Latvijas alus desmitgades statistika

Nupat publiskoti alkohola aprites dati par 2015.gadu, tādēļ nolēmu tos nedaudz paskatīties. Šoreiz aptuveni 10 gadu griezumā, jo tikai tā var novērtēt ilgtermiņa notikumus, nevis operēt ar ne vienmēr pamatotām un mūžīgajām “vasara bija karsta”, “vasara bija auksta” tēzēm vai Copy -> Paste ikgadējo VID preses relīzi.

Pagājušā gada nogalē plaši izskanēja tas, ka nozarē novērojama stagnācija. Pavirši iegūglējot, alus ražotāji par stagnāciju un lejupslīdi runā vismaz kopš 2000.gadu sākuma. Statistika apstiprina tikai pēdējo gadu izteikumus – pārdotais alus apjoms praktiski nepieaug, bet vidējais izdzertā alus daudzums uz iedzīvotāju pieaug ļoti lēni.

litri uz iedzivotaju Tomēr šis nav tikai Latvijas fenomens, identiska situācija ir visā Baltijā. Bet Rietumeiropā priecātos arī par mūsu stagnāciju, jo reti kurā Eiropas valstī alus patēriņš uz cilvēku nesamazinās. Vai tā Čehija, kur vēl nesen patēriņš vairāk par 160 litriem alus uz cilvēku gadā, vai Itālija, ar knapiem dažiem desmitiem litru.

alus paterins

Aldara slēgšanas efekts.

Pēdējo gadu būtiskākā pārmaiņa Latvijas alus tirgū ir Aldara ražotnes Latvijā daļējā slēgšana un ietekmē visus nozares rādītājus. Aldarim pēdējos tā darbības gados bija vairāk kā 30% Latvijas tirgus, tādēļ citu darītavu operācijas pazūd milzīgajā importa pieaugumā, kā arī eksporta un ražošanas samazinājumā, kas tieši saistītas ar darītavas slēgšanu. Nesen Dienas Biznesa rakstā “Importēto miestiņu bauda vairāk par vietējo” (02.03.2016) tiek runāts par pēdējā gada negatīvām tendencēm un to sarežģīto attīstību, bet, manuprāt, reālā situācija ir krietni vien vienkāršāka – Aldara slēgšana (attiecīgi mazāka ražošana, vairāk importa), ko papildina abu pārējo Latvijas lieldarītavu samazinātie ražošanas apjomi eksporta vajadzībām. 2014.gadā, kad Aldaris jau pavisam slēgts, ir papildus miljons litru samazinājums eksportam un attiecīgi par miljonu litru mazāka ražošana.

alus imports un eksports

sarazotais eksports

Latvijas alus ražošanu un eksportu galvenokārt nodrošina lieldarītavas. Pietiek ar vairākām lieldarītavu alus partijām, katru miljons litru apjomā, kuru ražošanu pārceļ uz/no Latvijas (piemēram, tik triviālu iemeslu dēļ kā neplānots pieprasījums, kura saražošanai jāpiesaista vēl cita rūpnīca), lai uz šo skaitļu fona pazustu pat ļoti zīmīgas mazo darītavu tendences.

Lieldarītavas un mazie brūži nav viens un tas pats, bet divas dažādas alus nozares, kas parasti tiek samests kopējā katlā, arī VID statistikā. Kamēr lieldarītavu nozīmīga produktu daļa sastāv no lētāka alus bez ievērojamām garšas īpatnībām, bet noteiktam pircēju kontingentam pievilcīgu cenas un alkohola satura attiecību, ir absurdi šādu darītavu pārstāvju izteikumus par to, ka patērētāji aizvien vairāk ciena ar Jaunzēlandes apiņiem apiņotus alus, vai augstu novērtē pieaugošo alus veidu dažādību, sarežģītos veidos mēģināt saistīt ar kopējiem eksporta vai ražošanas kāpumiem un kritumiem. Jaunzēlandes apiņi divlitru PET pudelē nekad nenonāks. Līdzīgi ar cenu svārstībām – pircējam, kurš par puslitra pudeli ir gatavs maksāt divus eiro, ir vienaldzīgas nelielas cenu svārstības (vai tā akcīze vai dārgāki apiņi), kamēr lēta 7% alus pircējam arī piecu centu starpība būs svarīgs faktors, lai izšķirtos par konkurenta alu.

alus tirgus

Mazie brūži

Ļoti labi aug pavisam mazie brūži. Izceļas Valmiermuiža, kura jau vairākus gadus uzrāda tādu izaugsmi, kādu ilgtermiņā nespēj neviens cits. Manuprāt, pēdējās desmitgades veiksmīgākais mazais Latvijas brūzis. Gan ar izaugsmi, gan eksportu, gan jauniem produktiem, gan pieeju alus, tūrisma un ēdiena savstarpējās attiecībās.

valmiermuiza

Visus pēdējos 10 gadus pieklājīgi turas arī klasiskais četrinieks – Tērvetes, Piebalgas, Bauskas un Užavas. Diemžēl trīs no šīm darītavām vairāk turas, nekā strauji attīstās. Piebalgas alus apjomi ir gājuši mazliet uz leju, bet zem 3 miljonu litru robežas nekrītas. Bauskas alum iet kā pa kalniem, bet gandrīz piecus miljonus litrus gadā kā 2004. – 2006. gadā, nez vai tik drīz izdosies atkal sasniegt. Užavas alum ir neliela, bet nemitīga izaugsme – pašlaik atkal sasniegts pirmskrīzes līmenis. Tomēr plāni, kas tika publiskoti vēl 2007.gadā, sākot jaunās darītavas celtniecību – divi vai trīs miljoni litru gadā, liekas vēl pietiekoši tālu. Toties Tērvetes alus 10 gadu laikā gandrīz dubultojuši savus apjomus. Nezinu vai pirms pāris gadiem viņi jau zināja, ka 2015.gadā saražos vairāk alus, nekā Aldaris. Tāpat izskatās, ka jau pirms gada Tērvete kļuvusi par lieldarītavu jeb zaudējusi mazās darītavas statusu, jo 2015.gadā saražoja ap 6,3 miljoniem litru alus.

Lai arī kopumā četrinieks ir stabils un to īpašniekiem iepriekšējos gados ir nesis peļņu, vismaz trīs no šīm darītavām pamazām zaudē kopējo daļu mazo alus darītavu segmentā. Manuprāt, tas norāda, ka ir sasniegti kvalitatīva Latvijas lāgera griesti. Protams, vēl jau var pacīkstēties ar Brāli, Valmiermuižu un Daugavpili, kas ražo visai līdzīgu alu, bet rodas iespaids, ka izaugsmi piedzīvos tikai tie mazie ražotāji, kas vai nu spēs atņemt tirgu lieldarītavām (kā Tērvete) vai kuras spēs būtiski dažādot sava alus piedāvājumu. Stabils un gadiem ilgi nemainīgs alus piedāvājums vairs nav modē, lai arī cik kvalitatīvs būtu alus.

6 daritavas

VID raksta savā statistikā, ka mazās darītavas izbrūvē jau 26% no Latvijā saražotā alus. Taču tā ir tikai daļa no bildes, labākam ieskatam ir divi grafiki. Pirmajā redzams, cik ātri izaug mazo darītavu daļa, turklāt šo informāciju varētu skaisti papildināt ar mazo darītavu skaita pieaugumu.

mazas daritavas %

Tomēr, ja paskatās absolūtos skaitļus, tad mazās darītavas ražo tikai nedaudz vairāk, kā pirms 11 gadiem, bet lielais lēciens 2014.gadā ir Aldara slēgšanas efekts. Reāli mazajām darītavām ir mazāk nekā 2% pieaugums gadā un tas tikai pavisam nedaudz, aptuveni viena procenta apjomā gadā, apsteidz kopējā alus patēriņa izaugsmi un pierāda joprojām ne visai ietekmīgo mazo darītavu lomu Latvijas alus tirgū. Bet domāju, ka šie ir pēdējie gadi, kad pieaugums ir tik neliels.

lielo-mazo apjomi

Pavisam mazās darītavas

Alus tirgus ir lielu pārmaiņu priekšā, jo jaunās pavisam mazās darītavas tagad tikai sāk atvēzēties – piemēram, gan Labietis, gan Malduguns strādā pie jaunām darītavām. To attīstību sākumā parasti ierobežo finansējuma trūkums, jo iekārtas alus ražošanai nav lētas – runa vienmēr ir par simtiem tūkstošu eiro, bankas pret šo sektoru izturas piesardzīgi un alkohola ražotājiem ar Eiropas finansējumu nav tik viegli kā pārējam pārtikas sektoram. Ņemot vērā to, ka Latvijā visas alus tendences nonāk ar zināmu nokavēšanos, nepārprotami skaidrs, ka tuvāko gadu laikā gaidāms daudz, daudz vairāk mazo darītavu.

To, ka mazo brūžu skaits pieaugs nevis par dažiem brūžiem, bet vēl vairākas reizes, sasniedzot vismaz vairākus desmitus darītavu, rāda Rietumeiropas piemērs. Visur pēdējo 5-8 gadu laikā to skaits ir divkāršojies un trīskāršojies. Nemaz nerunājot par ASV, kur vēl pirms 6 gadiem bija aptuveni tikpat daudz brūžu kā Vācijā, ap pusotra tūkstoša. 2015. gadā ASV bija vairāk brūžu nekā visā pārējā pasaulē kopā – vairāk nekā četri tūkstoši un to skaits tikai turpina tikpat strauji augt. Itālijā 2014.gadā bija jau 600 brūžu – gandrīz trīskārtīgs pieaugums 7 gadu laikā, Čehijā 340 – arī milzīgs lēciens.

mazo daritavu skaits

Pašlaik, kamēr nelielo darītavu skaits ir niecīgs un ietekme uz Latvijas tirgu maza, viss mierīgi. Arī ASV viss bija mierīgi, bet “vecie” brūži vēl tikai pirms dažiem gadiem filozofēja par modes tendenci, kas nez vai pārsniegs 5% tirgus un to, ka divciparu nozares pieaugums nevar turpināties ilgi. 2015. gadā mazajiem piederēja 11% no kopējā tirgus jeb 25 miljardu dolāru apgrozījums un vairāk nekā 20% izaugsme. Ir pavisam maz pazīmju, kas liecinātu, ka šī izaugsme apstāsies.

Imports

Attiecībā uz importu no Lietuvas un Igaunijas, parasti pierasts runāt par lieldarītavām, taču ir pietiekoši daudz it kā vietējo mazo “brūžu”, kas importa alum līmē etiķetes ar Latvijai raksturīgiem zīmoliem (to importa apjoms kopējā katlā gan ir neliels). Labs piemērs ir 2015. gadā veikalos parādījies alus ar vēsturisko Vārpas zīmolu un vecajiem šķirņu nosaukumiem vai Senlatviešu alus, uz kura etiķetes ir vairāk latviešu rakstu kā Lielvārdes jostā. No otras puses, būtu dīvaini, ja uzņēmēji tā nedarītu pie apstākļiem, kad alus cenas Lietuvā ir ievērojami zemākas – šī starpība likvidē jebkuru patriotismu. Cita lieta, ka ar šādu cenu politiku paši Lietuvas ražotāji sev ierobežo attīstību.

Baltijas mērogs

Latvijas alus tirgus nav izolēts, tādēļ pietiekoši svarīgi uz to palūkoties visas Baltijas mērogā. Alus patēriņš visās trijās valstīs pēdējos 10 gadus ir stabils, kaut patēriņš uz vienu cilvēku nemitīgi pieaug – tas emigrācijas dēļ.

Vispār Baltijas valstu tirgus ir visai līdzīgs. Samērā daudz eksporta uz/no Eiropas Savienības valstīm, kas parasti ir alus pārvadājumi no vienas Baltijas valsts uz otru, kaut gan katrai valstij ir savas īpatnības. Piemēram, Lietuva visai daudz alus importē no Baltkrievijas. Apkopojot tirdzniecības (importa un eksporta) apjomus, uzreiz uzkrītoši ir tas, ka ap 2009.gadā sākās izteikti intensīvāka tirdzniecība. Domāju dažādi, bet tā arī man nekļuva skaidrs, kas tam par iemeslu – iespējams, ap šo laiku lieldarītavas sāka optimozēt ražošanu un noteiktus produkcijas veidus koncentrēja tikai vienā ražotnē, pēc tam izvadājot pa pārējām Baltijas valstīm. Domāju, ja sāktu zīmēt plūsmas starp Baltijas lieldarītavām, nekas pārskatāmāks par samudžinātiem zirnekļu tīkliem tur nesanāktu.

baltijas eksports un imports

2014.gadā Latvijai ir paliels eksporta kritums, taču tā patiesos apmērus var redzēt, aplūkojot eksporta/importa bilanci. Var skaidri redzēt Aldara slēgšanu, kas Igaunijai un Lietuvai 2014.gadā sniedza ļoti taustāmu ieguvumu. Iespējams, arī citas lieldarītavas Latvijā izvēlas aizvien lielāku savu produkcijas daļu ražot ārpus Latvijas, taču tas nesakrīt ne ar Igaunijā, ne Lietuvā valdošajām tendencēm. Kopumā mūsu kaimiņi sekmīgi savāc to, kas pirms laika piederēja mums. Situācija gan nav viennozīmīga, jo mūždien tiek kritizēts tas, ka lētais alus vispār nonāk Latvijas veikalos, taču no ekonomikas viedokļa tikpat slikti tiek uzņemtas ziņas, ka šādu alu ražo mazāk.

eksporta un importa bilance

Nākotnes prognozes

Manas prognozes nākotnei ir, ka Latvijā pārdotā alus paliks nemainīgs. Pie dilstoša iedzīvotāju skaita tas būs pietiekami labs sasniegums. Vidējā lieluma mazie paliks aptuveni turpat, kaut arī viņiem un pavisam lielajiem aizvien lielāku tirgus daļu atņems nelielie jaunie brūži un ļoti dārgais importa alus no citu Eiropas valstu un ASV mazajām darītavām.

Lēta alus PET pudelēs apjomi kritīsies, taču ļoti lēni un ļoti ilgi. Drīzāk šīs segments transformēsies, iespējams, paliekot nedaudz dārgāks un kvalitatīvāks, kā arī savācot daļu no lētāko pudeļu alus segmenta. Skaidrs, ka PET kā iepakojums paliks aktuāls vēl gadiem ilgi. Jebkurā valstī ir zināms pieprasījums pēc lētāka alkohola, dzēriena veids nav svarīgs. Spānijā vai Itālijā tas ir vīns, pie mums alus.

Būs daudz jauna alus, daudz vairāk nekā iespējams nogaršot. Noteikti paliks aktuāla ASV problēma, kad jauno alu ir tik daudz, ka pat specializēto alus veikalu pārdevēji tos visus vairs nevēlas redzēt savos plauktos, jo nav vietas, turklāt to nav iespējams realizēt līdz derīguma termiņa beigām. Kopumā būs pārkārtošanās, liela konkurence un labi, ka tā. Konkurencē izceļas vislabākie. Skaidrs arī, ka Rīgā un lielākajās pilsētās visiem tiem, kas vēlēsies alu tirgot par 2-3 eiro pudelē relatīvi nelielajam maksātspējīgās publikas slānim, vietas nepietiks.

Domāju, ka praktiski neiespējami prognozēt, kas notiks ar lielajiem brūžiem. Tas visvairāk atkarīgs no tā, kurā konkrētajā kaimiņvalstī būs visizdevīgāk ražot alu; tur arī ražošana lielā mērā pārcelsies. No vietējās ekonomikas viedokļa daudz stabilāki būs brūži, kas nepieder starptautiskiem koncerniem. Tie jau tagad Latvijā izbrūvē vismaz 35% saražotā alus un nevar elastīgi pasūtīt vienu alus partiju Lietuvā, bet otru Igaunijā tikai tādēļ, ka uz laiku Lietuvā alus saražot maksā 2 centus litrā lētāk. Turklāt mazie brūži alu ražo un izplata daudz neefektīvāk, tādēļ tiem nepieciešams vairāk izejvielu (nodrošinot vairāk darba un augstāku apgrozījumu piegādātājiem) un darbinieki.

Mani interesē, kādā veidā latvju alus brūži nodrošinās pārejo uz ļoti iekāroto Igaunijas modeli, tas ir, augstāku cenu. Viens grāvis, nenoliedzami, ir Lietuva, kur cenas alum ir zemas, bet tas reizē nozīmē to, ka mazajiem alus ražotājiem nepietiek līdzekļu investīcijām brūžos. Otra izvēle ir Igaunija, kur alus ir dārgs (0,33 l pudelīte arī par 3 eiro) un mazajiem brūžiem naudas pietiek gan mārketingam, gan jauniem katliem. Neticu, ka vidējās cenas pie mums tik drīz sasniegs Igaunijas līmeni, jo Latvijā nav tādas pirktspējas, taču interesanti ir brūžu mēģinājumi piespiest patērētājus domāt virzienā, ka Igaunijas variants ir labākais risinājums. Tur noteikti liela loma būs lieldarītavām – kādu cenu politiku tie izvēlēsies saviem kraftaliem. Vai riskēs ar cenas paaugstināšanu un mazākiem pārdošanas apjomiem tagad, bet teorētiskiem ieguvumiem nākotnē, vai turēs esošo cenu un garas atlaižu kampaņas un cītīgi turpinās spiest no tirgus ārā mazos, negūtos ieņēmumus kompensējot ar vidējās klases alu tirdzniecību. Domāju, ka vismaz šovasar izvēle kritīs uz pēdējo – to var redzēt jau tagad, pavasarī ar plašām 0,89 – 1,59 eiro craft alus akcijām lielveikalos, kas pavisam mazajiem nozīmē tirgot zem pašizmaksas.

Datu avoti:

Jāpiebilst, ka dati par visiem apjomiem nav precīzi. Latvijas datus VID ik pa laikam koriģē, tādēļ gadās, ka 2012. gada apjoms 2013.gada pirmajos mēnešos atšķiras no gadu vēlāk pieejamiem datiem. Pavisam noteikti nesakrīt nacionālo brūvētāju asociāciju un Eurostat datu apkopojumi, bet nav arī tā, ka šīs nesakritības būtu tik būtiskas, ka lielākajā daļā gadījumu pārsniegtu dažus procentus.

 

  • Mārtiņš Kalvāns

    Skaisti, tik pietrūkst tuvākas analīzes Čehijas patēriņa samazinājumam 2010 gadā. Tas varētu būt saistīts arī ar kādu alus definīcijas maiņu vai ko tamlīdzīgu.

    • dzerualu

      Tikpat labi tas saistīts ar kaut kādu statistikas metožu maiņu, negribējās laiku tērēt tam. Vairākas valstis patērēto alkoholu uzskaita par bāzi ņemot tīru spirtu. Taču mainās pārrēķina koeficienti, mainoties vidējam spirta daudzumam alū. Sarežģīta metode, kuras rezultātā var pamatīgi lēcieni būt. Priekšrocība tāda, ka labāk var ietekmi salīdzināt no dažādu alko dzērienu patēriņa.

  • kastrolis

    izlabo “ar Jaunzēlandes apiņiem apziņotus alus”. kāds vēl nesapratīs…

  • rather

    livu alus vai tad skaitas ka atseviska daritava ?
    viena no grafikiem noradita blakus bauskai tervetei aldarim piebalgai
    livu alus tak ir tikai viens no brendiem ko cido grupa bida tirgu
    vai korektak nebutu minet atseviski cido grupu un nevis vienu no tas brendiem ?

    • dzerualu

      Jā, man ir nepareizi. Pareizi patiešām būtu CIDO grupa. Līvu lietoju tādēļ, ka to ierasti lieto CIDO alu apzīmēšanai. Bet turpmāk rakstīšu CIDO.