un efektīvi būtu uzrādīt visas alus sastāvdaļas uz etiķetēm. Bet par to kādēļ daudzi to nedara, īpaši jau Aldaris un Cēsu alus, un kādi labumi šādos alus varētu būt iekšā, kādā citā rakstā.

Izmantoti materiāli no Vikipēdijas, Bier Lexikon, Shut up about Barclay Perkins, European Beer Guide, Det står en-og-førti øl.. un daudz kur citurienes (vairs neatceros).
  • tomaac

    Tu atkal saplēsi manas rozā brilles :D. Bet, ja nopietni, pat cilvēkam, kurš alu ir tikai veikala plauktā redzējis, būtu skaidrs, ka tās ir pasakas. Tas ir tas pats, kad piena ražotāji saka, ka viņu piens ir pa taisno no govs pupa ņemts un uzreiz veikala plauktos likts.

    Par sastāvdaļām runājot. Ja nemaldos, tad LV un arī EU likumi prasa rakstīt tikai alergēnus, piemēram, miežus. Pārējais var būt komercnoslēpums.

    Bet es tā sakāku domāt tagad. Kad atklājās, ka krējuma ražotāji krējumama gāž klāt augu taukus uz nebēdu, sacēlās baigais tracis un valdība nolēma, ka krējums var būt tikai tāds, kas ir bez piedevām. Viss pārējais ir krējuma izstrādājums. Teorētiski šo pašu varētu attiecināt arī uz alu. Brūvētājs savam alum var kaut smiltis bēt klāt, bet tad saukt to šķidrumu varēs tikai par alus izstrādājumu. Bet alus būs tikai tas, kas brūvēts pēc “”15. gs. vācu alus tīrības likuma” :D

  • Vot, vot, piekrītu tomaac par tiem ”alus izstrādājumiem”. Būtu man teikšana, es liktu visus alus, kam derīguma termiņš ilgāks par 6 mēnēši, saukt par ”alus izstrādājumiem”.

  • BOD

    Tā jau ir. Pirms 500 gadiem Bavārijā nevienam neienāca prātā, ka alu varētu mākslīgi uzgāzēt lai ilgāk stāv.

    Tādā ziņā simpatizē čehi, kuri mierīgi pasaka, ka alū ir likts klāt cukurs, askorbīnskābe, Exxx …

  • janis

    Nu vot šoreiz Jūs cienītie kungi sarunājāt drusku muļķības. Dzīvie ali kāreiz stāv daudz ilgāk nekā filtrētie un pasterizētie. Te piemēram Norvēģijā Ir tādas mazās brūvētavas ( Nogne O, Haandsbrygerie) kurām visi ali ir dzīvie ar papildus rauga pievienošanu pudeļojot un viņiem uz pudeles termiņš 2 gadi. Manis brūvētie arī stāv pa pusgadam bez problēmām un paliek tikai labāki ar laiku tāpat kā vīns. Starpcitu…Piedrujas ielā Cenu klubā ir Nopērkams tāds brīnums kā Affligem. Tas ir Beļģu Abbei Ale. Manu prāt labāks par Duvel. Pudelēs ir rauga nosēdumi. Lai tas jūs nebaida, tam tā jābūt.

  • janis

    Affligembeer.be

  • black_data

    Visai interesanti.

    A par visādām mārketinga aktivitātēm, tās diktē viens no tirgus ekonomikas galvenajiem likumiem – cenu nosaka pieprasījuma un piedāvājuma attiecība. Atgādināšu, ka pastāv arī tāda lieta kā reliģija. Vienvārdsakot, arī alus patēriņa īpatnības var pētīt antropoloģiskā griezumā.