Kaut arī visai bieži igauņiem, latviešiem un lietuviešiem ir visai maz kopīga, Baltiju kā vienotu tirgu uztver lielie alus koncerni, kuri jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir galvenie alus brūvētāji šajās valstiņās.
Diemžēl leģenda par kaut kādu nacionālu un tradicionālu alu, kurš varētu nākt no šo brūvētāju katliem ir tikai leģenda, kuru uztur nepārtrauktas mārketinga aktivitātes. Tās pat nereti ir labi izdevušās – piemēram, pasākums ar Prāta Vētras Jubalta vectēva kladīti, pēc kurā atrastas receptes it kā tapa Mītavas alus. Visai grūti iedomāties kā šis vectēvs 20. gados varēja tikt klāt mūsdienu alus sastāvdaļām, kuras Cēsu alus pilnībā ieved no ārzemēm. Paņemsim Lāčplēsi – nezinu kāds sakars šim alum varētu būt ar Kauliņtēva leģendāro Lielvārdes brūvējumu, ja tagad visu dāņu uzraudzībā ražo Liepājā pēc vismaz trīskāršas īpašnieku, iekārtu un receptūras maiņas. Cēsu alus, kuru ražo no 1590. gada – jā, tikai nesen mūsu nacionālās saknes nopirka somi, uzcēlām jaunu ražotni, nopirkām jaunas receptes un vispār vismaz puse no aliem visai “dīvainā” kārtā sakrīt ar tikpat vēsturiskā A. Le Coq ražotajiem. Laikam bruņinieki viens otram receptes zaga. Un pudeļu noformējumu arīdzan.
Visā pasaulē alus darītāji parasti tiek dalīti divās grupās – macro breweries (man liekas, ka samērā atbilstošs un latviešu valodā lietots apzīmējums ir lielā alus darītava) un craft breweries (mazā alus darītava). Gan lielajiem, gan mazajiem interesē maksimāla peļņa, savādāk viņi šai pasākumā neiesaistītos. Mazo alus darītāju vidū gan ik pa laikam parādās arī indivīdi, kuri šajā pasākumā saskata lielisku izklaidi, nevis tikai peļņas gūšanu.
Tomēr pēc tam var sākties lielākas atšķirības – mazos, manuprāt, daudz, daudz vairāk ietekmē viņu saražotās produkcijas kvalitāte – brūvēsi negaršīgu un nekvalitatīvu alu – pircēju vairs nebūs ļoti drīz. Mazajiem parasti nav līdzekļu reklāmai, tādēļ viss balstās uz reputāciju un pircēju atsauksmēm, kas veicina nemainīgu labas kvalitātes uzturēšanu.
Lielajiem ir vienkāršāk – milzīgs mārketinga budžets ar kura palīdzību saviem patērētājiem tā var iestāstīt gandrīz jebko. Šo principu uzskatāmi jau gadu desmitiem pierāda Makdonals, Kokakola un citi, kuri neēdamas lietas visai veiksmīgi pārdod kā pārtikas produktus. Prasmīgi izmantoti mārketinga un PR instrumenti noved pie lielākiem ienākumiem, kas savukārt, padara mārketinga budžetu vēl lielāku un tas ienākumus palielina vēl vairāk. Tā viss omulīgi notiek, līdz gandrīz visi pircēji ir šādu monstru varā un kalpībā.
Un ja tā padomā, kādēļ lai lielie alus darītāji darītu augstas kvalitātes izstrādājumus? Nedaudz nesaīsinātu izturēšanas laiku, nedaudz nepiešautu alum kukurūzas “iesalu”? Daudz ātrāks ceļš uz peļņu ir tad, ja tiek ražots kaut ko viduvējs, vienkārši un ātri izbrūvējams un pasniegts kā normālu tai daļai patērētāju, kuri akli uzticas reklamētājam, nevis bakstoties ar mazākām augstas kvalitātes produktu partijām. To lai dara mazie un aizrijas.
Lielie alus darītāji padara alu par vienveidīgu un bezgaršīgu vieglu dzērienu, par alkoholisku limonādi, kura ir laba piedeva čipsiem, skatoties televizoru. Alum ir jābūt ar savu garšu, tam ir jābūt īpatnējam un jābūt gan smagam, gan vieglam, gan muti savelkošā skābumā, gan ar apstulbinošu apiņu devum, gan reibinošu saldumu. Tikai tad alus ir interesants un dzeršanas vērts un, paldies dievam, mazās alus joprojām rūpējas par šīs individuālās garšas saglabāšanu, nevis štancē vienveidīgas suslas.
Būtu muļķīgi arī domāt, ka lielās Baltijas alus darītavas ir kaut kādā veidā pašas izaugušas no mazām ražotnēm par lieliem kombinātiem (ķipa Jānis sākumā ražoja šķūnī, tad maziņā fabriciņā un beigās visi tik ļoti mīlēja Jāņa alu, ka pirka miljoniem litru un Jānis atvēra milzīgu alus kombinātu un nosmulētā ķitelitī joprojām rosās pie kūpošiem alus katliem). Nevienam Baltijas alus ražotājam nav tik necils sākums un diemžēl viss uzreiz sākās ar lielu kombinātu.
Lai izveidotu šādu izmēru ražotnes, kuras visas pēdējo 5-8 gadu laikā ir uzceltas pilnīgi no jauna, 90% gadījumu ārpus vēsturiskajām ēkām, ir nepieciešamas milzīgas investīcijas, kuras var atļauties tikai tie, kuriem jau ir pieejami pietiekoši finansiālie resursi, kurus mūsu bāleliņi nekādi nespēj nodrošināt. To uzskatāmi pierāda tas, ka ārvalstu alus koncerni kontrolē vairāk nekā 75% Baltijas valstu tirgus (Igaunijā ap 95%, Latvijā un Lietuvā ap 70%). Šeit zemāk uzzīmēju nelielu ilustrāciju.
Riņķa laukums ir proporcionāls Baltijas tirgus daļai. Tur gan ir kļūda - Lietuvā mazo darītavu ir krietni vairāk, noteikti vismaz 60-70
Kā jau var redzēt, lielākais Baltijas alus darītāju kantoris ir Carlsberg, kuram pieder katras valsts lielākie aldari un to tirgus daļa katrā no valstīm pārsniedz 40%. Tā būtu vēl lielāka, ja vien Lietuvas konkurences padome nebūtu likusi Carlsberg pārdot tai piederošo Kalnapilis alus darītavu.
Tālāk seko somu Olvi kuriem pieder igauņu A. Le Coq (kurš, iespējams, šogad ir pamanījies apsteigt Saku), latviešu Cēsu Alus un lietuviešu Ragutis. Dāņu Royal Unibrew pieder gan Lāčplēša Alus, gan Līvu alus, kurus jau vismaz gadu ražo vienā ražotnē Liepājā, lietuviešu Tauras un Kalnapilis.
Šī trijotne pārvalda vismaz 70 – 75% Baltijas tirgus (Igaunijā – 95%, Lietuvā 70%) un pārējie sadala atliekas. Nevar teikt, ka šis procents būtu pārāk mazs vai liels – vairākās valstīs lielie koncerni kontrolē vairāk nekā 95-97% tirgus (piemēram, ASV, Spānija, Īrija), citur mazākiem tirgus dalībniekiem ir lielāka ietekme (Vācija, Beļģija).
Secinājums ir viens: nebarojiet lielās alus darītavas ar savu naudu. Viņiem viss ir vienalga. Tad jau labāk pērciet labu ārzemju alu (no mazajām ārzemju darītavām, protams) vai, vēl labāk, no vietējiem mazajiem brūvētājiem – nauda paliks Latvijā, turklāt viņi daudz, daudz lielāku uzmanību pievērš kvalitātei un ir spiesti reaģēt, ja alus paliek pārāk slikts.