No visiem lāgeriem visvairāk cienu tieši šos. Viņi tiek saukti gan par Kellerbier, gan Zoigl gan Zwickelbier. Aptuveni cēlušies no Frankonijas apgabala (Ziemeļbavārijā), bet tas nav 100% zināms. Droši ir vien tas, ka viņus jau sen pazīst viņus gan Vācijas dienvidos, gan Šveicē. Principā tas ir viens no vecākajiem lāgeru stiliem, kura saknes droši meklējamas vismaz viduslaikos. Interesanti ar to, ka tiek nogatavināti bez spiediena, tas ir, mucu spunde ir atstāta vaļā, tādēļ visa karbonizācija aiziet vējā. Alus arī parasti netiek filtrēts un ir samērā mākoņains.
Pudeļotajiem variantiem gan nedaudz gāzes beigās tiek pievienots un veikta neliela filtrācija. Vispār pudeļošanai paredzētos nenogatavina ozolkoka mucās, bet tērauda kubulos. Protams, īstā manta jādzer no mucas, bet to var dabūt vien Vācijā.
Man Kellerbier patīk tadēļ, ka garša ir samērā bagātīga, dažreis samērā rūgtena, dažreiz pavisam iesalaina, vārdu sakot, tā ir neparedzama, bet noteikti izteikta, tas nav Pilzenes vai parastais Eiro lāgeris. Turklāt, tā kā Kellerbier tiek nereti ražots samērā nelielos daudzumos, tad gandrīz visos gadījumos garša ir laba.
Kādi pieci Kellerbieri
Nupat sanāca pamēģināt dažus no tiem, visi samērā cienījamu brūvētāju ražojums. Kopējais iespaids bija ļoti labs un interesanti, ka visos bija samērā liela garšas un krāsas dažādība – no gaišiem līdz pat pilnīgi tumšam, no tādiem, kur apiņu maz, līdz tādiem, kur to ir patīkami daudz – tā kā tam teorētiski vajadzētu būt. Visi bija samērā dzidri un nekādas rauga paliekas nemanīja, tomēr nevar teikt, ka būtu pliekanas garšas sajūta. No Latvijas aliem varbūt garšas ziņā nedaudz atbilstu Valmiermuižas neflitrētais, tikai ar mazāku karbonizāciju.
Vislabākais tomēr beigās likās Hacker-Pschorr Anno 1417 (5,5%), bet arī pārējie daudz neatpalika. Nu baigi labi, alus bija vienkārši ideāls piektdienas vakara nobeigums, vien nākas atkal paust žēlabas, ka šie nav Latvijā nopērkami.