Godīgi sakot, nemaz nebiju gaidījis, ka Latvijā šovasar varētu parādīties kaut kas jauns tumšā alus jomā. Vēl mazāk gaidīju, ka tas būs kas atšķirīgs no esošā piedāvājuma. Varen smalki sanācis, ka Lāčplēša Melnais Dzintars un Aldara Melnais Zelts pat apzīmē ogļūdeņražus, kurus izmanto kā kurināmo – viens akmeņogļu paveidu, bet otrs naftu. Rodas sajūta, ka Aldaris un Lāčplēsis dikti cenšas sacensties ar vienu un to pašu, vispirms jau alus sacensības, tad atkal tumšie. Tāpat liekas, ka Liepājas brūveris savas aktivitātes izvērš daudz nopietnāk nekā agrāk un interesanti būs uzzināt uz kura alus darītāja rēķina notiks Līvu/Lāčplēša pieaugums šogad. Tā kā Cēsu iet normāli, tad laikam atliek tikai Aldaris.
Cena arī abiem aptuveni vienāda, tādēļ nopirku salīdzināt.
Zelta Black (4,2%) vispirms. Melnajam Zeltam pievienoti īpaši apiņi. Netiek gan norādīts ar ko tad šie apiņi atšķiras no citiem. Bet tas jau skaidrs – ja mārketinga daļa nespēj izdomāt neko, ko varētu pateikt par alu, tad vienmēr var uzrakstīt – īpaši apiņi, īpašs iesals vai vismaz īpaša etiķete. Un tad tā frāze etiķetes aizmugurē par gaišāko no tumšajiem aliem…
Izskatās pavisam labi, samērā melns ar viegli iebrūnām un samērā blīvām putām, kuras gan traki ātri saplok. Smarža ir lieliska, viegli salds un nedaudz grauzdēts iesals. Un te nu pasākums beidzas.
Garša ir praktiski nekāda, samērā patīkams tumšs iesals, nedaudz, nedaudz apiņu un samērā patīkams un sauss nobeigums. Un pārforsēts saldums, tas laikam personīgi, bet nevaru to diemžēl izturēt.
Melnais Dzintara (4,6%) pasaulē eksistē Lāčplēša alus sacensību ietvaros un pašlaik saņēmis aptuveni 15% balsu vairāk nekā pārējie sekotāji. Izskats samērā līdzīgs Zelta Black, vienīgi putas daudz baltākas, smarža galīga nekāda.
Toties garšas frontē Lāčplēša darinājums liekas labāks, viegls iesals, smuki nobalansēts ar mazliet apiņiem, lēni izšūstošu nobeigumu un patīkami iesalainu pēcgaršu.
Kaut arī, manuprāt, šajās sacensībās uzvar Lāčplēša brūvējums, īsti daudz neko sliktu nevar teikt par abiem. Vismaz pagaidām nepamet sajūta, ka šie ir labāk nostrādāti nekā daudzu pārējo darītavu ali. Un ir cenas vērti (ap 50 santīmiem), kas nav maz. Būtu patīkami, ja arī gaišo alus jomā varētu dabūt kaut ko tikpat labu par 50 santīmiem, īpaši ņemot vērā, ka tumšo alu pagatavošana nereti ir nedaudz sarežģītāka kā gaišo.
Protams, salīdzinot ar labu un vieglu tumšo čehu alu, šie abi diemžēl neiztur īpašu kritiku. Bet mazs solītis pareizajā virzienā ir sperts un Latvijā ieviests kas jauns tumšā alus jomā.