Krāslavas Avots un Latgales alus man ļoti ilgu laiku ir bijusi gandrīz tukša skaņa. Nevar teikt, ka neesmu to dzēris itin nemaz, bet viena vai divi Mārtiņa ali arī nebūtu uzskatāms par pārāk nopietnu pasākumu.
Tādēļ stingri nolēmu pielikt punktu vienam no man lielākajiem melnajiem pleķiem manā alus Latvijas kartē un doties pie čangaļiem. Gan ne uz ilgu laiku, bet arī ar pusotru dienu aptuveni pietika lai apciemotu Daugavpili, Krāslavu un Rēzekni.
Jāsaka godīgi, redzētais mani pārsteidza. Ne jau alus, bet pati Latgale. Iepriekš Latgalē esmu bijis minimāli, tikai dažas dienas. Kaut arī zinu, ka tur ir smuki ezeri un pakalni, kā arī pats esmu redzējis dažus no viņiem, zinu arī par izslavēto nabadzību un dzeršanu. To nabadzību ieraudzīt bija visai grūti, vismaz centrālajā daļā, bet toties neizpalika lieliski skati, it īpaši Dienvidlatgalē – smuki pakalni ar Daugavu, ezeriem, mazām baznīciņām un simpātiskiem ciematiem un sādžiņām – nu vienkārši bauda braukt.
Pa ceļam Daugavas lokos
Daugavpilī jau vairākus gadus firma ar pietiekoši dīvaino nosaukumu “Mamas D” ražo Latgales alu, kas vairāk pazīstamas ar nosaukumu Mārtiņa alus. Jāsaka gan, ka ražoja, jo jau dažus mēnešus vairs neko neražo, tā man paskaidroja kioskā pie alus darītavas, kuram vēl saglabājušies vecie Latgales Alus uzraksti un izlejamā mašīna. Tagad “Mamas D” tikai izplata Baltkrievu Kriņicas alu, no kura kādas trīs pudeles bija aprakstījis jau iepriekš. Kopā tā esmu vēl izdzēris vēl kādas trīs Kriņicas šķirnes, bet vienalga nekas sevišķs, Mārtiņa alus, cik atceros, bija labāks. Kā saprotams no internetā sagrābstītās informācijas, tad “Mamas D” pagājušā gadā radās lielas problēmas ar savu galveno rūpalu – biodegvielas ražošanu, tam regulāri mainās īpašnieki, tā ka alus ražošanas pārtraukšana nevarētu būt nekas īpašs – droši vien ķēpa ar papīriem un ražošanu liela, bet ienākumi mazi.
Nedaudz izbesījies par iztērēto laiku un nekad vairs nenogaršojamiem aliem braucu tālāk uz Krāslavu. Alus darītava atrodas pilsētas nomalē un to nebija atrast viegli.
Jāsaka, ka paskats tāds īpatnējs, bet tur pašlaik notiek pēc skata apjomīgs remonts, tas pozitīvi. Alus darītavā varēja nopirkt alu tikai lielākos daudzumos, tādēļ nācās meklēt kādu vietējo veikalu. Samērā nožēlojami, ka pat Krāslavā vietējo alu tirgo tikai dažviet, lielākoties pat šejienes veikalos ir Aldari. Veikalā pie kapiem, uz kuru laipnas norādes man sniedza visai labā un plašā pilsētas informācijas centra darbiniece, izpirku visus niecīgos krājumus un uz alus pasākumu nr. 1 biju nedaudz šī alus nogādājis, bet šamais jau bija paspējis nedaudz ieskābt – nu neko darīt, Krāslavas alus ir nefiltrēts un nepasterizēts un ilgi neglabājas.
Es viņu padzēru vēl svaigu un varu teikt tikai to labāko. Krāslavas Gaišais (4.0%) ir viegli ieskābens, samērā izteiktiem citrusaugļiem, zāļāini apiņi, bet uz samērā sausajām beigām alus kļūst manāmi saldāks; kopumā liekas samērā labs, bet nekas īpašs. Krāslavas Tumšais (4.8%) (es vispār nesaprotu kādēļ tas tā ir, ka Latvijā tumšākie ali vienmēr ir daudz labāki, varbūt aldariem liekas, ka gaišajam alum vienmēr jābūt ūdeņainam…nu nezinu) atgādina vācu Schwarzbier, tāds viegls, bet garšas ziņā saturīgs. Iesala garša ar rūgteniem, tumšai šokolādei līdzīgiem apiņiem, kas uz beigām kļūst samērā izteikta, pat nedaudz asa un ilgi saglabājas pēcgaršā. Pa smuko vispār.
Tālākais brauciens uz Rēzekni vairāk bija formalitāte, jo jau vairākus gadus Rēzeknes Brūvers nebrūvē neko. Neko arī ieraudzīju, vienīgais interesantais bija tas, ka pie tilta ar pamatīgiem dūmiem dega šķūnīši un neizskatījās, ka ugunsdzēsēji steigtos ar dzēšanu. Nu nekas, tautai, kas kuplā skaitā bija sapulcējusies, tika vairāk izklaižu, daudzi pat bija ielīduši bezmaz melnā dūmu un kvēpu mutuļa viducī, cenzdamies iegūt labākos kadrus priekš tvitera un draugiem ar mobilo telefonu.
Un tad ap 230 km līdz mājām un prieku pastiprina tas, ka ceļu visu laiku remontē un satiksme tiek regulēta īpaši stulbos veidos.
Kopumā ir prieks, ka Krāslavas alus ir saglabājies, bet reizē nedaudz skumīgi, ka Latvija lielākajā un alus tradīcijām bagātākajā reģionā ar alus darīšanu ir tik slikti – tikai viena komerciālā darītava palikusi. Un vienīgais kaimiņš Gulbenē arī aiziet uz grunti. Stulbi. Bet, ja Latvijas gudrie likumdevēji ar visām četrām turpina “drāzt” mazos uzņēmējus, it īpaši alkohola ražotājus, neko labāku jau sagaidīt nevar.