Nesaprotu kāpēc vienmēr tā ir, kā kādam ikdienišķam alum pieķeras, tā izrādās, ka viss tik vienkārši un ikdienišķi nemaz nav. Pirms kāda laika veikalā nopirku Grolsch, laikam šo alu nekad nebiju dzēris. Bet, kā vienmēr, visiem mūsdienu lielbrūvētājiem ir interesanta vēsture.
Dzēru no bundžas, nepirku nesamērīgi dārgo pudeli. Vispār arī par bundžu pārmaksāju, tā arī nesapratu šī alus labumu, nespētu atšķirt no tiešajiem konkurentiem.
Grolsch darītava it kā dibināta 1615.gadā holandiešu pilsētā Grollē (Grolsch nozīmē – no Grolles). Viss bija jauki, bizness auga un auga un 19.gs. vidū pienāca tā diena, kad daudzas holandiešu alus rūpnīcas bija spiestas palikt lielas, lai varētu turpināt strādāt ar peļņu. Tika uzcelta jauna un smuka darītava, taču, līdzīgi kā mūsdienās, izrādījās, ka ar lielu rūpnīcu vien nepietiek un bija iebraukts pamatīgās finansiālās auzās.
Slavenais Grolsch pudeles korķis
Grolsch 1897. gadā nopirka De Groen ģimene. Nākamajā gadā viņi izdarīja ko tādu, kas mūsdienās visvairāk saistās ar Grolsch vārdu – sāku alu pildīt pudelēs ar porcelāna korķi. Šis korķa veids, vācu valodā saukts par Bügelverschluss (angliski swing-top), mūsdienu mājbrūvētāju prieks un acuraugs, bija izgudrots jau 1875.gadā, taču Grolsch to izmantoja visu 20.gs. līdz pat mūsdienām, par spīti tam, ka lielākā daļa aldaru pārgāja uz metāla kroņa korķiem, kas industriālajām mašīnām patīk daudz labāk. Mūsdienās šo vecmodīgā, taču ļoti ērto pudeles aizvākojamo, kurš ’pēdējos gados piedzīvo atdzimšanu, nereti pat uzskata par Grolsch izgudrojumu.
Pasaules slavu Grolsch neiekaroja ātri, tikai 20.gs. 70. gados tā bija kļuvusi par ievērojamu Nīderlandes brūvētavu. Īstā pasaules slava nāca vēl pēc divām dekādēm, reizē ar vispārējo globalizāciju, kad 90.gadu sākumā Grolsch nopirka darītavas Vācijā un Lielbritānijā. Izrādījās, ka ar pašu zaļo Grolsch alu iet pavisam labi un daudz palīdzēja līdz ar rūpnīcām nopirktie izplatīšanas kanāli ārzemēs, taču abas vietējās darītavas nācās pēc laika pārdot.
Vispār deviņdesmitie Grolsch pagāja iesaistoties dažādās alus kapitālistu cīņās gan Eiropas rietumos, gan austrumos, nemitīgi stiprinot sava alus popularitāti. Nonāca pat tik tālu, ka 1998. gadā tika atraidīts alus giganta Interbrew piedāvājums pārpirkties, jo Grolsch akcionāri acīmredzami uzskatīja, ka pozicionējoties kā neatkarīgam “premium” alus ražotājam būs izdevīgāk. Protams, tas nevilkās ilgi un jau nepilnus desmit gadus vēlāk nīderlandes alus meistari piederēja amerikāņu SABMiller. Interesanti, ka šajā laikā tas piedzīvoju arī ne visai patīkamu slavu un saaksāja 30 miljonu eiro sodu, kad atklājās, ka Grolsch un citas Nīderlandes darītavas ir vienojušās par cenas noteikšanu; bijušais Grolsch pircējs InBev gan izspruka cauri sveikā, jo nosūdzēja pārējos.
Pašlaik Grolsch iet ļoti labi, gandrīz puse no tā produkcijas ir parastais zaļais Grolsch lāgeris, kuru pārdod dažos desmitos pasaules valstu par stipri pārspīlētām cenām, kaut arī tas garšo identiski desmitiem citu konkurentu produktu.
Avoti: Answers.com, visādas druskas