Lietuvā ir 60 alus darītavas (nevis 20-30 kā apgalvoju iepriekš), Latvijā – 14 vai 15. Šāds iemesls vien ir pietiekams braucienam uz Lietuvu, turklāt baumas par lietuviešu alus labumu arī būtu grēks atstāt bez ievērības.
Vairāki vērtīgi padomi no Martynas, nedaudz interneta un darītavu saraksts zirgagalvu alus ekspedīcijai bija gatavs. Jāsaka gan, ka plānošana bija diezgan nepārdomāta, bet pirmajai reizei ar to pietika. Pasākums ilga divas dienas – piektdienu un sestdienu un līdzi brauca arī daži bloga lasītāji.
Mūsu maršruts
Lielākais Lietuvas alus reģions ir Aukštaitijas ziemeļi, tieši zem Zemgales un Sēlijas. Liela daļa aldaru gan ir mazi individuālie uzņēmumi, bet samērā daudz ir arī vidēju brūžu. Tieši tas, kas pietrūkst Latvijā. Protams, Skandināvi kontrolē arī šo tirgu un praktiski visās kafejnīcās ir tikai lietuviešu Aldaris, tomēr izvēles iespējas veikalos Lietuvā ir daudz, daudz lielākas.
Dikti smuki miežu lauki pa ceļam
Vispirms braucam uz Biržiem. Tur ir četras darītavas pilsētā un vēl vairākas apkaimē. Pilsētā visas ir lielas un apmeklējums nespīdēja (jo vajag 10 cilvēku grupu, nedēļu iepriekš pieteikt utjp.), tādēļ uzkavējamies vien tik, lai iepirktu attiecīgo produkciju.
Šeit ir 15 vērtīgas pudeles no Rikuškiu alus darītavas
Tad braucam uz vienu no labākajām darītavām, kas atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Biržiem, netālu no Skaistkalnes – mazā miestiņā Batutos. Alu šeit brūvē labi sen un to dara lieliski. Vislabāk man patika Butautu gaišais, kaut gan labākas atsauksmes bija dzirdētas par tumšo. Negaidīti smuki iesals ar apiņiem nobalansēts, daudz augļu garšā, patīkams raugs, reti labs gaišais lāgeris padevies.
Pats labākais, litrs šī ideālā un nefiltrētā alus, pildīts izskatīgā stikla pudelē maksā tikai 1,20 Ls. Butautu alu var arī nopirkt IKI veikalos (Lietuvā), kur tam gan virsū ir IKI ķēdes etiķete. Vispār tika ievērota tendence, ka kaimiņzemē alus visur bija lētāks kā Latvijā – brūžos pat labākā alus cena nekad nepārsniedza 1,20 Ls litrā, bet lielākoties tā bija 0,60 – 0,80 Ls robežās. Pudele veikalā līdz 0,70, bet lielākoties 0,50 – 0,60 Ls robežās. Tā kā PVN Lietuvā ir gandrīz tāds pats kā Latvijā, algas lielākas, bet labības cenas vienādas, tad nākas vien izdarīt dažādus secinājumus par dažu labu aldaru tendenci uz negausību. Bet tas jau zināms sen, ka Latvijā visas cenas ir uzskrūvētas, sākot ar skrūvgriežiem un beidzot ar kāpostgalvām.
Pēc tam braucam uz Paņevēžas nomali, Piniavu, kur ir samērā interesanta darītava. Diemžēl ierodamies tur tikai pēc pieciem un viss ir ciet. Tikai pateicoties mazheka labajai lietuviešu valodas prasmei, kura noderēja dikti bieži, viņam izdodas pierunāt saimnieku pārdot mums alu. Mums tiek piešķirtas arī vizītkartes, lai nākamo apmeklējumu varētu sarunāt iepriekš un visu apskatīt.
Rekur labais alus un līdzi iedeva veselu kaudzi etiķešu. Īsti gan nezinu kādēļ.
Piniavu alus, kā jau gaidīts, vilties nelika – gaišais bija gandrīz ļoti labs un tumšais vienkārši labs.
Tālāk uz Pasvali, kur nakts jāpavada padomju laiku viesnīcā, bet tas ir sīkums, jo priekšā ir pamatīga degustācija, kuru gaidu ar īpašu nepacietību – visu dienu pie stūres sēžot, bija gaužām skaudīgi nolūkoties uz citiem, kuri ķepsēja vienu alu pēc otra un izteica dažādus komentārus par to labo garšu.
Fonā skan kaut kāda opera, uz galda ir alus ar uzkodām, vienkārši ideāli. Un saldajam ēdienam tiek Gordona sarūpētais amerikāņu imperiālais stouts un porteris, kas ar savu neaprakstāmi labo garšo uzliek punktu uz “i”.
Nākošajā dienā Pakruojis. Te var pilnā apmērā izbaudīt sestdienu – viss ir ciet. Vīgantu darītavas bārdāma gan mums durvis atver, ielej alu, papļāpā un pastāsta, ka pēdējā laikā esot bankrotējušas deviņas apkaimes darītavas. Pašā pilsētā strādā vien divas no kādreiz piecām, krīze ir uzklupusi arī Lietuvas alum.
Vygantu alus no ārpuses. Līdzīgi izskatās daudzas citas mazās darītavas.
Un no iekšpuses. Klausamies bēdu stāstu par Lietuvas alus biznesu.
Nujā, laikam izskatās, ka alus tūrei ar sestdienu un krīzi tiek pielikts lepns punkts. Vēl tikai vizīte uz Maksimām, kur alus izvēle ir daudz bagātāka nekā Latvijas veikalos un kur var iegādāties varen feinos Vilniaus Alus ražotos produktu. Mazhekonkulis uz Viļņas alu ar garšvielām ir iededzies tik lielā mērā, ka pilnībā tiek izpirkti trīs Maksimās esošie krājumi (kopā gan sanāca pudeles septiņas, ne vairāk).
Pēc brauciena ir samērā viegli secināt, ka lietuviešu alus lielos vilcienos ir garšīgāks un daudzveidīgāks par Latvijā brūvēto. Tā vietā lai brauktu pēc alus uz Užavu vai Brenguļiem, es brauktu daudz mazāku attālumu līdz Lietuvai pēc krietni lētāka un labāka alus.
Protams, pa vidam gadījās arī visai drausmīgi izstrādājumi, kurus izdzert pa spēkam būtu vien rūdītam alkoholiķim, kurš pat denaturātu lej iekšā dziedādams, bet tie drīzāk bija izņēmums, nevis vispārējā tendence.
Vispār jau pēc brauciena palika daži citi samērā skumji iespaidi:
- liekas, ka Lietuvas PVD ir daudz, daudz sakarīgāks par Latvijas. Vismaz par to liecina mazo (teiksim, darītava ir lielā garāžā) darītāju skaits, kuri noteikti nespētu izpildīt pat pusi no Latvijas ierēdņu sastrādātajiem idiotiski pārspīlētajiem nosacījumiem,
- tāpat liekas, ka mazos uzņēmumus daudz mazākā mērā čakarē VID un citi dienesti un to īpašnieki var nodoties tiešajiem pienākumiem, nevis bezgalīgām atskaitēm, kurās nespēj orientēties pat paši attiecīgo iestāžu darbinieki,
- tas viss veicina lielāku daudzveidību alus jomā, arī pašmāju aldaru izaugsmi. Atgādināšu, ka vairākas Latvijas darītavas izmanto vai ir izmantojuši vācu/austriešu aldaru konsultācijas un pērk viņu receptes – Užavas, Valmiermuižas, Brenguļu, LIDO un Brūvers. Tas tomēr ir samērā briesmīgi, ja pašmāju aldari pat nespēj izstrādāt interesantu un dzīvotspējīgu produktu.
Uz Lietuvu noteikti brauksim vēl.