Nedēļas nogalē uzturoties netālu no Berlīnes, radās doma izbraukt zaļumos, konkrētāk uz reģionu, kurš pazīstams kā Spreewald (Šprē mežs), kur Šprē upe sadalās daudzās tērcītēs un veido purvainu mežu, pa kuru var braukt gan laivās, gan pa daudzajiem veloceliņiem. Interesanti, ka šajos apgabalos vairāk nekā tūkstoš gadus gadi dzīvo sorbi (slāvu tauta) un daļā Brandenburgas federālās zemes oficiāli pastāv divvalodība, piemēram, visi ielu nosaukumi tiek dublēti sorbu valodā, tāpat liela daļa vietējās likumdošanas.
Šis apgabals vismaz Vācijā ir pietiekoši slavens ar saviem marinētajiem gurķiem, tagad gan mazāk nekā pārdesmit gadus atpakaļ.
Tas viss jau interesanti, bet skaistums nav pilnīgs bez alus darītavas – šajā gadījumā Spreewälder Privatbrauerei, kura novietota Šlepcigas (Schlezpig) ciematā pašā meža vidū. Laiciņš smuks un saulains (īpaši patīkama liekas saule, kad zināms, ka Latvijā ir pretīgi auksts un lietus) un ar riteņiem pusdienlaikā esam klāt darītavas un krogus apvienojumā. Krogs kolosāli smaržo pēc iesala un tur bez alus destilē arī viskiju, dzen šņabi un garšīgus liķierus. Īsi sakot, alkohola paradīze.
Krogs no ārpuses
No iekšpuses. Var smuki pārredzēt brūvēšanu.
Pasūtot ēst un, protams, dzert, tomēr nez kāpēc iešaujas prātā pārjautāt vai šeit pieņem arī maksājumu kartes. Protams, nē, šeit taču ir Vācija līdz kurai tehnikas progress, vismaz attiecībā uz kredītkartēm, vēl nav ieradies. Bankomāta ciematā arī neesot, tuvākais ir pilsētelē Lübben, 13 km attālumā, mūsu izejas punktā. Nu neko, pusdienas atliekam un lieliskā pretvējā traucamies uz Lübben. Laika mums nav daudz, jo pēc dažām stundām atiet mūsu vilciens uz Berlīni, kuru nedrīkstam nokavēt. Savs labums šis ekscesam ir – pēc šāda izbrauciena alus, cūkas gaļa ar kāpostiem un zupa garšo daudz labāk. Un interesanti apzināties, ka neba katru dienu tiek nobraukti 26 km ar velosipēdu, lai tikai bankomātā varētu izņemt naudu, par kuru nopirkt alu.
Skats uz vienu no Šprē attekām Šlēpcigā
Ali šajā vietā ir labi. Nekas izcils, bet labs un svaigs, tādējādi automātiski labāks par lielāko daļu pudeļoto brāļu. Dzērām Hefeweizen un Zwickel. Hefeiweizen, kā jau normāls vācu kviešinieks; daudz interesantāks likās Zwickel, kuru šajos apgabalos brūvē pietiekoši reti. Patīkams rūgtenu un samērā aromātisku apiņu uzbrukums, kurus caurvij sulīgas citrus augu garšas. Vienkārši ideāli šādā laikā, īpaši jau pēc izbrauciena.
Šprēvaldes Hefeweizen
Tad tikai 13 kilometri atkal atpakaļ un vēl tikai viens alus šīs dienas programmā – šoreiz ar gurķiem. Lübben informācijas centra plauktā ieraugam mistisku brūvējumu, kuram piemītot gurķu garša. Tādu noteikti nevar nenogaršot. Pasākums ir Radler jeb Alsterwasser formātā (alus sajaukts ar citronu vai citu limonādi), tomēr garša visai savdabīga, tiešām nedaudz velk uz gurķiem. Protams, alū nav iekļuvis neviens pats zaļais draugs, bet vesela plejāde citu elementu un droši vien sastāvdaļās minētais nātrija ciklamāts kombinācijā ar acesulfāmu K un krāsvielu E1027 izraisa pietiekoši ticamo gurķu garšas sajūtu.
Bet šāda vilšanās jau nav nekas ļauns, īpaši jau pēc tam, kad no ielas malā sēdoša puisīša par vienu eiro nopērkam maišeli ar svaigi lasītām čerešņām. Tagad vēl uz Berlīni, vēl alu nedaudz padzerties un diena ir vienkārši ideāli aizvadīta.