Pirms kāda laika uzdūros informācijai par ziemas eilu festivālu Mančesterā un bija skaidrs, ka jābrauc. Nupat esam atgriezušies; visas bildes pie šī raksta ir Artūra.
Ziemas eilu festivālu nez kuro gadu organizē Lielbritānijas tradicionālo eilu apvienība CAMRA, noteikti nozīmīgākā un ietekmīgākā šāda veida organizācija pasaulē. CAMRA popularizē tradicionālo eilu (tam jāsatur raugs un tas nedrīkst būt karbonizēts ar gāzi, pat pildot glāzēs), taču to dara patiesi rūpīgi, neņemot vērā nedz alus ražotāju, nedz alus izplatītāju intereses.
Protams, apmeklējums bez sajūsmas par brangajiem aliem un krogiem, ik pa laikam raisīja pieteikoši negatīvus salīdzinājumus ar situāciju Latvijā, gan krogu, gan alus, gan attieksmes pret klientiem ziņā. Domāju, ka šeit nav ko atkārtot galvenās tēzes par banānu republiku; kamēr krogi un alus darītavas galvenokārt koncentrēsies uz pircēju apkāšanu, nekas daudz nemainīsies.
Uz sienas bija viens no, manuprāt, labākajiem Hemingveja citātiem "An intelligent man is sometimes forced to be drunk to spend time with his fools"
Festivāls bija liels. Traki liels. Tas notika viesnīcas zālē, kura bija viscaur pārpildīta ar dažādas reibuma pakāpes garšotājiem. Interesantas bija arī porcijas – bija iespējama trešdaļpinte, puspinte un pinte. Parasti gan alus pildītāji, prasot pat trešdaļu, pielēja glāzi krietni pāri pusei. Daži desmiti alus darītavu, vairāk nekā 200 alu, no kuriem visi (izņemot ārzemju) – tikai īstie eili no mucām – nepasterizēti, nefilrēti, iepildīti ar pumpjiem, neizmantojot gāzi. Papildus pārdesmit sidri, arī no īstas ābolu sulas taisīti, dažus gan nopirkām, bet garša bija pārāk specifiska, lai spētu izdzert vairāk par dažiem malkiem.
Viena no alus liešanas letēm
Visas mucas rindā smuki dzesējas
No kādiem desmit (iespējams, vairāk) izmēģinātajiem tikai viens alus bija patiesi riebīgs un atšālējies, pārējie vienkārši lieliski. Un nosaukumi ideāli – Critical Mass, Good King Senseless, Wolf in Sheeps Clothing, Stone Faced, Blond Witch u.c.. Kad visu alu garša jau sāka likties vienāda, devāmies prom, vien izdzerot Last Rites (11.0%) uz atvadām, kurš palīdzēja efektīvi likvidēt pēdējās skaidruma paliekas. Bet bija varen labs. Citas dienas gan pasākumu neapmeklējām, jo jutāmies nedaudz apmulsuši baisajā piedāvājumā. Lielajā ļaužu masā arī bija pietiekoši karsts un ne visai ērti, jo visu laiku nācās stāvēt kājās.
Tā vietā pastaigājām pa krogiem, kuri dažās dienās tika nobaudīts blāķis citu alu, pēc maniem aprēķiniem, ap 15. Vienkārši lieliski, bet Wobbly Bob (Grīļīgais Bobs, 6.0%) bija traki labs, tas tika godalgots arī pašā festivālā. Kā vienmēr, lielākajai daļai angļu alu stiprums bija ap 3.6-4.5%, lielākoties gan ap 4.2%, toties reti piesātināta un brīnišķīga garša. Tā jau ir – lielākā māka ir izbrūvēt garšīgus un vieglus alus. Kā esmu konstatējis, tad Latvijā diemžēl to spēj tikai mājas alus darītāji.
Vēl jāpiemin liešana glāzēs. Jāsaka, ka Lielbritānijā bieži redzētā full-pint ir varen patīkama tradīcija. Tas vienkārši nozīmē glāzi pieliet tik tālu, ka alus līst pāri malām. Un nevis divas piles, bet samērā brangā straumē. Nelielo ķēpu (kuru turklāt uzsūc glāzes paliktnis) noteikti atsver doma par to, ka šādā veidā bārmenim/krogum nav iespējams ietaupīt uz klienta rēķina.
Ļoti patīkams brauciens, turklāt visu vēl patīkamāku pēc baisā Latvijas aukstuma darīja konstantā Anglijas virsnulles temperatūra. Un vēl, dažas mazliet izvērstākas domas attiecībā uz atsevišķiem šī brauciena aspektiem parādīsies mazliet vēlāk atsevišķu ierakstu veidā.