Es parasti cenšos teikt, ka tāda vis, vis, vislabākā alus nav, jo vienmēr ar regulāru intervālu var atrast kādu kas garšos labāk par citiem un tā līdz pat mūža galam. Patiesībā es nedaudz meloju, pasaules labāko alu es dzēru pirms četriem gadiem un kaut arī kopš tā laika esmu izdzēris vismaz 900 – 1000+ dažādus, es TĀ alus garšu laikam atcerēšos vēl ilgi. Nupat skatījos vecas fotogrāfijas un atmiņā atausa šis patīkamais gadījums.
Tas viss bija, kad kādu laiku dzīvoju ASV un pie reizes sanāca arī nedaudz paceļot. Bijām nokļuvuši samērā sausā Amerikas nostūrī, kaut kur uz Arizonas un Jūtas štatu robežas. Tur ir samērā smuka daba, bet par to šoreiz nav runa.
Apmēram šādi skati bija visai bieži vērojami
Kārtējo dienu bijām nopērušies pa smiltīm, akmeņiem un mūžīgo sauli, viss bija putekļos, lipīgs, ķepīgs, laikam pāris dienas nebija arī redzēta duša. Ūdens mums bija pārāk maz, lai to lietotu kam citam kā dzeršanai un ēst gatavošanai. Mašīnas aizmugurē gan klunkšķēja pāris vietējie ali, bet tā kā bagāžniekā dienas laikā temperatūra noteikti pārsniedza vairāk nekā 40 grādus, tad alus noteikti nelikās kārdinošs, bija pat nedaudz bailes, ka tas varētu uzsprāgt.
Šajā reizē nolēmām izbraukt pie civilizācijas kempingā, lai uzlādētu fotoaparātu un nomazgātos. Pie kempinga ieejas ieraudzījām neredzētu daili – ledus kasti, kur par vienu dolāru varēja iegūt 1 kg ledus. Daudz nedomājām, piepildījām vienu katliņu ar ledu un tajā ielikām divus pēdējos alus.
Alus bija kaut kāds vietējais, Soltleiksitijas Uintas darītavas, Cuthroat Pale Ale, latviski tas laikam būtu nevis kaut kāds Rīkļurāvēja, bet gan Cutthroat foreles Gaišais, latviski šai foreļu sugai nav nosaukuma. Bet labi, ka alus vispār bija, jo pirms braukšanas jau bijām nobijušies, ka stingri anti-alkoholisko mormoņu štatā vispār nevarēs nopirkt alkoholu. Mormoņi atšķiras no līdzīgām kristīgi-reliģiskajām sektām ar to, ka nelieto alkoholu (tāpat arī tēju un kafiju), es gan nesaprotu, kur tad viņi iegūst Jēzus asinis savu rituālu vajadzībām, bet gan jau ir rasta kāda asprātīga izeja.
Katrs malks nedaudz atdzesētā alus bija kā neaprakstāma bauda, man trūkst vārdu, lai aprakstītu šo brīnišķo sajūtu, likās, ka Alus Dievs sēž pie galda un vēlīgi smaida mūsu virzienā. Es pat nezinu kādēļ alus tā garšoja, nebijām pat īpaši izslāpuši. Bet neviens cits tā brauciena alus pat nespēja ne tuvu restaurēt Cutthroat Pale Ale garšu un nevienam tas nav izdevies arī vēlāk. Reti patīkamas atmiņas.