Nemaz nenojautu, ka šim mūsdienās dikti pazīstamajam alus produktam ir tik interesanta vēsture. Pats alus man īsti neliekas pirkšanas vērts, kaut arī tā garša izveidota tāda, lai to viegli varētu dzert lielos daudzumos. Bet par to šoreiz nav runa.
Stella Artois pasauli ieraudzīja 1926. gadā kā Ziemassvētku alus. Ja mūsdienās Ziemassvētku ali ir tumšie, tad šajā laikā vēl pasauli nebija skāris gaišo alu drudzis – lielākā daļa alu bija tumši un Stella Artois ar savu kristāltīro un zeltaino krāsu ievērojami atšķīrās no ikdienas piedāvājuma. Šajā laikā vairākas Rietumeiropas darītavas, ne tikai Artois, savā piedāvājumā sāka ieviest čehu Pilzenes alus, redzot milzīgo sabiedrības interesi par tiem. Nosaukums veidojās samērā vienkārši – Stella latīniski ir zvaigzne, kas visai loģiski piedien Ziemassvētku laikam, bet Artois ir 18.gadsimta aldara Sebastjana Artois uzvārds.
Šo alu dažādās pasaules malās parasti pārdod kā augstākas kategorijas un izsmalcinātāku dzērienu, bet interesanti, ka Lielbritānijā tam ir visai šaubīga reputācija. Labi plānotu mārketinga kampaņu rezultātā 2000. gada sākumā alus popularitāte Britu salās milzīgi pieauga un to sāka pārdot milzīgos daudzumos. Protams, ne angli, ne skoti, ne velsieši ar alkoholu nav uz jūs, bet tā kā viņi krogā mēdz arī izkauties un citādi nesmuki uzvesties, īpaši jau pēc lielāka alus daudzuma izdzeršanas, tad Stella Artois kļuva par tādu kā dzērāju un kaušļu alu. Tieši šīs reputācijas dēļ krogi pat sāka atteikties no Stellas tirdzniecības. Lielbritānijā arī pietiekoši plaši ir izplatīts uzskats, ka tieši šis alus jebkuru cilvēku spēj padarīt agresīvu.
Tad nu InBev (Stella īpašnieks) bija spiests rīkoties un kopš 2008.gada ievieš “jaunu” alu – Stella Artois La Nouvelle, kuram ir 4% alkohola (ierasto 5% vietā), no Artois vārda lietošanas izvairoties vispār.
Interesanti, ka Stella Artois Lielbritānijā ir piedzīvojusi arī cita veida sakāvi – 2007.gadā tika aizliegta Stella reklāma, kurā apgalvoja, ka šo alu radījusi ģimene ar 600 gadu brūvēšanas tradīcijām (uz pudeles var ievērot skaitli 1366). Visai pamatoti šis pasākums tika nosaukts par patērētāju maldināšanu. InBev gan mēģināja visu apstrīdēt, norādot, ka ar vārdu “ģimene” tiek apzīmētas “alus šķirņu ģimenes vēsture”, bet šis murgainais arguments nenostrādāja.
Šajā sakarā var arī nedaudz padomāt par Aldari, kuru ar pietiekoši aktīvi reklamēto 1865. gadu nesaista pat nosaukums. Es vispār nezinu, kas saista Aldari ar 1865.gadu, izņemot to, ka šis uzņēmums kādreiz izmantoja daļu no trīs dažādu Rīgas alusdarītavu ēkām, no kurām viena bija dibināta izlasvētajā 1865.gadā. Kas vēl interesantāk – dibināšanas laikā, 30.gadu beigās Aldaris sevi reklamē kā pilnīgi jaunu uzņēmumu, lai norobežotos no ne visai kristāltīrajiem darījumiem, kas saistīti ar tā izveidi. Tas, ka šai alusdarītavai ir saistība ar iepriekšējām brūvētavām, parādās tikai vēlāk – vācu okupācijas laikā 40.gados un daudz izteiktāk – padomju laikos.
Lai nu kā par to Aldari, Stella ir interesants alus. Briesmīgi pārcenots gan, nedomāju, ka vairāk kā 50 santīmu vērts, bet ja krogā galīgi no nav ko dzert, Stella, iespējams, nebūs tā sliktākā izvēle.