Pilzeni joprojām dēvē par alus galvaspilsētu, un par to čehiem patīk stāstīt gari un plaši. 1839.gadā Pilzenes pilsonis un krodzinieks Vencels Mirvalds esot teicis liktenīgus vārdus:” Mums ir vajadzīgs labs un lēts alus!”, un tas esot nozīmējis tikai vienu – ja pilzenieši grib dzert labu alu pietiekamā daudzumā, tad – lai tur lūzt vai plīst – bez moderna alus brūža neiztikt. Lai gan apzinīgie Pilzenes iedzīvotāji iesākumā protestēja, tā lieta tomēr aizgāja un 1842.gada 5.oktobris ierakstīts vēsturē kā slavenā Pilzenes alus brūža dzimšanas datums. Savukārt gados jaunais Jozefs Grolls, cēlies no Bavārijas, pirmais ķērās pie alus brūvēšanas bavāriešu stilā un rezultātā radīja īstu brīnumu – zeltainu, gardu alu, kam laika ritumā bija lemts iekarot gandrīz vai visu pasauli.

Tā raksta vortāls ar garšu Kurš Uzsauks? Jāsaka, ka arī es visai ilgu laiku ticēju šim stāstam (ir arī versija, kurā Jozefs Grolls raugu ieved kontrabandas ceļā), nu varbūt ne tik dramatiskā formā un ar izdomātiem citātiem. Tomēr lasot čehu alus blogeru pārdomas par to, ka visai grūti atrast jpirmavotu šiem stāstiem, sāka uzmākties šaubas. Un šaubas pavisam kliedēja pavisam svaigais ieraksts Beer Culture blogā. Tā autors ir Evans Reils (Evan Rail), kurš dzīvo Prāgā un viņš mazliet parakājās 1941. gadā publicētajā Ludvík Fürst grāmatā Jak se u nás vařilo pivo (Kā pie mums brūvēja alu). Pati grāmata ir balstīta uz daudziem oriģinālajiem avotiem, sākot jau no viduslaikiem.

Kā izrādās, Pilzenes brūzis galīgi nebija pirmā darītava čehu zemēs, kur alu sāka vārīt, izmantojot lāgera raugu. Jau pirms brūža celšanas vismaz 10% čehu alus darītāju raudzēja alu ar šo rauga veidu un jau pirms celtniecības Pilzenes pilsētā bija pieejams papilnam lāgera alus. Tāpat brūža dibināšana notika daudz mazāk dramatiski, bez peripētijām par alus kvalitāti.

Tomēr šeit paliek atklāts viens cits jautājums – kādēļ Pilzenes darītava bija viena no pirmajām, kura sāka ražot gaišo alu, tādējādi bruģējot ceļu vēlākajai milzu popularitātei? Ir pavisam skaidri zināms, ka šajā laikā kontinentālajā Eiropā gandrīz nemaz nebija gaišā alus. Vienkārši tādēļ, ka šajos apgabalos nemācēja pagatavot gaišo iesalu, bet šo tehniku jau bija uzodušas britu iesalnīcas. Noslēpums bija pagalam vienkāršs, iesals tika sildīts ar netiešu siltuma avotu, nevis virs atklātas liesmas. Tādā veidā varēja daudz viekāršāk kontrolēt un nodrošināt stabilu temperatūru. Par šo tēmu interesanti tiek prātuļots Zythophile blogā (jālasa arī komentāri). Proti, pastāv pavisam reāla iespēja, ka Pilzenē nolēma atdarināt šai laikā Lielbritānijā populāro gaišo eilu. Tam par labu runā Pilzenes brūvera Jozefa Grolla sadarbība ar austriešu brūveri Dreheru un vācieti Zedlemeijeru (Sedlemayer), kuri pirms laika bija apceļojuši Lielbritānijas darītavas ar nolūku noskatīties viņu alus ražošanu un nozagt iespējami daudz kā noderīga. Abi vēlāk arī sāka gaišā alus ražošanu, viens bija Vīnes lāgeru tēvs, otrs Minhenē uz gaišo pusi izmainīja Oktoberfest alu. Tāpat izceļas cita Pilzenes alus īpatnība – tajā laikā tas ir vienīgais no lāgeru alus veidiem, kuram ir skaidri izteikta apiņu garša, gluži tāpat kā angļu gaišajam alum. Lielos vilcienos, Pilzenes alu no gaišā angļu alus atšķir tikai rauga veids un apiņu šķirnes. Pats labākais, ka turpinājums drīz sekošot.

Bet ziniet pēc kā te vēl ož? Agrāk nemaz tā nebiju par šo tēmu iedomājies. Ja Pilzenes alus bija viens no pirmajiem gaišajiem lāgeraliem kontinentālajā Eiropā un Lielbritānijas gaišais eils bija viens no retajiem gaišajiem eiliem, tad kas īsti bija Latvijā? Ka tik nesanāk tā, ka nemaz nav tāda “tradicionāla Latvijas gaišā alus”, ja vien par tradīciju neuzskata šāda alus veida ievazāšanu no nīstajām vācu zemēm 19.gadsimtā. Nav jau šaubu, ka Latvijā alu vārīja ļoti, ļoti sen, taču tikai tagad sāku nojaust, ka nekad neesmu redzējis nevienu īsteni vecu atsauci uz alus krāsu. Salds, jā. Rudzu, miežu, griķu, jā. Bet ne gaišs/dzeltens. Laikam ironiskā kārtā sanāk, ka publikas un darītavu noniecinātajam tumšajam alum ir daudz lielākas iespējas tikt uzskatītam par tradicionālu Latvijas brūvējumu, nekā jebkuram gaišajam alum. No trešās puses, tāpat jau bija skaidrs, ka visa lāgeru kultūra ir ieviesta no vāciešiem un arī tur nav sakara ar tradīcijām, kas vecākas par 150-180 gadiem.

Visā pasaulē pēdējā laikā savas gaitas sāk dažādi alus žurnāli. Nevis alus brūveru profesionālā literatūra, kas ir dārga un pilna ar tehnisko žargonu vai desmit lappusēm praktisku padomu attiecībā uz iejavas katla formas izvēli un to matemātisko analīzi, bet gan alus dzērājiem domāti izdevumi. Interesanti, populārzinātniski un nepiespiesti par alu.

Līdz šim esmu abonējis tikai BeerAdvocate, kas mani vienmēr priecē ar kvalitatīvu saturu. Iznāk reizi mēnesī, katrā žurnālā ir intervija ar kādu alus brūvētāju, vismaz vienas vai divu darītavu profili, alus apskati, viena padziļināti pētīta mājas alus recepte, raksts par kādu alus vēstures aspektu, vairāki vispārējo tematu raksti, piemēram, konkrētām apiņu šķirnēm, alu bundžās un daudz kas cits. Pats labākais, ka daudzu rakstu autori ir pasaulē ievērojami alus blogeri, rakstnieki un vēsturnieki, tādēļ sliktas kvalitātes alus mītus šeit sastapt nevar. Diemžēl BeerAdvocate ir milzu trūkums – kaut arī saturiski labs, tā ārpus ASV abonentu cenu politika ir idiotiska (15 USD pa ASV, ap 50 USD ārpus ASV), turklāt žurnālu piegāde šogad kavē vismaz mēnesi. Un nekādas elektroniskās versijas, jo tas, pēc izdevēju uzskatiem, neizprotamā kārtā degradēšot žurnālu. Ceru gan, ka tablešu datoru straujā ieviešanās piespiedīs viņu uzskatus mainīt.

It kā labs esot arī DRAFT magazine, tādēļ internetā apskatīju vienu bezmaksas elektronisko eksemplāru. Tipisks vispārējai publikai domāts žurnāls, ļoti smagi spiežot uz izklaidējošu saturu, ja runā salīdzinājumos, tad alus nozares FMH. Īsi rakstiņi, pārsvarā vairāku veidu apskati un salīdzinājumi, daudz, daudz bilžu, kā arī piecu veidu topi. Un, kā tas ASV presei bieži raksturīgs, viss līdz nemaņai pārlādēts ar reklāmām. Diemžēl šeit ir absolūts fokuss uz ASV pircēju – veikalu adreses un daudz, daudz vietējo darītavu, kuras ārpus sava štata neko nepārdod. No vienas puses loģiski, jo citur nekā līdzīga šīs valsts alus nozares attīstībai nav. Un savās mājās lasītāju pietiek. Cena pirmajā uzmetienā liekas draudzīgāka par BeerAdvocate – 20 USD ASV, ārzemēs vēl 20 USD klāt. Vienīgi iznāk tikai 6 numuri gadā, tātad par numuru dārgāk nekā BeerAdvocate. Šis laikam arī ir vienīgais alus žurnāls, kas tā lielās tirāžas un izklaidējošā satura dēļ brīvi pieejams torrentos.

Tomēr arī Eiropā ir šis tas labs. Vispirms angļu valodā ir CAMRA Beer Magazine. Tā kā CAMRA ir pasaulē lielākā alus organizācija ar vairāk nekā 100 000 biedru, sliktu saturu viņi nevar atļauties. Esmu žurnālu lasījis pirms diviem gadiem, nebija slikti, bet arī BEER žurnāla saturs ir centrēts uz Lielbritānijas tirgu un tā aktualitātēm, īpaši jau mucu alu, kas tomēr ir CAMRA galvenā tēma. Simts tūkstoši ir pietiekoši liela auditorija, lai nevajadzētu likties ne zinis par pārējo pasauli. 20 GBP ir CAMRA biedra maksa gadā, par kuru iespējams iegūt arī četras reizes gadā iznākošā žurnāla elektronisko versiju.

Vēl ir Jaunzēlandiešu/Austrāliešu Beer&Brewer. Tomēr 40 Ls gadā par 5 numuriem (uz Eiropu, vietējā versija ir daudz lētāka) nav nekas izteikti draudzīgs, arī bezmaksas izmēģinājuma numurs nav pieejams.

Arī vācu zemes ir aplaimojuši jauni alus žurnāli, kuriem pasūtīju bezmaksas izmēģinājuma eksemplāru. Viņi nav knauzeri un uz mājām sūta drukāto eksemplāru. Mazliet aizdomīgu dara praktiska reklāmu neesamība šajos žurnālos, ka tik nesanāk tā, ka pēc dažiem numuriem reklāmdevēju vairs nav un žurnāls paliek divas reizes plānāks ar daudz sliktāku saturu.

Vācijā un Austrijā iznāk kopprojekts GENUSS.Bier.Pur. Pieci numuri gadā, trīs vēsta par Vācijas aktualitātēm, bet divi par Austrijas. Savdabīgs sadalījums, bet jāņem vērā, ka Austrijas alus nozare nav lielāka, bet noteikti ir daudzveidīga par Vācijas. Viņiem nav nekādu tīrības likumu, kas gadiem ilgi ierobežoja aldarus šauros rāmjos; vēlāk gan žurnālā atrodu informāciju, ka to izdod Austrijā, tas laikam būs arī galvenais iemesls nesamērīgi lielajam fokusam uz par Vāciju salīdzinoši daudz mazāko valsti. Bet nu par žurnāla saturu, kas ir pārsteidzoši labs. Mazliet par konkrētu vācu un pasaules veidu (Exportbier un IPA), kā arī citi īsi rakstiņi par saturīgām tēmām, piemēram, European Beer Star konkursu, dažu interesantu brūžu arhitektūru, alus glāzēm, brūveru un iesalētāju izglītību, labs raksts par dūmu iesalu. Pietiekoši saturīgi, bet pats galvenais, ka šie ir oriģinālraksti, kas nesatur internetā atrastus atgremojumus. Absolūto reklāmu neesamību mazliet izskaidro tas, ka žurnālu izdod Austrijas Lauksaimniecības apgāds un to atbalsta dažādas asociācijas, tātad, tā ir arī viņu reklāma. Bet jāsaka, ka ļoti līmenī, jo nav vienpusēji slavinājumi, bet pietiekoši objektīvi raksti. 24 eiro gadā par 5 numuriem visā Eiropā liekas samērā cienījami.

Šveices alus žurnāls, kura nosaukums ir pagalam līdzīgs iepriekšējam, taču ar Vācijas/Austrijas izdevumu, nav nekādā veidā saistīts, ir Biergenuss. Labs, taču ar izteiktu mazuma sajūtu. Divas pagaras intervijas/apraksti, daži alus vērtējumi, viens reģionālais apskats un daudz kvalitatīvu bilžu. Ļoti nepatika tas, ka ielikta apmaksāta informācija par noteiktām darītavām, taču tas, ka tā ir reklāma, norādīts maziem burtiņiem nekonkrētā veidā. Atgādina Hūtes un Vējoņa gozēšanos izdevniecības “Santa” izdevumos pirms vēlēšanām. Reklāma, kas pasniegta tādā veidā, ka izskatās pēc normāla raksta, manuprāt, liecina par žurnāla izdevēju uzskatiem par lasītājiem kā idiotiem. Kopējais iespaids bija tāds, ka grūti nācās aizpildīt saturu, pirmajam numuram tas gan ir mazliet piedodams.

Biergenuss piegādā tikai Šveicē, bet maz ticams, ka šo presi ārpus Šveices, tāpat kā Šveices alu, kāds vēlētos pirkt. 42 franki par 4 numuriem, tātad desmit ar pus franki par numuru. Gandrīz 6 lati. Gan jau ar piegādi Eiropā vēl vismaz divi lati par katru izdevumu klāt. Bet arī visas citas Šveices cenas ir kosmoss, kuras vienkāršajiem Eiropas nabagiem nav lemts izprast, tādēļ izdevēji nez vai satrauksies par ārzemju auditorijas neieinteresētību.

Kopumā var teikt, ka piedāvājums 2012. gadam ir normāls, bet cenas ne visai. Tas droši vien galvenokārt izskaidrojums ar mazo tirāžu, kā arī izdevēju ne visai lielo ieinteresētību ārzemju abonentos, iespējams, ka viņi netic, ka kādu ārzemēs šis žunāls varētu interesēt. Piemēram, National Geographic uz Latviju man akurāt 17 Ls gadā izmaksā, kas ir lētāk nekā lielākā daļa daudz sliktākas kvalitātes Latvijas žurnālu, bet gan jau, ka izdevums ir 9 miljoniem abonentu pastam diktē savus noteikumus. Droši vien 2012. gadā palikšu pie vecā labā BeerAdvocate, kas tomēr liekas ir labākais izdevums par alus aktualitātēm visā pasaulē, un, iespējams, paskatīšos kas GENUSS.Bier.Pur ir par zvēru – Vācijas un Austrijas tradīcijas mums tomēr ir bijušas tuvas.

Varbūt jums ir zināmi vēl kādi labi žurnāli, kurus aizmirsu pieminēt? Piemēram, krieviski vai citā prātīgā Eiropas valodā?

Daudziem patīk vācu alus tīrības likums un koncepts par to, ka īstu alu taisa tikai no četrām sastāvdaļām – miežu iesala, apiņiem, rauga un ūdens. Izklausās brangi un skaisti Tas nereti pat tiek padarīts par skaļu saukli, pat neiedziļinoties tā jēgā. Par to jau pirms pursotra gada rakstīju.

Nu pie darba ir ķērušies arī Krievzemes likumdevēji. Paredzēts, ka drīz Muitas ūnijas teritorijā (pašlaik Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna) varētu stāties spēkā jauns alkohola nozares tehniskais reglaments, kurā tiks atrunāts kas ir kas arī alus jomā. Interesanti, ka uz austrumiem šādus reglamentus un GOSTus ļoti mīl, kaut arī ne visai aizraujas ar šo likumu pildīšanu. Uz papīra ir viss kārtībā, galu galā, arī PSRS darbojās atbilstoši tonnām dažādu starptautisko likumu normām, bija tikai problēmas ar sīkām niansēm. Tā šī gada 21.decembrī sākas minētā reglamenta publiskā apspriešana, kas šajās valstīs, tāpat kā vēlēšanas, vairāk ir formalitāte.

Galvenais jaunums – parādās termins “alus dzēriens”. Tātad:

Alus jāizgatavo no alus iesala, apiņiem un/vai apiņu apstrādes rezultātā iegūtiem produktiem, ūdens, alus rauga, bez etilspirta, aromātisko un garšas piedevu pievienošanas.

Alus dzēriens – alkoholiskā produkcija, kura ražota no alus vai iesala, sēklaugiem, produktiem, kuri satur cukuru, dzeramā ūdens, augu izcelsmes graudiem vai to pārstrādes produktiem, apiņiem vai apiņu prouktiem ar vai bez aromatizatoru un garšas piedevu izmantošas, bez etilspirta pievienošanas.

Gan jau, ka arī Latvijā daudzi šāda pasākuma ieviešanu uztvers ar gavilēm un Apollo un Delfi komentārus piepildīs saturīga diskusija par pulveraliem un dzīvo alu. Sak, beidzot krievi izdomājuši apkarot spirta alus ražotājus, būs tīra manta. Kad latviešiem tā būs?

Tagad, ja tā ātri padomā, alus pēc jaunajiem normatīviem vairs nav: Leffe (kukurūza), Hoegaarden (koriandrs, apelsīnu miziņas), ļoti daudzi beļģu ali, alus, kas gatavots ar šampanieša raugu, alus, kas gatavots ar mežonīgo raugu, alus, kas nogatavināts viskija, konjaka, brendija mucās (jo uzsūc mazliet spirta), jebkurš britu alus, kuram pievieno cukura sīrupus vai kura ražošanā izmanto neiesalētus graudus – miežus, auzas utjp., piemēram, tas pats Guinness un daudzi citi tumšie ali. Principā lielākā daļa Rietumeiropā un ASV ražoto eilu, kuriem izveidojušās citas alus izejvielu lietošanas tradīcijas.

Var visai viegli nojaust, no kurienes pūš vēji. Pavisam nesen Krievijas parlaments apstiprināja likumu, ar kuru alus tiek pielīdzināts alkoholiskiem dzērieniem un tiek pakļauts stingriem ierobežojumiem. Krievijā pavisam aktuāls ir arī dzīvā alus jautājums, kura ietvaros pa labi un kreisi tiek bārstīti saukļi par pulveraliem un aliem ar spirtu. Kā redzams, absurdais spirta jautājums iekļauts arī šajā tehniskajā reglamentā.

Bet nav iekļauta cita nianse – nav nekāda runa par citām piedevām. Tām, kuras neietekmē garšu vai aromātu. Konservantiem, fermentiem, stabilizatoriem. Tām vielām, kuras izmanto gan lieli, gan mazi darītāji, tikai kautrīgi par to klusē, jo visai bieži, atbilstoši dažādiem likumiem, šīs vielas tiek izmantotas tik mazos daudzumos, ka tās nav jāuzskata par sastāvdaļām. Arī Latvija nav izņēmums un arī mazie alus darītāji nav izņēmums. Ja slikti rūgst, roka pati pielej dabiskus enzīmus, jo kad runa iet par vairāku tonnu alus rūgšanas procesa gaitu, aldari un alus darītavu īpašnieki visai labi māk izrēķināt cik maksās tāda rūgšana, kas ilgst ilgāk nekā parasti vai saražo produktu, kas ir sliktāks nekā parasti. Un, lai alus neoksidētos un nekļūtu nebaudāms par ātru, piebirst arī nedaudz askorbīnskābes.

Tātad sanāk, ka ir izveidoti normatīvi, kuri virspusēji atgādina slaveno un spēkā neesošo vācu alus tīrības likumu, tai pat laikā nenodrošinot tā izpildi pēc būtības. Pašā Vācijā alus tīrības likums nereti tiek interpretēts tādā veidā, ka nav runa ne tikai par vienu mēģeni ar papildus rūgšanas fermentiem, bet alum arī ir aizliegts pievienot ogļskābo gāzi, kas nav radusies rūgšanas procesā. Tas gluži automātiski izslēdz jebkuras Latvijas darītavas produkciju kā tādu, kas gatavota atbilstoši bavāriešu tīrības normām.

Vienmēr gan jāatceras, ka runa iet par Bavārijas alus vēsturiskajām tradīcijām. Jau zināms, ka šī likuma uzspiešana pārējai Vācijai 1906.gadā neko labu neizdarīja, tā tikai iznīcināja Ziemeļvācu tradicionālos alus. Galu galā, šis tīrības likums tika pieņemts tādēļ, lai zemnieki kviešus neizmantotu alus darīšanas vajadzībām un labāk iekasētu nodokļus. Nevis rūpējoties par alus kvalitāti, par to Reinheitsgebot nekad nav bijis neviens pats vārds. Un ja raganas vairs nededzina, kādēļ jācenšas ievērot citi tik arhaiski likumi, mēģinot radīt kroplīgus to hibrīdus mūsdienās?

Man diemžēl nav skaidrs tikai viens, kādēļ beidzot nevar pieņemt pavisam vienkāršu likumu, kas atrisinātu visas problēmas – vienkārši liekot uzrādīt uz pudeles visas alus izejvielas, nevis visu laiku spēlēt paslēpes virspusēji šķietami uzticamām definīcijām, kuras noteiktās situācijās kalpo acu aizmālēšanai? Tur likumdevējiem vienmēr rokas par īsām, jo alus darītavu lobijiem vienmēr ietekmes un naudas ir pārāk daudz. Gluži kā ar kvasu, kad pieņēma likumu, ka tikai dabiski raudzēts dzēriens ir kvass. Nez vai visi kvasa dzērāji MK noteikumos Nr. 926 “”Kvalitātes un klasifikācijas prasības kvasam un kvasa (iesala) dzērienam” izlasa, ka dabisku kvasu kvasu drīkst pasterizēt, piemērot sterilo filtrēšanu un aseptisko iepildīšanu, kā arī regulēt tā skābumu un pievienot pienskābi (E 270), citronskābi (E 330), askorbīnskābi (E 300), nātrija benzoātu (E 211) un kālija sorbātu (E 202).

Via: beercult raksts

Lasot samērā labu un interesantu interviju ar Doghish Head īpašnieku un kādreizējo brūveri Semu Kaladžioni (te ir 1. daļa, te 2. daļa), dikti iepatikās viena atbilde uz jautājumu par to vai viņš uzskata, ka Dogfish Head un Budweiser dara vienu un to pašu (samērā brīvs tulkojums):

Es ticu, ka viss alus ir labs un negribētu redzēt to, ka alus zaudētu tirgus daļu vīnam vai stiprajam alkoholam, kā tas nesen ir noticis. Bet es arī domāju, ka mūsu mērķi vai veids kā šāda darītava [Budweiser] uzvedas tirgū, ir kardināli atšķirīgs no tā, ko mēs darām.

Īsumā, ir pieeja pārdot gaišo lāgeri kā patēriņa preci, kur lielāka vērība ir jāpiegriež mārketingam un izplatīšanai un tirdzniecības pārstāvju tīklam, nekā šķidrumam tajā traukā, uz kuru jūs balstāt mārketingu.

Mūsu pieeja ir tieši pretēja. Mēs netērējam vairāk naudas vai resursu, reklamējot savu visvairāk pārdoto alu, savu 60 Minute IPA, kā mēs tērējam pārdodot to, ko mēs brūvējam reizi vai divas gadā, piemēram Bitches Brew vai Red and White. Mēs zinām, ka mēs augam, jo pircēji paši viens otram iesaka mūs un tā ir neatkarīga kustība, tādēļ mēs nevēlamies ieteikt saviem pircējiem, kurš alus viņiem būtu jāpērk. Tādēļ mēs taisām 34 dažādus alus.

Es nedomāju, ka jūs sastapsiet gigantisku biržā kotētu firmu, kuri katram savam alum veltīs vienādus resursus, jo viņiem ir pienākums maksimizēt akciju vērtību un tas noved pie viena vai diviem galvenajiem aliem, alus pārvēršanu par parastu patēriņa preci, atlaidēm, apjoma atlaidēm utt. un tas ir savādāks ceļš par to, kuru mēs esam izvēlējušies.

Man patīk tas pēdējais par parastu patēriņa preci. Jo patiesībā jau bieži uzreiz var pateikt vai darītava tās vadītājiem un īpašniekiem ir vienkārši tāds pats bizness kā jebkura cita pārtikas produkta tirdzniecība un, ja būtu pietiekoši izdevīgs piedāvājums, tad viņi sāktu alus vietā ražot majonēzi, vai arī alus ir viņa dvēseles aicinājums, visa viņu dzīve (protams, neatsakoties no tā, ka jānodrošina arī iztika). Un domāju, ka pēdējo var teikt tikai par tiem, kuri paši, ja ne pašlaik brūvē, tad vismaz darītavas pirmssākumos ir brūvējuši alu. Kuri zin kas un kādēļ ir viņu produktā un aldaris nav tikai kaut kāds anonīms bezvārda vīruks pie katliem. Varbūt šādas darītavas nopelna mazāk, bet vismaz viņu alus ir labs un garšīgs. Tieši viņi vairāk eksperimentē un dažādo alus garšu, jo viņu darbošanās pamatā nav tikai sauss uz bezkaislīgs aprēķins, bet gan vēlme no iesala izspiest visu labāko.

Par to arī šodien vakarā iedzeršu alu.