Premium alus

Frāzi “premium alus segments” ļoti mīl daudzas Latvijas alusdarītavas, ne tikai lielais trijnieks – Aldaris, Līvu un Cēsu. Mani šis termins vienmēr ir mulsinājis, tādēļ nolēmu paskatīties no kurienes tam visam aug kājas un kas tieši tiek domāts ar šo frāzi. Nevaru gan noliegt, ka viens no galvenajiem dzinuļiem bija @aldarisalus izteikums tviterī par premium aliem, pie kuriem acīmredzami esot jāpieskaita ne tikai Luksus, bet arī jaunie Senais un Dūmaku.

Nevienam jau nav noslēpums, ka premium alu visur pasaulē ražo gandrīz tikai lielas alus kompānijas, kuras ar savu TV un citu reklāmu palīdzību, kā ar milzu āmuru jau vismaz 50 gadus patērētājiem borē galvā savu versiju par laba alus garšu. Par spīti ilgstošajai premium alus klātbūtnei, izskatās, ka premium alus definīcija ir pietiekoši lielā miglā tīta. Protams, pavīd pa kādai definīcijai un liekas, ka lielākais vairums viedokļu premium klasi saista galvenokārt ar cenas faktoru, nevis dārgākām izejvielām/sarežģītāku brūvēšanas procesu.

Daudz skaidrāk jau izskatās Eiropas Kopiena, precīzāk 2002.gada lēmumā COMP/M.3032, kur tika lemts par to vai atļaut beļģu Interbrew iegādāties vācu Brauergilde akcijas.

Tirgus izpēte liecina, ka kaut arī alus darītavas mēdz deklarēt, ka viens vai vairāki no to zīmoliem pieder premium segmentam, nebija vienotu kritēriju šādai grupēšanai. Šķiet, ka izšķirošie aspekti ir cena (piemēram, 20% virs citu alu cenas), ģeogrāfiskā izplatība (piemēram, visā valstī), mārketinga izdevumi vai tikai noteikta zīmola “imidžs”.

Kā jau citos līdzīgos citātos un pētījumos attiecībā uz premium alu, par alus kvalitāti (kas var būt atkarīga no dārgākām izejvielām un ilgāka nobriedināšanas laika) nav ne vārda. Un visai pamatoti, jo neeksistē pārliecinoši pierādījumi tam, ka lielo alus darītāju brūvētā alus kvalitātei un izmantotajām izejvielām ir ciešs sakars ar cenu, turklāt arī dažādi mārketinga pētījumi rāda, ka patērētāji alus cenu īpaši nesaista ar alus kvalitāti, drīzāk citiem faktoriem. Ja tā nebūtu, mārketings īpaši nebūtu vajadzīgs, pietiktu vien ar kvalitatīva produkta radīšanu.

Pietiekoši izsmeļošajā Financial Mail rakstā par premium alus tēmu diezgan labi izsakās alus giganta SAB Miller mārketinga direktors Peter McLoughlin:

Laiki mainās un pircēji mainās, un viņiem paliekot bagātākiem un izvēlīgākiem, viņi vēlas vairāk par vienkāršu patēriņa preci. Viņi vēlas zīmolus, jo zīmoli var nodrošina tādas lietas kā statusu, pašapziņu un pašcieņu. Līdz pat 30% premium produktu pērk cilvēki, kuri tos īsti nevar atļauties.

Vai viņi to saprot vai nē un vai atzīst to vai nē, tēls ir galvenais patērētāju dzinulis.

Principā, pēc Financial Mail domām, premium alus iegūst savu statusu, ja tas maksā par 10% vairāk nekā “parastais” alus. Klāt vēlama izsmalcināta pudele (nereti zaļa, bet tā jau ir vairāk izmirstoša ASV tradīcija par īpašiem uzskatīt zaļos alus – tradicionāli no Eiropas importētos alus, piemēram, Carlsberg, Heineken, Tuborg u.c.) un smukāka etiķete.

Secinājums beigās varētu būt šāds – pērkot pašpasludinātos premium alus, pircēji vienkārši samaksā par to, ka vēlas būt pārāki par citiem, turklāt augstākai cenai šajā gadījumā nav nekāda sakara ar kvalitāti.

  • 08

    Tuborg tā pudele ne visai, bet pats alus tā neko!

  • tomaac

    Vēl varētu noskaidrot, kas ir domāts ar Luxus alu un export alu un citiem smalkiem vārdiem, ko lieto Aldaris un Cēsis.

  • dzerualu

    Tas jāprasa viņiem pašiem. Smalku vārdu izdomāšana ir viņu specialitāte. :)

    Vienīgi ar Export alu var domāt Dortmunder Export alus veidu – http://en.wikipedia.org/wiki/Dortmunder_Export – stiprāku vācu Pilzenes alu, bet tas mūsdienās to nosaukumu neatbilstoši lieto pa labi un pa kreisi.

  • BOD

    Tuborg pudele tā neko un alus pilnīgs neko …

    Man Export asociējas ar Ē vielām un citiem ilgtermiņu veicinošiem ”labumiem” piesātinātu šķidrumu ar gadu ilgu realizācijas termiņu.