Latvijas alus

 Tas jau visiem bez teikšanas ir skaidrs, ka latvieši ir alus dzērāju tauta un alus ir tradicionāls latviešu dzēriens. Nelielas problēmas gan sākas brīdi, kad jāmēģina izdomāt, kas tad ir tieši latviešu alus un kādas īpašības to padara latvisku – vai tikai tautasdziesmās apdziedātais iesala saldumiņš un apinīša rūgtumiņš vai arī tas, ka pati darītava pieder īsti brangam latviešu uzņēmējam. Tajā pat laikā mūsdienu alus brūvētāji latviešu alus deķi velk katrs uz savu pusi līdz pat bezjēdzībai. Pavasarī par šo tēmu ilgi lauzīju galvu līdz nolēmu uztaisīt nelielu aptauju. Problēma izrādījās daudz sarežģītāka nekā gaidīts, izraisot reti saturīgu diskusiju un pašlaik esmu apkopojis rezultātus. 

Tomēr vispirms, plika faktu konstatācija, lai būtu skaidrs kas ir kas. 

Apiņi 

Visas Latvijas alus darītavas izmanto ārpus Latvijas audzētus un apstrādātus apiņus. Pārsvarā no Vācijas un Čehijas. Ir dzirdēti aizbildinājumi, ka Latvijas klimatā apiņi neaug, tomēr tā īsti nav tiesa  – piemēram, Piebalgas darītava apiņus audzēja 90. gados, taču tas nebija komerciāli izdevīgi. Apiņu plantāciju ierīkošana ir ļoti dārgs pasākums, turklāt nevienam ierīkotājam nebūs garantijas, ka kāds arī viņu produkciju iepirks; ir zināms jau iepriekš, ka cena būs augstāka nekā čehu produktiem, kur klimatiskie apstākļi apiņu audzēšanai ir piemērotāki. 

Iesals

Visas Latvijas darītavas, izņemot Tērvetes, izmanto no ārzemēs audzētiem miežiem ārzemēs tapušu iesalu. To  ražo tepat kaimiņos, Lietuvā, kur darbojas trīs lielas iesalnīcas. Kamēr latvieši gadiem ilgi kala grandiozus plānus par iesalnīcas izveidi Talsos un citur Latvijā, beigās, visticamāk, nespējot vienoties par visiem apmierinošu Eiropas naudas izvazāšanas paņēmienu, lietuvieši mierīgi būvējās un tagad apgādā arī citus ar kvalitatīvu Rietumeiropas līmeņa produktu un lielās konkurences dēļ ir stipri apšaubāms, ka šajā tirgū spētu ienākt kāds jauns spēlētājs. Nelielus iesala daudzumus iepērk arī ārpus Lietuvas, taču tie ir specializētie iesali. 

Vienīgi Tērvetes darītava savu iesalu par aptuveni divām trešdaļām nodrošina pati no pašas audzētiem graudiem, bet atlikusī trešdaļa tiek sagatavota Lietuvā, arī izmantojot Latvijā audzētus graudus. Salīdzinoši nesen savu iesalu gatavoja arī citi, piemēram, Brenguļu alus. Šobrīd vairs nē.

Kā nesen man teica kādā pazīstamā mazajā darītavā, visticamāk, lai attaisnotos par to, ka produktam neizmanto Latvijas iesalu, tad iesala gatavošanai neesot nekāda sakara ar alus darīšanu, tā esot palīgnozare un izcelsmes valsts nemaz neesot svarīga. Lai nu tā būtu, ko patērētāji par domā, var redzēt mazliet lejāk.

Ražošanas tehnoloģija 

Alus brūvēšanas tehnoloģijai nav nekāds sakars ar kādām īpašām Latvijas tradīcijām. Jau gadus simts vismaz (ieskaitot cara, Ulmaņa un padomju laikus), visas Latvijas darītavas visu iepērk un iemācās no vāciešiem un čehiem. 

Receptes
 

Alus receptes nemitīgi mainās, mainoties brūvēšanas tehnoloģijai. Nevienai Latvijas alus receptei nepiemīt milzīga unikalitāte, recepšu prototipi gan lielajām, gan mazajām darītavām noskatīti no tiem pašiem čehiem un vāciešiem un reti kura nav pēdējo gadu laikā pamainīta, uzlabojoties iekārtu efektivitātei vai mainoties iesala ražotājiem. Tas ir tikai normāli un nez vai vajadzētu šo aspektu pat īpaši apspriest. 

Aldari
 

Ar Latvijas aldariem ir interesanti. Pašlaik Latvijā šo profesiju vajadzīgajā līmenī apgūt īsti nav iespējams, tādēļ visai daudzi aldari (jeb tehnologi, jo profesiju klasifikatora aldara profesija nav iekļauta) zinības parasti papildina intensīvos vairāku mēnešu kursos ārpus Latvijas, pārsvarā Skandināvijā un Vācijā par darba devēja līdzekļiem, jo bez vismaz 10 000 eiro mācību maksas vien tur nav ko darīt. Protams, ir arī „vecā kaluma” speciālisti, kuri apmāca jaunos, visiem zināms ir kaut vai Kārlis Zālītis. Tomēr ir aspekts par kuru daudz nerunā – ārzemju aldari. Ierīkojot jaunas iekārtas vai iepērkot un pielāgojot receptes, Latvijas speciālistiem palīdz arī ārzemju kolēģi. 

Īpašnieki
 

Trīs Latvijas lielākās darītavas pieder ārvalstu uzņēmumiem. Pārējo alusdarītavu īpašnieki aptuveni atspoguļo Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva proporcijas – daļa pieder latviešiem, daļa krieviem un citu tautību iedzīvotājiem. 

Un tagad var aplūkot zemāk pieejamo aptaujas rezultātu tabulu.
 

Kā var redzēt, izveidojas interesanta aina, daudzi grib lai noteikti alus darīšanas aspekti ir „latviski”, tajā pat laikā pieļaujot milzīgas atkāpes no šīm prasībām attiecībā uz savām iecienītākajām darītavām – latviskāko darītavu tops visai cieši sasaucas ar pavasara alus aptaujas rezultātiem par vienkārši visgaršīgāko alu. Apbrīnojami maz ir tādu aptaujas dalībnieku, kuri godīgi atzīst, ka viņu prasībām atbilstošu darītavu Latvijā nav. Un, protams, trīs lielākās darītavas nav pieminētas gandrīz nemaz, attiecībā uz tām visiem ir skaidrs, ka tās galīgi nav latviskas. 

Uz vispārējo tendenci alus latviskumu saistīt ar alusdarītavas īpašniekiem, norāda arī Edgars Melnis, Kustības par labu alu biedrs – alus cienītājs un mājbrūvētajs: 

Domāju, ka neviens neiedziļinās izejvielu izcelsmē, tradīcijās vai citās alus darīšanas niansēs. Es drīzāk sliecos domāt, ka vaina ir īpašniekos. Zināms, ka lielie milži Aldaris un Cēsu pieder ārzemniekiem un tieši tāpēc, ka viņi ir lieli un nepieder letiņiem viņi ir sliktie… savukārt par mazajām darītavām ir radies iespaids, ka tās ir “mūsējās”. 

Arī garšai noteikti ir kāda loma, jo mazās darītavas tomēr ražo nedaudz atšķirīgāku alu. No otras puses, karstā vasaras dienā man garšo gan Cēsu Mītavas, gan Tērvetes Senču. Ja blakus būtu nolikti abi, es noteikti paņemtu Senču, bet nevis tapēc, ka Mītavas ir sliktāks… es nevaru skaidri atbildēt kāpēc tas tā ir. Bet, ja blakus noliktu Tērvetes Senču un “Tērvetes Mītavas”, tad es laikam gan  izvēlētos Mītavas alu. 

Līdzīgās domās par to, ka visu izsaka tikai īpašnieki, ir arī pazīstamais mājbrūvētājs Jānis Rudzītis: 

Mans viedoklis ir tāds, ka par Latvijas alu var saukties tikai tās alusdarītavas, kuras nepieder starptautiskajiem koncerniem. Tas, ka garšīgs, neko nenozīmē. Man piemēram negaršo Krāslavas un Madonas alus, bet tas ir vairāk Latvijas alus kā jebkurš cits. Mūsdienās pie izejvielu ražošanas biznesa globalizācijas nevarēs izvairīties no importētām izejvielām. No otras puses, piena ražotāji izmanto tikai vietējās izejvielas un tad arī saucas par Latvijas produktiem. Šinī gadījumā alus ražotāji nez kāpēc ir priviliģētākā stāvoklī.  Jautājums sarežģīts. 

Par šo jautājumi iedomājušies arī citi aptaujas dalībnieki, piemēram, norādot, ka lielākais Latvijas saldumu industrijas pārstāvis kakao pupiņas neaudzē Latvijā. Arī cukuru iepērk ārpus Latvijas. Un rozīnes. Un ja tā vēl padomā, uzņēmuma lielākā daļa pieder islandiešu uzņēmējiem. Bet Laimas šokolāde tomēr skaitās latviešu un ar to kā īstenu Latvijas produktu cienā ārzemju paziņas un draugus. 

Lai ritenis nebūtu jāizdomā pilnīgi no jauna, var paskatīties vienīgās Latvijas nacionālās pārtikas shēmas – Zaļās karotītes prasības. Tajās par īpašniekiem nav teikts nekas, bet 75% produkta izejvielu jābūt ražotiem Latvijā. Tieši tāpēc Zaļo karotīti ieguvis gan latviešu Tērvetes alus, gan somiem piederošie Ādažu Čipsi, kuri izmanto Latvijas zemnieku audzētos kartupeļus. Arī citu Eiropas un pasaules lokālās pārtikas shēmu un sistēmu nosacījumos tiek izvirzīta prasība tikai pēc vietējām izejvielām, nevis vietējiem īpašniekiem. 

Attiecībā uz nopelnītās naudas palikšanu Latvijā, tad ārzemnieku kontrolētais ļaunais Aldaris 2010.gadā no 38 miljonu apgrozījuma nomaksāja krietni vairāk nodokļu nekā nacionālais Užavas no 1,33 miljoniem. Abos strādā vietējie darbinieki, abi iepērk izejvielas ārzemēs, abi iepērk pilnīgi visu tehnoloģiju ārpus Latvijas, abus konsultē ārzemju speciālisti un abi maksā nodokļus Latvijā. Atšķirība ir tāda, ka ja parādās peļņa, kura netiek ieguldīta uzņēmuma tālākā attīstībā, tā tiek pārskaitīta nevis akcionāriem ārvalstīs, bet gan tiek vietējiem daļu īpašniekiem.  

Nav arī noliedzams, ka attiecībā uz vietējo alu ir stipri izteikta tieksme uz nacionālpatriotisko sentimentu. Mums ir rupjmaize un īsts alus. Ar rupjmaizi viss it kā kārtībā, ir gan vietējie rudzi, gan vietējie cepēji. Ar atsevišķiem alus aspektiem gan tā pašvakāk un, iespējams, ka tādēļ, ka vietējo izejvielu praktiski nav, jāķeras pie nākamā faktora – īpašnieka, kas ir daudz vieglāk konstatējams, turklāt labi saskan ar populāriem un populistiskiem saukļiem par Latvijas izpārdošanu ārzemniekiem. 

Manuprāt, bez nepamatotajām runām par peļņas aizplūšanu uz ārzemēm, attiecībā uz lielajiem ražotājiem daudz sliktāks ir kas cits – viņi valsti neuzskata par individuālu tirgu, kam nepieciešama īpaša pieeja, bet tam uzspiež savus nosacījumus un savus standarta alus, kuri neatšķiras no simtiem citu, jo individualitāte sagādā tikai liekas izmaksas. Par spīti tam, ka lielās darītavas runā par kaut kādu vēsturi, tradīcijām un citām leģendām, praksē lielie alus ražotāji Baltijas valstīm pieiet kā vienotam reģionam, gandrīz vienādus alus ražojot visās trīs valstīs – labākais piemērs ir Kalnapilis un Līvu/Lāčplēša alus, jābūt īstam detektīvam lai pateiktu kurš no šiem aliem to Liepājā un kurš Klaipēdā. Bet tas pats attiecas uz Cēsīm un Aldari, līdzība starp meitas uzņēmumu produktiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir saskatāma pat cilvēkiem ar lielām redzes problēmām. Šajā gadījumā glābiņš varētu būt mazās darītavas, taču, par nelaimi, tās nevis brūvē nevis īpašu un individuālu alu, bet bieži cenšas atdarināt lielos ražotājus, kuri ar lieljaudas mārketinga palīdzību ietekmē patērētāju gaumi. Man patiešām būtu grūti iedomāties mazo darītavu, kura ražotu kaut ko izteikti atšķirīgu no lielo darītavu tā sauktā ‘premium’ gala (par ekonomiskajiem aliem šeit nav runa). Izņēmumi ir, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Kurš liedz kādam audzēt Latvijas apiņus, ražot Latvijas iesalu, pasmelties 19.gs. recepšu idejas un savu alu pasniegt kā izcili latvisku ar attiecīgu uzcenojumu? Visbiežāk attiecīgais uzcenojums ir tāpat, bet latviskuma acīmredzamajiem trūkumiem var briesmīgi daudz piesieties. 

Noteikti kā labo piemēru gribētos pieminēt Lietuvu, kurā ir ne tikai milzīgs skaits mazo darītavu (vismaz piecas reizes vairāk kā Latvijā), bet arī vēlme daudz lielākā mērā eksperimentēt ar vietējām izejvielām un lokālām receptēm kā rezultātā tiek panākta daudz lielāka galaprodukta daudzveidība. Bet, kā jau minēju, Latvijā ir tikai dažas darītavas, kuru alus atšķiras no vidējā piedāvājuma un, kāds brīnums, pat krīzes apstākļos tām iet traki labi. Nevienam nav noslēpums, ka par krīzi īpaši nesūrojas saldā un par „tradicionālu” uzskatītā miestiņa ražotāji – Brenguļu un Madonas alus, labi iet Valmiermuižai, arī Tērvetei, bet jau vairākus gadus lejupejošas tendences uzrāda Bauskas, Piebalgas, Užavas, LIDO ali, kuri mēģina ielauzties lielo aldaru nišā, it kā paturot mazās darītavas “unikalitāti”, bet čiks vien pagaidām ir iznācis. 

To, ka ar mazajām darītavām nav tik vienkārši, uzskata arī AS “Cēsu Alus” pārdošanas un mārketinga direktors Gustavs Zatlers: 

Nozīme ir lietu uztveršanai ir personīgam pašnovērtējumam. Latvieši kā maza tauta sevi nav pieradusi identificēt ar lielām lietām, tieši tādēļ viss kas ir mazs liekas daudz mīļāks un tuvāks. Šo uztveres niansi veiksmīgi izmanto mazās alus darītavas, afišējot savu rūpnīcu izmērus. Domāju, ka tas ir pārejoši un ja lielie alus darītāji  atradīs individuālu pieeju saviem pircējiem tas mainīsies. 

Otra būtiska nianse ir pircēju zināšanām par konkrēto produktu. Manuprāt, alus lietotāji ļoti maz zina par alus pagatavošanu un tā daudzveidību. Tas nodrošina labu augsni mītiem. Jo mazāk zina pircēji, jo vairāk par noteicošo alus uztverē var kļūt kādu aktīvistu aplami apgalvojumi, piemērs tam ir pēdējie kādas darītavas īpašnieka komentāri Latvijas Avīzei. Latvijas alus mītu aprakstam un atspēkošanai varētu atvēlēt veselu grāmatu. 

Nenoliedzami, interesanti ir tas, ka mazās darītavas patērētājiem bez īpašas reklāmas spējušas iegalvot, ka ražo kaut ko labāku nekā lielās. Sevis identificēšanai kā vietējiem ražotājiem lielās darītavas daudzās pasaules valstīs tērē ļoti daudz naudas un reti kad panāk pietiekamu efektu. Tātad alus cienītāji latvisku alu saista nevis tikai garšu, bet arī kaut kādu mistisku īpašību kopumu, kas piemīt šiem brūžiem, kaut gan atšķirības attiecībā uz tehnoloģijām, izejvielām un receptēm ne vienmēr ir būtiskas. Piemēram, Valmiermuižas alus. Alus ir labs un garšīgs, bet šajā aptaujā tas pārsteidzošā kārtā nosaukts arī kā viens no latviskākajiem aliem. Atgādināšu, ka pašlaik Valmiermuižas darītava izmanto tikai vācu izejvielas, vācu alus darīšanas iekārtas un galvenais aldaris ir vācietis. Aigars Ruņģis, viens no „Valmiermuižas alus” īpašniekiem paskaidro: 

Veidojot alus darītavu, vēlējos, lai “Valmiermuižas alu” izvēlētos gardēži nesteidzīgai baudīšanai. Lai tas būtu alus, ko izvēlētos baudīt kopā ar maltīti restorānā un varētu godam celt galdā visos svētkos, ne tikai Jāņos. Tādēļ uz garšu nolēmām netaupīt. 

Nācās secināt, ka alus darītavu vajadzībām Latvijā apiņus šodien vairs neaudzē, iesalu negatavo un alus meistarus neapmāca. Tādēļ nolēmām izvēlēties vācu iekārtu, iesala un apiņu piegādātājus un galveno aldari, kas spētu garantēt augstāko kvalitāti. Aldara pienākums ir apmācīt latviešu mācekļus, lai spējīgākais no viņiem nākotnē kļūtu par galveno aldari. Mūsu alus recepti gan pilnībā veidojām Latvijā. Vācu aldara piedāvāto alus recepti noraidījām kā mazgaršīgu esam. Vēlējos, lai mūsu gaišais alus būtu ar raksturu – bagātu garšas buķeti, kas atšķirtos no citiem latviešu aliem. 

Manuprāt, īsts latviešu alus ir latvisks savā garā, tiek darīts tikai no četrām klasiskajām alus sastāvdaļām: ūdens, iesals, apiņi un raugs un to latvieši izvēlas baudīšanai, nevis lieldzeršanai. 

Apkopojot dažādos viedokļus, kopumā liekas, ka aptaujātajiem alus dzērājiem tomēr nav īsti skaidrs, kas ir Latvijas alus un pēc kādiem principiem tas būtu jākvalificē, izņemot to, ka Latvijas alus ir tas alus, kas ražots Latvijas teritorijā. Jebko citu man secināt būtu grūti un, jāsaka godīgi, dažādu savstarpēji pretrunīgo viedokļu jūklī esmu apjucis arī es. 

Katrā ziņā, vienmēr pērkot alu vajadzētu apzināties, ka latviskā alus jēdziens ir stiepjams vēl vairāk nekā gumija. Tā vietā vismaz pagaidām ieteiktu vadīties pēc labas garšas un garšas/cenas attiecības, nevis stereotipiskiem uzskatiem un lielākoties pārspīlētiem vai neīstiem nacionālpatriotiskiem argumentiem.