A. Le Coq alus darītava

Viņu alu es nedzeru, jo tas lielākoties sanāk visai nelabs. Bet šoreiz nav runa par alus garšu, bet gan pašu darītavu, kuru pirms kāda laika apskatīju klātienē. A. Le Coq pieder somu koncernam Olvi, kuriem pieder arī Cēsu alus darītava un vēl divas alus darītavas Lietuvā un Krievijā, bet pašlaik A. Le Coq, apsteidzot Saku alus darītavu, esot kļuvis par Igaunijas tirgus līderi.

Sestdien no rīta bijām vienīgie, kas gaidīja pie ļoti vientulīgajiem alus darītavas vārtiem Tartu. Interneta lapā rakstīts, ka ekskursijas bez pieteikšanas notiek vairākas reizes dienā, bet bijām nedaudz satraukušies, ka tik izteiktā nesezonā gan nekas nenotiks. Patiesībā notika gan – sargs piezvanīja un pēc 10 minūtēm atbrauca onkulītis – pensionēts alus darītavas darbinieks, kurš mums visu izrādīja.

Alus darītava izskatījās kā izmirusi. Onkulis uzreiz piedāvāja apskatīt ražošanas telpas. Jāpiezīmē, ka ražošanas telpu apskate ir jau pietiekoši izcils pasākums, jo tikai reta alus darītava (lielās, praktiski nekad) atļauj nepiederošām personām apmeklēt brūža iekšieni. Tas galvenokārt higiēnas un dažu citu neizprotamu apsvērumu dēļ.

Tā nu devāmies iekšā ultramodernajā darītavā. Tā pirms dažiem gadiem uzbūvēta pilnīgi no jauna un veco darītavas ēku izmanto tikai sīkumiem. Mums teica, ka tas pats notiek arī Cēsīs. Kaut arī alus darīšanas process ir standarta, nebiju vēl redzējis tik modernu iekārtojumu – viss vienās nerūsējošā tērauda trubās un šo visu milzu monstru pārrauga tikai daži cilvēki un daudz datoru. Kā mūsu gidam patika uzsvērt, viss notiekot ar 0.1 grāda un sekunžu daļu precizitāti.

katli. Katrās trīs stundās tiek izvārīti 30 000 litri alus.
Vārāmie katli. Katrās trīs stundās tiek izvārīti 30 000 litri alus.

Skats no fermentācijas kubulu augšas uz Tartu
Skats no četru lielāko (katra tilpums nedaudz zem 200 000 litru) fermentācijas kubulu augšas uz Tartu
"mazie" fermentācijas katli iekšpusē. Katrā no 28 katliem ietilpst aptuveni 100 000 litru alus - 3 vārījumi.
"mazie" fermentācijas katli iekšpusē. Katrā no 28 katliem ietilpst aptuveni 100 000 litru alus - 3 vārījumi.
PET pudeļu pildīšanas cehs. Vispirms pudeles uz vietas izgatavo, tad pilda.
PET pudeļu pildīšanas cehs. Vispirms pudeles uz vietas izgatavo, tad pilda.

Onkulis teica, ka par krīzi viņiem satraukums esot visai mazs, jo pieprasījums īpaši sarucis neesot un izstāstīja anekdoti – krīze Igaunijā jau esot tika liela, ka sievetes laulībā dodoties tikai aiz mīlestības.

Tad devāmies skatīt muzeju, kurš izvietots vairākos stāvos. Muzejs ir nevis pilns mēslu, garlaicīgu aprakstu un fotogrāfiju, bet gan interesantu aprīkojumu un vecām mašīnām. Vislielāko sajūsmu man izraisīja tas, ka pagrabā saglabāta daļa vecās iesalnīcas, kur miežus karsēja lielos rotējošos cilindros. Iesals tiks ražots visu padomju laiku, līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Visas citas alus darītavas no iesala mašīnām tikušas vaļā labi sen, bet šīs glāba tas, ka darītavai ir pietiekoši daudz lieku telpu.

Tāpat var apskatīt arī dažādu paaudžu alus filtrus, pudeļošanas mašīnas (viena tante ar rokām spējusi stundas laikā aizkorķēt 1000 alus. Tas ir samērā interesanti ņemot vērā, ka katru 3.6 sekunžu laikā viena atsevišķa pudele jāieliek mašīnā, tad jānospiež sviras un pedālis, lai šis process notiktu un pudele jāizņem ārā – japāņu robotiem noteikti būtu ko mācīties), gūzmu veco pudeļu, etiķešu un citas interesantas lietas.

Izrādās, ka A. Le Coq Krievijas Impērijas laikos brūvēja tikai vienu alu – Le Coq Imperial Extra Double Stout (10%). Tas bija nešķīsti dārgs – pudele maksāja 90 kapeikas, laikā kad strādnieka alga bija aptuveni 30-35 rubļi; mūsdienu naudā tas laikam sanāk vismaz 10 latu par puslitra pudeli.

A. le coq imperial stout pudeles

A. Le Coq turpināja strādāt arī 2. Pasaules kara laikā un fabrika no kara nemaz necieta. Kara laikā gan ražoja tikai viena veida alu – zaldātu versiju, kuras maksimālais stiprums drīkstēja būt 2.5%. Padomju laikā A. Le Coq pārtapa par Tartu pivozavodu (interesanti, ka PSRS 1971. gadā Alberta Le Coq mantiniekiem samaksāja 240 000 angļu mārciņu kompensāciju par darītavas nacionalizāciju) un bez garlaicīgajiem Žiguļu, Maskavas un citiem mēsliem, ražoja arī porterus.

Viss kopā aizņēma gandrīz divas stundas un domāju, ka tā ir labākā alus darītavas un muzeja ekskursija, kādu esmu piedzīvojis (no aptuveni 20+). Noteikti iesaku, ja gadās nonākt Tartu vai tā apkaimē, arī cena ir simboliska – nedaudz vairāk par latu, bet ekskursijas, kurām iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, notiek vairākas reizes dienā. Sīkāka informācija ir šeit.

Wiru Kadakaõlu

Ik pa laikam skandināvi taisa alu ar kadiķogām, kas pie viņiem aug stipri lielā skaitā, bet, diemžēl, vēl nekad nebija izdevies šādu brīnumu nogaršot. Kad Igaunijā ieraudzīju Viru alus darītavas ražojumu – Wiru Kadakaõlu (5%), tad uzreiz  to nopirku, cerot uz neparastu atspirdzinājumu.

Kadiķu alus pudeleJāsaka, ka nācās vilties. Jau lejot alu glāzē, kļuva skaidrs, ka šis laikam nebūs īstais – jo visa karbonizācija, putām šķīstot, rūkdama izlaužas no glāzes minūtes laikā, atstājot tajā bālgani dzeltenu šķidrumu ar nožēlojamām putu paliekām.

Smarža tam visam ir laba – smuks kadiķītis ar vājiem apiņiem. Garšā nedaudz jūtami apiņi, tad kaut kas dīvaini zāļains, kas varētu būt pats kadiķis. No otras puses, TAS dīvaini zāļainais un mazliet ziepjainais gan parasti atrodams tipiskos sūdalos un sastāda lielu daļu no ūdeņaini rūgtenā smeķa, kuru pat roka neceļas aprakstīt kā garšu. Pēcgarša gan ir patīkama, tāda rūgteni citronīga, bet šis prieks arī izgaist dažās sekundēs. Nu vismaz kaut kas.

Īsi visu to raksturojot – sūdalus ar kadiķu smaržu.

Latvijas alus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados

Kādu alu dzēra latvieši divdesmitajos un trīsdesmitajos gados? Vai ali, kā iepriekš plakātos redzēts, bija zeltaini ar izcilām putām un debešķīgi garšīgi vai tikpat ūdeņaini ziepjaini kā tagad?

Parasti lielai daļai cilvēku patīk atcerēties “vecos, labos laikus”, kad ziemā bija vairāk sniega, visas meitas bija tikušas un skābais krējums bija stingrs. Zinātnieki gan nereti uzskata, ka lielā vairumā gadījumā pārlieku pozitīvas atmiņas par jaunības laikiem izskaidrojamas ar dabiskiem ķermeņa novecošanas procesiem un ar to saistītām smadzeņu darbības izmaiņām.

Tomēr lai nu paliek novecošanas problēma; es ar subjektīvu skatu nolēmu alus jautājumu papētīt nedaudz sīkāk, izmantojot periodika.lv piedāvātas meklēšanas iespējas Latvijas presē līdz pat 1938. gadam. Pasākuma efektivitāte un lietošanas ērtums mani sajūsmināja un no piedāvātās informācijas gūzmas smēlos dažādas noderīgas atziņas par alus darīšanu Latvijā pirms astoņdesmit gadiem.

Vispirms jau jāatzīmē tas, ka mūsdienu alus tehnoloģijas būtiski neatšķiras no 1920. gados izmantotajām – jau 19. gadsimta beigās alus lielākoties tika darīts ar izdalītām rauga kultūrām, tas tiek filtrēts. Ja nu vienīgi nerūsējošo tērauda tvertņu vietā izmantoja koka mucas, kas gan tradicionālo alus šķirņu garšu īpaši neietekmē, bet dzesēšanai izmantoja dabīgo ledu.

Vispirms statistika – vidējais latvietis divdesmito gadu beigās gada laikā izdzēra aptuveni  četrus litrus  (2007. gadā – 68) alus, tātad septiņpadsmit reizes mazāk alus nekā tagad. Šī statistika pārsvarā skaidrojama ar nežēlīgi augsto alus cenu, tādēļ samērā bieži alu darīja mājās vai uz nebēdu, ne mazāk kā mūsdienās, patērēja gan veikala šņabīti, gan pašmāju ļergu. Kā 1935. gada avīzē “Jēkabpils Vēstnesis” izsakās A. Krievāns: “..tā kā mūsu [latviešu] prasības nav tik izsmalcinātas, tad pagaidām lietojam kuru katru “brūvējumu””. Continue reading “Latvijas alus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados”

Brenguļu Alus

Grūti jau rakstīts par tematu, kurš daudziem ir svēts, bet pamēģināšu.

Vispirms jau par pareizo nosaukumu. SIA sauc “Abula”, upi sauc Abuls, bet SIA “Abula” ražo alu, kuru sauc vai nu par Brenguļu alu vai Abula Brenguļu alu, esmu arī redzējis versiju par Abula alu, bet tā viņu nosauca ārzemnieki. Alus no Brenguļiem sāka plūst jau 1969. gadā, 1992. gadā alus darītavu no kolhoza par pajām atpirka Freivaldu ģimene un tur saimnieko joprojām. Man visvairāk patīk fakts, ka iesalu šī darītava izgatavo no Latvijā audzētas labības (tāpat kā Bauskas, Piebalgas un Tērvetes alus darītavas).

Līdz pat pagājušajai piektdienai Brenguļu alu dzēris nebiju. Galvenokārt tādēļ, ka vēlējos vispirms apskatīt pašu darītavu un pašrocīgi šo alu iegādāties, nevis dzert kādā krogā, tad nepatīkami vilties un izdarīt nepamatotus secinājumus.

Par patīkamu pārsteigumu jāteic, ka alus darītavas izskats ir simpātisks – nedaudz laika zoba skarta ķieģeļu ēka Abula krastā, turpat ēkā arī darbojas mazais HES. Iekšpuse ir ne mazāk simpātiska, nedaudz nobružāta, pēc alus smaržojoša un omulīga mazā alus darītava, nekas pārāk automatizēts, nedaudz nolietots, bet tīrs. Ideāli, viss ir tieši tā, kā iedomājos.

Abula alus darītava

Brenguļu alus darītava

Tā nu iepirkām alu, vēlāk viesnīcas izlietnē veicām dzesināšanu ar tekošu aukstu ūdeni, tomēr ilgi ar to aizrauties nespējām, jau iedomājoties par burvīgo pudeļu saturu.

Tie nav nekādi Mangaļu, tas ir Gaišais un Tumšais

Vispirms kārta pienāca Gaišajam. Garša ir viegli apiņi, kas labi nobalansēti ar saldenu iesalu, dažubrīd pat liekas, ka salduma ir par daudz. Jāatzīmē samērā labā saldi rūgtenā pēcgarša. Alus gan nebija tik viegls kā parastie pilzenieki, bet šajā gadījumā tas izpaudās visai piedienīgi.

Tumšais, kā nospriedām, ir Schwarzbier. Jau smaržā var sajust saldumu, kas vēl vairāk izpaužas bagātajā un ļoti patīkami sarežģītajā garšā. Neliels rūgtums, kurš cēlies no grauzdētā iesala un lēni žūstošs nobeigums ar viegli rūgtiem apiņiem un salduma pārpalikumiem pēcgaršā. Man pat likās, ka salduma bija nedaudz par daudz.

Bija arī negatīvs aspekts – liekas, ka alus rauga pārpalikumi neuzvedas īpaši kārtīgi un no rīta var izsaukt nelielas galvassāpes. Bet tādēļ jau alus ir jābauda prātīgi un pa virsu nav jāudzer kaut kādi nejēdzīgi igauņu ali.

Manuprāt, vislabākais latviešu alus. Pēc šāda alus baudīšanas uz brīdi varu atlikt savu nerimstošo purpināšanu par nejēdzīgo latviešu alu.

Alus bundžas vs pudeles

Kādēļ bundžas rullē:

– gaisma (UV starojums) nevar iekļūt iekšienē un sabojāt alus garšu,

– bundžas ir hermētiski noslēgtas, bet pat visciešākais pudeles korķītis pēc laika sāk laist cauri gaisu (kas sabojā garšu, protams),

– bundžas ir vieglākas un tās var ātrāk atdzesēt.

Kādēļ pudeles rullē:

– labi izskatās.

Metāliskā garša bundžu alum rodas sarežģītu un komplicētu ķīmisko reakciju laikā, kad mikroskopiskas rauga atliekas, kuras izkļuvušas cauri filtram….nē jau nē, kopš astoņdesmito gadu sākuma alus nemaz nesaskaras ar metālu, jo visu alumīnija bundžu iekšpuse pārklāta ar īpašu plastmasas slānīti, līdzīgi kā Tetra pakās pienam vai sulai.

Nobeigumā, kā teica Džo Piccirilli, Pittsburgh Brewing prezidents: ”Slikts alus ir slikts alus vai tas ir stikls vai bundža. Un labs alus ir labs, neatkarīgi no veida kā to iesaiņo”.

Bet man tik un tā labāk patīk bundžas.

Mīļais, dod man arī nodzertees garšigo "Lohdinga" alu

Kaut arī mūsdienās no augstākminētā lūguma noteikti varētu izņemt vārdu “garšīgs”, runa šoreiz ir par alus reklāmu. Vienkārši nesen atcerējos par LNB Digitālo biblioteku, kur sadaļā Plakāts Latvijā jau kādus divus gadus ir atrodami lieliski plakāti, no kuriem vairāki attiecas uz alus reklāmu. Vienīgi izskatās, ka šis pasākums tā arī vairāk nav ticis papildināts.

cesu-alus

Lodiņa alus plakātsPilzenes alus plakāts

gatartas1

Nøgne Ø

Nøgne Ø (kādā Ibsena dzejolī šis vārdu savienojums nozīmē “neauglīgā sala”) varētu būt vieni no nezināmākajiem, taču interesantākajiem un labākajiem Eiropas alus ražotājiem. Vēl īpatnējāk ir tas, ka šī alus darītava meklējama Norvēģijā, kur alkoholu virs 4.75% stipruma var iegādāties tikai valdības monopola veikalos, bet alkohola reklāma ir aizliegta. Nøgne Ø izgatavo vairāk nekā trīsdesmit dažādus eilus, lielākā daļa no tiem tumšie. Gandrīz visi no Nøgne Ø brūvētajiem aliem dažādās alus novērtējumu lapās tiek atzīti par izciliem un sliktākais novērtējums ir aptuveni “ļoti labs” – kādu, starp citu, neviens no Latvijas aliem, izņemot Aldara Porteri, vēl nav izpelnījies (visi vērtējumi, protams, ir stipri subjektīvs pasākums).

Tā nu šī pietiekoši mazā darītava (aptuveni 250 000 litru gadā – 14 reizes mazāka nekā, piemēram, Bauskas Alus) 70% savas produkcijas eksportē uz ASV un Eiropu. Alus ir salīdzinoši dārgs (aptuveni 6 – 14 eiro par puslitra pudeli) un reti sastopams, tādēļ, to ieraugot kādā Barselonas alus veikalā, ļoti nopriecājos. Prieki gan nebija ilgi, galvenokārt baismīgās cenas dēļ, tādēļ nopirku tikai divas pudeles ar labiem stoutiem.

Nogne o stoutiImperial Stout. 9%. Šis pelnīti ir viņu populārākais alus – krievu imperiālais stouts, stiprākais no visiem stoutiem. Vienreizēji melns ar tumši brūnām putām, bagātīgu dedzinātu iesala un alkohola aromātu. Garša ir intensīvs dedzināts iesals ar tumšās šokolādes piegaršu, nedaudz apiņu, maigs, bet jūtams alkohols un salda pēcgarša.

Outmeal Stout. 4.5%. Auzu stouts. Liekas, ka šis stouts radīts tādēļ, lai to bez problēmām varētu pārdot visos Norvēģijas veikalos, kuros, kā jau augstāk minēju, drīkst pārdot tikai alu ar zemu alkohola saturu. Tomēr nevar teikt, ka arī šis nebūtu lielisks – kā jau iepriekšējā ierakstā par skotu aliem tika minēts, auzas alu padara maigāku un saldāku, kas grauzdētajiem un salīdzinoši “asajiem” stoutiem ir visai pamanāms.

Kopumā var teikt tikai vienu, nenormāli labs alus un būtu patīkami pamēģināt visus pārējos.

Patīkama alus degustācija

Vakar nācās piedzīvot vienu no patīkamākajām alus nogaršošanām. Kamēr citur ziemeļos sniegs un lietus, varēju sēdēt mazā pilsētelē Katalonijas vidienē pie peldbaseina un nodoties vietējiem aliem.

bas1

Un pēc alus – riktīgi daudz (pārējās pudeles ledusskapī) ļoti labas kavas ar kamīnā ceptiem calçots (lokiem) un cūkas desām.

bas2

bas3

Katalāņu un franču un citi alus apskati būs kaut kad nākamnedēļ. Pagaidām jābauda saule.

Vēl viena Leffe – Radieuse

Vēl nebiju četras Leffes aizmirsis, kad veikalā piekto ieraudzīju – Leffe Radieuse. Šādu nekad nebiju redzējis iepriekš, tādēļ visai loģiski, ka nopirku. Pasākums gan bija tikai mazajās 0.25 l pudelītēs, bet neko darīt.

Leffe Radieuse

Leffe Radieuse ir beļģu stiprais tumšais alus, 8.2% vērtībā. Jāteic, ka šī ir visgrūtākā kategorija, jo no pasaules TOP 10 – 20 aliem vairāki ir tieši beļģu tumšie stiprie, ieskaitot pirmo vietu, kuru pārstāv Westverleten 12.

Vispirms jau atverot nepatīkams pārsteigums – skata nav nekāda, tāda kā tumša tēja bez putām. Par laimi, tur arī pārsteigumi beidzas, jo uzvēdī saldā un nedaudz alkoholiskā iesala smarža un arī garša nav sliktāka – samērā salds un pikants iesals ar maigu alkoholu, nedaudz karamele un vājš apiņu rūgtums. Viss ir ļoti smuki samaisīts kopā.

Jāatzīmē, ka nedaudz nepatīk, ka pēc alus dzeršanas visa mute un lūpas paliek nedaudz sacukurotas. Bet kopumā neslikti, ja tuvumā nav Trapistu alu, tad šis pat būtu ņemams.

Četras Leffes

Leffi parasti dzeru nedaudz negribīgi. Tas ne tikai tādēļ, ka viņa ir visās malās un tāds alus vairāk nav interesants. Zināmu lomu spēlē tas, ka Leffe pieder InBev (Anheuser Busch), kas ir pasaules lielākā alus grupa un lepojas ar tādiem aliem kā amerikāņu Budweiser, čehu Staropramen, beļģu Stella Arois un Heogaarden un daži simti citu pasaules alus darītavu. Lielie alus monstri man galvenokārt nepatīk tādēļ, ka noteiktā laika periodā iemanās samaitāt pat vislabāko alus darītavu, to pārlieku komercializējot.

Katrā ziņā, veikalā pamanīju, ka visas Leffes 0.75 l pudelēs maksā aptuveni pusotru latu, kas man likās simpātiska cena un nopirku visas četras, lai tās kārtīgi izmēģinātu. Kopumā gan viņas ir deviņas, bet reti gadās veikalā redzēt vairāk par divām – blondo un brūno. Pat Beļģijā reti kad vairāk nekā trijas ir atrodamas.

Leffe alus pudeles

Leffe Blonde. Beļģu gaišais eils, 6.6%. Laikam vispazīstamākā no visām Leffēm. Biju šo dzēris pāris reizes kaut kādos krogos, kad likās dikti laba, tomēr, objektīvi vērtējot pret citiem šāda stila aliem, Leffe Blond ir tikai pozitīva viduvējība. Gar garša gan smarža ir samērā salds un maigi pikants iesals, ar samērā lielu augļu (apelsīnu, citronu) piedevu un nedaudz asumiņu piedod raugs. Pasākumā nepatika pārlieku saldā pēcgarša.

Leffe Brune. Beļģu tumšais eils, 6.5%. Šis jau ir labāks. Saldeni grauzdēts un dūmains iesaliņš ar samērā vāju apiņu garšu, kura pastiprinās pēcgaršā. Arī smarža patīkama. Alus nav slikts, bet nevar teikt, ka būtu labs stila paraugs. Drīzāk jau ļoti plaši piejams un samērā lēts risinājums brīžiem, kad gribas kaut ko tumšāku.

Leffe Ruby. Augļu/dārzeņu alus, 5%. Šo alu redzēju pirmo reizi un nez vai kādreiz tā virzienā vēlreiz skatīšos – tāds kārtīgs standarta sīrupains augļu alus (samērā izteikti velk uz Fantas sintētisko meža augļu pusi). Kā pozitīvais faktors jāatzīmē tas, ka izteiktais saldums nepieķepina muti, kā daudzos līdzīgos lētos augļu un dārzeņu alos, bet garš ir tīra un atsvaidzinoša.

Leffe 9. Beļģu stiprais gaišais alus, 9%, kā jau pēc nosaukuma noprotams. Šis nu ir viens no labākajiem Leffe darinājumiem  – laba augļu un garšvielu smarža un garša, kuru smuki papildina maigi alkoholiskais iesals – kā jau labam beļģu stiprajam pienākas. Nav ideāli, bet ļoti labi. Noteikti šo pirktu bieži, ja vien varētu bieži veikalos atrast.

Secinājums ir tāds, ka Leffe ir labs, bet dikti komerciāls alus un vislabākais no tiem, kas mēģināti, ir Leffe 9.

Alus mauķele

cagole Dienvidfrancijā, īpaši Marseļas apkaimē, izmantotajā slengā nozīmējot maucīgas uzvedības sievieti.  La Cagole ir arī alus, kuru ražo maza alus darītava Marseļā. Vispirms jau jāatzīmē iepakojums, viens no labākajiem kādu gadījies redzēt, tas pilnīgi iedvesmoja nopirkt sešpaku, nevis vienu pašu alu. Viss tā smuki sazīmēts.

La cagole alus pudele

Pats alus ir pat labs. Tas ir čehu pilzenes alus (4.7% alkohola) ar lieliski sabalansētu un tīru garšu – viegls un pikants iesals ar patīkamu apiņu rūgtumu. Nu ja vienīgi būtu nedaudz vairāk tā rūgtuma, tad būtu perfekti. Tādā gadījumā gan gandrīz labāk kā pašiem čehiem būtu sanācis.

Tā kā Dienvidfrancijā labu alu nopirkt ir grūti, jo vietējiem daudz labāk patīk vīns, tad var uzskatīt, ka šis ir viens no labākajiem tur supermārketos nopērkamajiem aliem. Diemžēl īpaši lēts gan viņš nav, bet labu alu lēti var nopirkt tikai Beļģijā un Vācijā.

Delirium rozā zilonīši

Delirium Tremens (latviski laikam ir pareizi dzēruma murgi vai baltās pelītes) alus rozā zilonīši mani vienmēr ir uzrunājuši. Uzrunāt sāka jau tad, kad biju izdzēris pirmo maģiskā Delirium Tremens malku, jo šim alum bez izcilā izskata piemīt vēl izcilāka garša.

Jāatzīst, ka līdz pat pagājušajam gadam nezināju, ka eksistē nevis viens, bet pavisam trīs Delirium veidi – Tremens, Nocturnum un Christmas (arī Noël). Nu labi, pieci, bet Millenium un Ultimum jau astoņus gadus nav mūsu vidū (alu taisa Huyghe alusdarītava Beļģijā.). Protams, zināt ir viena lieta, bet iegūt šo alu īpašumā  – pavisam cita, jo labākajā gadījumā, pat labos alus veikalos ārpus Beļģijas var sastapt tikai Delirium Tremens. Tas gan vairāk izskaidrojams ar to, ka šis ir trijotnes labākais alus. Nu lūk, pēc sekmīgām zilonīšu medībām dažās Eiropas valstīs manā īpašumā nonāca visi trīs.

delirium alus pudeles

Bet cik ilgi priecāsies par smuko ārieni, ja iekšās skalojas kaut kas vēl labāks…tā nu visi trīs tika izmēģināti vienā piegājienā.

Delirium Nocturnum. Vājākais no šo alus saimes, alkohols tikai 8.5% tilpuma. Šis, tāpat kā Christmas, ir Belgian Dark Strong Ale un tā kā šajā kategorijā netrūkst vairāku pasaules izcilāko alu, tad ir ko sacensties. Alus nav slikts, smuki brūns ar kompleksu saldu iesala smaržu, bet stipri vienkāršāku garšu, kuru gan nedaudz izbojā parūgtais nobeigums. Alkoholu gan pārlieku nejūt. Kopumā, alus nav slikts, bet ir dzerti labāki.

Delirium Tremens. Šis ir Belgian Golden Strong Ale – arī kategorija, kur konkurentu netrūkst. Alus ir dikti smuks – nedaudz dūmakaini zeltains ar īpašu patīkamu smaržu – pikanta, nedaudz citrusaugļi un reti aromātiski, bet vāji apiņi. Garša ideāla – pikants iesals, smuki savienots ar dažādu citrusaugu garšām, viegls alkohols ar mazliet rūgtenu pēcgaršu. Augsto alkohola saturu nejūt vispār. Noteikti labākais Delirium sērijā un viens no šī alus stila izcilākajiem paraugiem.

Delirium Christmas (Noël). Jāteica, ka bija bailes, ka šis varētu būt konkrēts draņķis. Bailes izgaisa ar pirmo malku. kaut arī šim jau ir alkohola trieciendeva – 10%. Alus ir tumšā vara krāsā ar brūnām putām, smarža samērā vienkāršs pikants iesals un nedaudz alkohola. Garša ir samērā laba – saldens un pikants iesals, visādas patīkamas piegaršas, ja nu vienīgi neliels rūgtums, kuram teorētiski nevajadzētu būt. Kaut arī nedaudz jūt alkoholu, tas ir maigs un patīkami sildošs. Tā gan vairāk ir piekasīšanās, jo šis viennozīmīgi ir labākais Ziemassvētku alus kādu esmu jebkad dzēris. Vienīgais, ka Ziemassvētkos, barojoties tikai ar šo alu, var visai ātri nokļūt zem galda.

Kopumā secinājums ir viens – nenormāli labs alus. Bet kā jau lielākā daļa beļģu stipro alu, trakoti bīstams – dažas pudeles mānīgi vieglā un izcili labi iedzeramā dzēriena un kājas vairs klausīt negrib.

Jāpiebilst, ka Delirium alus glāzes ir arī vienas no daiļākajām kādas nācies redzēt, tādēļ tās kādā veikalā ieraugot, uzreiz nopirku.

delirium alus glāzes

Šampanieša alus – Kasteel Cru

Pirms dažiem gadiem, bakstoties ar šampanieša raugiem, beļģu alus darītāji radīja jaunu alus veidu  – Bière de Champagne/Bière Brut. Alu brūvē kā parasti, tikai pēc otrā fermentācijas (kas notiek pudelē), to aizsūta uz Franciju, uz Šampaņas reģionu (vai arī neaizsūta un pasākumu veic turpat Beļģijā) un veic trešo fermentāciju ar šampanieša raugu. Pēc tam rauga paliekas, tāpat kā šampanieša ražošanas procesā, izvāc no pudeles, tās nogulsnējot kakliņā, sasaldējot kakliņu un sasalušo masu izņemot. Vai arī nedaudz savādāk, bet gala rezultātā alus izbauda pietiekoši daudz šampanieša raugu.

Arī alkohola saturs ir līdzīgs  – no 10-14 procentiem. Tas viss, protams, tiek darīts cenas vārdā, jo šis alus lēti nemaksā.  Daudzviet gan šampanieša alus stils netiek atzīts un tas tiek prasti ierindots Premium Lager kategorijā.

kasteel cru pudeleKaut arī pēdējos mēnešus uzmanību nedaudz biju veltījis šādu alu atrašanai, fakts, ka pasaulē, precīzāk, tikai Beļģijā un Francijā, ražo aptuveni 12-15 šādas alus šķirnes, pasākumu vieglāku nepadarīja. Un pagājušā sestdienā kādā necilā veikaliņā, uzdūros augstākminētajam brīnumam.  Pat par visai demokrātisku cenu – sanāca aptuveni lats. Būtu gan uzreiz jāpiezīmē, ka Kasteel Cru, kuru iegādājos, netiek uzskatīts par diezko labas kvalitātes brūvējumu.

Tā alkohola saturs arī ir tikai 5%, kas laikam nozīmē daudz blāvākas garšas īpatnības, bet vienalga. Uzreiz jāsaka, ka pasākumā vīlos. Vispirms gan pozitīvais – ne pēc skata, ne smaržas es to neatšķirtu no vidējas kvalitātes dzirkstošā vīnu. Putas, mazie karbonizācijas burbulīši, blāvā krāsa un raksturīgā šampanieša smarža. Negatīvais smagi liek par sevi manīt garšas frontē. Vispār grūti runāt par garšu, jo tādas nav. Ir tāds viegls nekas – līdzīgs stipri atšķaidītam labam pilzenes alum. Patīkami atsvaidzinošs, dzeras viegli, bet to pašu var teikt arī par gāzētu ūdeni. Biju nedaudz vīlies, bet tas tikai nozīmē, ka jāmeklē rokā visu šampaniešu alu megazvaigzne – Deus, kuru ražo Bosteels alus darītava Beļģijā. Mani vienīgi neuzrunā 15-35 latu cena.

Īrijas stouti

Ar stoutiem nav vienkārši – viņi ir melni un grauzdēti un ne vienmēr garšīgi. Stouti (hvz vai latviski tā ir pareizi, bet citu ekvivalentu nezinu) ir porteru paveids, kuru saknes meklējamas Īrijā 17. gadsimtā – turklāt Guinness nav pirmais stouts, kā to pieņemts mītiski uzskatīts. Stoutiem jāpiemīt izteiktai grauzdētai vai degušai miežu iesala garšai, ar mērenu līdz ievērojamu apiņu garšu un nelielu karbonizāciju. Pēcgaršai jābūt sausa un viegli rūgtena. Lai stoutu iepildītu glāzēs, dažiem aliem (Guinness, Murphy un Beamish) tiek izmantotas nevis parastās ogļskābās gāzes sistēmas, bet gan ogļskābās gāzes un slāpekļa maisījumu, tādēļ tajā veidojas skaistas vairākslāņu putas, kuras piepilda visu glāzi. Draught bundžās par tā paša efekta panākšanu rūpējas ar slāpekli pildīta plastmasas bumbiņa.

Īrijas stouti

Dažādu apstākļu dēļ dažas nedēļas sanāk būt Īrijā un nevarēju neatturēties, neveicot nelielu praktisku pētījumu attiecībā uz Īrijas stoutiem. Grūti bija, bet dažās dienās galā tiku. Grūtākais gan bija nevis alu dzert, bet gan viņu atrast, nezinu cik kilometrus pa Dublinu pēdējās dienās esmu nostaigājis…

Pētījumā tika izmantots gan pudeļu, gan bundžu, gan izlejamais alus. Šī dažādība mani nesatrauca, jo laba alus darītava prot nodrošināt, lai alus būtu labs un garšīgs visos veidos. Ja nemāk, tad paši vainīgi.

Kā jau minēju, stouti ir cēlušie Īrijā un tos brūvē kopumā astoņas alus darītavas – iekavās ir stouta šķirņu skaits, kuras tiek gatavotas katrā no darītavām: Dublinas Guinness (5), PorterHouse (3) un Messrs Maguire (1), Korkas Beamish (1), Murphy (1) un Franciscan Well (1), Karlovas Carlow (3), Enisas Biddy Early Brewery (1). Jāpiezīmē, ka puse no tām ir mazi krodziņi. Tātad pavisam kopā 16 dažādi stouti, no kuriem pat Īrijā parastā veikalā var nopirkt ne vairāk kā trīs dažādus (pārējie ir samērā reti un ļoti, ļoti, ļoti jāmeklē), bet ārzemēs pazīstami tikai divi – Guinness Draught, kas pazīstams kā parastais Guinness un Beamish Irish Stout, kuru tad pazīst kā Beamish. Nožēlojami.

Īrijas stoutu darītavas

Ap 88.7% Īrijas stoutu tirgus aizņem viens pats Guinness, kurš pārējiem 11 ļauj sadalīt pārējās tirgus atliekas. Nujā, vēl 11 % tiek Murphy un Beamish, tādēļ 9 stouti dala atlikušos 0.3 procentus. Atkal nožēlojami.

Vēl nožēlojamāk ir tas, ka neviena no lielākajām darītavām nav īsti neatkarīga – Guinness pieder Diagio (pazīstamākais produkts ir tas pats Guinness un Smirnoff), Beamish – vienādās daļās pieder Heineken un Carlsberg, Murphy – Heineken, vienīgi Carlow, Porter House un citi mazie krodziņi ir neatkarīgi. Pilnīgi visi stouti tiek brūvēti Īrijas Republikas teritorijā, Ziemeļīrijā ir tikai dažas alus darītavas, kuras Īrijas jeb sausos stoutus neražo.

Bet nu par visu pēc kārtas un sīkāk. Continue reading “Īrijas stouti”

Latviešu Ziemassvētku ali

Šogad samērā lielu pārsteigumu sagādāja Aldara Ziemassvētku Alus un Cēsu Alus Christmas Porter. Pārsteigumu ne tikai tādēļ, ka garša ir laba, bet arī tāpēc, ka Latvijas aldari beidzot ir uzdrīkstējušies un izlaiduši kaut ko vairāk par pierastajiem lāgeriem (tumšajiem, gaišajiem vai stiprajiem). Aldarim gan ik pa laikam izdodas samērā veiksmīgi ali, piemēram, Rīga 800 vai Uguns alus. Tāpat Oriģinālais, Kviešu un visi pārējie, kuri aizgāja pa skuju taku. Kā lasīju, tad tādēļ, ka neesot pietiekošs pieprasījums un parastajam latvietim eksperimenti nepatīkot.

Ja nemaldos, Aldara Ziemassvētku alus ir viens no latviešu pirmajiem garšvielu aliem (Herbed/Spiced Beer). Vispirms jau jāatzīmē samērā labais alus izskats glāzē – smukā krāsa un noturīgās putas. Alus garša ir samērā sabalansēta un tā samērīgi sazāļota ar garšvielām (visizteiktākais likās kanēlis) un nevarētu teikt, ka šis alus īpaši atpaliktu no ārzemju līdziniekiem.

Cēsu Porteris ir labs Baltijas Porteris. Iespējams, ka nedaudz bagātināts ar garšvielām, bet stipri atturīgā un pieklājīgā veidā. Alus ir samērā maigs un patīkams, bez pretīgām piegaršām, kas tik raksturīgas šai alusdarītavai, tādēļ Christmas Porter noteikti uzskatu par vienu no labākajiem Cēsu aliem. Varbūt vienīgi salduma varēja būt nedaudz mazāk.

Jācer, ka arī nākamgad būs kādi jaunumi.