Teksts: latviešu tautasdziesma Nr.19998-0, bilde:Bostonas publiskā bibliotēka

 Tas jau visiem bez teikšanas ir skaidrs, ka latvieši ir alus dzērāju tauta un alus ir tradicionāls latviešu dzēriens. Nelielas problēmas gan sākas brīdi, kad jāmēģina izdomāt, kas tad ir tieši latviešu alus un kādas īpašības to padara latvisku – vai tikai tautasdziesmās apdziedātais iesala saldumiņš un apinīša rūgtumiņš vai arī tas, ka pati darītava pieder īsti brangam latviešu uzņēmējam. Tajā pat laikā mūsdienu alus brūvētāji latviešu alus deķi velk katrs uz savu pusi līdz pat bezjēdzībai. Pavasarī par šo tēmu ilgi lauzīju galvu līdz nolēmu uztaisīt nelielu aptauju. Problēma izrādījās daudz sarežģītāka nekā gaidīts, izraisot reti saturīgu diskusiju un pašlaik esmu apkopojis rezultātus. 

Tomēr vispirms, plika faktu konstatācija, lai būtu skaidrs kas ir kas. 

Apiņi 

Visas Latvijas alus darītavas izmanto ārpus Latvijas audzētus un apstrādātus apiņus. Pārsvarā no Vācijas un Čehijas. Ir dzirdēti aizbildinājumi, ka Latvijas klimatā apiņi neaug, tomēr tā īsti nav tiesa  – piemēram, Piebalgas darītava apiņus audzēja 90. gados, taču tas nebija komerciāli izdevīgi. Apiņu plantāciju ierīkošana ir ļoti dārgs pasākums, turklāt nevienam ierīkotājam nebūs garantijas, ka kāds arī viņu produkciju iepirks; ir zināms jau iepriekš, ka cena būs augstāka nekā čehu produktiem, kur klimatiskie apstākļi apiņu audzēšanai ir piemērotāki. 

Iesals

Visas Latvijas darītavas, izņemot Tērvetes, izmanto no ārzemēs audzētiem miežiem ārzemēs tapušu iesalu. To  ražo tepat kaimiņos, Lietuvā, kur darbojas trīs lielas iesalnīcas. Kamēr latvieši gadiem ilgi kala grandiozus plānus par iesalnīcas izveidi Talsos un citur Latvijā, beigās, visticamāk, nespējot vienoties par visiem apmierinošu Eiropas naudas izvazāšanas paņēmienu, lietuvieši mierīgi būvējās un tagad apgādā arī citus ar kvalitatīvu Rietumeiropas līmeņa produktu un lielās konkurences dēļ ir stipri apšaubāms, ka šajā tirgū spētu ienākt kāds jauns spēlētājs. Nelielus iesala daudzumus iepērk arī ārpus Lietuvas, taču tie ir specializētie iesali. 

Vienīgi Tērvetes darītava savu iesalu par aptuveni divām trešdaļām nodrošina pati no pašas audzētiem graudiem, bet atlikusī trešdaļa tiek sagatavota Lietuvā, arī izmantojot Latvijā audzētus graudus. Salīdzinoši nesen savu iesalu gatavoja arī citi, piemēram, Brenguļu alus. Šobrīd vairs nē.

Kā nesen man teica kādā pazīstamā mazajā darītavā, visticamāk, lai attaisnotos par to, ka produktam neizmanto Latvijas iesalu, tad iesala gatavošanai neesot nekāda sakara ar alus darīšanu, tā esot palīgnozare un izcelsmes valsts nemaz neesot svarīga. Lai nu tā būtu, ko patērētāji par domā, var redzēt mazliet lejāk.

Ražošanas tehnoloģija 

Alus brūvēšanas tehnoloģijai nav nekāds sakars ar kādām īpašām Latvijas tradīcijām. Jau gadus simts vismaz (ieskaitot cara, Ulmaņa un padomju laikus), visas Latvijas darītavas visu iepērk un iemācās no vāciešiem un čehiem. 

Receptes
 

Alus receptes nemitīgi mainās, mainoties brūvēšanas tehnoloģijai. Nevienai Latvijas alus receptei nepiemīt milzīga unikalitāte, recepšu prototipi gan lielajām, gan mazajām darītavām noskatīti no tiem pašiem čehiem un vāciešiem un reti kura nav pēdējo gadu laikā pamainīta, uzlabojoties iekārtu efektivitātei vai mainoties iesala ražotājiem. Tas ir tikai normāli un nez vai vajadzētu šo aspektu pat īpaši apspriest. 

Aldari
 

Ar Latvijas aldariem ir interesanti. Pašlaik Latvijā šo profesiju vajadzīgajā līmenī apgūt īsti nav iespējams, tādēļ visai daudzi aldari (jeb tehnologi, jo profesiju klasifikatora aldara profesija nav iekļauta) zinības parasti papildina intensīvos vairāku mēnešu kursos ārpus Latvijas, pārsvarā Skandināvijā un Vācijā par darba devēja līdzekļiem, jo bez vismaz 10 000 eiro mācību maksas vien tur nav ko darīt. Protams, ir arī „vecā kaluma” speciālisti, kuri apmāca jaunos, visiem zināms ir kaut vai Kārlis Zālītis. Tomēr ir aspekts par kuru daudz nerunā – ārzemju aldari. Ierīkojot jaunas iekārtas vai iepērkot un pielāgojot receptes, Latvijas speciālistiem palīdz arī ārzemju kolēģi. 

Īpašnieki
 

Trīs Latvijas lielākās darītavas pieder ārvalstu uzņēmumiem. Pārējo alusdarītavu īpašnieki aptuveni atspoguļo Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva proporcijas – daļa pieder latviešiem, daļa krieviem un citu tautību iedzīvotājiem. 

Un tagad var aplūkot zemāk pieejamo aptaujas rezultātu tabulu.
 

Kā var redzēt, izveidojas interesanta aina, daudzi grib lai noteikti alus darīšanas aspekti ir „latviski”, tajā pat laikā pieļaujot milzīgas atkāpes no šīm prasībām attiecībā uz savām iecienītākajām darītavām – latviskāko darītavu tops visai cieši sasaucas ar pavasara alus aptaujas rezultātiem par vienkārši visgaršīgāko alu. Apbrīnojami maz ir tādu aptaujas dalībnieku, kuri godīgi atzīst, ka viņu prasībām atbilstošu darītavu Latvijā nav. Un, protams, trīs lielākās darītavas nav pieminētas gandrīz nemaz, attiecībā uz tām visiem ir skaidrs, ka tās galīgi nav latviskas. 

Uz vispārējo tendenci alus latviskumu saistīt ar alusdarītavas īpašniekiem, norāda arī Edgars Melnis, Kustības par labu alu biedrs – alus cienītājs un mājbrūvētajs: 

Domāju, ka neviens neiedziļinās izejvielu izcelsmē, tradīcijās vai citās alus darīšanas niansēs. Es drīzāk sliecos domāt, ka vaina ir īpašniekos. Zināms, ka lielie milži Aldaris un Cēsu pieder ārzemniekiem un tieši tāpēc, ka viņi ir lieli un nepieder letiņiem viņi ir sliktie… savukārt par mazajām darītavām ir radies iespaids, ka tās ir “mūsējās”. 

Arī garšai noteikti ir kāda loma, jo mazās darītavas tomēr ražo nedaudz atšķirīgāku alu. No otras puses, karstā vasaras dienā man garšo gan Cēsu Mītavas, gan Tērvetes Senču. Ja blakus būtu nolikti abi, es noteikti paņemtu Senču, bet nevis tapēc, ka Mītavas ir sliktāks… es nevaru skaidri atbildēt kāpēc tas tā ir. Bet, ja blakus noliktu Tērvetes Senču un “Tērvetes Mītavas”, tad es laikam gan  izvēlētos Mītavas alu. 

Līdzīgās domās par to, ka visu izsaka tikai īpašnieki, ir arī pazīstamais mājbrūvētājs Jānis Rudzītis: 

Mans viedoklis ir tāds, ka par Latvijas alu var saukties tikai tās alusdarītavas, kuras nepieder starptautiskajiem koncerniem. Tas, ka garšīgs, neko nenozīmē. Man piemēram negaršo Krāslavas un Madonas alus, bet tas ir vairāk Latvijas alus kā jebkurš cits. Mūsdienās pie izejvielu ražošanas biznesa globalizācijas nevarēs izvairīties no importētām izejvielām. No otras puses, piena ražotāji izmanto tikai vietējās izejvielas un tad arī saucas par Latvijas produktiem. Šinī gadījumā alus ražotāji nez kāpēc ir priviliģētākā stāvoklī.  Jautājums sarežģīts. 

Par šo jautājumi iedomājušies arī citi aptaujas dalībnieki, piemēram, norādot, ka lielākais Latvijas saldumu industrijas pārstāvis kakao pupiņas neaudzē Latvijā. Arī cukuru iepērk ārpus Latvijas. Un rozīnes. Un ja tā vēl padomā, uzņēmuma lielākā daļa pieder islandiešu uzņēmējiem. Bet Laimas šokolāde tomēr skaitās latviešu un ar to kā īstenu Latvijas produktu cienā ārzemju paziņas un draugus. 

Lai ritenis nebūtu jāizdomā pilnīgi no jauna, var paskatīties vienīgās Latvijas nacionālās pārtikas shēmas – Zaļās karotītes prasības. Tajās par īpašniekiem nav teikts nekas, bet 75% produkta izejvielu jābūt ražotiem Latvijā. Tieši tāpēc Zaļo karotīti ieguvis gan latviešu Tērvetes alus, gan somiem piederošie Ādažu Čipsi, kuri izmanto Latvijas zemnieku audzētos kartupeļus. Arī citu Eiropas un pasaules lokālās pārtikas shēmu un sistēmu nosacījumos tiek izvirzīta prasība tikai pēc vietējām izejvielām, nevis vietējiem īpašniekiem. 

Attiecībā uz nopelnītās naudas palikšanu Latvijā, tad ārzemnieku kontrolētais ļaunais Aldaris 2010.gadā no 38 miljonu apgrozījuma nomaksāja krietni vairāk nodokļu nekā nacionālais Užavas no 1,33 miljoniem. Abos strādā vietējie darbinieki, abi iepērk izejvielas ārzemēs, abi iepērk pilnīgi visu tehnoloģiju ārpus Latvijas, abus konsultē ārzemju speciālisti un abi maksā nodokļus Latvijā. Atšķirība ir tāda, ka ja parādās peļņa, kura netiek ieguldīta uzņēmuma tālākā attīstībā, tā tiek pārskaitīta nevis akcionāriem ārvalstīs, bet gan tiek vietējiem daļu īpašniekiem.  

Nav arī noliedzams, ka attiecībā uz vietējo alu ir stipri izteikta tieksme uz nacionālpatriotisko sentimentu. Mums ir rupjmaize un īsts alus. Ar rupjmaizi viss it kā kārtībā, ir gan vietējie rudzi, gan vietējie cepēji. Ar atsevišķiem alus aspektiem gan tā pašvakāk un, iespējams, ka tādēļ, ka vietējo izejvielu praktiski nav, jāķeras pie nākamā faktora – īpašnieka, kas ir daudz vieglāk konstatējams, turklāt labi saskan ar populāriem un populistiskiem saukļiem par Latvijas izpārdošanu ārzemniekiem. 

Manuprāt, bez nepamatotajām runām par peļņas aizplūšanu uz ārzemēm, attiecībā uz lielajiem ražotājiem daudz sliktāks ir kas cits – viņi valsti neuzskata par individuālu tirgu, kam nepieciešama īpaša pieeja, bet tam uzspiež savus nosacījumus un savus standarta alus, kuri neatšķiras no simtiem citu, jo individualitāte sagādā tikai liekas izmaksas. Par spīti tam, ka lielās darītavas runā par kaut kādu vēsturi, tradīcijām un citām leģendām, praksē lielie alus ražotāji Baltijas valstīm pieiet kā vienotam reģionam, gandrīz vienādus alus ražojot visās trīs valstīs – labākais piemērs ir Kalnapilis un Līvu/Lāčplēša alus, jābūt īstam detektīvam lai pateiktu kurš no šiem aliem to Liepājā un kurš Klaipēdā. Bet tas pats attiecas uz Cēsīm un Aldari, līdzība starp meitas uzņēmumu produktiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir saskatāma pat cilvēkiem ar lielām redzes problēmām. Šajā gadījumā glābiņš varētu būt mazās darītavas, taču, par nelaimi, tās nevis brūvē nevis īpašu un individuālu alu, bet bieži cenšas atdarināt lielos ražotājus, kuri ar lieljaudas mārketinga palīdzību ietekmē patērētāju gaumi. Man patiešām būtu grūti iedomāties mazo darītavu, kura ražotu kaut ko izteikti atšķirīgu no lielo darītavu tā sauktā ‘premium’ gala (par ekonomiskajiem aliem šeit nav runa). Izņēmumi ir, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Kurš liedz kādam audzēt Latvijas apiņus, ražot Latvijas iesalu, pasmelties 19.gs. recepšu idejas un savu alu pasniegt kā izcili latvisku ar attiecīgu uzcenojumu? Visbiežāk attiecīgais uzcenojums ir tāpat, bet latviskuma acīmredzamajiem trūkumiem var briesmīgi daudz piesieties. 

Noteikti kā labo piemēru gribētos pieminēt Lietuvu, kurā ir ne tikai milzīgs skaits mazo darītavu (vismaz piecas reizes vairāk kā Latvijā), bet arī vēlme daudz lielākā mērā eksperimentēt ar vietējām izejvielām un lokālām receptēm kā rezultātā tiek panākta daudz lielāka galaprodukta daudzveidība. Bet, kā jau minēju, Latvijā ir tikai dažas darītavas, kuru alus atšķiras no vidējā piedāvājuma un, kāds brīnums, pat krīzes apstākļos tām iet traki labi. Nevienam nav noslēpums, ka par krīzi īpaši nesūrojas saldā un par „tradicionālu” uzskatītā miestiņa ražotāji – Brenguļu un Madonas alus, labi iet Valmiermuižai, arī Tērvetei, bet jau vairākus gadus lejupejošas tendences uzrāda Bauskas, Piebalgas, Užavas, LIDO ali, kuri mēģina ielauzties lielo aldaru nišā, it kā paturot mazās darītavas “unikalitāti”, bet čiks vien pagaidām ir iznācis. 

To, ka ar mazajām darītavām nav tik vienkārši, uzskata arī AS “Cēsu Alus” pārdošanas un mārketinga direktors Gustavs Zatlers: 

Nozīme ir lietu uztveršanai ir personīgam pašnovērtējumam. Latvieši kā maza tauta sevi nav pieradusi identificēt ar lielām lietām, tieši tādēļ viss kas ir mazs liekas daudz mīļāks un tuvāks. Šo uztveres niansi veiksmīgi izmanto mazās alus darītavas, afišējot savu rūpnīcu izmērus. Domāju, ka tas ir pārejoši un ja lielie alus darītāji  atradīs individuālu pieeju saviem pircējiem tas mainīsies. 

Otra būtiska nianse ir pircēju zināšanām par konkrēto produktu. Manuprāt, alus lietotāji ļoti maz zina par alus pagatavošanu un tā daudzveidību. Tas nodrošina labu augsni mītiem. Jo mazāk zina pircēji, jo vairāk par noteicošo alus uztverē var kļūt kādu aktīvistu aplami apgalvojumi, piemērs tam ir pēdējie kādas darītavas īpašnieka komentāri Latvijas Avīzei. Latvijas alus mītu aprakstam un atspēkošanai varētu atvēlēt veselu grāmatu. 

Nenoliedzami, interesanti ir tas, ka mazās darītavas patērētājiem bez īpašas reklāmas spējušas iegalvot, ka ražo kaut ko labāku nekā lielās. Sevis identificēšanai kā vietējiem ražotājiem lielās darītavas daudzās pasaules valstīs tērē ļoti daudz naudas un reti kad panāk pietiekamu efektu. Tātad alus cienītāji latvisku alu saista nevis tikai garšu, bet arī kaut kādu mistisku īpašību kopumu, kas piemīt šiem brūžiem, kaut gan atšķirības attiecībā uz tehnoloģijām, izejvielām un receptēm ne vienmēr ir būtiskas. Piemēram, Valmiermuižas alus. Alus ir labs un garšīgs, bet šajā aptaujā tas pārsteidzošā kārtā nosaukts arī kā viens no latviskākajiem aliem. Atgādināšu, ka pašlaik Valmiermuižas darītava izmanto tikai vācu izejvielas, vācu alus darīšanas iekārtas un galvenais aldaris ir vācietis. Aigars Ruņģis, viens no „Valmiermuižas alus” īpašniekiem paskaidro: 

Veidojot alus darītavu, vēlējos, lai “Valmiermuižas alu” izvēlētos gardēži nesteidzīgai baudīšanai. Lai tas būtu alus, ko izvēlētos baudīt kopā ar maltīti restorānā un varētu godam celt galdā visos svētkos, ne tikai Jāņos. Tādēļ uz garšu nolēmām netaupīt. 

Nācās secināt, ka alus darītavu vajadzībām Latvijā apiņus šodien vairs neaudzē, iesalu negatavo un alus meistarus neapmāca. Tādēļ nolēmām izvēlēties vācu iekārtu, iesala un apiņu piegādātājus un galveno aldari, kas spētu garantēt augstāko kvalitāti. Aldara pienākums ir apmācīt latviešu mācekļus, lai spējīgākais no viņiem nākotnē kļūtu par galveno aldari. Mūsu alus recepti gan pilnībā veidojām Latvijā. Vācu aldara piedāvāto alus recepti noraidījām kā mazgaršīgu esam. Vēlējos, lai mūsu gaišais alus būtu ar raksturu – bagātu garšas buķeti, kas atšķirtos no citiem latviešu aliem. 

Manuprāt, īsts latviešu alus ir latvisks savā garā, tiek darīts tikai no četrām klasiskajām alus sastāvdaļām: ūdens, iesals, apiņi un raugs un to latvieši izvēlas baudīšanai, nevis lieldzeršanai. 

Apkopojot dažādos viedokļus, kopumā liekas, ka aptaujātajiem alus dzērājiem tomēr nav īsti skaidrs, kas ir Latvijas alus un pēc kādiem principiem tas būtu jākvalificē, izņemot to, ka Latvijas alus ir tas alus, kas ražots Latvijas teritorijā. Jebko citu man secināt būtu grūti un, jāsaka godīgi, dažādu savstarpēji pretrunīgo viedokļu jūklī esmu apjucis arī es. 

Katrā ziņā, vienmēr pērkot alu vajadzētu apzināties, ka latviskā alus jēdziens ir stiepjams vēl vairāk nekā gumija. Tā vietā vismaz pagaidām ieteiktu vadīties pēc labas garšas un garšas/cenas attiecības, nevis stereotipiskiem uzskatiem un lielākoties pārspīlētiem vai neīstiem nacionālpatriotiskiem argumentiem.

Pašlaik ir nodibināta (gandrīz nodibināta, jo visas formalitātes un procedūras nav pabeigtas) biedrība „Kustība par labu alu”* jeb KUPLA.

Mērķis mums ir viens – kopīgi darboties, lai popularizētu labu alu. Esam secinājuši, ka tradicionālais latviešu dzēriens ir nostādīts tādā kā garlaicīgas strādnieku šķiras dziras lomā. Sabiedrībā diezgan bieži valda maldīgi pieņēmumi un uzskati par alu, kurus nereti veicina paši alus ražotāji un izplatītāji, bet īsteni daudzveidīga un kvalitatīva alus baudīšanas tradīcijas netiek atbalstītas.

Mēs gribam, lai attiecībā uz alu Latvijā valdītu nevis pasakas un izdomājumi, bet iespējami vairāk cilvēku uzzinātu kas ir labs alus, kā pie tā tikt un to no sirds iemīlētu. Lai saprastu, ka alus ir nevis lēts veids kā piedzerties, bet viens no pasaules lieliskākajiem un garšīgākajiem dzērieniem.

Plāni mums ir daudzi un dažādi, plānojam gan nopietnas mācības tiem, kas grib par alu uzzināt vairāk, gan praktisku palīdzību mājbrūvēšanā un izejvielu sagādē, mājas alus sacensības un citus plašākus pasākumus, piemēram, alus degustācijas un pat nelielus festivālus.

Tātad, ja ir interese darboties – vai nu kā atbalstītājam vai pilnvērtīgam biedram, jāmeklē rokā KUPLA (mājaslapa ir šeit, e-pasts ir alus@kupla.lv, var lietot šī raksta komentārus). Aicināti ir gan alus dzērāji, gan brūvētāji. Pagaidām mājas lapa un forums ir izstrādes stadijā (pamata informācija gan ir pieejama), bet viss būs.

Vēl neliela piebilde beigās – attiecībā uz šo blogu, tas noteikti tiks turpināts kā mans privāts projekts. Paudīšu savas domas un viedokļus, bet visas publiskās aktivitātes gan tiks veiktas KUPLA paspārnē.

* Protams, līdzība ar atsevišķiem politiskajiem darboņiem pastāv, bet nedomājam, ka atslēdznieka-buldozera un pirts direktora savienība pastāvēs pārāk ilgi.

Sera Edvīna Landsera 1864.gadā tapusī gleza ar nosaukumu “Cilvēks domā, dievs dara” uzskatāmi ataino tā laika uzskatus par Franklina ekspedīcijas bēdīgo galu.

1852.gadā Admirālim Seram Edvardam Belčeram (Edward Belcher) uzticēja vadīt Franklina glābšanas ekspedīciju. Jāpiebilst, ka viņam neveicās ar burāšanu ledos un bija jāatstāj vairāki kuģi, kā rezultātā viņu tiesāja lauka tiesa (un attaisnoja). Interesanti, ka vēlāk no viena viņa ledos pamestajiem kuģiem, kuru atrada pilnīgi nebojātu – Resolute, vēlāk pagatavoja galdu, kuru aizvien izmanto ASV prezidenti.

Tomēr galvenais šajā stāstā ir tas, ka Belčeram bija līdzi stipri interesants alus. Šajā laikā alus angļu jūrniekiem nebija vienkāršs dzēriens vien, piedzerties daudz ērtāk un efektīvāk varēja no ruma, stiprinātajiem vīniem un veselas virknes citu stiprāku dzērienu, kas vienmēr bija līdzi pieklājīgos apjomos. Angļu jūrasbraucēji alum, bez veselas virknes citu dziedinošu īpašību, piedēvēja tam pašu nozīmīgāko – anti-cingas iedarbību, turklāt šo mītu apgāza tikai 20.gs. sākumā (cingu spēj aizkavēt vien pārāk ilgi diedzēti iesala asni, visi citi efekti ir tikai patīkama sakritība).

Tādēļ uz kuģiem, kuriem bija paredzēts braukt ilgi un tālu ņēma līdzi gan iesala ekstraktu, gan iesala ekstraktu pārstrādātu daudz patīkamākā formā, pievienojot tam apiņus un nedaudz uzraudzējot, gan arī primitīvas brūvēšanas iekārtas, lai alus krājumus varētu atjaunot tieši uz kuģa klāja.

Zinot to, ka glābšanas ekspedīcija būs ilga, bez alus iztikt nebija iespējams, tādēļ karalienes Viktorijas uzdevumā slavenā Allsopp’s brūvētava, viena no šajā laikā pasaules ietekmīgākajām un lielākajām darītavām, izgatavoja Arktisko eilu. Tas bija Baltijas Porterim līdzīgs dzēriens (šajā laikā šī alus eksports uz Krieviju gan vairs nebija nozīmīgs, bet Baltijas Portera darināšanas tradīcijas vēl bija dzīvas), līdzīgs pašiem stiprākajiem un saldākajiem šī alus tipa pārstāvjiem, mūsdienās rēķina, ka tam bija ap 12% alkohola.

Belčera ekspedīcijas laikā Allsopp’s Arktikas alus tika ļoti augstu novērtēts, īpaši attiecībā uz to, ka šķidrums pudelēs sasala tikai -11 grādos un pēc atkušanas garšas īpašības nebija mainījušās. Jau šajā laikā daža laba pudele kā liela vērtība tika saglabāta nākamībai.

19.gs. Arktikas alus tika brūvēts vēl divas reizes britu polāro ekspedīciju vajadzībām – 1857. un 1875.gados, abas reizes izpelnoties ļoti augstus vērtējumus gan no polārpētnieku, gan alus cienītāju puses. Vairāk Arktikas eils ražots netika, taču Allsopp’s darītavas pēcnācēji Ind Coope (tagad Carlsberg-Tetley) 1934.gadā atjaunoja šo nosaukumu vienam no stiprajiem aliem, kas gan bija vājāks un savādāks nekā oriģināli.

Jau 20.gs. sākumā dažas palikušās Arktikas alus pudeles maksāja ļoti lielu naudu. Un pavisam negaidīti pirms gada eBay parādījās viena 1852.gadā brūvētā alus pudele. Pilna, aizkorķēta, aizzīmogota un ar autentisku pavadvēstuli.

Pievienotajā zīmītē teikts:

Šo eils tika brūvēts un pudeļots Anglijā īpaši Keina ekspedīcijai 1852.gadā, lai meklētu Seru Džonu Franklinu. Daļa krājumu tika noglabāta Arktikā un vēlāk nonāca atpakaļ Anglijā, kur to nopirka Allsopps, no kura daļu ieguva tiesnesis misters Fenels.

Šo pudeli man iedeva misters Fenels 1919.gada 13.maijā. Ja es no šīs sausās pasaules (kas tāda, iespējams kļūs līdz tam laikam) atvadītos pirms tās satura izdzeršanas, lai mans dēls un piederīgie veic šo pienākumu pirms manām bērēm (ja vien viņiem ir laiks) un lai tiem pienākas manas tiesības šajā jomā – izņemot, ja tas nav aizliegts. Pēdējā gadījumā minētie pārstāvji, kuri ir pietiekoši izglītoti likumos, lai norāda [nesalasāms].

Divas šo eilu pudeles bija goda viesi banketā par godu Šekltonam un Pīrijam Bostonā pirms dažiem gadiem (1907/1908). Šo viesu skeleti tika saglabāti kā atmiņas par Seru Džonu Frenklinu. (Noderīgs padoms attiecībā uz gara [angliski - arī spirta] “atstāto čaulu”).

Parakstījies: Pērsijs G. Bolsters (Percy G. Bolster).

Un šeit atkal paliek interesanti, jo šīs pudeles pārdošana ir ievērojams eBay kuriozs. Pirmais pārdevējs ne tikai ievietoja necilu pudeles aprakstu, bet, kas bija daudz svarīgāk, sajauca alus darītāja nosaukumu (Allsopp’s vietā Allsop’s), tādēļ izsole neizpelnījās praktiski nekādu uzmanību un pudele tika pārdota par nieka 304 dolāriem (sākuma cena – 299 USD). Jaunais pārdevējs gan visu izdarīja pareizi, pievienojot attiecīgu aprakstu un nekavējoties pudeli no jauna mēģināja pārdot eBay. Pēdējā Arctic Ale pudele būtu kļuvusi par visu laiku dārgāko alu, ja vien anonīmais solītājs, kurš uzvarēja izsolē solot maksāt 503 000 dolāru, būtu šo summu arī samaksājis.

Kaut arī pusmiljonu par šo alu nesagaidīt, izsolē piedalījās arī nopietni solītāji, kuri pārtrauca solīt pēc 78 000 USD sasniegšanas. Tam visam var pieskaitīt pietiekoši lielo publicitāti, tādēļ nav šaubu, ka tumšajam un grādīgajam šķidrumam joprojām ir visas iespējas kļūt par pasaules dārgāko alu. Laikam nav jāpiebilst, ka pirmais pārdevējs nav īpaši priecīgs.

Avoti: Vikipēdija, Zythofile, Arctic Alchemy

Nupat man atveda divus poļu porterus. Vienu ražojis Heineken, otru Carlsberg, respektīvi Okocīm un Žywiec. Neko īpašu no tiem negaidīju, bet izrādījās, ka abi ir vienkārši lieliski, kā jau tam vajadzētu būt.

Okocīm Porter (8,10%) ir ļoti tumšs dzēriens ar tumši brūnām putām. Smarža nedaudz skābena, sabijos jau, ka nebūs labs. Bet nekā, garša ir nedaudz saldeni grauzdēta, viegli apiņi, kā arī jūtams nedaudz alkohols, kas gan uzreiz pazūd. Alus ir biezs un krēmīgs un rada patīkamu siltuma sajūtu. Varētu būt dievīgi aukstā ziemā pie krāsns vai kamīna. Bet arī karstā vasarā labi iet iekšā, pat pārāk labi.

Žywiec Porter (9,50%) ir vēl stiprāks un nedaudz savādāks. Ne tikai smarža ir laba-  viegls tumšais iesals ar saldu medu, bet arī garša neliek vilties – reti patīkams dedzināts iesals ar izteikti rūgtu un lēni izžūstošu nobeigumu. Pie tam, neraksturīgi šādam alum, garšā nemaz nav iespējams sajust alkoholu, bet pēc sajūtām ir skaidrs, ka vēl pāris pudeles un garšošana nemaz tik labi nebeigtos.

Kopsavilkumā Žywiec variants man laikam patika vislabāk, bet arī no Okocīm pie izdevības neatteiktos. Tiešām pārsteidzoši, īpaši ņemot vērā tās draņķības, kuras šīs darītavas izlaiž gaišā alus veidā.

Katrā ziņā, iesaku ikvienam, kurš brauc cauri Polijai. Minētos alus var nopirkt jebkurā normālā poļu supermārketā un ja parastie gaišie tur sastopamie ali reti kad būs kas īpašs, tad šo un citu darītavu Porteri noteikti sagādās patīkamus brīžus.

* izņemot Čehiju

Viss atrodamas sadaļā Mājas alus, kas nupat ir pievienota. Varu gan arī pavēstīt, ka šis ir tikai iesākums interesantiem mājas alus un cita veida laba alus cildināšanas pasākumiem, kas šajā rudenī tiks laisti tautās.

Sākums strīdiem meklējams pavisam senos Čehijā, kad tur sāka brūvēt alu. To darināja arī Čehijas dienvidos – Čehu Budejovicē un, kā jau zināms, vāciski šo vietu sauc par Budweis. 1795.gadā šajā pilsētā tika atklāta pirmā darītava, kura izmantoja pilsētas nosaukumu savā vārdā – Bürgerliches Brauhaus Budweis (Budejovices pilsoņu brūvētava) un tā piederēja pilsētas vācu tautības uzņēmējiem. Alus kļuva samērā populārs, to izplatīja aizvien tālāk un pat uzsāka eksportu uz ASV. Zīmīgi, ka eksports uz šo valsti sākās 1875.gadā. Vēlāk darītavas  nosaukums tika mainīts uz iespaidīgo Die Budweiser Bräuberechtigten – Bürgerliches Bräuhaus-Gegründet 1795 – Budweis un brūzis ieguva tiesības kļūt par Virtenbergas galma alus piegādātāju.

Tai pat laikā otrā Atlantijas okeāna pusē ļoti zīmīgajā 1875.gadā amerikāņu brūveris Ādolfs Bušs (viens no darītavas Anheuser – Bush īpašniekiem) ASV sāka pārdot alu ar nosaukumu „Budweiser”. Vēlāk stāstīja, ka nosaukums radies vācu emigranta Buša Eiropas senču iedvesmots, taču ir ļoti iespējams, ka nejauši sanāca noskatīties no kāda čehu alus. Protams, tikpat labi pietiekoši labi zināmo Budweiser vārdu vienkārši aizņēmās, lai piešķirtu produktam eiropeisku un tradicionālu sajūtu, jo amerikāņi alus jomā vairāk uzticējās Eiropas izstrādājumiem. Katrā ziņā, nosaukumu un preču zīmju aizņemšanās tajā laikā (līdzīgi kā mūsdienās) bija pietiekoši normāls un pieņemams paņēmiens, galu galā, arī slavenais Vīnes lāgeru izstrādātājs Antons Drehers zaga raugu angļu darītavās ar sava tieši šim nolūkam izdobta spieķa palīdzību.

Kaut arī šajā laikā preču zīmju aizsardzība vēl neeksistēja, pietiekoši svarīgi ir tas, ka līdzko šāds pakalpojums kļuva pieejams, amerikāņu Budweiser preču zīme tika reģistrēta. To gan neizdarīja pats Anheuser-Bush, bet gan alus vairumtirgotājs, kurš vēlāk šīs tiesības tālāk nodeva alus ražotājiem.

Tikmēr Austroungārijā uz 19.gadsimta beigām, tāpat kā citās Eiropas impērijās, pamazām uzplauka mazo tautu nacionālisms. Čehiem no Čehu Budejovices (piemēram, 1880.gadā tur dzīvo aptuveni 11 tūkstoši vāciešu un tikpat daudz čehu) diez ko nepatika vācu kundzība, īpaši jau nacionālā dzēriena jomā un viņi 1895.gadā nodibināja savu darītavu, kuru nosauca par Budějovický Budvar. Un arī viņiem ar alus pārdošanu negāja slikti, vienīgi ārpus Bohēmijas netika izmantots Budvar, bet gan Budweiser vārds.

Budweiser Budvar reklāmas kartiņa no divdesmitajiem gadiem. Avots: Budvar

1900. gads atnesa nevis pasaules galu, kuru, atbilstoši dažādiem uzticamiem pareģojumiem gaidīja daļa progresīvās cilvēces, bet gan kaut ko daudz interesantāku – globalizāciju. Tā kā Čehu Budejovices darītavām ar brūvēšanu gāja ļoti veiksmīgi, bija skaidrs, ka tirgus jāiekaro arī otrpus okeānam. Un tad sākās nepatīkams sajukums. Precīzāk, par sajukumu tā īsteni uztraucās tikai amerikāņi, jo eiropiešiem, kuri pārzināja vācu valodu, gluži normāla likās prakse alu no Budejovices saukt par Budweiser un nepiešķirt tam nekādu vērību – galu galā pasaulē tajā laikā jau eksistēja simtiem Pilzenes, Minhenes, Dortmundes, Vīnes un citu pilsētu ali. Diemžēl amerikāņi tā gluži nedomāja un pamatojoties uz savas preču zīmes agrāku reģistrāciju, 1907.gadā lika pamatus pirmajiem tiesu darbiem, kuri patiesus apgriezienus gan uzņēma tikai daudzus gadus vēlāk.

Šajā laikā ietekmīgāki bija čehi, abas Budweiser darītavas bija lielākas un Anheuser-Bush darītavai bija pietiekošas bažas, ka tās vietējo Budweiser vienkārši izstums no tirgus. Bez vēršanās tiesā tika izmantota arī politiskā ietekme un dažu gadu laikā panākta amerikāņiem labvēlīga trīspusēja vienošanās – amerikāņu brūzis Budweiser nosaukumu izmantos ASV un Kanādā, bet čehu darītāji  Eiropā. Čehu alus Amerikā gan palika, bet jau ar citu nosaukumu, piemēram, Bürgerliches Brauhaus Budweis izmantoja Samson un Crystal.

Eiropiešu pozīcijas krietni novājināja Pirmais pasaules karš  un šajā laikā nevienam nebija laika pievērsties preču zīmju aizsardzības problemātikai. Abas čehu darītavas tika arī nacionalizētas. Interesanti, ka pēc 1918.gada Čehijā vairs īsti nebija iespējams pārdot alu ar vācisku nosaukumu, tādēļ Bürgerliches Brauhaus Budweis alus, līdzīgi kā ASV tirgū, kļuva par Samson un Crystal. Pēc otrā pasaules kara, īpaši jau atceroties vāciešu izraidīšanu no pavisam netālās Sudetijas 1945.gadā, arī pats alus darītavas nosaukums kļuva īsteni čehisks – První českobudějovický pivovar (Pirmā Čehu Budejovices alus darītava), vēlāk tam piekabināja arī Samsona vārdu. Visu reorganizāciju laikā šīs alus darītava tika krietni nolaista, vairāk neizmantoja Budweiser preču zīmi un tā arī nekad vairs nespēja pat tuvināties Budějovický Budvar daudz lielākajiem apjomiem un ietekmei.

Kamēr Eiropā dziedēja kara rētas un atjaunoja izpostītās darītavas , tikmēr Anheuser-Bush lēnām kļuva par ASV lielāko alus ražotāju ar aizvien pieaugošu tirgus daļu. Īpaši lielus apgriezienus tas uzņēma pēc sausā likuma atcelšanas un sekmīgi izspieda vietējos mazos alus darītājus, deviņdesmitajos gados kontrolējot jau vairāk nekā pusi ASV tirgus. Tā nozīmīgākais alus joprojām saucās Budweiser. Tagad jau apgrozījums bija mērāms miljardos dolāru, kļuva skaidrs, ka ar vietējo tirgu bija par maz un 80.gadu vidū Anheuser-Bush plānoja uzsākt sava produkta pārdošanu Eiropā ar vērienu.

Interesanta pieeja reklāmai ASV 60.gados. Savs alus nēģeriem, savs baltajiem.

Arī Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas aldari nesnauda un sešdesmitajos gados uz Budějovický Budvar bāzes tika dibināta kompānija, kura reģistrēja preču zīmi Budweiser Budvar un  sāka nopietnas aktivitātes Eiropas kapitālistu valstīs. Arī brālīgajiem čehu komunistiem valūta vienmēr bija ļoti vajadzīga. Saskaņā ar agrākajām vienošanām un vēsturiskajām tradīcijām, tiesības uz Budweiser vārdu Eiropā nosacīti piederēja čehiem. Īpaši svarīgi tas bija Rietumeiropas valstīs, kurās dzīvo salīdzinoši bagātāki un vienmēr pēc alus izslāpuši patērētāji, piemēram, Vācijā un Lielbritānijā.

Amerikāņiem ar Eiropas tirgus iekarojumiem neveicās galīgi nemaz, turklāt čehu darītava, kaut arī vismaz 200 reižu mazāka par amerikāņu, atteica jebkuriem pārpirkšanas mēģinājumiem un tirgus pārdalīšanas priekšlikumiem. To gluži vienkārši pārpirkt arī nevarēja, jo pēc komunisma sabrukšanas Budějovický Budvar nekad nav tikusi privatizēta un pret jebkuriem darījumiem, jo īpaši ar amerikāņiem, nikni iestājās daudz vietējo pilsoņu, kuri uzskatīja, ka tādējādi cietīs alus kvalitāte.

Tad nu iesākās monumentālu tiesu darbu virkne. Deviņdesmito gadu sākumā Anheuser-Bush iesūdzēja tiesā Budějovický Budvar visās Eiropās valstīs (arī Latvijā šādi tiesu darbi ir notikuši) un daudz kur citur pasaulē. Dažās valstīs Budweiser vārdu piešķīra amerikāņiem, bet Eiropā lielākoties tā pienācās čehiem. Visinteresantākā situācija ir Lielbritānijā, kur zem Budweiser vārda drīkst tirgot abus divus.

Tikai daži no Budweiser alusdarītāju zīmolu variantiem. Eksistē vēl desmitiem citiem, tai skaitā hieroglifu versijas.

Kā Lielbritānijā vēl pirms dažiem gadiem, akurāt uz Budweiser tiesāšanās simtgadi 2007.gadā, slaveni izteicās Lords-tiesnesis Džeikobs:

daudziem juristiem un viņu ģimenēm daudzās vietās jābūt pateicīgiem, ka šīs abas puses acīmredzami nevar, reizi par visām reizēm, vienoties par visā pasaulē spēkā esošu izlīgumu.

Pašlaik tiek uzskatīts, ka visā pasaulē notiek aptuveni 40 aktīvi tiesas procesi visu instanču tiesās ar mainīgām sekmēm, protams, jāatzīmē, ka gandrīz visos gadījumos prasību ceļ amerikāņu puse. Tikmēr visām iesaistītajām darītavām ir virkne dažādu preču zīmju, kuras tās izmanto atkarībā no tiesu lēmumiem attiecīgajās teritorijās.

Pirms pavisam neilga laika arī Eiropas Tiesa pieņēma lēmumu, kas aizliedza beļģu AB-InBev (kuri iegādājās Anheuser-Bush) visā ES teritorijā reģistrēt amerikāņu Budweiser preču zīmi, tādējādi varētu uzskatīt, ka šajā gadījumā uzvarēja čehi.

Protams, interesantākais vēl tikai sekos, jo ekonomiskās krīzes rezultātā Čehijas valdība ir apstiprinājusi, ka Budějovický Budvar tiks nodots privatizācijai, taču nevis tiks izpārdots pa sīkumiem, bet gan nodots vienam „stratēģiskajam partnerim”. AB-InBev uz visiem jautājumiem par šo tēmu atbild izvairīgi, jo kaut arī Budvar pirkšana atrisinātu ļoti daudzas juridiskās problēmas, šim alus konglomerātam ir nopietnas finanšu raizes un pirms dažiem gadiem, pārdodot Staropramen, tas Čehijas tirgu jau atstāja.

Tikmēr attiecībā uz personīgo attieksmi, pats neesmu pārliecināts, kuru alu izvēlētos. Visus ražo lielas fabrikas un visi garšo aptuveni vienādi. Varbūt tomēr čehu, eiropeiskā nacionālpatriotisma vadīts.

Galvenie rakstā izmantotie avoti:

• Eiropas Tiesas spriedums lietā C-214/09 P
• Ar šo tematu saistītie raksti Vikipēdijā
• Guardian raksts “Companies in court again over right to Budweiser name”
• Budweiser Case study u.c.

Vispirms jau tas, ka lepni varam teikt, ka pirmo reizi Latvijā notika mājas alus sacensības (tikpat ievērības cienīgs ir tas, ka pasākumā pirmo reizi pilnībā iztikām bez veikalu alus). Ideju aizņēmāmies no amerikāņu mājas alus klubiem, kuri tādas rīko traki regulāri. Galvenais gan ir nevis medaļas, bet gan objektīva kritika no citu puses, kas palīdz novērtēt alus garšu, turklāt līdzi kritikai nāk padomi attiecībā uz uzlabojumiem.

Daži no sacensību aliem. Kopā tādu bija 12, pārsvarā gaišie eili.

Šis sacensībās nepiedalījās

Čehijā ir alus vannas. Mums tik tālu nebija jābrauc, atlika vienīgi mēģināt ieliet pudelē Jāņa pilzenieku.

Pie reizes arī vārījām alu ar pamatīgu rudzu iesala piedevu, kurš gan ik pa laikam diskusiju karstumā tika aizmirsts, tādēļ tapa diezgan ilgi, vismaz stundas deviņas vai desmit. Nu nekas, jau senie latvieši zināja – kas lēni nāk, tas labi nāk. Principā jau vēlreiz tika pārbaudīta pamatpatiesība – dzeršana un alus brūvēšana ir divas nesavienojamas lietas.

Kamēr mērcējās miežu iesals, rudzu iesals tika samaisīts mitrā masā, no tā uztaisīts plācenis, kas ielikts krāsnī kādu laiku pacepties.

Kamēr degustējām, plācenis bija sacepies brangi, tādēļ nedaudz nācās izmantot cirvi

Nepagāja ne pāris stunda, kad priecīgi sāka tecēt misa

Alus katliņš vārījās līdz naktij. Traki labi savārījās.

Katrā gadījumā, progress kopš pirmā pasākuma ir milzīgs, īpaši jau alus kvalitātes ziņā un domāju, ka visi dalībnieki tam piekritīs.

Sacensībās uzvarēja Andis, kuram sekoja Mārtiņš. Pilnus rezultātus var paskatīties šeit (pdf). Visiem turpmākajiem potenciālajiem dalībniekiem iesaku aktīvi sekot līdzi visam, uzdot jautājumus un diskutēt, tad arī nebūs iespējams neko interesantu palaist garām.

Ja pat bērni spēlējas arī ar misas dzesinātāju, skaidrs, ka mājās ir traki daudz laba alus.

Pie cienījamām gastronomiskās tradīcijām Francijā pieskaita ne tikai vīnu, bet arī alu, īpaši jau Francijas ziemeļos, protams, ārzemēs šos alus aizēno dienvidu vīni un ziemeļu sidrs. Ar Reflets de France zīmolu samērā zināmā darītava Brasserie Duyck no beļģu pierobežas brūvē Francijas un Beļģijas franču daļas tradicionālo Saison jeb vienkārši lauku eilu. Lauku franču/beļģu gaumē, protams.

Kad dzīvoju Francijā, ik pa laikam šo nopirku, jo cenas/kvalitātes attiecība likās samērā patīkama. Interesanti, ka to jau vismaz gadu vai vairāk var nopirkt arī Latvijā – Sky lielveikalos. Kā jau visi Sky produkti, arī šis ievērojami pārcenots, tādēļ pagājušā nedēļā nopriecājos, kad sešpaka no 4,89 bija nocenota par vairāk nekā latu. Diemžēl vienu alu atsevišķi nopirkt nevar, tikai sešpakās (un pudelītes ir 0,33l).

Pats alus ir traki labs. Viegli saldens iesals ar nedaudz jūtamu raugu, garša līdzīga, patīkams un nedaudz pikants raugs, smuki nobalansēts un pēc citrusaugļiem viegli garšojošs iesals. Par spīti saviem 6% alkohola, liekas viegls un gaisīgs, īsteni labs vasaras alus. Domāju, ka viens no kvalitatīvākajiem Latvijas veikalos pašlaik nopērkamajiem ārzemju aliem.

Noteikti iesaku pamēģināt, īpaši jau kamēr lētāks.

AIDAblu visā savā godībā. Avots: AIDA Cruises

Viss notiek uz AIDAblu, jaunākā no AIDA kuģiem, kas ūdenī nolaists šī gada sākumā. Šim kruīzu kuģim, protams, piemīt veselu virkni dažādu rādītāju, kas ir vislielākie/augstākie pasaulē, bet tas nav īsti svarīgi.

Aldaris pie fermentācijas tvertnēm. Avots: Cruise News Daily

Par alus brūvēšanu uz kuģa rūpējas salīdzinoši nelielā Hövels alusdarītava no Dortmundes, kura brūvē tikai lāgerus. AIDAblu darītavas jauda ir ap 180 000 litriem alus gadā, kopējais fermentācijas tvertņu tilpums ir 13 000 litru.

Manuprāt, varētu būt samērā patīkami šādā braucienā dzert svaigu alu.

Avoti: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Alus darītāju savienība

Izskatās, ka tagad daudz lielākas svārstības, īpaši jau uz Jāņiem, kad alu ražo un pārdod divas reizes vairāk kā februārī.

Liekas, ka atšķirības galvenokārt tādēļ, ka pirms 70 gadiem alum bija samērā konstants pircēju loks no pārtikušākā gala. Tajā laikā alus vidējais patēriņš uz cilvēku gadā bija aptuveni 10 reizes mazāks nekā tagad (ap 6,5 litri pret 65-70), domājams, galvenokārt alus mežonīgās dārdzības dēļ – vienreiz jau rakstīju, ka pudele alus 30.gados ap 2 ls mūsdienu naudā maksāja. Interesanti ka tukšā pudele vien sanāktu ap 40-50 santīmiem mūsu naudas.