Man pēdējā laikā dažkārt sāk likties, ka es pārāk daudz kritizēju un nerakstu nekā pozitīva. Bet nebūtu vairāki komentāru autori izteikušies, ka nepieciešams pamēģināt Lāčplēša Kastaņu alu, nevajadzētu atkal rakstīt negatīvo. Jo, manuprāt, par šo alu grūti izteikties pozitīvi.
Vispirms jau pats Lāčplēša/Līvu alus. Samērā negaršīgi, lielākoties Lietuvā ražoti ali, kuru aiz ausīm pievilktā vismaz teorētiskā latvietība šopavasar izgaisa pavisam, jo nu pavisam atklāti gan Lietuvā, gan Latvijā tiek virzīti pavisam vienādi “nacionālie” ali. Man pat būtu vienaldzīgs Līvu alus, kurš jau no sākuma sevi pozicionēja pavisam zemu, bet visvairāk man nesimpatizē kādreizējā Latvijas alus superzīmola Lāčplēša brutālā izvarošana. Pašreizējo brūvētāju vietā es būtu nokaunējies.
Par Kastaņu alu nupat izteicās arī Tikras Alus, uz ne visai patīkamas nots. Arī nesenais Edgara komentārs par “vecu kvasu” nelikās labvēlīgs.
Jāsaka, ka Kastaņu alus izskats ir samērā labs, pat ļoti – gaiši brūns un skaidrs alus ar mīkstām un pufīgām krēmkrāsas putām, kuras gan nepieklājīgi ātri sakrītas. Smarža ir iesalīga un labi papūloties var sajust apsolīto karameli. Bet pamatīgi jāpapūlas.
Garša gan ir nekāda. Nedaudz karameles iesals ar nepatīkami rūgtenu piesitienu, kas nedaudz atgādina spirta balzāmu (Bittner, Rīgas utjp.), turklāt negaršīgais rūgtums ilgi saglabājas pēcgaršā. Secinājums man rodas viens – šim alum viss ir kārtībā, izņemot garšu. Laikam nedzeršu tādu vairāk gan.
Ir gan viena pozitīva lieta – laikam Līvu/Lāčplēša/Kalnapilis mazliet pašpikojuši no ārzemju darītavām un nolēmuši uz pudeļu etiķetēm uzlikt sagaidāmo smaržu un garšu. Ideja laba, bet būtu vēl labāka, ja to visu būtu iespējams sajust.
