Pirms nepilna gada no Prāgas Pivovarský Dům darītavas atvedu 0,33 l pudelīti ar krievu imperiālo stoutu. Taupīju ilgi, jo zināju, ka ar laiku paliks tikai labāks, bet, esot laukos, pagrabā “atradu” un nolēmu tomēr izdzert. Atcerējos visus tos pantiņus par taupītājiem un laupītājiem.
Alus ir galīgi un pavisam melns ar biezām un krēmīgām tumši brūnām putām. Tā kārtīgi un pamatīgi pa tumšo, tā, ka melnāk vairs nav iespējams. Aromāts ir visai labs un aptuveni tāds kā gaidīts – skaidri sajūtams paskarbs dedzinātais iesals, alkohols un mazliet, mazliet augļainuma.
Garša ir ārkārtīgi patīkama – dedzināts/grauzdēts un tumšs iesals, kuram asistē visādas papildus garšas – viegls dūmu aromāts, žāvēti augļi, kafija, mazliet atgādina arī lakricu. Garša kopumā nav pārāk kompleksa, taču ļoti izteiktais dedzinātais iesals ir pavisam lieliskā harmonijā ar pavisam vieglajiem apiņiem. Alus ir lēnām sildošs, ar pavisam vieglu karbonizāciju un rūgteni/saldenu sajūtu apvienojumu ilgajā pēcgaršā.
Kārtējais piemērs tam, kāpēc daudzi par pasaulē labākajiem/garšīgākajiem uzskata tieši krievu imperiālos stoutus. Pēc glāzes tik intensīvas garšas jebkas cits liekas briesmīgi pliekans. Un atkal jāapskauž amerikāņi, kuriem šādi ali pa labi un pa kreisi pieejami.