Tā kā pazīstu tikai vienu spāni, bet daudz vairāk katalāņu, tad atļaušos par Kataloniju nerunāt kā par Spānijas sastāvdaļu. Katalonija ievērojama ne tikai ar to, ka tur ne īpaši ciena spāņu valodu un karali, bet arī to, ka alu tur nedaudz augstākā godā nekā pārējā Spānijas teritorijā – divas no četrām lielākajām Spānijas alusdarītavām ir cieši saistītas ar Kataloniju, jo gan Damm S.A. (ražo Estrella Damm, kuru var nopirkt arī Latvijā), gan San Miguel 19. gadsimta beigu daļā dibinātas Katalonijas galvaspilsētā Barselonā.
Pēc tam, kad lielās darītavas tika nodibinātas, iestājās liels klusums un vairāk nekā simts gadus nekas jauns tā arī nenotika. Blakus Damm S.A. un San Miguel, kurus abus pirka un pārpirka dažādas korporācijas, klusi pastāvēja arī Moritz, samērā neliels alus ražotājs.
Īstā atdzimšana notika tikai, sākot no 2004. gada. Tad atkal atvērās Moritz un arī ārpus Barselonas sāka parādīties vairākas mazās alus darītavas, turklāt to kļūst aizvien vairāk. Neviena no darītavām savu alu nepārdod krogos, jo tajos pilnīgi un abosolūti dominē Estrella un San Miguel un krogu īpašnieki parasti nemaz nedrīkst tirgot citu izlejamo alu. Visas mazākās darītavas vairāk nekā 90-95% savas produkcijas pilda pudelēs, turklāt interesanti, ka pilnīgi neviena no mazajām darītavām alu ne filtrē, ne arī pasterizē. Šajā ziņā latviešu aldariem būtu ko mācīties (mūsu vienīgais izņēmums ir Brālis un Krāslavas alus). Protams, filtrēt un termiski apstrādāt alu ir vieglāk un lētāk, alus garša ir “stabilāka” un tas glabājas ilgāk, bet mani vairāk fascinē tas, ka šādus alus pēc tam uzdod par kaut kādiem “dzīvajiem” aliem.
Tā tāda liriska atkāpe – galvenais stāsts ir par to, ka martā nedaudz padzīvoju Katalonijā un pabiju arī vairākās mazajās alus darītavās.
Katalonijas alus darītavas. Šeit nav minētas vēl divas vai trīs pavisam mazas darītavas/krogi, kuri atrodas Barselonā.
Interesanti vēl likās tas, ka neviena svaigi no jauna dibinātā darītava necenšas sagudrot kaut kādas nesaprotamas leģendas par savu vai recepšu senatni. Gandrīz visas atrodas industriālajos parkos, lielos angāros, tā ka nekā īpaši fotogēniska nav. Laikam galveno iespaidu tomēr cenšas radīt ar alus garšu.
Tipiska mazā alus darītava. Vidējā ēka atrodas Montseny alus darītava.
Tā kā esmu kādus mēnešus dzīvojis Barselonā, šoreiz atļāvos lielajām darītavām vērtību nepiegriezt, jo to garša lielākoties ir tāda pati kā Aldara un Cēsu alus ūdeņainajam galam. Ja nu vienīgi pavīdēja daži interesanti jaunumi – ali, kuri ir nedaudz dārgāki un pretendē uz tādu kā “premium” statusu.
Vispirms jau San Miguel Selecta XV (6.2%). Dzīvē izskatās tikpat slikti kā fotogrāfijā.
Garša ir visai industriāla – nevar teikt, ka slikta, bet garlaicīgs iesals, balansēts ar citrusa apiņiem, riktīgi parasts stiprais eiro lāgeris, kādu ir simtiem. Nav jau nekas slikts, bet nekas izcili īpašs arī. Tad jau es labāk parasto San Miguelu paņemtu.
Tad divi gabali no pazīstamā brūvētāja Estrella – Saaz Damm un Inedit. Saaz Damm (3.50%) ir nejēdzīgs vieglais lāgeris, kurš nosaukts pazīstamās apiņu šķirnes vārdā. Var tikai konstatēt to, ka tikai pievienojot aromātu ūdeņainam alum, tā garša nemainās. Ar otru – Estrella Damm Inedit (4.8%) gan ir savādāk. Tas ir beļģu Witbier tipa, dikti labs un atsvaidzinošs. Negaidīti labs. Vienīgi maksā arī dārgāk nekā citi. Principā jau tas ir sagaidāms, jo alus radīts spciāli Barselonas restorānam El Bulli, kurš daudzu gastroizviruļu (izvirtuļu labā nozīmē) skatījumā ir viens no pasaules labākajiem restorāniem, tam ir visas iespējamās zvaigznes un vieta jārezervē aptuveni gadu iepriekš. Inedit alum ir arī sava mājas lapa.
Šo alu radījis megakoncerns un tas ir tikai labs, nevis izcils, tomēr vismaz šajā gadījumā plašākai publikai tiek uzskatāmi rādīts, ka alus nav tikai prastu ļaužu un zemnieku dzēriens, bet savā izsmalcinātībā un garšā bez problēmām līdzināties vīnam.
Bet nu tagad pie mazajām darītavām. Vispirms jau laikam Moritz, kas dibināts tālajā 1856. gadā, tad finansiālu problēmu dēļ slēgts 1978. gadā un reanimēts 2004. Protams, no vecā Moritz palicis vien nosaukums, laimīgā kārtā arī recepte.
Pudeli nenofotografēju, bet šis pats logo uz tās redzams
Viņu vienīgais alus Moritz (5.40%) ir nekas īpašs. Parasts eiro lāgeris. Tomēr šis ir vienīgais mazo darītavu alus, kas nopērkams parastos veikalos un pat dabonams dažos krogos izlejamā veidā. Noteikti labāks par jau minēto Estrellu Damm un San Miguelu.
Montseny alus darītava atrodas cūku audzēšanas reģiona viducī, kādus 100 km no Vidusjūras un tur visapkārt smird. Smird baisi un visu laiku. Ja līdz šim uzskatīju, ka Latvijā pie cūku fermām arī smird, tad vairs nekad nesūdzēšos, jo nobraucot aptuveni 30 – 40 km pa ieleju, tik baisi nesa visu laiku. Man nav skaidrs kā tajā vircas bedrē cilvēki spēj dzīvot.
Četri no pieciem Montseny aliem
Nevaru teikt, ka viņu ali ļoti garšoja, tādi visai viduvēji. Ja nu vienīgi izcēlās IPA ar garo nosaukumu Cervesa Del Montseny + Lupulus (5.40%), kura stilu brūvētāji nosaukuši par Ibērijas eilu. Ne ar ko gan īpaši neatšķiras no parastajiem IPA, samērā daudz citrusa un rūgtuma, kurš gan tāds samērā vienkāršs. Bet kopumā, nekas ļoti sevišķs.
Atzīstami ir tas, ka jaunā darītava nevis sāka ražot nevis ierastos lāgerus, bet gan drosmīgi ķērās pie netradicionālām garšām, uzbrūvējot gan kviešu alu, gan īru sauso stoutu, gan citus labumus. Kaut arī tas ir zināms risks, izskatās, ka tas attaisnojas, jo pieprasījums augot par krīzes laikos. Laikam pat vietējie, kuri visu mūžu dzēruši ūdeņainu mīzalu Estrella izskatā, spēj novērtēt arī citas alus garšas.
La Gardenia darītavā uzņemšana bija vienkārši apstulbinoši laipna, varētu pat teikt, karaliska. Aldaris Džordi pārtrauca savu darāmo un mums veltīja vairāk nekā pusotru stundu sava laika, visu apstāstīja, pamatīgi izrādīja visu darītavu, un atbildēja pat uz visstulbākajiem jautājumiem, labi daudz alus ļāva degustēt, turklāt pēc vizītes par velti iedeva līdzi vēl vairāk laba alus.
Divi no trim Tarragonas Rosita aliem
No viņu produkcijas interesanta un ļoti garšīga likās Rosita Negra Amb Avellanes D’Alcover (6.0%) – Melnā Rosita ar Alkoveras valriekstiem. Valrieksti tiek audzēti turpat apkārtnē un alus ir Eiropā tik reti sastopamais amerikāņu porteris (atšķirībā no Eiropiešu, tam visbiežāk ir papildus apiņu rūgtums) ar ļoti īpatnēju kūpināta iesala garšu ar viegliem apiņiem, rūgto šokolādi, nedaudz riekstiem un sausu nobeigumu, kas dikti atgādināja kafiju. Man ļoti, ļoti patika. Samērā kompleksa garša patiesībā. Pārējām Rositām arī nebija ne vainas.
La Pubilla. Šīs darītavas produkciju var iegādāties tikai tā dzimšanas vietā, diemžēl, darītavu, kura izvietota Saint Guim de Freixenet ciematā (tas pats reģions, no kura cēlies pietiekoši slavenais kavu ražotājs Freixenet). Brūvētavu lai kā arī meklējām, neatradām, bet prātīgi paklausījām vietējai tentei, kura ieteica atnākt uz vietējo maizes veikalu un alu nopirkt tur. Izrādījās, ka alus tiešām šajā veikalā bija. Pats ilgi meklētais brīnums La Pubilla Cerveza Artesanal (4.80%) garšoja pēc kaut kādiem zirgu mēsliem, bet vienmēr jau nevar veikties.
Moska. Alus darītavas nosaukums nozīmē “muša”. Tā atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Barselonas – Žironā, plašāk pazīstama savas lidostas dēļ, jo šī ir viena no lielākajām Ryanair Spānijas lidostām.
Daži no Moska aliem
Šī bilde jau vienreiz šeit bija, bet man viņa patīk
Neko īpaši labu par šo alu teikt nevar. Vairāki stili, alus dzerams, bet nekas īpaši neiepatikās.
Ca L’Arenys ražo alu ar nosaukumu Guineau, kas tulkojumā nozīmē “lapsa”, laikam katalāņiem patīk asociēt alu ar dzīvniekiem. Maza darītava kalnos par kuru uzzināt izdevās visai maz.
Mazliet žēl, ka varēju atrast tikai divus no viņu ražotajiem pieciem aliem, jo atsauksmes ir samērā labas un Guineu Rocaters (6.50%) bija labi dzerams tumšais lāgeris. Noteikti būs jāmēģina noskaidrot kas vairāk nākamajā braucienā.
Llupols I Llevats. Tulkojumā nozīmē “apiņi un raugs”, pirmā no mazajām katalāņu alus darītavām, dibināta 2000. gadā. Mūs sagaidīja darītavas īpašnieks, galvenais aldaris un vispār tās vienīgais darbinieks Alekss Padro. Liekas samērā neticami, ka ar visu galā tiek viņš viens pats, vien alu sapildīt pudelēs kādreiz palīdzot vecāki, protams, kopējie apjomi nav milzīgi – pārdesmit tūkstoši litru alus gadā. Tā kā Barselonā telpas dārgas, visi katli visai atjautīgi izvietoti visai mazās telpās.
Pieci no astoņiem Barselonas Glops aliem
Visi ali labi, tomēr Glops Fumada (5.10%), viens no Aleksa iecienītākajiem aliem, jau likās, ka robežojas ar izcilību. Tas ir kūpinātais alus un, atšķirībā no citiem līdziniekiem, ir pilnīgi gaišs. Tomēr garša ir neatkārtojama – riktīgi kūpināts un nedaudz ass iesals, ļoti atgādina kūpināto sieru. Reti kad ir gadījies dzert gaišo alu ar tik piesātinātu un bagātīgu garšu. Arī pārējiem nebija ne vainas.
Nobeigumā tikai viens secinājums – šajā vīna zemē ar alu viss ir kārtībā un drīzumā būs vēl labāk.
Vēl tikai jāpiebilst, ka nevienā darītavā neviens nelika maksāt nevienu santīmu ne par ekskursiju, ne arī par alus nogaršošanu. Mums nelika arī formēt grupu (bijām divatā). Arī šajā ziņā atsevišķiem viesmīlīgajiem un senajām tradīcijām bagātajiem latviešu aldariem būtu ko mācīties, kuri ekskursijām pieprasa gan grupas, gan liek šķirties no pietiekoši daudz naudas.
Tā ka Barselonā esot kaut vai tikai dažas dienas, noteikti ir vērts iegriezties arī kādā mazajā darītavā, lai par katalāņu aliem nepaliktu tikai slikts iespaids, kuru rada Estrella un San Miguel. Ja nav laika pašam braukt uz Glops vai kādu citu Barselonas brūzi, visu nedaudz dārgāk var nopirkt divos alus veikalos – 2D2Dspuma, netālu no Maragall un Congres metro stacijām, kā arī pašā, pašā centrā pie galvenā pasta – La Cerveteca. Pēdējā gan dārgāka nedaudz.