Biju jau nolēmis šo tēmu daudz necilāt, īpaši jau uz Jāņiem, kad jāvalda pozitīvai, pacilātai un nedaudz ieskurbušai gaisotnei. Tomēr lasot šāda veida rakstus man grūti nekomentēt, tādēļ visu pārcēlu pēc Jāņiem.
Īsumā – reklāmrakstā! Latvijas Avīzē (sestdiena, 19.jūnijs, 2010) Uldis Pumpurs, Užavas alus saimnieks, aicina aizsargāt vietējos alus ražotājus. Ar vienkāršām un pārbaudītām populistiskām metodēm – gan ierobežojot ārzemju alus importu, gan ierobežojot ķimizētā alus ražotājus (konkrēti standarta “ļaunos” Aldari, Cēsu un Lāčplēša). Ja godīgi, ir diezgan grūti ir izsekot atsevišķiem tur paustajiem domu lidojumiem.
Viena no idejām man kļuva skaidra uzreiz – ja nevaram saražot lētāk un labāk, tad jāaizliedz konkurenti. Līdzīgi kā Krievijā – uzliekam ievedmuitu, lai pirktu žiguļus. Vienīgais, ka nepērk tik un tā, un nacionālais automobilis iebrauc aizvien lielākās un lielākās auzās. Es pat nerunāšu par Užavas saimnieka apgalvojumiem, ka lielie ražotāju ali nemaz nav Latvijas alus vārda cienīgi, jo pieder ārzemniekiem, kurus interesē tikai peļņa. Interesanti būtu noskaidrot kurā Latvijas darītavā izmanto Latvijā darinātas alus vārīšanas iekārtas, nu kaut vai tikai spainīti, vai arī kura, izņemot Tērveti, pilnīgi visas sastāvdaļas neieved no ārzemēm? Nacionālpatriotisku un īsti latvisku ūdeni pilnīgi vienādā mērā izmanto gan Aldaris, gan Cēsu, gan virkne citu mazu un lielu darītavu. Un pilnīgi jāsāk domāt, ka peļņa jau Kurzemes aldari neinteresē nemaz, viņa alus ir Latvijā gandrīz vai pats dārgākais gluži vienkārši tāpēc, lai uzturētu kvalitātes standartus un tauta pārāk nenodzertos.
Lasot stāstus par krīzi un alus nozari, ik pa laikam raisās domas par pasaules ačgārnību. Daļā pasaules mazās darītavas par krīzi ja ne nav sajūsmā, tad īpaši nesatraucas – biznesam nekas nekait, tas pietiekoši labi pat pieaug, jo spiedīgos apstākļos samērā daudzi patērētāji izvēlas labu kvalitāti un atsakās no ūdeņainiem alus lielkombinātu brūvējumiem. Tā notiek ASV, tā notiek Čehijā un citur. Protams liekombināti dod darbu daudziem, tādēļ arī par to kritumu arī pārāk priecāties nevajadzētu.
Bet Latvijā, kā jau tam pienākas, ir spēkā citas realitātes – mazie nīkuļo, bet lielajiem iet pavisam labi – ekonomiskās klases alus ir pietiekoši pieprasīts un liekas, ka izaugsme turpināsies ar vēl lielāku sparu. Un tad ir jāsāk domāt kāpēc tā notiek? Manuprāt pēdējā laikā aizvien lielāku apstiprinājumu iegūst tas, ka pircēji izvēlas alu, kura cena atbilst kvalitātei un viņiem nav liekas naudas ko pārmaksāt par vēlmi tikai piederēt kāda mazā ražotāja ekskluzīvo produktu pircēju lokam. Aizvien vairāk arī man sākt likties, ka lielo ražotais alus maksā daudz atbilstošāk kvalitātei, nekā vairāku mazo brūveru alus. To ilustrē nesen veiktais nelielais eksperiments – mazo un lielo darītavu alus garšas alus dzērāji nemaz nespēj atšķirt. Pats arī sevi esmu pieķēris pie domas, ka, piemēram, Cēsu Mītavas vai Aldara Latvijas Sevišķais ir ļoti cienījami savas grupas izstrādājumi.
Interesanti, ka Tērvetnieks, nedaudz nometot cenu, maijā ir panācis rekordlielu darītavas noslodzi. Protams, arī Užavai jaunais lētā gala Užavnieka alus būs loģisks risinājums un spēs alus darītavai piedāvāt pieklājīgu atkāpšanās ceļu, neatzīstot sakāvi un teorētiski nemazinot izsmalcinātā alus slavu. Turklāt ļoti, ļoti ceru, ka netiks īstenots mans ļoti ķecerīgais domu lidojums – ka jaunais alus nebūs tas pats gaišais esošais, tikai pārdots lētāk, jo jauna recepte maksā naudu un tikai vēl vairāk sarežģī ražošanu – divas dažādas etiķetes un cenas ir krietni lētāks risinājums nekā divi dažādi ražošanas procesi. Zināms, ka šāds pasākums Latvijas aldariem ne vienmēr ir svešs. Bet tie jau tikai tādi iespējamie minējumi.
Man tomēr nav skaidrs kādēļ mazās darītavas gadiem ilgi neveic nekādus pasākumus darbības uzlabošanai, tikai reizi gadā LADS publiski nopūšas, ka neiet galīgi labi. Viegli jau vainot akcīzes nodokli un PVN, negantos pāridarītājus lielveikalniekus un vēl ļaunākus importētājus, mājas alus darītājus, kontrabandistus un visus citus, bet ja viss ir tik sasodīti slikti, tad kāpēc dažām darītavām (Tērvete, Valmiermuiža, Brenguļi) īpašu problēmu tik un tā nav? Valmiermuiža pat plāno paplašināties, arī no Tērvetes puses šādi plāni dzirdēti pēc tam, kad šajā pavasarī optimizēts mazo akcionāru skaits.
Protams, visvieglāk ir uzturēt augstu cenu un gaidīt pircējus – kādu laiku nauda nāks tāpat, jo patērētāju uzticība mazajām Latvijas darītavām ir reti apskaužama, gluži kā hokejā – komanda zaudē, bet fani tik un tā priecājas un bļauj. Laikam šī uzticība dažam labam iegājusi beigu fāzē.
Nobeigumā, manuprāt, ir vietā paša lieluzņēmēja reklāmrakstā izteiktie vārdi, kas paliek daudz zīmīgāki atceroties to, ka ar pompu uzceltais brūzis pēc palaišanas tā arī nav spējis panākt lielāku alus darītavas noslodzi kā 40-50% apmērā:
“Ir pierādīts, ka sabiedrībā vadītāji spēj būt vien septiņi procenti cilvēku. Visiem mūsu valsts vadītājiem nav vajadzīgo prasmju, bet komandēt un gudri runāt viņi vēlas.”
Es tam pilnībā piekrītu, diezgan nožēlojami ir tas, ka visi šie ierēdņi, valdības kaitnieki un nemākuļi ir vainīgi pie tā, ka godīgi uzņēmēji, kuri investēja jaunā ražotnē, tā arī nespēja savus, iespējams, pārāk ambiciozos plānus īstenot.