Šī tēma tiek cilāta pietiekoši bieži. Tradicionāls latviešu, alus tāds un šitāds, kuru dzēra senie latvieši.
Man nav skaidrs kas ir kas ne tikai no visiem izteikumiem, bet arī papētot gan normatīvos aktus. Visi aldari izpilda atbilstošās prasības un savu zīmolu vai konkrētu alu reklamē kā latviešu. Tajā pat laikā izrādās, ka daļu brūvē Lietuvā, bet tas jau pareizā kārtībā uz etiķetes ir uzrādīts. Un tā nedara tikai lielie un ļaunie. Rēzeknes Brūvera pudeļu alus top Lietuvā, ārpus Latvijas tiek brūvēts arī Ilgezeem alus; ir ali, kurus tikai brūvē ārzemēs, bet pudelēs pilda pie mums.

Nenoliedzami, pastāv arī mūsdienu realitātes, Latvijas ražošanu un iekšējo tirgu jau labu laiku regulē Eiropas Savienība, nevis vietējie deputāti, tādēļ pat Zaļo Karotīti piešķir tad, ja produkta sastāvdaļas tikai vismaz par 75% ražotas Latvijā. Nevar taču prasīt, lai cepumiem pieliek Latvijas cukuru un sāli, kuri nemaz neeksistē. Šie 75% tomēr man liekas ļoti pieklājīgs lielums, jo, ja painteresējas par kaut vai eko un zaļajiem zīmoliem, nereti īsts ekoprodukts drīkst būt arī tāds, kurā eko ir tikai pārdesmit procenti no produkta gala apjoma.
Tikpat labi var argumentēt, ka īstais suns nav aprakts izejvielās, bet ražošanas procesa atrašanās vietā. Vai atkarīgs no uzņēmuma vadītāja tautības.
Ar šo aptauju, ja tās rezultāti izrādīsies interesanti, varbūt varētu aizsākt nedaudz plašāku diskusiju un uzzināt, teiksim, pašu aldaru domas par šo jautājumu, īpaši to, kuri apgalvo, ka ražo alu, kuru var uzskatīt par Latvijas produktu.
Papildināts: aptauja noslēgusies. Paldies balsotājiem, rezultāti būs pieejami vienas vai divu nedēļu laikā.
Tātad, visas vasaras garumā piedāvāju alus mīlētājiem aizpildīt anketu. Ļoti priecātos par pārdomātām atbildēm. Objektivitātei gan der atcerēties, ka miežu iesalu ārpus tēvzemes Latvijas darītavas iepērk jau vairāk nekā gadsimtu, tāpat apiņus, un ir ļoti labi zināms, ka arī Ulmaņlaikā mājās tapušais brangais un īstais miestiņš nereti bija pilnībā no veikalā pirkta un no ievesta iesala gatavots. Protams, tas nenozīmē, ka šāda prakse ir atbalstāma, īpaši ja pretendē uz preci, kura ražota ar teritoriālām un nacionālām pretenzijām.
