Darītava uz kruīzu kuģa
Publicēts July, 30 at 7:55 am
Īsti nemaz nezināju, bet izrādās, ka komerciāli alu brūvē arī uz kuģa. Pagaidām gan pasaulē ir tikai viena darītava (ir gan bijuši precedenti arī agrāk) un tās garšīgais produkts, protams, lielākoties paredzēts vācu auditorijai.
AIDAblu visā savā godībā. Avots: AIDA Cruises
Viss notiek uz AIDAblu, jaunākā no AIDA kuģiem, kas ūdenī nolaists šī gada sākumā. Šim kruīzu kuģim, protams, piemīt veselu virkni dažādu rādītāju, kas ir vislielākie/augstākie pasaulē, bet tas nav īsti svarīgi.
Aldaris pie fermentācijas tvertnēm. Avots: Cruise News Daily
Par alus brūvēšanu uz kuģa rūpējas salīdzinoši nelielā Hövels alusdarītava no Dortmundes, kura brūvē tikai lāgerus. AIDAblu darītavas jauda ir ap 180 000 litriem alus gadā, kopējais fermentācijas tvertņu tilpums ir 13 000 litru.
Manuprāt, varētu būt samērā patīkami šādā braucienā dzert svaigu alu.
Alus patēriņš pa mēnešiem
Publicēts July, 28 at 8:52 am
Kopā salīdzināšanai saliku divus nelielus grafikus – alus ražošana un realizācija Latvijā tagad un pirms 70 gadiem, izteiktu procentos no kopējā gada apjoma.
Avoti: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Alus darītāju savienība
Izskatās, ka tagad daudz lielākas svārstības, īpaši jau uz Jāņiem, kad alu ražo un pārdod divas reizes vairāk kā februārī.
Liekas, ka atšķirības galvenokārt tādēļ, ka pirms 70 gadiem alum bija samērā konstants pircēju loks no pārtikušākā gala. Tajā laikā alus vidējais patēriņš uz cilvēku gadā bija aptuveni 10 reizes mazāks nekā tagad (ap 6,5 litri pret 65-70), domājams, galvenokārt alus mežonīgās dārdzības dēļ – vienreiz jau rakstīju, ka pudele alus 30.gados ap 2 ls mūsdienu naudā maksāja. Interesanti ka tukšā pudele vien sanāktu ap 40-50 santīmiem mūsu naudas.
Sarkanais trijstūris bija pirmais pasaulē
Publicēts July, 26 at 8:57 am
Uz domām par šo ierakstu mani uzvedināja Hops and Glory, kur tika aprakstītas arī Bass darītavas gaitas, piebilstot, ka mūsdienās reti kurš ir dzirdējis par šo brūvētavu. Arī es īsti nebiju, kaut gan liekas, ka alu esmu dzēris (nelikās nekas īpašs, labs gaišais angļu eils). Tomēr pirms nieka 150 gadiem šis 1777. gadā dibinātais brūzis Burtonā pie Trentas bija pasaulē lielākā darītava un ražoja ap 120 miljonus litru alus gadā (jeb 2 Aldara rūpnīcas).
Bass ir bijis nozīmīgs arī pavisam citā veidā. Pateicoties milzīgajai konkurencei alus nozarē Anglijā un eksporta tirgos, lielākajiem alus ražotājiem radās nepieciešamība aizsargāt savu produktu no pakaļdarinājumiem, kā arī labāk izcelt savu unikalitāti. Tā 1876.gadā Bass alus darītava pirmā pasaulē oficiāli reģistrēja preču zīmi (pilns apraksts Lielbritānijas patentu valdes mājas lapā), kura bija vienkārši alus pudeles etiķete. Vispār jau arī pasaules otrā preču zīme piederēja Bass – sarkans rombs Bass stiprajam alum.
Pa kreisi oriģinālā preču zīme, kas reģistrēta Lielbritānijas Patentu valdē, pa labi - aptuvena tā laika etiķete
Protams, preču zīmes pasaulē eksistēja jau kopš labi seniem laikiem, tomēr Lielbritānija pirmā (aptuveni reizē ar Franciju un ASV) ieviesa stabili funkcionējošu mehānismu preču zīmju tiesiskai aizsardzībai. 19.gs. beigās lielākā daļa preču zīmju visās pasaules malās bija reģistrētas un aizsargātas.
Celmlauža prieki gan bija īsi, jau pārdesmit gadus vēlāk visus lielos angļu darītājus no to šķietami neieņemamajiem troņiem ātri vien gāza Pilzenes un citi lāgeri. Un amerikāņu lāgernieks Coors nopirka slaveno Bass. Tā paiet pasaules godība…un, starp citu, Bass jaunā īpašnieka MillerCoors rūpnīca Goldenā (ASV) pašlaik ir pasaulē lielākā darītava – 2,5 miljardi litru gadā jeb aptuveni 40 Aldara rūpnīcas kopā.
Pašreizējais Bass logo, kurš MillerCoors paspārnē dzīvojas mazs un nenozīmīgs
Hops and Glory
Publicēts July, 22 at 9:13 am
Viens no pasaules slavenākajiem alus rakstniekiem Pīts Brauns brauc pa jūru uz Indiju meklēt India Pale Ale saknes un pa ceļam stāsta daudzus aizraujošus stāstus par alu un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, īpaši jau attiecībā uz Anglijas kolonijām Austrumindijās.
Ja godīgi, biju pārsteigts par aprakstīto milzīgo apmēru masveida nodzeršanos, kas šajās kolonijās tika piekopta, jo tirgotājiem īsti nebija ko darīt starplaikos starp kuģu piestāšanu, turklāt turp brauca pārsvarā izlases kontingents. Piemēram Džozefu Koletu (Joseph Collet) atsūtīja ieviest zināmu kārtību uz izvirtības pārtņemto Benkulenu (Sumatras salā). Taču tā vietā, lai tikumība uzvarētu un tiktu nodrošināta ienesīgo piparu kravu eksportu uz Angliju, Kolets dzēra tik briesmīgi un mežonīgi, ka East India Company tas nesa zaudējumus, jo alkoholu nodrošināja darba devējs. Piemēram, 1716.gada jūlijā, Koleta vadībā 19 vīri, ja var ticēt East India Company atskaitēm, kuras parasti bija pietiekoši precīzas, mēneša laikā tika galā ar 894 pudelēm dārga claret (agrāk sastopams tumšais franču rose no Bordo) vīna, 294 pudelēm Bērtonas gaišā alus, 6 pudelēm Shiraz vīna, 274 pudelēm palmu vīna (ļergas, aptuveni 20 – 50% stiprumā), 650 litriem Goa (arī palmu ļergas veids), kā arī aptuveni 1900 litriem Batāvijas araka (arī palmu ļerga). Nav nekāds brīnums, ka tajā laikā vidējais balto mūža ilgums, uzturoties Austrumindijās, bija tikai daži gadi un reti kad nāvē nebija vainojams alkohols.
Bet bez alkohola stāstiem (kuri, starp citu, lieliski parāda kā gandrīz 200 gadus lielu daļu Āzijas pārvaldīja pārdzērušies Eiropas deģenerāti) un reti saturīgo IPA alus, daļēji arī Baltijas portera un Madeiras vīnu vēsturi, tā ir arī interesanta ceļojumu grāmata, domāju, ka pat tiem, kas par alu īpaši neinteresējas. Noteikti iesaku nopirkt un izlasīt.
Dzēru Cēsu alu
Publicēts July, 21 at 12:54 pm
Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Cēsu alus pēdējā gada laikā šajā blogā ir ticis apveltīts ar vislielāko kritiku gan rakstos, gan it īpaši komentāros; grūti būt pat uzskaitīt visus epitetus, kuri tam veltīti. Arī aptaujā par Latvijas garšīgāko alu rezultātus par īsti labiem nevar nosaukt – otrā vieta no beigām nav nekas izcils. Īsi sakot – klasisks ļaunais lielais alus darītājs, gandrīz kā no grāmatas. Tādēļ izmantoju izdevību par šo tēmu parunāties ar Cēsu alus mārketinga un pārdošanas direktoru Gustavu Zatleru.
Vispirms gan bija jāpamēģina Cēsu nefiltrētais (~6,2%), kurš ir pagalam viltīgs, jo pietiekoši stiprs. Nevaru teikt, ka bija izcils, drīzāk normāli dzerams; ja būtu mazliet vairāk norūdzis un attiecīgi mazāk salds, kā arī rauga klātbūtne būtu mazāk jūtama, tad pat īpaši piesieties nevarētu. Izrādās, ka Cēsu nefiltrētais vismaz attiecībā uz pildīšanu esot roku darbs, jo darītavā vismaz pašlaik nav automātisku iekārtu šāda veida alus pildīšanai, īpaši jau mazos apjomos. Bet daudziem patīkot un laikam visu vasaru šo alu pārdos arī pie rūpnīcas Cēsīs.
Tāpat pirmo reizi arī dzēru Cēsu Maiz (4,6%) – kukurūzas alu, kur kādi 20% iesala ir kukurūzas. Gustavs gan paskaidroja, ka par spīti manām bažām, šis ir vienīgais no Cēsu aliem, kuram pievienotas jebkādas kukurūzas piedevas. Garša tāda, kāda šim alum pieklātos, vienīgai izbrīnīja salīdzinoši augstais alkohola saturs. Kaut kā liekas, ka alum, kurš lielos daudzumos atdzesētā veidā jādzer karstā vasarā, pienāktos mazāki grādi, lai var ilgāk turēt.
Pēc alus dzeršanas varēja pāriet pie sarunas. Protams, ka pirmais jautājums bija par lielo darītavu nīdēju iemīļoto pulveralu. Es nekad neesmu sapratis kādēļ tiek uzskatīts, ka lielās darītavas alu gatavo no mistiska pulvera, kurš alu padara draņķīgu. Diemžēl arī Gustavs nevarēja šo baiso noslēpumu atklāt, bet, protams, pieļauju, ka, ja maģiskais alus pulveris būtu pieejams arī realitātē, tad neviens aldaris, kurš nakti un dienu domā kā padarīt brūvēšanas procesu lētāku, nemocītos ar iesala sagādi, glabāšanu, malšanu un citiem pietiekoši dārgiem pasākumiem.
Runājām par lielajām un mazajām darītavām un to, kuras ir ļaunākas un kādēļ tieši ļaunajiem ar alus pārdošanu iet tik labi. Par savu vietu zem saules nikni cīnās arī lielie, diemžēl nevar noliegt to, ka lielas darītavas ir efektīvākas, tām ir labs izplatīšanas tīkls un tās spēj ražot ievērojami lētāku alu. Turklāt, kā norādīja Gustavs, viņu kļūdas pamana daudz biežāk un lamājas stipri nesaudzīgāk un neizvēlīgāk, tādēļ lielās darītavas ar savām kvalitātes kontroles sistēmām nevar atļauties tirgot alu, kurš neatbilst attiecīgajiem standartiem un noteiktos gadījumos to ir spiesti izliet. Manuprāt, šeit pietiekoši pamatoti kāds akmens būtu jāiemet mazo dārziņā, jo ir labi zināmi gadījumi, kad „nestandarta” (būsim godīgi, vienkārši sūdīgāks nekā parasti) alus zem citas etiķetes vai nosaukuma un bez atsaucēm uz ražotāju brīvi aiziet brīvajā tirgū.
Iepriecinājumu gan neguvu attiecībā uz jautājumiem par porteriem, kuri Cēsu variantā pašlaik ir pieejami traki reti reizi gadā. Visi iepriekšējie stoutu (neko tādu veikalā nemaz neatceros) un eilu projekti esot izgāzušies, jo tos Latvijā neviens īsti negrib. Mans uzskats gan ir, ka vajag brūvēt, pēc laika pieradīs un sagribēs, bet diemžēl arī šeit ekonomiskās realitātes spēlē ļoti spēcīgu lomu.
Vēl papļāpājām par alus restorānu Merlin, kuram derētu nedaudz paplašināt piedāvājumu, īpaši izlejamo alu jomā un arī samazināt cenas. Ļoti iespējams, ka abas lietas arī notiks.
Man jau likās interesanti. Es joprojām nedzeršu Cēsu „ekonomiskos”, kuri sastāda lielāko daļu tā piedāvājuma, bet vienmēr ir derīgi uz visu paskatīties arī no cita skatu punkta ar mazo darītavu neaizplīvurotām brillēm.
Ogļu un naftas alus
Publicēts July, 19 at 7:27 am
Godīgi sakot, nemaz nebiju gaidījis, ka Latvijā šovasar varētu parādīties kaut kas jauns tumšā alus jomā. Vēl mazāk gaidīju, ka tas būs kas atšķirīgs no esošā piedāvājuma. Varen smalki sanācis, ka Lāčplēša Melnais Dzintars un Aldara Melnais Zelts pat apzīmē ogļūdeņražus, kurus izmanto kā kurināmo – viens akmeņogļu paveidu, bet otrs naftu. Rodas sajūta, ka Aldaris un Lāčplēsis dikti cenšas sacensties ar vienu un to pašu, vispirms jau alus sacensības, tad atkal tumšie. Tāpat liekas, ka Liepājas brūveris savas aktivitātes izvērš daudz nopietnāk nekā agrāk un interesanti būs uzzināt uz kura alus darītāja rēķina notiks Līvu/Lāčplēša pieaugums šogad. Tā kā Cēsu iet normāli, tad laikam atliek tikai Aldaris.
Cena arī abiem aptuveni vienāda, tādēļ nopirku salīdzināt.
Zelta Black (4,2%) vispirms. Melnajam Zeltam pievienoti īpaši apiņi. Netiek gan norādīts ar ko tad šie apiņi atšķiras no citiem. Bet tas jau skaidrs – ja mārketinga daļa nespēj izdomāt neko, ko varētu pateikt par alu, tad vienmēr var uzrakstīt – īpaši apiņi, īpašs iesals vai vismaz īpaša etiķete. Un tad tā frāze etiķetes aizmugurē par gaišāko no tumšajiem aliem…
Izskatās pavisam labi, samērā melns ar viegli iebrūnām un samērā blīvām putām, kuras gan traki ātri saplok. Smarža ir lieliska, viegli salds un nedaudz grauzdēts iesals. Un te nu pasākums beidzas.
Garša ir praktiski nekāda, samērā patīkams tumšs iesals, nedaudz, nedaudz apiņu un samērā patīkams un sauss nobeigums. Un pārforsēts saldums, tas laikam personīgi, bet nevaru to diemžēl izturēt.
Melnais Dzintara (4,6%) pasaulē eksistē Lāčplēša alus sacensību ietvaros un pašlaik saņēmis aptuveni 15% balsu vairāk nekā pārējie sekotāji. Izskats samērā līdzīgs Zelta Black, vienīgi putas daudz baltākas, smarža galīga nekāda.
Toties garšas frontē Lāčplēša darinājums liekas labāks, viegls iesals, smuki nobalansēts ar mazliet apiņiem, lēni izšūstošu nobeigumu un patīkami iesalainu pēcgaršu.
Kaut arī, manuprāt, šajās sacensībās uzvar Lāčplēša brūvējums, īsti daudz neko sliktu nevar teikt par abiem. Vismaz pagaidām nepamet sajūta, ka šie ir labāk nostrādāti nekā daudzu pārējo darītavu ali. Un ir cenas vērti (ap 50 santīmiem), kas nav maz. Būtu patīkami, ja arī gaišo alus jomā varētu dabūt kaut ko tikpat labu par 50 santīmiem, īpaši ņemot vērā, ka tumšo alu pagatavošana nereti ir nedaudz sarežģītāka kā gaišo.
Protams, salīdzinot ar labu un vieglu tumšo čehu alu, šie abi diemžēl neiztur īpašu kritiku. Bet mazs solītis pareizajā virzienā ir sperts un Latvijā ieviests kas jauns tumšā alus jomā.
Latviešu akmeņu alus no ASV
Publicēts July, 15 at 12:53 pm
Māris Kukainis no Ķiršukalna (Cherry Hill) Ņūdžersijā mājās taisa patiešām lielisku un daudzveidīgu alu. Vēl interesantāk ir tas, ka viņš īsteni senas latviešu/baltiešu alus tradīcijas rāda arī amerikāņiem, tās gan nedaudz pārveidojot atbilstoši mūsdienās izmantotajām izejvielām un ekipējuma.
Šajā gadījumā attiecībā uz alu ar karstajiem akmeņiem video ir apskatāms nedaudz zemāk un plašāku informāciju var palasīt te (angļu valodā).
Kurš ir Latvijas alus?
Publicēts July, 9 at 7:06 am
Šī tēma tiek cilāta pietiekoši bieži. Tradicionāls latviešu, alus tāds un šitāds, kuru dzēra senie latvieši.
Man nav skaidrs kas ir kas ne tikai no visiem izteikumiem, bet arī papētot gan normatīvos aktus. Visi aldari izpilda atbilstošās prasības un savu zīmolu vai konkrētu alu reklamē kā latviešu. Tajā pat laikā izrādās, ka daļu brūvē Lietuvā, bet tas jau pareizā kārtībā uz etiķetes ir uzrādīts. Un tā nedara tikai lielie un ļaunie. Rēzeknes Brūvera pudeļu alus top Lietuvā, ārpus Latvijas tiek brūvēts arī Ilgezeem alus; ir ali, kurus tikai brūvē ārzemēs, bet pudelēs pilda pie mums.
Nenoliedzami, pastāv arī mūsdienu realitātes, Latvijas ražošanu un iekšējo tirgu jau labu laiku regulē Eiropas Savienība, nevis vietējie deputāti, tādēļ pat Zaļo Karotīti piešķir tad, ja produkta sastāvdaļas tikai vismaz par 75% ražotas Latvijā. Nevar taču prasīt, lai cepumiem pieliek Latvijas cukuru un sāli, kuri nemaz neeksistē. Šie 75% tomēr man liekas ļoti pieklājīgs lielums, jo, ja painteresējas par kaut vai eko un zaļajiem zīmoliem, nereti īsts ekoprodukts drīkst būt arī tāds, kurā eko ir tikai pārdesmit procenti no produkta gala apjoma.
Tikpat labi var argumentēt, ka īstais suns nav aprakts izejvielās, bet ražošanas procesa atrašanās vietā. Vai atkarīgs no uzņēmuma vadītāja tautības.
Ar šo aptauju, ja tās rezultāti izrādīsies interesanti, varbūt varētu aizsākt nedaudz plašāku diskusiju un uzzināt, teiksim, pašu aldaru domas par šo jautājumu, īpaši to, kuri apgalvo, ka ražo alu, kuru var uzskatīt par Latvijas produktu.
Papildināts: aptauja noslēgusies. Paldies balsotājiem, rezultāti būs pieejami vienas vai divu nedēļu laikā.
Tātad, visas vasaras garumā piedāvāju alus mīlētājiem aizpildīt anketu. Ļoti priecātos par pārdomātām atbildēm. Objektivitātei gan der atcerēties, ka miežu iesalu ārpus tēvzemes Latvijas darītavas iepērk jau vairāk nekā gadsimtu, tāpat apiņus, un ir ļoti labi zināms, ka arī Ulmaņlaikā mājās tapušais brangais un īstais miestiņš nereti bija pilnībā no veikalā pirkta un no ievesta iesala gatavots. Protams, tas nenozīmē, ka šāda prakse ir atbalstāma, īpaši ja pretendē uz preci, kura ražota ar teritoriālām un nacionālām pretenzijām.
