Duvel Tripel Hop 2013

duvel tripelAgrāk nebiju pievērsis uzmanību tam, ka katru gadu kopš 2007.gada beļģu Duvel izlaiž īpašu laidienu īpaši apiņota alus. Pirmos gadus tas bija Amarillo, Saaz un Styrian Golding, pagājušā gadā Amarillo nomainīja Citra, bet šogad kārta pienāca japāņu Sorachi Ace. To arī nopirku.

Duvel Tripel Hop (9,5%) smarža ir zāļaini apiņi. Garša, atšķirībā no ierastā Duvel pārsteidz ar brangu apiņu buķeti. Nezinu vai patīkamais augļainums ir Sorach Ace nopelns, jo alu ar šīs škirnes apiņiem daudz neesmu dzēris, taču rūgtums ir ļoti bagātīgs un patīkams. Gandrīz 10% alkohola uzreiz liek sevi manīt ar patīkamu siltumu, taču nav asas piegaršas, alus ir pabiezs ar gardu un ilgu rūgtenu pēcgaršu. Izdzeras ļoti ātri par spīti tā stiprumam.

Neparasti labs. Tripe Hop patiešām ir pārsteigums, nebiju gaidījis kaut ko tik labu no ierasti nesliktā, taču nedaudz garlaicīgā Duvel. Pavisam noteikti mēģināšu nepalaist garām arī nākamā gada īpašo laidienu.

Aldara porteris eksporta tirgos

Aizaizvakar Dienas Biznesā bija neliels raksts ar daudzām fotogrāfijām par to, kā top Aldara porteris. Nekas īpašs un tekstā daži izdomājumi, bet ne jau tas galvenais. Mani piesaistīja rakstam pievienotā fotogalerija ar pudeļošanas līniju, kur pudelēs tiek pildīts Semper Ardens Carlsberg Porter. Šo alu nepārdod Latvijā, tas pieejams Dānijā kā dāņu premium gardēžu alus. Vismaz agrāk tā bija, jo cik var noprast no ziņām, tad labākie šīs sērijas ali pārgāja uz Jacobsen darītavu un nomainīja nosaukumu, bet pārējie nesen atgriezās lētākā gala veikalos ne pārāk dārgā veidolā, par aptuveni 10 dāņu kronām jeb 94 santīmiem, kas dāņu alum nav nekas daudz.

pudelosana porteris
Ekrānšāviņš no db.lv raksta “Kā top? Aldara porteris” pievienotās fotogalerijas

Tad ieraudzīju vēl vienu parakstu bildēm – “Lielākie portera eksporta tirgus ir Igaunija un Dānija” un man uzmācās aizdomas, ka eksportam šie ali nonāk ar citu zemju etiķetēm, jo eksporta statistikai alus etiķetes ir vienaldzīgas. Black Bens Olblog nesenā rakstā par Semper Ardens Carlsberg Porter raksta, ka uz tā etiķetes rakstīts bezpersoniskais “Ražots ES”. Turklāt BBH pudeles (šī LV pazīstamā pudeļu forma nav nekāds mazo darītavu standarts, bet gan Carlsberg piederošs, vēl Baltic Beverages Holding izstrādāts dizains) pazīstams pārsvarā tikai Baltijas valstīs un to apkaimē. Tādēļ pieļauju, ka zināma tiesa smalko Carlsberg alu top Baltijā. Pildīt Aldara/Švyturis/Saku īpašo formu pudelēs būtu pārāk uzkrītoši, bet vest smagas tukšas stikla pudeles no Dānijas, lai tajās salietu alu un sūtītu atpakaļ, pārāk dārgi. Gan jau, ka tā ir laba ziņa mazajām darītavām, kurām nebūs jāuztraucas par to, ko darīt, kad Carlsberg pārtrauks izmantot un ražot BBH pudeles.

Un tad radās vēl interesantāka doma, salīdzināt trīs iespējamo Aldara porteru reitingus ratebeer.com. Nav tā, ka šādi portāli man liekas uzticami vai ļoti jēdzīgi, bet nekā labāka nav. Un interesanti, dāņu variantam ir vissliktākās atzīmes, kamēr igauņu un latviešu varianti kotējas ievērojami augstāk.

  • Carlsberg Semper Ardens Porter – 3,21 (19 novērtējumi) – reitings 50
  • Aldaris Porteris – 3,42 (490 novērtējumi) – reitings 88
  • Saku Porter – 3,34 (285 novērtējumi) – reitings 83

Ar igauņu variantu ir visneuzticamāk, jo šeit ieskaitītas atzīmes arī agrākajam Saku brūvētajam variantam ar 7,5% alkohola, turklāt nav īsti skaidrs, kas ir tas porteris, kas it kā brūvēts Aldarī Saku vajadzībām (kaut arī visiem sakrīt alkohola saturs – 6,8%) – īpaši jau Saku Pühadeporter Valge Šokolaadi (reitings 56 ar 16 vērtējumiem) un Saku Talve Porter (reitings 48 ar 34 vērtējumiem).

Nekādu dižo secinājumu man laikam nav. Aldara porteris joprojām liekas labs alus. Nešaubos, ka no Latvijas ekonomikas viedokļa ir ļoti labi, ka porteri daudz eksportē, nevis brūvē citur un ieved ar uzlīmētu Aldara etiķeti, taču, manuprāt, būtu vēl labāk, ka eksports notiktu ar Aldara vārdu. No otras puses, vesels lērums citu Latvijas preču, gan pārtikas, gan nepārtikas, tiek eksportēti ir Rietumeiropas zīmoliem. Ja nu vienīgi tas, ka citi uzņēmumi to parasti nekautrējas publiski atzīt, bet no Latvijas lieldarītavām nekad neesmu redzējis šādu paziņojumu. Droši vien tādēļ, ka neviens nevēlas skaidroties, kāda tad ir izcelsme viņu pašu aliem ar “Ražots ES” vai “Izplatītājs [vietējā darītava]” uzrakstiem uz etiķetēm.

Pareizā pudeļošana

Ļoti nesen Labietis publicēja savu “Briedis pudelē” uzsaukumu, pievienojot tam aprakstu par to, kas ir pudelē gatavināts alus.

pudbriedis

Pudelē briedināts jeb pudelē briedis alus ir tāds alus, kura karbonizācija ir nodrošināta dabīgas rūgšanas gaitā, nevis mākslīgi iepūšot pudelē CO2, kurš pēc tam uzsūcās šķidrumā.

Lai to panāktu ir nepieciešams nefiltrētam un nepasterizētam alum, kas joprojām satur raugu, pievienot nelielu cukura daudzumu (Labieša alus gadījumā – svaigu misu), kā rezultātā, raugam apēdot šos cukurus, alus dabīgi sagāzējas.

Neskaitot dabīgu karbonizāciju, dzīvās rauga šūnas pudelē kalpo par zināmiem kārtības uzturētājiem, kas ļauj pareizi uzglabātu pudelē briedinātu alu baudīt arī vairākus gadus pēc vārdienas.

Lieki piebilst, ka visi Labieša ali ir pudelē vai mucā briedināti.

Kopumā izskatās visai jauki, taču man gribas piebilst, ka tā ir tikai viena no versijām par pareizo pudeļošanas metodi, īpaši jau attiecībā par cukura vai misas pievienošanu alus uzgāzēšanai.

Alus stikla pudelēs ir realtīvi jauns koncepts, kas plašu popularitāti ieguva tikai 19. gadsimtā, jo pirms tam stikla pudeles bija pārāk dārgas, lai tiktu izmantotas visiem, ne tikai ļoti dārgiem aliem. Pirmais detalizētais zinātniskais raksts angļu valodā par alus pildīšanu pudelēs publicēts pirms 112 gadiem, kurā uzskaitīti trīs alus pudeļošanas veidi. Tas ir tīri angļu viedoklis, tomēr visā Eiropā, tai skaitā Labietis, brūvē augšējās fermentācijas alus arī ar angļu un amerikāņu raugiem, tādēļ gan jau arī tālāk minētais attiecas arī uz viņiem.

Referāts tika nolasīts Valentīna dienā, 1901. gada 14. februārī Bērtonā uz Trentas, Midandes grāfistu Brūvēšanas Institūta sanāksmē. To lasīja Franks E. Lots (Frank E. Lott), kura titulos ir vesels lērums saīsinājumu. Lejāk ir tikai daži fragmenti, pilns raksts bez maksas ir pieejams Journal of International Institute of Brewing arhīvos, sīkāka informācija ieraksta apakšā.

Pirmkārt, vecmodīgā īstās pudeļošanas metode, kurai nepieciešams īpaši brūvēts alus, kas pienācīgi nogatavināts mucās, kā arī laiks, lai nogatavotos un pudelē iegūtu garšu. […] Alum pudeļošanai lēni un stabili jāļauj norisināties otreizējai fermentācijai un tiem jānodzidrinās dabiski, bez attīrītāju pievienošanas. Kad otrreizējā fermentācija ir beigusies, tie jāatgāzē […] Parasti mēnesi ilga uzglabāšana būs radījusi pietiekamu gāzes spiedienu, lai alus, to atkorķējot, burbuļotu un izlītu pilnīgi dzidrs. […] Laiks, kas nepieciešams, lai izgatavotu pirmklasīgu pudeļotu stipro alu visos gadījumos ir daudz ilgāk nekā gaišajiem aliem […], bet stiprajam alum darītavas pagrabos būtu jāpaliek ne mazāk par sešiem mēnešiem un pēc tā nogādāšanas pudeļošanas noliktavā, iespējams, būs nepieciešams mēnesis vai sešas nedēļas lai tas nonāktu pudeļojamā kondīcijā. Pēc pudeļošanas nogatavināšana var aizņemt sešus mēnešus vai vairāk.

Otrkārt, jaunāks process, piespiedu pudeļošana, kurā vairāk vai mazāk svaigs alus tiek mākslīgi dzidrināts un pēc pudeļošanas tiek piespiedu kārtā nogatavināts, to uzglabājot augstā temperatūrā. […] šajā procesā salīdzinoši jauns alus, kas satur nozīmīgu fermentējama materiāla daudzumus tiek mākslīgi nodzidrināts, tam pievienojot mākslīgus attīrītājus, ātri sapildīts pudelēs un pudeles uzglabātas piespiedu nogatavināšanas telpā, kurā temperatūra ir no 15-21 grādiem. Ātri sākas otrreizējā fermentācija un pudeles var sākt pārdot to nekavējošai izmantošanai. […] Pēdējā laikā brūvētāji dažos gadījumos ir tā pielāgojuši procesu, ka gaišie ali var tikt pudeļoti nedēļu pēc to noliešanas no rauga (racking) […] esmu sapratis, ka šādi lai nogatavinās ļoti ātri un pat sešu nedēļu laikā pēc noliešanas no rauga izveidojas ļoti kvalitatīvi, bet no otras puses, šie ali, bez šaubām, ir vairāk pakļauti sabojāšanās iespējām, ja tos glabā ilgu laiku.

Treškārt, salīdzinoši moderns process, mākslīgā gāzes pudeļošana vai karbonizēšana, kurā filtrēti vai savādāk atgāzētie un nodzidrinātie ali tiek pudeļoti zem mākslīgas, atsevišķi pagatavotas karbona skābes gāzes (mūsdienās: ogļskābās gāzes) spiediena. Šo procesu var saukt arī par “Amerikāņu procesu”, jo to pirmo reizi izmantoja lāgeru alus pudeļošanai Savienotajās Valstīs. […] šis process valstī ieviests tikai dažus gadus, bet tagad ir ļoti plaši praktizēts […] un tas, esmu gandarīts teikt, lielā mērā aizvietojis piespiedu pudeļošanu, kas pudeļotam alu ātri vien sagādāja sliktu reputāciju. […] Uzglabāšana lieliski uzlabo mākslīgi gāzētus alus un ja alum pirms pudeļošanas ir atļauts nogatavināties un pudeļojot izmantots pietiekams gāzes spiediens, tad var saražot ļoti jauku alu, kaut arī tie nekad tā īsti neiegūst īstu pudeļota alus raksturu un garšu, ja vien netiek uzglabāti pietiekami ilgu laiku, lai sāktos dabiska alus fermentācija pudelēs, kas rada papildus gāzes spiedienu un alus sastāvu pārveido tā, ka šajā gadījumā tie praktiski kļūst par pudeļotiem aliem, kas aprakstīti 1.procesā.

Es neesmu pārrakstījis visu tekstu, taču neesmu arī apzināti izlaidis vietas, kur pieminēta alus uzgāzēšana ar cukuru vai svaigu misu. Tādu vietu nav.  Visā vairāk nekā desmit lappušu rakstā uzgāzējamam cukuram veltīts aptuveni viens teikums. Kādēļ tā, nedaudz izskaidro cita šī paša ievērojamā britu alus darināšanas žunāla publikācija “Augšējās fermentācijas alu dzesēšana un filtrēšana, II daļa”, kas publicēta divus gadu vēlāk, 1903.gadā un šāda metode nosaukta par “Piespiedu nogatavināšanas procesu”:

Galvenais šīs metodes mērķis ir ātri piespiest alu veikt spēcīgu pēc-fermentāciju, veicot priming* vai pievienojot krauzenēšanas alu. Šādai alus apstrādei ir tīri amerikāniska izcelsme. Tas pirmo reizi tika izmantots vācu izcelsmes lāgeraliem. […] britu aldariem alus krauzenēšana ir joprojām, iespējams, salīdzinoši nezināma.

*latviešu valodā nav attiecīga termina

Kräusen (arī nav latviešu valodas ekvivalenta) ir svaigas misas pievienošana izrūgušam alum. Akurāt, kā to dara Labietis, vien atšķirība tāda, ka krauzenēšanu parasti veica vācu lāgeriem, turklāt neesmu atradis daudz informācijas, ka to veica galvenokārt tādēļ, ka alus garša paliktu labāka; daudzās Vācijas valstīs bija aizliegums alum pievienot jebkuras citas sastāvdaļas, izņemot iesalu, raugu un apiņus. Lāgeru ali nav pārāk veci, tādēļ arī vācu krauzenēšanas tradīcijas dziļāk par 19.gs. sākumu īpaši nesniedzas. Tomēr augstāk minētā raksta autors pārspīlē, rakstot, ka šādu uzgāzēšanu Lielbritānijā nepazīst. Tieši šajā laikā tā strauji kļūst populāra, savukārt uzgāzēšana ar cukuru britu salās izplatījās vēl agrāk. 1880.gadā ir ziņas par to, ka Ginesa alus darītava alu uzgāzē ar īpašu augsta blīvuma misu, kuru sauc par “heading”.

Rakstā tālāk ir norādes uz to, ka ar cukuru vai misu uzgāzētā alū rodas augsts ogļskābās gāzes spiediens. Jāņem vērā, ka vēsturiski britu alum nav raksturīga stipra karbonizācija, arī mūsdienās to īstie mucu alus cienītāji savu alu glāzēs pilda ar pumpjiem, bez ogļskābās gāzes izmantošanas alus izspiešanai no mucas, un šis alus bieži ir gandrīz bez gāzes, īpaši jau uz mucas beigām.

Atgriežoties pie sākotnējā citāta par visām trim pudeļošanas metodēm, var rasties jautājums, kur tad alus pēc pudeļošanas iegūst gāzi, ja tas pudeļots ar pirmo metodi – divas fermetācijas līdz pat pusgada garumā jau ir notikušas pilnībā, turklāt minēts, ka alus pirms pudeļošanas tiek atgāzēts. Viena no iespējamām atbildēm ir pirms 2 nedēļām aprakstītais Brettanomyces raugs (tas vēl nav atklāts), kas pēc alus pildīšanas nodrošināja vēl vienu fermentāciju no cukuriem, kurus “parastais” alus raugs neņem pretī, saražojot gan nedaudz papildus alkohola, gan ogļskābo gāzi. Uz to vedina domāt arī trešās metodes apraksts par “dabisko fermentāciju pudelēs”, kas notiek ilgākā laikā.

Atgriežoties mūsu reģionā, par alus pudeļošanu Latvijā aizpāgājušajā gadsimtā nekādas uzticamas informācijas nav, ja nu Deglava Rīgā, kur aprakstīta dzīve 19.gs. otrajā pusē ir kāds interesants fragments:

 Toreiz ar alus pildīšanu negāja tik dzīvi kā tagad, kur iespējams tecināt no vienas mucas sešas pudeles uzreiz. Toreiz pudele pēc pudeles bija jāuzbāž uz gumijas stobriņa, kas piestiprināts pie krāna, un viena pēc otras jāpietecina. Kad tā pilna, pildītājs to sniedza tālāk otram, kas to uzliek uz kluča, sakodis zobos izmērcētu korķi, iebāž viņas mutē un tad ar koka āmuru iedzen kaklā. Tagad to izdara mašīna. Trešais pilnās pudeles vāca projām un lika plauktos, un vāca atkal no turienes šurp tukšās. Ceturtais izskaloja tās ar ūdeni, divas uz reizi, katrā rokā vienu, krāva tās kurvī pildītājam pa rokai. Tas no tām izlēja pēdējās ūdens paliekas un lika tās atkal pie krāna.

Jāsaka, šis mani izbrīnija. Pudeļot, lai pēc tam uzreiz izdzertu? Un skaidrs, ka šādi pudeļots alus neglabājās nemaz, kaut vai pavirši apskalotā un apsiekalotā korķa dēļ. Man iešāvās prātā uzreiz daži iemesli, kādēļ to varēja darīt:

1) Pudeļots alus bija dārgāks un prestižāks par nepudeļotu. Iemesls tam varētu būt dārgs angļu importa un krievu alus pudelēs, kā arī citi smalki dzērieni, piemēram, vīns, kas bija pieejams tikai pudelēs. Iespējams, dzert no pudeles krogā bija smalkais/pareizais tonis.

2) Tā dzert bija ērtāk. Iespējams, keramikas kausi bija neērti, metāla kausi piešķīra alum riebīgu garšu, bet stikla glāzes par dārgu.

Līdzās krogū pudeļotam alum Latvijā pārdeva arī alus darītavu pudeļoto alu, kuram uzglabāšanas laiks varēja būt ļoti ilgs, īpaši jau stiprajiem aliem. Lētākais alus pudelēs pie Latvijas patērētājiem nonāca 19.gs. beigās, visplašākās atsauces ir uz bairīti, kas vismaz 1870.gados ir lētākais no smalkā gala aliem. Tam izmanto importa apiņus no bijušajām vācu zemēm (piemēram, Saaz no tagadējās Čehijas), pietiekoši bieži arī importa iesalu, tas ir pildīts pudelēs un lēnām izkonkurēja vietējos izlejamos alus. Nav skaidrs, kā tas notika, turklāt arī vārda „bairītis” nozīme 20.gs. sākumā jau ir mainījusies, to sākot attiecināt uz jebkuru alu, savukārt izzūd, piemēram, švakalus jeb stopalus (1-2% izlejamais alus no vietējām izejvielām, ieskaitot vietējos apiņus).

Katrā ziņā, ir skaidrs, ka pudeļošanas veidi un iemesli bija pārāk dažādi un par to vēsturisko izcelsmi nav pārāk daudz informācijas pat lielās valstīs, kur brūvēšana aprakstīta sīki un smalki. Manuprāt, nedaudz nepareiza ir viena noteikta pudeļošanas koncepta uzskatīšana par labāku, kvalitatīvāku vai pareizāku, tas viss, īpaši caur vēsturiskajiem notikumiem raugoties, var būt ļoti dažādi interpretējams.

Rakstot par pudeļošanu vēl nedaudz iedomājos par dzīvo alu. Tā adepti apgalvo, ka pudeļošana ir mākslīgs process, taču tai pat laikā nemaz neminstinās savu īsteni dzīvo tēvutēvu mucu alu uzgāzēt un piesātināt ar mākslīgu ogļskābo gāzi, turklāt arī visas izliešanas sistēmas krogos darbojas ar ogļskābo gāzi, kas gāzi alū sastumj vēl vairāk. Tādā ziņā Labietis ir milzu soli priekšā, jo savus kegus uzgāzē tikai ar alus misu, gāzei rodoties dabiskā veidā, savukārt alu pudelēs pilda ar slāpekli, kas alū nešķīst, tādējādi izpildot tīru alus dzinēja lomu.

Avoti:

  • Augusts Deglavs, “Rīga”, ļoti daudzas reizes izdots
  • The Chilling and Filtering of Top-Fermentation Beers. Part II, JOURNAL OF THE FEDERATED INSTITUTES OF BREWING, Volume 9, Issue 1, January-February 1903, Pages: 63–83, N. Van Laer
  • Bottled Beers, JOURNAL OF THE FEDERATED INSTITUTES OF BREWING, Volume 7, Issue 2, March-April 1901, Pages: 190–211, Frank E. Lott

CIDO Lielvārdes dzēriens

Pēc ziņām par jauno Lennewarden alu nolēmu nedaudz paskatīties, kas ir ar nosaukumu “Lielvārdes alus”. Kā izrādās, vārdu “Lielvārdes” alus un bezalkoholisko dzērienu ražošanai divas dienas pēc Jāņiem ir aizsitis CIDO, augusta vidū ieliekot ar vizuālo informāciju. Patentu valdes mājas lapā var arī bildītes paskatīties (jāklikšķina uz preču zīmes un meklētājā pie “Vārdiskā daļa” jāraksta “Lielvārdes%”)

lielvardes alus

Tās droši vien ir tikai skices, jo gaišā un tumšā zīme atšķiras, visvairāk ar fontu. Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka tas viss domāts nevis apelsīnu vai aveņu limonādei, jo tad būtu tikai bezalkoholisko dzērienu kategorijā reģistrēts, bet gan jaunam alus zīmolam. Droši vien gaišajam un tumšajam alum. Kā nekā, Cēsu alum ir Tartu ražotie A. Le Coq, Aldarim būs visur kur ražotie premium Aldari, bet CIDO, iespējams, būs Paņevēžā ražots Lielvārdes alus. Apšaubu to, ka Liepājas rūpnīca uz stikla pudelēm pārorientēsies. Teorētiski jauno alu varētu ražot arī Ukmerģē, Vilkmerges alus darītavā, kas arī pieder Kalnapilio-Tauro grupai.

Tāds kārtīgs latviešu kraftalus.

Aldaris 1937-2013. II daļa

Es iepriekš rastīju par ne visai pozitīvajām pusēm, Aldarim būtiski reorganizējot savu darbību. Tas ir, visu klapējot ciet un Latvijā atstājot vien craft darītavu (manuprāt, šāda veidā tas vārds latviski izklausās joprojām pretīgi).

Bet ir arī labās puses. Jo nav šaubu, ka Aldaris spēj darīt arī normālu alu. Tādu spēja 20.gs. trīsdesmito gadu beigās, padomju laikos un tagad. Porteris tam ir izcils piemērs. Arī Mežpils ir dzerams. Bet ražo arī nebaudāmas dziras, jo tās noteiktos apstākļos ir ienesīgākas. Tagad PET ražos lietuvieši un igauņi, bet Aldaris lietuviešiem un igauņiem ražos dārgā gala alu.

Matemātika šeit vienkārša. Jo vairāk būs laba un garda alus, jo lielāks būs iemesls izvēlēties vietējo alu. Protams, darba vietu mazāk, nodokļu mazāk, tomēr nešaubos, ka Aldara mārketinga budžets būs kādas 500 reizes lielāks par visu Latvijas mazo darītavu budžetu kopā. Un ja kaut daļa Aldaru klientu šī visa ietekmē sāks interesēties par alu un atklās, ka tā daudzveidība ir lielāka nekā četras vieglā un gaišā alus šķirnes, un pie reizes sev atklās citas mazās Latvijas darītavas, tad rezultāts kopumā uzskatāms par pozitīvu.

Man grūti iedomāties kā Aldaris varētu turpināt dārgo alu segmentā, daudz lielākā mērā neasociējot savu darbību ar Latvijas mazo darītavu aktivitātēm. Vispār būs interesanti kā šāds smagsvars mīcīsies visiem tradiconālajiem mazajiem pa vidu.

Akcīzes paaugstinājums skaitļos un zīmējumos

Man esošais akcīzes nodoklis alum liekas samērīgs. Pret nelielām korekcijām arī nebūtu iebildumu, tā lai stipram alum nodoklis būtu vēl lielāks, bet vājam alum tas būtu mazāks. Tas gan ir gaumes jautājums.

Augusta divdesmitajos datumos Veselības ministrija prezentēja savu priekšlikumu akcīzes nodokļa paaugstināšanai. Tas paredz paaugstināt ieviest akcīzes nodokli desai un buljona kubiciņiem, kā arī paaugstināt nodokli alum un šņabim. Viss jau labi, tomēr pārāk liela uzmanība paziņojumos tika pievērsta nevis pozitīvajam ieguvumam veselības aizsardzības jomā, bet gan naudā izmērāmā labumā. Lielās alus darītavas reaģēja uzreiz un bija pat izteikumi par nozares iznīcināšanu. Mazo darītavu komentāri bija samērā neitrāli vai to nebija nemaz, bet ir jau arī saprotams, jo viņus nemaz ar tik cītīgi neklausās. Tomēr nolēmu visus šos skaitļus paskatīties sīkāk.

Ražotāji pareizi norāda, ka ministrijas prognozes izklausās jau nu pārāk optimistiskas, savukārt es sākotnēji nodomāju, ka arī brūvētāki to bildi mālē pārāk drūmu, pa labi un kreisi spekulējot ar 42% nodokļa pieaugumu, bet aizmirstot pastāstīt, ka vidējam gaišajam alum mazās darītavas izpildījumā tas nozīmē cenas pieaugumu aptuveni santīms gadā. Pēc dažiem aprēķiniem tomēr patiešām sāka likties, ka zināma taisnība ražotājiem ir, jo jaunajiem labojumiem ir krietns potenciāls paplucināt stiprā alus PET pudeļu tirgu. Tas ir nozīmīgs produkcijas segments, taču ar ne visai labu reputāciju, tādēļ ražotāji to pietiekoši bieži “aizmirst”, mēģinot radīt iespaidu, ka viss viņu ražotais alus ir viegls gaišais alus nelielās pudelītēs.

Vispirms paskatījos, kas tad ir ar plānoto nodokļa pieaugumu. Paaugstināšanu plānots īstenot vienkārši, pakāpeniski nodrošinot to, ka 2016. gadā akcīze alum būs seši eiro par katru alkohola grādu uz simt litriem alus. Tā kā akcīzes nodokli alum aprēķina atkarībā no alus stipruma, nācās izveidot fiktīvu standartalu, kuram veikt aprēķinus. Tāpat izšķīru lielās un mazās darītavas, jo tām ir dažādas nodokļa likmes. Par standartu kļuva 5,5 % stiprs alus, kuru labākai salīdzināšanai ražo gan lielā darītava, gan mazā darītava ar 2 miljonu litru apgrozījumu gadā (akcīzes nodokļa atlaides ir tikai pirmajiem miljons litriem). Visi skaitļi doti latos, jo eiro vēl nav atnācis un man latos rēķināt vieglāk.

Sanāk, ka pašlaik standarta alum akcīze Latvijā ir 6 santīmi jau minētajai standarta puslitra pudelei, ja to ražo lielražotājs, bet 4,5 santīmi, ja ražo mazais. Ja tiktu izmantotas minimālās atļautās Eiropas Savienības likmes, akcīze būtu 3,6 santīmi lielražotājam un 1,8 santīmi jebkurai alus darītavai, kas ražo līdz divdesmit miljoniem litru alus gadā. Šeit vietā būtu neliela atkāpe par akcīzi alum Eiropas Savienībā. To kopš 2004.gada nosaka nevis latviešu izdomāti principi, bet gan regula, pie tam vecum veca. Tā stājās spēkā jau 80.gados (92/83/EEC) un tā nosaka, ka minimālais akcīzes nodoklis alum ir 0,748 eiro par 1 Plato grādu vai 1,87 eiro par 1 alkohola tilpuma procentu (100 litriem alus). Interesanti tas, ka šis minimums nav mainījies jau divdesmit gadus – tas noteikts 1993.gadā un nav prognozējams, ka tas piedzīvos jebkādas izmaiņas. Vienīgais mēģinājums likmi palielināt notika 2006.gadā un tā arī palika pusratā. Šī ir piebilde tiem, kas stāsta, ka Eiropu ļoti uztrauc jautājums par pietiekoši augstas akcīzes noteikšanu. Vēl trakāk, akcīzes nodoklis vīnam gandrīz visās tradicionālajās vīna valstīs, pat Austrijā, ir pilnīga nulle. Līdz ar to alus lobijisti jebkurā brīdī var ērti norādīt uz priviliģēto vīnu ar daudz augstāku alkohola saturu, bet vīna lobijisti labāk izvēlas akcīzes regulu necilāt nemaz.

Eiropa ļauj noteikt līdz 50% akcīzes nodokļa atlaidi mazajām neatkarīgajām darītavām. Mazā darītava Eiropas izpratnē ir nevis Brenguļu alus, bet jebkura darītava līdz 20 miljoniem litru gadā, kaut kas Līvu alus lielumā. Latvija izmantoja šo iespēju un 2005.gadā noteica sarežģītu atlaižu sistēmu – 50% atlaidi pirmajiem miljons litriem, nosakot, ka mazās darītavas lielums ir 5 miljoni litru gadā. Kašķis gan neizpalika un tā rezultātā no Latvijas Alus darītāju savienības izstājās visi trīs alus lielražotāji, bet labi, ka kaut kādas atlaides iedeva, jo pietiekoši daudzas valstis nepiemēro nekādas atlaides. Piemēram, Lietuva atlaides mazajiem aldariem atcēla pirms dažiem gadiem.

Lai varētu sākt operēt ar skaitļiem, mazajām darītavām pieņēmu, ka viens standartalus maksā 1,1 Ls, bet otrs 0,7 Ls par pudeli, bet lielajiem 0,7 Ls un 0,55 Ls. Lieldarītavas PET pudele ar 7% alu maksā 1,15 un 1,33 Ls. Tie ir reāli, mazliet noapaļoti mazumtirdzniecības skaitļi. Aprēķinos tāpat pieņēmu, ka viss akcīzes pieaugums tiks uzvelts patērētājiem. Un vienu stiprā alus PET pudeli pielīdzināju mazajām stikla pudelēm, jo alkoholiķi lielās pudeles tāpat met kā ogas. Visiem grafikiem var klikšķināt virsū, tad to varēs aplūkot pilnā izmērā un labāk izlasīt mazos burtiņus.

pieaugums mazs

Kopumā var labi redzēt to, ka, ja alus ir dārgs un to ražo mazā darītava, akcīzes nodokļa ietekme uz alus cenu ir minimāla, bet lētam lieldarītavas alum tā ir ļoti nozīmīga. Nepatīkami, taču ne traģiski, īpaši jau ņemot vērā to, ka cena celsies visam alum, tad dārga alus pircēji nepāries uz šņabi tikai 3 santīmu cenas pieauguma dēļ.

Tomēr var paskatīties no cita skatu punkta, tas ir, cik lielu daļu produkta gala cenas veidos akcīzes nodoklis. Tātad, paša lētākā alus akcīze būs gandrīz piecdesmit procentu no alus cenas. Un atlikušie 35% paliks veikala uzcenojumam, vairumtirgotāja uzcenojumam, ražotāja peļnai, visiem pārējiem nodokļiem, kā arī produkta izmaksām. Tas nozīmē, ka jebkurš izejvielu pieaugums, darbaspēka izmaksu pieaugums vai nodokļu pieaugums pa tiešo un uzreiz atspoguļosies lēta stiprā alus cenā. Mazie un dārgie gan jau spēs mazu daļu šo uzmaksu uzņemties paši. Un tad vēl tas aspekts ar nežēlīgo konkurenci stipro alu jomā. Ja puslitra pudeļu cenu diapozons ir gandrīz lata robežās, tad stiprajiem aliem tie ir labi ja 30-40 santīmi.

procenti maza

Domāju, ka ir visai ticams, ka alkoholiķi, stiprā PET alus cienītāji un santīmu skaitītāji nevēlēsies maksāt tik daudz un pievērsīsies citām, tai skaitā nelegālām dzirām. Lētu stipro alu dzer ne jau garšas, bet gan šmigas dēļ. Pieprasījuma kritums gan nenotiks uzreiz, jo 2014.gada cenas pieaugumu visdrīzāk nomaskēs godīgā eiro ieviešana, taču neparedzamas lietas var izstrādāt arī pudeļu depozīts, kas uz PET pudelēm, ņemot vērā līdzšinējos depozīta sistēmas attīstības tempus, nez vai attieksies ātrāk kā 2020.gadā. Tādēļ uz alus darītāju izteikumiem var atbildēt, ka akcīzes nodokļa paugstināšana pēc gada vai diviem sāks smagi plucināt PET pudeļu nozari, bet neba jau visu alus ražošanu. Alus nozare Latvijā spēja izdzīvot pat trīsdesmitajos gados ar patiešām nežēlīgu akcīzes nodokļa slogu. Lai sasniegtu Ulmaņlaiku līmeni, tad akcīzes nodoklis alum Veselības Ministrijas piedāvātajā ātrumā būtu jāturpina nemitīgi celt vēl vismaz trīsdesmit gadus no vietas, tā, lai apsteidzam arī pašreizējo Eiropas rekordisti Somiju.

Taču gribu turpināt, jo šī ir tikai viena no nodokļa paaugstināšanas pusēm. Ministrija apgalvo, ka būs ievērojams iekasētā nodokļa pieaugums un šie izteikumi ļoti patīk visiem budžeta ieņēmumu plānotājiem, taču man šie aprēķini izskatās tā, it kā pieaugošajai alus cenai nebūtu nekāda ietekme uz pieprasījumu un pieprasījums pēc alus visos segmentos būtu neelastīgs. Te jāatceras, ka 2013.gada I pusgadā divas no trīs Latvijā visvairāk dzertajām alus šķirnēm bija stiprais alus PET pudelēs. Katrs stiprā 7% alus litrs dod par 23% vairāk akcīzes nodokļa ieņēmumus nekā 5,5% alus. Tādēļ ir absurdi cerēt, ka pieaugot akcīzei un notiekot pat mazākajām stiprā alus apjomu pārdošanas samazinājumiem, ieņēmumi pieaugs lineāri un valsts kasē viegli ieripos papildus miljoni. Kā ieņēmumi pieaugs, to var pateikt tikai nepubliskoti lielo alus darītavu aprēķini. Katrā ziņā var nešaubīties, ka daļa alkoholiķu, stiprā PET alus cienītāju sāks vairāk lietot nevis dārgu akcizēto šņabi vai vieglāku alu, bet gan nelegālo alkoholu no kura nodokļus nemaksā vispār.

Tālāk par citu aspektu, alkohola patēriņa samazinājumu. Plāns, ka pusaudži no alkohola pāries uz limonādi arī ir maigi sakot, apšaubāms. Jo limonādei arī tiek paaugstināta akcīze, tāpat visiem kraukšķiem, ko ēd pie limonādes. Pusaudžiem paliek limonāde ar saharīnu vai īpaši veselīgo aspartāmu cukura vietā, kā arī dabiskās augļu sulas (kuras tāpat lielos daudzumos nav veselīgas, jo satur fruktozi). Vai arī sākt pašiem spiest un ar ogļskābo gāzi uzgāzēt burkānu sulu, šis, iespējams, ir ticāmākais scenārijs.

Tā kā Veselības ministrija par etalonu, kurai jālīdzinās Latvijai ir uzskatījusi Igauniju (nez kāpēc desas un speķa akcīzes pieaugums nav pielīdzināts ziemeļu kaimiņiem?), mēģināju salīdzināt Latviju arī ar citām Eiropas valstīm. Kā jau minēju, to nevar izdarīt pārāk vienkārši, jo visā Eiropā akcīzes nodokļa izmērs atkarīgs no alus blīvuma vai alkohola satura. Piemēram izmantoju 5% stipru alu ar 12 Plato grādu blīvumu – pietiekoši vidēju gaišo alu. Akcīzi skaitīju divām iedomātām alus darītavām, vienai, kas saražo 2 miljonus litru gadā, otrai, kas saražo 21 miljonu.

akcize eiropa maza

Grafikā var redzēt, ka akcīzes nodokļa politika ir dažādi. Ir gan brangi, gan ne visai brangi akcīzes nodokļi alum. Eiropā augstākie ir Somijā, bet zemākie Rumānijā.

Cits grafiks zemāk rāda alus patēriņa uz vienu iedzīvotāju saistību ar akcīzes nodokļa lielumu. Tas apgāž mītu, ka lielāks akcīzes nodoklis alum nozīmē mazāku patēriņu. Nekā nebija, tāpat kā mazāks akcīzes nodoklis nenozīmē lielāku patēriņu. Visa nozīme ir tradīcijām – vīna zemēs (grafikā sarkanā fontā) alus patēriņš ir zems, bet alus zemēs patēriņš ir augstāks. Vienalga vai nodoklis ir 50 santīmu vai 3 santīmi par pudeli. No trešās puses, nav tādas Eiropas valsts, kur būtu ļoti augsts akcīzes nodoklis alum un zems alus patēriņš.

paterins pret akcizi mazs

Te gan jāpievērš uzmanība tam, kas augsts alus patēriņs ir valstīs ar augstiem ienākumiem. Tādēļ uztaisīju nelielu grafiku, izmantojot Eurostat datus. Tas ir alkohola cenas līmeņa indekss, tādi pieejami arī citām pārtikas preču grupām, kur 100=ES vidējā cena. Šis indekss raksturo to, cik relatīvi dārga vai lēta ir viena un tā pati prece dažādās valstīs. Stabiņos redzams līmenis un valstis sakārtotas pēc tā dilstošā secībā, savukārt melnie kvadrātiņi attēlo akcīzes lielumu (skala ir kreisajā pusē).

cenu limenis mazs

Un te labi redzams, ka Latvijā alkohols ir dārgs, pat par spīti mūsu ne visai augstajai akcīzei (atbilst horizontālajai raustītajai svītrai), vai tā ir torgotāju vai ražotāju negausība vai maza tirgus specifika (EE, SI un LU gan ir vēl mazāks tirgus), to nevaru pateikt. Grafikā blakus Latvijai ir valstis ar daudz augstākiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju. Tādēļ liekas, ka mūsu alus cena jau pašlaik ir maksimālā iespējamā un tālākas paaugstināšanas iespējas ir stipri ierobežotas, ja vien reizē arī nepieaug pircēju ienākumi. Turklāt situācija kaimiņos ir samērā dažāda. Lietuvā alus ir krietni lētāks un akcīze ir mazāka, bet kaimiņos augstāku akcīzi kompensē kaut vai tas, ka ceturto daļu Igaunijā saražotā alus līdzi aizved prāmju braucēji, kuriem pašu mājas alkohols ir tik ievērojami dārgāks, ka pieci santīmi uz vienu vai otru pusi nav svarīgi.

Un jā, tad vēl pēdējais. Ja iepriekšējos gados alus patēriņa pieaugums uz iedzīvotāju bija tik nevaldāms, ka bez problēmām kompensēja alkohola cenas pieaugumu, tad ir apšaubāms, ka tas var turpināties mūžīgi. Latvija nu jau vairākus gadus ir pārsniegusi Eiropas vidējos alus patēriņa rādītājus uz vienu iedzīvotāju un tas pat ir sācis kristies, pagājušajā gadā patēriņam nokrītoties par dažiem procentiem. Mēs jau esam cienījamā alus patēriņa līmenī, turklāt visā Eiropā ir pastāvīga tendence tam kristies. Neko pozitīvu nedod arī emigrācija.

Augstāk esmu sarakstījis veselu blāķi teksta un salicis gūzmu bildīšu. Es jau varētu melot, ka no tā visa ir iespējams izsecināt gudras likumsakarības. Teikšu tikai to, par ko esmu puslīdz pārliecināts – palielināta akcīze alum, visticamāk, negatīvi ietekmēs 7% alus PET pudelēs tirdzniecību, šiem pircējiem turpmāk izvēloties nelegālo alkoholu (pāriešanu uz akcizēto vīnu vai brandavīnu aizkavēs akcīzes celšana visiem dzērienu veidiem). Ļoti iespējams, ka viss kopā vairāk samazinās, kā palielinās kopējos ieņēmumus no akcīzes nodokļa alum. Ārpus alkoholiķu segmenta nekas milzīgs nemainīsies, tādēļ mazās darītavas problēmas neizjutīs, kaut gan vēl lielāka akcīzes nodokļa celšana var negatīvi ietekmēt arī šo segmentu. Ja Veselības ministrijas priekšlikumu mērķis ir ierobežot stiprā alus patēriņu, šis mērķis ir reāli sasniedzams, bet, ja papildus mērķis ir valsts budžeta ieņēmumu palielināšana, tad pasākuma izdošanās diemžēl ir apšaubāma.

Avoti:

 

Aldaris 1937-2013

Par Aldari es neko tagad daudz nerakstīšu, vēl pārāk daudz neskaidrību. Labāk pagaidīšu jauno alus darītavu ar „ekskluzīvo augstākās kvalitātes un premium alu”. Ekskluzīvo craft* alus segmenta iekarotājiem no Carlsberg atgādināšu šī gada 21.augusta Heineken priekšnieka Žana Fransuā van Boksmera (Jean-François Van Boxmeer) izteikumu par Heineken plāniem ASV craft alus tirgū:

Craft alus pēdējās desmitgades laikā ir ieguvis tirgus pieauguma lauvas tiesu – praktiski pilnīgi viens pats. Nav iespējams ar Heineken vai citu alus zīmolu cīnīties pret craft alus fenomenu. Mēs esam nolēmuši paši neiet ASV craft alos, bet nolēmuši aug sidru kategorijā.

Interesanti, ka tā saka kompānija ar 18 miljardu eiro gada apgrozījumu. Ka ir viens tirgus segments, kas viņiem nav pa spēkam. Skaidrs, ka Latvija nav ASV, tomēr neapšaubu, ka būs interesanti.

Kas vēl savdabīgi. Savā laikā CIDO ar dāņiem iegādājās Lāčplēša un Līvu alu un tā sashēmoja, ka tagad visu viņu alu stikla pudelēs ražo Lietuvā, bet Latvijā tikai alu PET pudelēs. Viņiem netika ne desmitā daļas negatīvās publicitātes, kas tagad tiek Aldarim. Vēl vairāk, dāņu-lietuviešu autentiskais latviešu Lāčplēša zīmols aug griezdamies. Klienti tomēr mīl, ja tādas lietas nostrādā pa kluso.

—–

* vispār šai kategorijai latviski nav piemērota termina. Amatnieku alus arī latviski neskan, jo kas tie par ofisa amatniekiem, par dzīvo alu nerunāšu. Varbūt ir kāda laba ideja? Vispār problēmas rodas brīdī, kad lielās darītavas sāk ražot labu un gardu alu, bet mazās sūdīgu. Sajauc visu terminoloģiju juku jukām.

Īsi par Brettanomyces

Šoreiz par sēnēm un to vēsturi, kam zināmā mērā saistīta arī ar Latviju. Precīzāk, Krievijas Impēriju, kurā kādreiz ietilpa Latvija. Bet sēne ir Brettanomyces – tā, kas riebīgi saskābē vienus alus, bet piedod labu garšu citiem.

19.gs. angļu eiliem, kas mucās tika uzglabāti ilgāku laiku jeb tā sauktajiem stock ales*, bija tikai šiem aliem raksturīga piegarša. Specifiskā garšas avots nebija zināms, izņemot to, ka alus to iegūst palēnām rūgstot mucās vai pudelēs. Turklāt gatavināmais alus ne vienmēr stāvēja milzu baļļās pagrabā vai citās iekštelpās, tikpat labi tas varēja tikt sapildīts mucās, kas grēdās tika sakrautas alus darītavu pagalmos, saulē un lietū, piedzīvojot iespaidīgas temperatūras svārstības. Mēnešiem vai pat gadiem parasti nogatavināja alu ar augstāku sākuma blīvumu un augstāku alkohola saturu – porterus, stoutus, Bērtonas un IPAs. Tomēr arī vienkārši gaišie eili varēja izpelnīties šādu godu.

Iespējams, ka mūsdienās eiropiešus īpaši neuztrauktu angļu alus un tā garša, bet pirms pusotra gadsimta bija pavisam savādāk. Lielbritānija (šeit un turpmāk runa būs tikai par mūsdienu Lielbritānijas Eiropas teritorijām, Indija un Pakistāna tiks atstāta mierā) bija pasaulē nozīmīgais alus brūvēšanas reģions. Lielbritānijā izbrūvēja gandrīz trešo daļu Eiropas alus (mūsdienās pirmā vieta ir Krievijai, otrā Vācijai) un tajā atradās pasaules lielākās alus darītavas, kuras savu alu eksportēja pa visu pasauli. Nozīmīga daļa no šī eksporta bija jau minētie ilgāk noturētie ali mucās, pēc 19.gs. vidus arī pudelēs, kas labi glabājās un tika dārgi pārdoti. Smalkākiem vietējiem aldariem parasti ļoti interesēja iegūt daļu angļu alus aizņemtās nišas, taču tas nebija vienkārši un brūveri nespēja kvalitatīvi atdarināt angļu alus garšu.

Pasteur
Pastēra grāmatas Études sur la bière : ses maladies, causes qui les provoquent, procédé pour la rendre inaltérable; avec une theorie nouvelle de la fermentation 1876.gada izdevuma vāks. Materiāls grāmatai bija gatavs jau gandrīz 20 gadus agrāk, taču tā izdošanu aizkavēja franču-prūšu karš.

Kaut arī liela daļa Eiropas darītavu 19.gs. otrajā pusē jau lietoja termometrus, misas blīvuma mērītājus, tvaika dzinējus un citas tehniskas ierīces, tikai nupat, nupat bija izdarīts nopietnais un neticamais atklājums, ka alus fermentāciju veic dzīvas rauga šūnas. Nedaudz vēlāk, 1876.gadā, pēc glauniem pētījumiem vīnu nozarē, Pastērs publicēja nozīmīgu darbu Études sur la Bière, kur parādīja, ka alus raudzēšanai parasti izmantotais raugs satur dažādus piemaisījumus un nevēlamas baktērijas un sēnes, kas var negatīvi ietekmēt rūgšanas procesu un ir cēlonis alus saskābšanai. Līdz tam aldari lieliski zināja, ka dzeršanai derīgs alus sanāk tikai tad, ja alus gatavošanai tiek izmantots noteikts raugs, taču nezināja, ka tikai viens rauga veids nodrošina vēlamos rezultātu, bet citu raugu klātbūtne ir lielākoties tikai kaitīga.

Šajā laikā Carlsberg alus darītava Kopenhāgenā izveidoja savu alus kvalitātes laboratoriju. Tās īpašnieks Jakobs Kristians Jakobsens (Jacob Christian Jacobsen) viens no pirmajiem pasaulē saprata, ka nākotne (un peļņa) piederēs lielām darītavām, taču, lai nodrošinātu apjomus un kvalitāti, vajadzēs pamatīgu zinātnes atbalstu. Šeit jāpiebilst, ka 19.gs. otrajā pusē pastāvēja divas Carlsberg darītavas. Vienu – Gamle Carlsberg jeb Veco Carlsberg vadīja Carlsberg dibinātājs J.K.Jakobsens, bet otru darītavu Ny Carlsberg jeb Jauno Carlsberg izveidoja viņa dēls Karls pēc konflikta ar tēvu. Abi paspēja izlīgt gadu pirms tēva nāves un vēl padsmit gadus vēlāk darītavas apvienojās. Svarīgi ir tas, ka abām darītavām katrai bija sava laboratorija un katra no tām atbildīga par nozīmīgiem atklājumiem attiecībā uz alus raugu.

Continue reading “Īsi par Brettanomyces”

Labietis

alus labietis

Šis ir mans pirmais ieraksts par Labieti un noteikti nebūs pēdējais. Jau kopš pagājušās nedēļas A.Briāna ielā 9, blakus Pienam ir vaļā Labietis, Latvijas jaunākā alus darītava. Visu brūvē un pārdod Reinis un Edgars, labi zināmi Latvijas mājbrūvētāji un abi vienu vai vairākas reizes ir ieguvuši uzvaras Latvijas mājbrūvētāju konkursos. Viss tiek brūvēts turpat uz vietas, turklāt iejavošanas un vārīšanas procesu var labi novērot aiz stikla sienas. Raudzēšanas tvertnes atrodas turpat blakus, aiz slēgtām durvīm zemākā temperatūrā.

labietis ieeja
Labieša ieeja. Daži sīkumi nav pabeigti, trūkst, piemēram, izkārtne. To, kā Labieti atrast, var izlasīt viņu Facebook profilā https://www.facebook.com/AlusDarbnicaLabietis

Kaut arī ražošanas un pārdošanas daļā viss ir kārtībā un funkcionē bez problēmām, visi papīru darbi ir paveikti, kā arī saņemtas piecsimt atļaujas, sēdēšanai pagaidām ir pieejamas vietas tikai pie bāra letes un uz palodzēm. Vēl telpai pa vidu būs milzīgs galds. Labietī būs tikai daži individuālie galdiņi telpas malās, pārējiem nāksies sēdēt pie viena kopējā saimes galda un iepazīties un omulīgi tērzēt. Nebūšot arī televizora.

ieksskats2 ieksskats1

Labieša alus ir vienīgais alus Latvijā, kur alum tiek pievienotas augi, kas vēl pirms dažiem gadsimtiem bija daudzu alu sastāvā. Kadiķogas, ķimenes, pelašķi un virši papildina viņu daudzos alus. Tāpat neviens neskopojas ar labu un dārgu vācu iesalu vai interesantām apiņu šķirnēm no visas pasaules. Alus nav ļoti lēts, sākot no 1,75 1,40 Ls puslitrā (tik maksā lētākais VIVA) līdz vidēji divarpus latiem par alus kausu. Pieejams arī pudeļots līdznešanai, 0,75 litru pudelēs ar vēzējamo korķi kā arī izlejamais alus viena un divu litru PET pudelēs.

Kas man ļoti patīk Labietī? Ir pieejams traki daudz informācijas gan par alus izejvielām, gan alus pagatvošanas procesu. Kad būšot mazliet vairāk brīva laika, sarakstīšot un publicēšot arī pilnas receptes.

alus krani
Pagaidām var izmēģināt septiņas šķirnes, vieta ir astoņām, taču skaidrs, ka tās ļoti bieži mainīsies pārmaiņas būs gandrīz katru nedēļu. Alus etiķešu kolekcionāriem būs ko pasvīst, vācot kopā etiķetes.

Pats izmēģināju gandrīz visus alus, bet pamatīgāks apraksts būs vēlāk, tad kad būšu Labieti apmeklējis vēl pāris reizes. Piektdien sāku ar Mežu (5,5%). Tas ir alus ar kadiķogām, visai tumīgs, sveķains un nedaudz saldens. Man ne visai, bet daudziem patika. Tālāk iedzēru kādu malku Trīs Indiāņu (5,0%), kas ir viegli ierūgtena IPA ar trim amerikāņu apiņu šķirnēm. Nopirku arī pudeli līdzņemšanai, kurai esot mazliet jānogatavojas. Pagaršoju Radziņu (5,6%) – paniknu kviešu alu ar milzu daudzumu kviešu iesala, bez kviešu alus rauga un pāris ķimeņu saujām piedevām. 75% kviešu iesala tomēr pievieno tikai nenormāli aldari, kas stundām ilgi grib piņķerēties ar filtrēšanu. Man ļoti patika Soho Švītiņš (4,4%), pagājušā gada mājas alus sacensību Blomē uzvarētājs. Viegls, gards un labi pļumpējams alus.

soho svitins

Manuprāt, pats labākais Labieša alus bija VIVA jeb viena iesala un viena apiņu alus, kas ir alus veids kā mājbrūvētāji pārbauda noteiktu iesala vai apiņu šķirņu garšas, jo tad garšas neietekmē nekas cits. Pašreizējā Labieša VIVA darināta ar franču Aramis apiņiem, vēlāk būšot citas. Bija ideāla, patīkama un atsavaidzinoša.

Labieša aldaris Egars pilda alu kegos
Labieša aldaris Egars pilda alu kegos

Pavisam noteikti visiem iesaku doties uz Labieti Briāna ielā 9 un nomēģināt visus alus. Pie reizes noteikti varēs apskatīt alus darītavu darbībā un ja Edgars un Reinis nebūs traki aizņemti ar alus gatavošanu, viņi noteikti atbildēs uz visiem jautājumiem.

Alus tehnoloģiju noslēpumi

Ir divi atšķirīgi dzērienu veidi: alus un pudeļu alus. Pudeļu alum ir jāpanāk termiņš trīs mēneši vai ilgāk, lai tas būtu uzglabājams un nesakābtu. Ir trīs tradicionālie veidi, kā alu padarīt nedzīvu. Tas ir gluži kā ar pienu Lāse – no dzēriena vajag dabūt ārā baktērijas: floru un faunu, kas to raudzē gluži tāpat kā pienu. Var vārīt, filtrēt vai dot temperatūras šoku ar ļoti strauju dzesēšanu. Visi trīs rezultāti dod vienu un to pašu rezultātu – Lāses pienu. Manā skatījumā tas vairs nav īsts alus, tas ir atšķirīgs dzēriens – pudeļu alus. […] Ar īsto alu tā nevar – tikko nav temperatūras režīma, tas saskābst. […] Manuprāt, alus nevar būt vājāks par 5,5 vai 5,8 grādiem – ja vājāks, tad jau tas ir pārāk mākslīgs.

Tā saka viens no Latvijas alusdarītavu īpašniekiem augusta latviešu Playboy numurā, pilnu rakstu var katrs pats izlasīt, tur ir vēl citi labumi. Nemaz nešaubos, ka dažas neprecizitātes jānoraksta uz žurnālista interpretācijām, jo gan jau jēlmateriāla bija daudz vairāk un nācās saīsināt un griezt, tomēr man līdzīgus izteikumus nācies lasīt arī agrāk, tādēļ kopējo toni nemaz neapšaubu. Mākslīgi dzīvais Brenguļu alus, kas vēl 2000.gadā bija 4,4 tilpuma procentus stiprs, saņem pēc nopelniem. Pat Kauliņtēva Lāčplēša superslavenais brūvējums ar aptuveni 4,5% arī bija mākslīgs.

Viena lieta ir mārketologu fantāzijas par alus brūžu vecumu un citu izdomātu vēsturi, tomēr arī negantāko pasaku autori parasti ir visai atturīgi pret detalizētiem komentāriem par alus darīšanas tehnoloģiju. Šie teksti visu saliek vienos vārtos. It kā jau viena alus darītavas īpašnieka pārspriedumi nav nekas kaitīgs, ja vien tie netiktu pasniegti kā vispārinājumi, kas attiecas uz visu nozari. Tad gan man tas liekas patiešām bēdīgi.

Valmieras Dūmalus

Pirms nepilnas nedēļas parādījās par godu Valmieras 730 gadu jubilejai un nupat jau paspēju nopirkt. Negribējās palaist garām, jo pieejams tikai 5000 pudeļu tirāžā. Vispirms gan neliela atkāpe par to kādēļ Valmieras Dūmalus man simpatizēja jau pirms atvēršanas. Man patīk, ka Latvijas alus darītava regulāri eksperimentē ar alus garšām. Vispirms bija labs Ziemas alus 2013 – gaišais stiprais alus un tagad ir pustumšs dūmalus. Vienīgi gribas nedaudz piesieties frāzei pudeles aizmugurē par to, ka līdzīgu iesalu izmantoja Hanzas savienības laikos. Neizmantoja vis, gaišais iesals, kūpināts vai nē, ir mūslaiku izgudrojums un tas Eiropā parādījās tikai pēc tam, kad Hanzas savienība faktiski bija beigusi pastāvēt. Nedomāju, ka mūsdienu garšām Hanzas laiku kūpinātais alus patiktu.

dumalusPats Valmieras Dūmalus (5,5%) ir lielisks. Brīnišķīgā vara krāsā ar gaišām un čaganām putām, kas lēni nosēžas. Aromātā tikai viegls un patīkams dūmu iesals, tas pavisam noteikti nomāc visu pārējo. Garšā dūmu jau ir daudz vairāk, jūtams dūmu iesalam raksturīgais speķis, kuru papildus akcentē iesala dominance; vienīgi pēcgaršā mazliet jūtams apiņu rūgtums.

Man jau būtu gribējies vairāk, daudz vairāk speķa garšas, jo dūmu iesalu aplam cienu, bet nevaru noliegt, ka ir sanācis ļoti labs alus, tāds, kas cienīgs stāvēt līdzās normālu Eiropas brūžu veikumam. Es pavisam noteikti gribētu, lai šis alus paliek Valmiermuižas pastāvīgajā piedāvājumā, ja ne visu gadu, tad vismaz uz kādām īpašām reizēm.

Fuller’s Wild River

Attēls no www.fullers.co.uk
Attēls no www.fullers.co.uk

Nupat ALEhouse ieraudzīju jaunumu no Fuller’s. Arī viņi nav spējuši atturēties no amerikāņu alus lavīnas un pagatavojuši gaišo eilu, kas piebāzts ar amerikāņu apiņiem, etiķete saka, ka veselu lērumu šķirņu, ieskaitot Liberty, Willamette, Cascade un Chinook, solot, ka alus bus pilns citrusa. Man tie citrusu apiņi tomēr patīk, tādēļ alus no veikala atnāca pie manis uz mājām un iekāpa ledusskapī.

Pēc tam, kad bija atdzisis, Wild River (4,5%) ielija glāzē un izskatījās jau nu ļoti labi. Tumši zeltains, milzu baltām putām un tuvākajā apkārtnē izplata kārdinošu citrusainu apiņu buķeti. Nevar vien nopriecāties par tik jauku smaržu. Garša ir patīkami rūgtena, bet ne pārāk uzmācīgi ar samērā vienkāršu, pat atturīgu buķeti, es biju gaidījis daudz izteiktāku citrusu un krietni daudzveidīgāku garšu. Nevar gan teikt, ka kopumā nebūtu sanācis ļoti pieklājīgs amerikāņu gaišais eils, turklāt šis liekas svaigāks – galu galā, amerikāņu ali vēl mēro garu ceļu pāri okeānam un ilgajā ceļā to apiņu garša pavisam noteikti nepaliek labāka.

Par dubulto apiņošanu, kas pieminēta uz etiķetes, gan nezinu, jo ir gadījies dzert daudz vairāk apiņotus gaišos parastos eilus.

Brūvēšanas diena mazajā darītavā

Man ļoti patīk skatīties, kā top alus. Gan klātienē, gan neklātienē un nupat Maiks Tonsmairs (Mike Tonsmeire) jeb The Mad Fermentationist, viens no, manuprāt, labākajiem mājas alus blogeriem pasaulē ir publicējis interesantu aprakstu ar fotogrāfijām par vienu brūvēšanas reizi jaunajā Modern Times brūvētavā Sandjēgo. Ļoti labi un sakarīgi aprakstīts process ar tonnu fotogrāfiju. Pareizāk sakot, nedaudz virs sešdesmit.

20130718_072622
Avots: Raksts The Mad Fermentationist: How to Brew on a 30 bbl Premier Stainless Brewhouse
20130718_085957
Avots: raksts The Mad Fermentationist: How to Brew on a 30 bbl Premier Stainless Brewhouse

Nu tad aiziet uz How to Brew on a 30 bbl Premier Stainless Brewhouse. Maza piezīme – 30bbl ir 3,5 tūkstošu litru brūvēšanas sistēma. ASV standartiem pietiekoši neliela. Vispār Modern Times darītavas blogs arī ir ļoti labs, īpaši jau ieraksti par alus darītavas izveidi.

Brewdog Fake Lager

Brewdog jau 1.aprīlī paziņoja par sava jaunā lāgera nākšanu pasaulē. Tas nebija aprīļa joks, jo Fake Lager ir nopērkams arī šobrīd. Nebiju šai ziņai pievērsis uzmanību, tomēr interesanti likās ironiskie izteikumi par tā īpašībām, kas ir skarbi patiesi arī par vietējo bāleliņu darinājumiem.

  • Brūvēts ar rīsu, kukurūzu un glukozes sīrupu. Hei, tie taču ir daudz lētāki par iesalu
  • Pavisam bez apiņiem. Tie ir dārgi un tiem ir garša. Bez tiem visiem ietaupa laiku un naudu.
  • Izbrūvēta 10% versija, kas pēc tam pirms pildīšanas ar ūdeni atšķaidīta uz 4,7%, tā ražošanu padarot neticamu lētu. Uzvara.
  • Mēs liekam klāt zivju iekšas, tonnu ķīmijas un citas pavisam baisas lietas. Nezinām kādēļ. Liekas, ka tā ir vajadzīga lieta visiem industriālajiem lāgeriem.
  • No brūvēšanas līdz nosūtīšanai paiet 3 dienas. Punk IPA prasa 30 diena – kāds bezjēdzīgs laika patēriņš!
  • Nav gandrīz nekādas garšas. Nedaudz kartona, čūsku eļļas un sarūsējuša metāla.
  • Četrkārtīgi filtrēts un pasterizēts līdz līmenim, kad tam dvēseles.
  • Aktīvi palīdzēs pārdzerties, jo mēs to pārdosim super lēti.
  • Atbalstīts ar milzīgu reklāmas kampaņu, kas mēģinās cilvēkus apmānīt, lai tie domātu, ka šis ir patiesībā labs. Cilvēki ir stulbi, viņi noteikti mums noticēs.

Pašu alu neesmu pagaršojis, bet ratebeer saka, ka esot normāls čehu pilzenieks. Bet alus reklāmas kampaņa un saukļi, kā vienmēr, ievērības cienīgi. Par Fake Lager ir arī video par korporatīvajām alus kucēm, kas esot dievi starp cilvēkiem:

[]

Störtebeker sešpaka

Störtebeker Braumanufaktur ir viena no vācu salīdzinoši mazo darītavu uzlecošajām zvaigznēm. Kādu pusotru gadsimtu veco darītavu, kas padomju laikus bijušās VDR sastāvā pārcieta ne visai labi, 1991. gadā nopirka vācu pārtikas uzņēmumu grupa Nordmann Unternehmensgruppe un pēc tā viss gāja tikai uz augšu. Divtūkstošo gadu sākumā Štrālzunda darītava nolēma savus labākos alus nosaukt par Störtebeker, ar tiem savāca dažas tonnas dažādu vietējo un starptautisko medaļu tagad jau sākusi eksportu.

stortebeker sešpaka

Pilsener (4,9%). Gaiši, gaiši dzeltens alus ar stingrām putām un stipru zāļainu apiņu aomātu. Garša ir parūgti un zāļaini apiņi (uz pudeles teikts, ka izmantoti Magnum, Perle, Tradition un Opal, par pēdējās eksisitenci pat nezināju). Alus kopumā tāds diezgan paskarbs, taču garšīgs. Kārtīgā Ziemeļvācu gaumē, man jau patīk. Kellerbier (4,9%) ir tas pats pilzenieks, tikai nefiltrēts. Šis gan nav īpaši labs, var just, ka raugam gadījusies kāda problēma, kas radījusi metālisku piegaršu.

Bernstein Weizen (5,3%) duļķains, ieskābens kviešu iesals garšā, vēl var sajust raugu. Garšā tas pats, ja nu vienīgi klāt nedaudz garšvielu; uz glāzes beigām rodas iespaids, ka pārāk ūdeņains un būtu patīkami, ja alus būtu tumīgāks un vairāk iesala salduma. Gandrīz labs, bet tam noteikti pietrūkst dienvidvācu kviešu alus šarms.

Roggen Weizen (5,4%) ir duļķains tumši brūns alus ar milzu putām. Smaržo pēc salda kviešu alus ar jūtamu rauga klātbūtni. Nosaukumā solītos rudzus nesajūtu, bet jāatzīst, ka nemaz nezinu, kā tiem būtu jāgaršo. Par spīti saldumam, alus nav šķebīgs un riebīgs, tomēr arī nekas izcils, drīzāk, atkārtošanas vērts nav.

Schwarzbier (5,0%) ir samērā melns, smaržā dominē tumšais iesals, garšā tumša karamele un nedaudz grauzdējuma. Viegls un patīkams tumšais alus bez intensīvas garšas.

Hanse Porter (4,0%) ir tumši brūns, gandrīz melns. Garša ir pavisam salds karameļiesals. Tā atgādina porterus ar laktozi, kaut arī šim nekas tāds nav pievienots. Man liels saldums parasti nepatīk, tomēr Hanzes porterim tas ir izdevies reti labs, alus ir biezs un spēcinošs un labi dzerams pat karstumā. Šo pavisam noteikti gribu vēl.

Kopumā no sešpakas vislabāk patika porteris, otrajā vietā būtu pilzenieks. Bet pārējos ētrus alus gan vairs dzert negribētu. No šiem aliem radās iespaids, ka darītava mēģina saražot milzīgu daudzumu dažādu alu; internetā saskaitīju, ka ir virs desmit aliem ar Störtebeker vārdu vien, bet vēl jau ir citi zīmoli. Labāk būtu mazāk, bet vēl kvalitatīvāk.