Žurnālam „Kapitāls” (Novembris, raksts „Alus biznesā gaidāmi sarežģīti laiki”) Aldara izpilddirektors Tomass Panteli nupat stāstīja par gaidāmo alus cenu pieaugumu. Labība dārga, plūdi, karstums, tātad jāceļ cena, akurāt kā leģendā par griķiem mazliet agrāk rudenī. Dzelžaina loģika, vai ne? Nolēmu jautājumu apskatīt nedaudz vairāk, bet te ir divi jauki citāti no visādi citādi interesantā raksta.
J. Kā vērtējat situāciju izejmateriālu tirgū un darbaspēka izmaksu attīstību?
A. Izejvielu jomā nākamgad paredzamas vislielākās izmaiņas un izaicinājumi. Gaidāms būtisks alus ražošanas izejvielu cenu pieaugums. Tas varētu būt ap 10–15%.[…] Cenu pieaugumu kompensēsim ar efektivitātes kāpināšanu, ko esam darījuši arī līdz šim.
Vispirms jāatmet ķecerīgās domas par to, ka ne visur bija plūdi un dažviet raža izdevās pat normāla. Tagad rēķināsim. Drīkst labot, bet es jau rēķinu ar pamatīgu uzviju. No 1 kg iesala lielajos brūžos izdzen kādus 5.5 litrus pudelēs pildāma alus. Kilograms iesala maksā ap 25 santīmiem. Patiesībā mazāk, bet pielieku transportu, zudumus utjp. Pierēķinām, ka vajag arī specializēto iesalu 5% apjomā, kurš maksās trakus 40 santīmus kilogramā. Tātad uz 1 pudeli iesals izmaksā akurāt 2,35 santīmus.
Pat salīdzinoši iespaidīgs iesala cenu kāpums par 25% (atgādināšu, intervijā ir tikai 10-15%, bet es rēķinu ar uzviju) nozīmē 0,58 santīmu pieaugumu attiecībā uz izejvielu izmaksām. Cena izaug 2,35 uz 2,92 santīmiem. Nujā, Aldaris it kā nemelo. 0,58 santīmus uz pudeli varētu ietaupīt, kāpinot efektivitāti. Bet intervija jālasa līdz galam. Bla bla bla, bla bla bla. Un lūk:
Izejmateriālu cenu pieaugums nākamgad būs lielākais izaicinājums alus industrijai. Ražotājiem būs ļoti grūts gads. […] augs izmaksas, – un viss liecina, ka celsies arī alus cena, […]
Tātad efektivitāti tomēr nekāpināsim? Tas nekas, es kā alus dzērājs ražotājiem noteikti atļautu pacelt cenu par 1 santīmu uz pudeli (jo jāieskaita arī PVN un lielveikalu nežēlīgais uzcenojums), zinot smago situāciju izejvielu tirgū. Sausums un plūdi tomēr ir nopietna lieta un ražotājs tur nav vainīgs.
Tagad laikam var uzdot retorisku jautājumu – cik daudzas darītavas, uzsākot publiskas runas par dārgo iesalu un morāli sagatavojot patērētājus jaunajām cenām, plāno pacelt cenas tikai par 1 santīmu pudelē? Šeit vietā nav runas par to, ka mūsdienās viss tik dārgs, tik dārgs…Aldaris rakstā saka, ka algas palielināt neplāno, bet apiņu raža šogad, kā zināms, padevusies pavisam normāli. Nav arī gaidāms, ka rūķi pazemē sāks iekasēt paaugstinātu maksu par gruntsūdeņiem.
Gāze, elektrība un degviela arī ir vērā ņemami faktori, bet akcīzes palielinājums degvielai gaidāms tikai 1.janvārī. Elektrībai, iespējams 2011.gada 1.aprīlī. Bet man kaut kā ir aizdomas, ka solītās alus cenas pieaugs vēl ātrāk un tas vairs nepavisam nebūtu loģiski. Kopumā ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs.
Lai iegūtu lielāku apskaidrību, jāskatās ārpus dievzemītes beļģu un skandināvu virzienā. Patiesībā stāstu par cenu kāpumu augustā un septembrī stāstīja visas lielās Eiropas darītavas, bet jau ar citu pietiekoši nozīmīgu niansi. AB-InBev paskaidro, ka alus cenas pašlaik ir par mazām, lai nodrošinātu pietiekoši lielus ienākumus. Jo ekonomikā 2009.gadā bija kritums un alus cenas kritās līdzi. Kritās arī apgrozījums, kurš gan ir nostabilizējies un sāk atkopties. Kaut arī valdes locekļiem badā nav jāmirst, tā visa rezultātā tagad kasē ienāk pārāk maz naudas.
Arī Aldaris Kapitālā pareizi norāda, ka kaut arī šogad sagaidāma 6% apjoma palielināšanās, ienākumu ir mazāk. Pie loga klauvē ziema un pārdotā alus apjomi būs vēl mazāki. Tātad diezgan skaidri var konstatēt, ka izejvielu pieminēšana šeit ir vien tīri formāls pasākums acu aizmālēšanai, uzstādījums ir vienkāršs un praktisks – viss jau it kā labi, bet peļņa varētu būt lielāka gan.
Patiesībā jau tas ir normāli. Alus darītava ir bizness, nevis labdarbības iestāde. Tomēr tā vietā, lai atklāti izteiktos par problēmu (īpaši biznesa žurnālam), ir jāstāsta mītiski stāsti. Īpaši ņemot vērā, ka mātes uzņēmumi ārzemēs jau publiski izteikuši galveno sāpi. Man liekas, ka vēstījums aiz visa šī ir aptuveni šādās noskaņās:
Krīzes laikā samazinājām cenas. Patiesībā jau tas nebija tik ļauni, jo apjomi pieauga – pieaugot šņabja akcīzei, stiprais alus lielajās PET pudelēs pievilināja daļu šo dzērienu cienītāju. Taču pavasarī sākās aktīvs cenu karš starp lielākajām darītavām, kas alus cenas noveda līdz reti zemam līmenim, reizē gan ļaujot mums saglabāt gandrīz nemainīgu tirgus daļu. Tagad rudens klāt un ir skaidrs, ka akcionāri ilgstoši ar tik zemām cenām nebūs mierā, jo viņiem tomēr dividendes gribas. Tāpēc mēs tagad sāksim visiem stāstīt, ka izejvielas dārgas, lai ir vismaz kaut kāds attaisnojums cenas pacelšanai līdz pieņemam līmenim. Domāju, ka arī abas pārējās darītavas ar šādu notikumu gaitu būs apmierinātas, arī viņiem zemās cenas nav pārlieku izdevīgas.
Starp citu, interesanti, ka ASV par gaidāmo lielo brūžu produkcijas cenu kāpumu priecājas mazie brūveri, kuri cenas audzēt neplāno un cer uz jauniem klientiem, jo tiks samazināta cenu starpība starp mazo un lielo darītavu izstrādājumiem. Latvijā nez vai kādam alus dzērājam būtu jāpriecājas, jo es neticu, ka lielo darītavu cenu pieaugumam mazie nesekos* kaut vai plika principa pēc. Tagad tikai cītīgi jāskaita cik reizes tuvāko mēnešu laikā ziņu aģentūru lentās pavīdēs savienojums “‘dārgas izejvielas” un “alus cenas”.
UPD: Piebalgas alus saka, ka cenas nepalielinās.