Kādu alu dzēra latvieši divdesmitajos un trīsdesmitajos gados? Vai ali, kā iepriekš plakātos redzēts, bija zeltaini ar izcilām putām un debešķīgi garšīgi vai tikpat ūdeņaini ziepjaini kā tagad?
Parasti lielai daļai cilvēku patīk atcerēties “vecos, labos laikus”, kad ziemā bija vairāk sniega, visas meitas bija tikušas un skābais krējums bija stingrs. Zinātnieki gan nereti uzskata, ka lielā vairumā gadījumā pārlieku pozitīvas atmiņas par jaunības laikiem izskaidrojamas ar dabiskiem ķermeņa novecošanas procesiem un ar to saistītām smadzeņu darbības izmaiņām.
Tomēr lai nu paliek novecošanas problēma; es ar subjektīvu skatu nolēmu alus jautājumu papētīt nedaudz sīkāk, izmantojot periodika.lv piedāvātas meklēšanas iespējas Latvijas presē līdz pat 1938. gadam. Pasākuma efektivitāte un lietošanas ērtums mani sajūsmināja un no piedāvātās informācijas gūzmas smēlos dažādas noderīgas atziņas par alus darīšanu Latvijā pirms astoņdesmit gadiem.
Vispirms jau jāatzīmē tas, ka mūsdienu alus tehnoloģijas būtiski neatšķiras no 1920. gados izmantotajām – jau 19. gadsimta beigās alus lielākoties tika darīts ar izdalītām rauga kultūrām, tas tiek filtrēts. Ja nu vienīgi nerūsējošo tērauda tvertņu vietā izmantoja koka mucas, kas gan tradicionālo alus šķirņu garšu īpaši neietekmē, bet dzesēšanai izmantoja dabīgo ledu.
Vispirms statistika – vidējais latvietis divdesmito gadu beigās gada laikā izdzēra aptuveni četrus litrus (2007. gadā – 68) alus, tātad septiņpadsmit reizes mazāk alus nekā tagad. Šī statistika pārsvarā skaidrojama ar nežēlīgi augsto alus cenu, tādēļ samērā bieži alu darīja mājās vai uz nebēdu, ne mazāk kā mūsdienās, patērēja gan veikala šņabīti, gan pašmāju ļergu. Kā 1935. gada avīzē “Jēkabpils Vēstnesis” izsakās A. Krievāns: “..tā kā mūsu [latviešu] prasības nav tik izsmalcinātas, tad pagaidām lietojam kuru katru “brūvējumu””.
Liela atšķirība no mūsdienām ir tā, ka nedaudz lielāku daļu alus darīšanai nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā uz vietas. Kaut arī Latvijas apiņus izmantoja tikai pašbrūvētajam alum, tomēr tā daudzums bija visai ievērojams un visai bieži pie lauku saimniecībām auga daži desmiti apiņu virteņu un samērā bieži avīžu kriminālhronikās uzpeld apiņu zagļu problēmas. Alus darītavas apiņus iepirka Polijā, Vācijā, Dienvidslāvijā un Čehoslovākijā, kur to augšanai ir nedaudz saulaināki apstākļi. Alus miežus gan audzēja Latvijā un katra alus darītavu iesalu gatavoja pati; mūsdienās tikai mazās alus darītavas iesalu gatavo pašas, lielākās to iepērk Vācijā vai Lietuvā (nez kāpēc latvieši nav spējīgi uzbūvēt normālu iesalnīcu…).
Visas ievērojamās alus darītavas atradās Rīgā un saražoja aptuveni 63 % Latvijā patērētā alus. Ārpus Rīgas vēl darbojās 18 mazākas darītavas (jāatzīmē, ka pirms Pirmā Pasaules kara Latvijas teritorijā darbojās 120 alus brūži, kuri lielāko daļu produkcijas realizēja Krievijā).
Tātad lielākie bija: Tannhaueser, Gust. Kuntcendorff, Iļģeciema, Kymmel un Livonijas alus darītavas. Arī tad, līdzīgi kā mūsdienās, šīs darītavas nepiederēja vietējiem akcionāriem. 1937. gadā, rakstot par alus rūpniecības vēsturi Latvijā, laikraksts “Rīts” atzīmē: “Iļģuciema, Tannhauesera un Livonijas alus darītavas pieder žīdiem, Kuncendorfs – vāciešiem un vienīgi Kymmela a.- s. alus darītavā ir arī latviešiem (“Augļu eksports”) līdzrunāšana”. Visi pieci ietilpa alus rūpnieku sindikātā, kuru tagad sauktu par karteli, jo tajā laikā likums īpaši neaizliedza, savstarpēji vienojoties, noteikt cenas. Šo pasākumu pat varēja brīvi reklamēt.
Vēl vairāk, Latvijās pirmās brīvvalsts likumi palīdzēja kartelim, nosakot idiotiskus muitas nodokļus, kuri ļāva alus cenu uzskrūvēt visai augstos padebešos.
Šie aldari ne tikai uzturēja augstas cenas, bet tautai labprāt mīlēja iešķiebt nekvalitatīvu un ūdeņainu produktu. Toreizējais Saeimas deputāts G. Mīlbergs, 1932. gadā, avīzē “Latvijas Kareivis” raksta: “Jāpiezīmē, ka Čehoslovākijā alus ir vismaz trīskārt lētāks un labāks kā Latvijā”. Tam piekrīt arī daudzi citi, izceļot Latvijā ražotā alus dārdzību un neizpratni par to kādēļ citās valstīs alus maksā lētāk. Jāatzīmē, ka ārzemju alus tika aplikts ar ievērojamu muitas nodokli un divkāršu akcīzes nodokli (akcīzes nodoklis šajā laikā tiek maksāts par iesalu), kā rezultātā, vismaz divdesmitajos gados, alus netiek ieviests gandrīz nemaz.
1928. gadā žurnāls “Ekonomists” ir veicis aprēķinus par pārtikas nozarēm, kurās pircēji pamatīgi pārmaksā un alus ir viena no tām. Kā aprēķinājis žurnāls, alus darītavas Latvijas alu izplatītājiem pārdod par aptuveni 75 santīmiem, bet Vācijā dārgākie ali tiek pārdoti izplatītājiem par 34 santīmiem. Tam jāpierēķina aptuveni 20 – 25% uzcenojums un gala rezultātā pircējs samaksā aptuveni latu par litru alus gan veikalā, gan krogā (pēc mūsdienu cenām, tas būtu aptuveni pusotrs līdz divi lati par pudeli). To, ka ievērojamo ievedmuitas nodokļu dēļ, vietējie uzņēmēji šo faktu izmanto stipri negausīgi, apliecina fakts, ka aizsargātajās pārtikas nozarēs (tajās ietilpst arī sardīnes, siers, makaroni, augļi un vīns) dividendes vidēji bija trīs reizes lielākas nekā jebkurā citā.
Ulmaņpapus šādu pasākumu ilgi izturēt nevarēja, tādēļ 1937. gadā Latvijas Kredītbanka ar varu iegādājās Iļģuciema un Tanheizera alus darītavas un tika nodibināts jauns uzņēmums – “Aldaris”.
Tūlīt arī ar Cenu Inspekcijas rīkojumu tika noteiktas alus cenas, kuras bija līdz pat 40% mazākas kā iepriekš. To, ka Cenu Inspekcijas rīkojumus pildīja akurāti, nodrošināja lielie sodi – par alus cenas pārkāpšanu draudēja līdz pat 20 000 latu sods un alkohola tirdzniecības licences atņemšana. Turklāt alus cena tika noteikta arī restorānos un kabarē, kur tā nebija īpaši lielāka kā veikalos.
Atgriežoties pie Aldara, valsts ne tikai savā īpašumā ieguva alus darītavas, bet tās arī piedzīvoja neredzētu modernizāciju – tika iegādātas vismodernākās alus ražošanas iekārtas, koka mucas aizstātas ar tērauda tvertnēm, izstrādātas jaunas receptes, kā arī izveidota rauga tīrkultūras laboratorija, tādēļ Aldaris apsolīja pircējiem “lētu un labu alu”, kuru sāka ražot 1939. gadā. Tomēr, kā jau zināms, idille neturpinājās ilgi un visai drīz tirgū ieradās Žiguļu alus un jauni alus darīšanas paradumi.
No visa augstākminētā secinājums man radās tikai viens – teiciens “Latvietis latvietim latvietis” alus nozarē ir bijis ļoti aktuāls. Kamēr citās Eiropas valstīs dzēra labu alu par pieņemamu cenu, tikmēr Latvijā alus ražotāji lielākoties čakarēja pircējus ar dārgiem zemas kvalitātes dzērieniem. Nav laikam lielas atšķirības no mūsdienām.