Pie alus plaukta uzreiz bija redzams, ka ar vietējiem aliem ir ļoti, ļoti slikti. Plauktos bija tonnām visa veidu Carlsberg un Heineken vismaz piecu veidu tilpumos un kaut kādi beļģu un vācu ali. Tie ar smukajām etiķetēm, foliju ap pudeles kakliņu un briesmīgi neizteiksmīgo garšu. Tādēļ kā vienīgo vietējo pārstāvi, kuram tika tas gods ceļot man līdzi un Latviju, izvēlējos to alu, kas bija pudelē ar atvāžamo korķi un cerēju izvilkt laimīgo lozi. Turklāt alus saucās Gambrinus, kā vēlāk izrādījās, viens no kādiem desmit vai vairāk pasaulē pašlaik brūvētajiem aliem ar Gambrinus nosaukumu. Pie reizes gribējās noskaidrot vai šis ir labāks par tāda paša nosaukuma Aldara alu vai nē. Vai Luksmeburgas alus dievs ir stiprāks par latviešu vai nē.

Battin Gambrinus (5,2%) ir dzeltens, tam milzu putas, kas ātri sakrītas, karbonizācija, kas ātri beidzas. Droši vien pēc šī ievada nav jāstāsta, ka smarža ir nekāda un garša gandrīz nekāda. Vienīgo pozitīvo garšas īpašību, kura jāmeklē gandrīz ar mikroskopu  - patīkamu rūgtumiņu malka sākumā,  pa nullēm izlīdzina, nē, krietni zem tās padzen nedaudz pretīga dārzeņu pēcgarša, kas tā vien mudina izdert glāzi ūdens pēc šīs glāzes alus.

Pavisam noteikti nav labāks par Dižo Gambrinus. Tur vēl būtu ļoti ilgs un tāls ceļš ejams.

Agrāk bija pazīstamas konfektes ar dažu pilienu konjaka, liķiera vai ruma iepildijumu. Tagad konditorejās un dažos citos veikalos parādījušās bļodiņu veidīgas konfektes no šokolādes, ar spirta pildījumu, kuras pārdod par 10 sant.* gabalā. Stāsta, ja 5—6 tādas, konfektes noēdot, tad ēdējs sajūtot jau krietnu reiboni, bet ja noēdot vēl vairāk, tad esot galīgi apreibis. Šīs slavenās” konfektes piegādājot akc. sab. “Union”, Riga. Sevišķi tad, kad visi reibinošu dzērienu veikali ir slēgti, šīs “Union” pildītās šokolādes konfektes konditorejās lielā mērā pieprasot. Ievērojot to, ka galvenie konfekšu patērētāji ir bērni, mūsu jaunatne, kurus jau no mazām dienām ar tādā kārtā saģiftētām konfektēm pieradina pie alkohola, būtu vēlams, ka žūpibas apkarošanas likumā kādu pantiņu attiecinātu arī uz šo bīstamo parādību.

Kārtējais variants, kas parāda, cik daudzos veidos šādi aizliegumi tiek apieti un cik komplicētus likumus ir spiesti veidot, lai varētu izveidot tik sarežģītu daudzpakāpju aizliegumu sistēmu, ka beigās neviens neko nesaprot.

—

* domāju, ka mūsdienu naudā tas varēja būt nedaudz virs 40 santīmiem gabalā.

Zischke Kellerbier Original (4,8%) ir gaiši dzeltens un mālains, galīgi neko neredz cauru. Smaržā viegls iesals, svaigs un jauks raugs. Biezās putas lēnām, lēnām nosēžas, atstājot uz glāzes sieniņām smalkas mežģīnes.

Garšā iesalu gandrīz nejūt, dominē tikai garšīgs raugs un rūgti apiņi, kas komplektā ar izteikto karbonizāciju stipri kņudina muti. Manuprāt, Kellerbier tik traka uzgāzēšana gan nepiestāv, bez tās alus būtu daudz baudāmāks.

Zischke Kellerbier Dunkel (5,4%) ir sarkanbrūns ar bagātīgām un netīri baltām putām, tik blīvām, ka tās šķietami varētu griezt ar nazi. Smaržā jūtams karameļiesals, bet ne visai izteikts.

Garšā ir patumšs karameļiesals, bet saldumu nejūt, tas lieliski sabalansēts ar viegli rūgtiem apiņiem. Diemžēl liekas, ka pretstatā daudziem citiem aliem, šī tumšā alus garša liekas ievērojami neizteiksmīgāka par gaišo.

Kopumā, gaišo nopirktu vēl, bet tumšo gan vairs nē.

http://www.youtube.com/watch?v=PSRA7k_qEKA

Patiesībā jau neko drausmīgi revolucionāru neparāda. Tikai to, ka masveidā gatavotie lāgeri viens no otra neatšķiras, tādēļ lielo aldaru apgalvojums, ka viņi savu pircēju maciņus iekaro ar atšķirīgo garšu ir tikai fantāzija. Ir pat dzirdēts, ka pašmāju alus darītavu pārstāvji kā labu piemēru norāda to, ka aklajā degustācijā viņu alu neatšķiras no citu alus darītavu aliem. Esmu patiešām pārliecināts, ka viņi nemelo.

Viss jau it kā cilvēciski saprotams, tomēr aizraujoši un nedaudz smieklīgi. Ka pat mārketinga drektors nespēj ne sakarīgi aprakstīt to, kā viņu alus atšķiras no citiem, ne garantēt to, ka sava unikālā alus garšu atšķirs no citiem mazā aklajā degustācijā.

Rīga – Lāčplēša alus. Lāčplēša alus darītavas pirmsākums ir 1948.gadā Lielvārdē dibinātais leģendārais kolhozs Lāčplēsis, kur pirmo reizi alus tika darīts tā paša gada Līgo svētkos.

Lepnā Rīgas darītava, kas alu ražo Lietuvā/Liepājā un kurai nav nekāda sakara ar kādreizējā kolhozā “Lāčplēsis” darīto alu, izņemot nosaukumu.