Nelielais dīzeļvilciens, viegli klabēdams un pukšķēdams, un līgani uzņemdams augstumu, no līdzenumā esošās Bīles cauri virknei tuneļu iebrauc Juras kalnos. Abās dzelzceļa pusēs ir ne visai augstas, taču stāvas un kailas klinšu sienas. Rudens te novembra pirmajās dienās jau iegājis beigu fāzē un uz kalnu nogāzēm augošos kokus klāj tumši brūnas un sačervelējušās pēdējās lapas, kuras pavisam drīz noteikti nobirs stiprākās vēja brāzmās vai lietū.
Vispirms nokļūstu Šveices pierobežas pilsētiņā Chaux-de-Fonds. Tas ir samērā nesmuks, taču samērā pazīstams miests. Ne ar savu neglītumu, bet gan ar savu galveno ekonomikas nozari – pulksteņu ražošanu. Šeit līdz pat 20.gs. vidum atradās viens no galvenajiem Šveices pulksteņu ražošanas centriem, kādus gadus pat nodrošinot aptuveni pusi no visas pasaules pulksteņu izlaides. Te radās tādi zīmoli kā, piemēram, Rolex un Omega. Lielajā Šveices pulksteņu ražošanas krīzē 20.gs. otrajā pusē daudz kas mainījās, glavenokārt uz negatīvo pusi, bet mūsdienās atkal pulksteņu ražošanas industrija ir viens no galvenajiem ražošanas sektoriem. Šeit savus smalkos pulksteņus izgatavo Cartier, Bretiling, TAG Heuer, Louis Vuitton un vēl lērums dažādu mazu ražotāju.
Tomēr mani pulksteņi un viņu likteņi īpaši neinteresē, tādēļ pārsēžos uz šaursliežu vilcieniņu, kas lēni pa Chaux-de-Fonds ielām braucot, paceļas virs pašas pilsētas. Par maršruta izteikti lokālo raksturu liecina kaut vai tas, ka lielākajā daļā pieturu vilciens apstājas tikai uz pieprasījumu. Visapkārt ir lēzeni un mežaini pakalni ar nelielām pļāvām ar joprojām sulīgi zaļo zāli, kas viena no otras atdalītas ar pussabrukušiem akmens krāvuma žogiem. Vilciens līkumo gar ielejas malu, pabraucot garām lauku sētām un izbraucot cauri nelieliem ciematiņiem. Lauku idilli gan pārtrauc pašā dzelzceļa malā ierīkota liela būvmateriālu izgāztuve, kuru laiski ārda netīri dzeltens buldozers. Ieleja kļūst dziļāka un skati gleznaināki, līdz vilciens pietur Sentlegier pilsētiņā. Tā ar aptuveni diviem tūkstošiem iedzīvotāju ir tieši tik liela, lai dažas minūtes ejot jebkurā virzienā, nokļūtu laukos pie govīm un aitām. Pat centrā jūtama viegla kūts smaciņa.
Uz šejieni esmu atbraucis nevis baudīt Juras kantona skatus, bet gan tādēļ, ka šodien, kā jau katru gadu novembra sākumā, darītavā Brasserie des Franches Montages (BFM) ir atvērtā brūvēšanas diena. Šī pasākuma ietveros iespējams nobaudīt gan īpaši šai dienai brūvēto alu, gan aplūkot darītavu. Pēdējais nav ikdienā pieejams prieks, jo, kā daudzas mazās darītavas, arī šī nav pieejama individuāliem interesentiem. Pārāk maz darbinieku, lai vēl būtu laiks noņemties ar apmeklētājiem.
BFM gan nav nekāda parastā darītava. Tas ir viena no pazīstamākajiem Šveices alus brūžiem, turklāt tās alus labi zināms arī aiz Šveices robežām, īpaši jau ASV. 1997. gadā dibinātās darītavas zvaigžņu stunda pienāca 2009.gadā, kad avīze “The New York Times” tās alu nosauca par vienu no labākajiem pasaulē. Kopš tā laika viss strauji gāja uz augšu un šogad BFM plāno pārdot 500 – 600 tūkstošus pudeļu. Viss tiek mērīts pudelēs, jo alus tiek tajās nogatavināts, pavisam maza daļa no produkcijas tiek pārdota kā izlejamais alus. Tas būtu nedaudz vairāk kā 200 tūkstoši litru, kas aptuveni atbilst Brenguļu darītavas lielumam. Apgrozījums gan pavisam noteikti ir mērāms miljonos latu, jo pietiekoši daudzi tās ali maksā desmit un vairāk latus pudelē.
Darītava izvietota pilsētas “industriālajā zonā”, ja par tādu var nosaukt dažas nelielas standarta četrstūrveida divstāvu ēkas, kuru sienas veidotas no tumši zaļa profilētā tērauda. Ja virs ieejas nebūtu alus darītavas nosaukuma, liktos, ka šeit iekārtojies neliels lauksaimniecības tehnikas izplatītāju birojs.
Atvērtajā brūvēšanās dienā darītavā jau no rīta ir sapulcējušies pārdesmit cilvēki. Priekštelpā ierīkotajā bārā alu var dabūt par velti, ja vien uzrāda no interneta izdrukātu kuponu. Protams, izvēlos šim notikumam par godu brūvēto XIV (pasākums notiek jau četrpadsmito reizi) un dodos apskatīt brūža telpas. Ūdens pārvēršanās alū notiek ne visai lielā, aptuveni simt piecdesmit kvadrātmetru lielā telpā ar paaugstiem griestiem. Nevar teikt, ka tajā būtu kas sevišķs, lielākoties nelielas un lietotas iekārtas. Lielu daļu telpas aizņem vismaz divdesmit gadus veca pudeļu pildāmā iekārta. Vācu, jo BFM alum tiek izmantotas vācu keramiskā korķa pudeles. Pašā vidū gan gozējas izteikti jauni un spīdīgi nerūsējošā tērauda vārāmie katli. Tie laikam iegādāti pēc nesenajiem pienākumiem, jo vecākās darītavas bildēs vēl var redzēt stipri palietotas vārāmās ietaises. Citā stūrī, viens pie otra cieši piespiedušās, stāv sešas aptuveni četru tonnu fermentējamās tvertnes. Pagalms ir līdz ūkai piekrauts ar kastēm un paletēm ar pudelēm.
Protams, apgādājos arī ar dažiem aliem. Par BFM standartpiedāvājuma aliem rakstīju jau pirms gada, bet šoreiz nomēģināju īpašo laidienu alus, kas veikalos nav tik viegli pieejami.
Divas bija lielās šampanieša, 750ml, bet viena - pavisam mazā, 330 ml.
Pats slavenākais alus ir Abbaye de Saint Bon-Chien (11%). Stiprais skābulis. Tas pats alus, kuru The New York Times 2009.gadā ārkārtīgi saslavēja, tādējādi ievērojami veicinot BFM popularitāti. Alus nosaukums tulkojumā nozīmē “Sv. Labā Suņa Abatija” un tas radīts par godu darītavas vecajam kaķim, kurš pēc nāves esot ticis beatificēts. Šajā nosaukumā gan laikam ir vārdu spēle, jo alus nogatavināts iepriekš dažādiem dzērieniem (vīnam, viskijam, rumam u.c.) izmantotās ozolkoka mucās (fûts de chêne) un frāzi “bon chien“, manuprāt, balstoties uz piecu mēnešu ilgos franču valodas kursos uzkrāto pieredzi, var tulkot arī pārnestā nozīmē, attiecinot uz labu dzīvnieku dzimtes draugu.
2010. gada laidiena alus ir tumša sarkanvīna krāsā, mazliet iebrūns un viegli mākoņains. Smarža pavisam lieliska, pilns ar dažādiem aromātiem. Ir gan skābens augļainums, gan vaniļa, gan citas garšvielas, gan saldums. Viena no kompleksākajām alus smaržām, kādu gadījies sajust. Arī garša neliek vilties, tā ir lieliska. Bieza un bagātīga ar atbilstošu karbonizāciju, kas visu padara viegli un patīkami dzeramu. Patīkams augļains skābums, labi jūtama koka mucu ietekme, pasauss un saldeni skābs nobeigums. Kaut arī šajā alū ir briesmīgi daudz alkohola, to nejūt itin nemaz. Pavisam noteikti esmu pārliecināts, ka taisnība New York Times žurnālistiem vien bijusi, alus ir viens no labākajiem skābuļiem, kādu esmu dzēris. Laikam vislabākais. Vispār viens no labākajiem jebkad dzertajiem aliem.
Tālāk seko kūpinātais alus. Biére Ambrée Parfumée au Tarry Suchong (6%) brūvēts no kūpinātā iesala un aromatizēts ar Lapsong Suchong tēju. Kad pirmo reizi pirms vairākiem gadiem nogaršoju šo pēc slēpju darvas smaržojošo ķīniešu tēju, man tā likās visai briesmīga. Šogad gan konstatēju, ka tā man ir samērā labi iepatikusies, tādēļ dūmu alus ar dūmu tēju izklausījās pārāk intriģējoši, lai šo alu nepamēģinātu.
Uzreiz kļūst skaidrs, ka šis nav kūpināts alus tā visbiežāk lietotajā izpratnē. Nav nekāda līdzība ar vācu Rauchbier. Drīzāk tas ir sausa skābuļa un kūpināta alus apvienojums, pie tam no pēdējā ir pavisam maz. Pavisam noteikti tikai cienītājiem. Gan tēja, gan kūpinājums ir jūtami, taču garšā dominē maigs un augļains skābums, kuram vēlāk pievienojas dūmu piegaršas un pavisam viegla tēja parādās tikai sausajā nobeigumā. Uz glāzes beigās parādās pavisam viegls kūts piesitiens, kas raksturīgs beļģu un ziemeļfranču saisoniem un lambiskajiem aliem. Kaut arī esmu gan kūpinātu alu, gan lambisko alu cienītājs, neesmu pārliecināts, ka šī konkrētā kombinācija ir izdevusies. Interesanti, bet noteikti nebēdētos, ja nākotnē šo konkrēto alu vairs nekad nesastaptu.
Un pavisam beigās, BFM un ASV darītavas Terrapin kopdarbs. Spike & Jérôme’s Cuvée Délirante (10,1%) teorētiski ir angļu miežu vīns. Brūvēts 2011.gada sākumā, piektdaļa no kopējā iesala ir rudzu iesals un alus nogatavināts ruma mucās. Šis brūvējums pārdošanai gan Šveicē, gan ASV tika izlaists tikai oktobra beigās, tātad pavisam svaigs jaunums.
Aromātā dominē balzāma etiķis un sajūtams pavisam viegls rums. Garša jau nu traki laba. Salds un daudzpusīgs augļains iesals, kuram tūlīt seko etiķains skābums, turklāt abi viens otru smuku nobalansē. Visam pa vidu maiga, taču sajūtama ruma piegarša. Pasauss nobeigums, ar viegli skābenu un reizē saldu, mazliet alkoholisku pēcgaršu. Tā vien liekas, ka alus ir tā paša miežu vīna maisījums ar kādu no beļģu skābuļiem, laikam infekcija ruma mucās ir darījusi savu. Kopējais rezultāts ir izdevies perfekts, augsto alkohola saturu nevar manīt itin nemaz. Reti labs un izdevies alus.
Jāpiezīmē, ka šis ir pirmais BFM alus, kurš brūvēts atbilstoši vācu alus tīrības likumam. Tas lieliem gotiskiem burtiem uzdrukāts pudeles aizmugurē. Kā intervijā žurnālam mobilissiomo paskaidro darītavas īpašnieks un brūveris Žeroms Rebete (Jérôme Rebetez), tad viņš to darījis, ironizējot par “tradicionālajiem” alus darītājiem. “Man nevajag nekādus aizliegumus, lai darītu labu alu”, tā viņš uzskata.
Pēc visa BFM sortimenta nogaršošanas liekas, ka BFM samērā labi sanāk standarta alus veidi, bet attiecībā uz īpašajiem laidieniem ir vērojama īpaši pieķeršanās skābuļu galam un nogatavināšanai mucās. Tas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā to, ka galvenais aldaris ir diplomēts oenologs. Ja kūpinātais brīnums lika vilties, tad abi pārējie nemaz, drīzāk veicināja vēlmi tos nogaršot vēl un vēl.
Var lieliski novērot to, ka BFM pat necenšas ielīst tajā tirgus daļā, kura labi spēj apgādāt lielākas darītavas. Drīzāk izvēlējusies ražot īpatnējus alus ar sarežģītu un garu pagatavošanas procesu. Tādu, kas lielākām darītavām vairs nav izdevīgs, taču attiecīgā mazākām darītavām spēj nodrošināt pietiekoši pieklājīgus ienākumus. Diemžēl šī ir niša, kura Latvijā vispār nav aizņemta. Tikai šādam alum ir labs eksporta potenciāls, jo viss Eiropas un ASV tirgus ir piesātināts ar augstas kvalitātes tradicionālo stilu brūvējumiem par cenām, kas ir divas un trīs reizes zemākas nekā tās, par kurām savus brūvējumu piedāvā Latvijas aldari. Protams, jācer, ka vairākas darītavas, kuras, cerams, pie mums tiks atvērtas nākamgad, spēs radīt BFM līdzīgus produktus un piedzīvot līdzīgus panākumus.
