Mājās, papētot internetu, izrādījās, ka mazajiem 0,33 aliem tikai nosaukums ir savādāks. Iekšā tas pats alus, kas puslitra pudelēs. Piemēram, Tannen Zäpfle = Pils. Un es jau biju sapriecājies, ka man ir pieci dažādi ali. Izrādās, tikai trīs.

Pa kreisi ir Rothaus alus etiķete 1956. gadā, pa labi - tagad. Izrādās, ka vietējiem raksturīgā lakatā tērpta dāma uz tās bijusi jau sen, mūsdienās tikai liekās detaļas novāktas.

Pils (5,1%) ir caurspīdīgs un pavisam gaiši dzeltens ar biezām putām. Vācu pilzeniekam tipiska zāļaina un samērā rūgtena apiņu garša, arī pēcgaršā liegans, bet izteikts rūgtums. Kopumā ļoti, ļoti pieklājīgs. Pavisam viegls un tīrs, nejūt nekādas nepatīkamas piegaršas un piejaukumus.

Märzen Export (5,6%), šķiet, ir darītavas pats populārākais alus. Pagalam izskatīgs, gaiši oranžā krāsā. Ar lieganu un viegli iesaldenu iesala smaržu un garšu un pavisam mazu, bet iederīgu zāļainu apiņu piesitienu beigās. Paviegls, bet ļoti garšīgs martalus. Tāds, kādiem šiem aliem jābūt, lai ietu iekšā iet viens pēc otra. Mazliet pardomājot, viens no labākajiem jebkad dzertajiem šāda veida brūvējumiem.

Hefe Weizen (5,4%) ir ārkārtīgi smuks (nav bildē redzams). Koši oranžs ar biezām un augstām putām līdz pat glāzes malai un nemaz netaisās noplakt. Garšā kvieši, neliela maizes piegarša un visai daudz augļu. Alus ir traki atsvaidzinošs un garšīgs, un, tāpat kā pārējie, izdzeras vienā mirklī.

Pārskatīšanās pēc nopirku arī bezalkoholisko HefeWeizen, jo nepamanīju uzrakstu ar pudeles augšā. Neatliku to stāvēt malā un gaidīt labākus laikus, jo nekad līdz tam nebiju dzēris bezalkoholisku kviešu alu. Pirmie iespaidi ir labi – labs skats un arī smaržo brīnišķīgi. Toties garšā viss salaists ķīselī – pliekans kviešūdens ar rauga piegaršu, kopumā liekas vāja parastā kviešu alus atblāzma. Gluži riebīgs nav, bet nekas īpaši gards arī nē.

Ja atmet to pēdējo, bērnu un šoferu alu, tad kopējais iespaids paliek labs. Pamatīga un stabila darītava, kas nemeklē neko jaunu, bet ražo augstas kvalitātes klasiskus vācu alus. Šādi aldari man patīk.

Arī mūsdienās nevar noliegt, ka vienīgais Latvijā regulāri ražotais porteris, precīzāk, Aldara Porteris ir ārpus Latvijas visaugstāk novērtētais Latvijas alus. Nav jau tā, ka citus neeksporētu, tomēr lielākā daļa ar Latvijas zīmolu ražotie gaišie brūvējumi ārzemju alus mīļotāju acīs ir ne pārāk oriģināli un izteiksmīgi produkti.

Kādu dienu šogad pavasarī, dzerot patīkamu porteri, sāku meklēt informāciju par tā vēsturi tepat Latvijā. Izrādījās ka tā ir pagalam skopa. Tādēļ nolēmu to apkopot pats un zemāk ir redzams rezultāts. Centos auzās neiebraukt ar visiem četriem riteņiem, tādēļ pēc iespējas atmetu tos “faktus”, kurus nevarēju pārbaudīt, izlasīju vismaz dažus desmitus grāmatu un centos piekļūt pirmavotiem, nevis to pārstāstījumiem. Nevaru teikt, ka tas izdevās, jo palika pietiekoši daudz manu personīgo pieņēmumu un interpretāciju. Gan tāpēc, ka, lai visu pārbaudītu kā nākas, man bibliotēkās un arhīvos būtu jāpavada vairāki mēneši, bet lielā mērā arī tādēļ, ka Baltijas reģionā gandrīz visu alus brūvētavu dokumenti ir sadeguši abu pasaules karu laikā vai arī nesenās atmodas laikā izlidināti miskastē.

Nākotnē plānoju visu papildināt, jo tēma ir pārāk interesanta, lai to atstātu bez ievērības. Priecāšos par saturīgu kritiku, tomēr nevajadzētu šo uztvert kā akadēmisku sacerējumu, tas tā nav iecerēts. Kļūdas un neprecizitātes noteikti ir. Un jā, uzreiz brīdinu, ka šis ir mans līdz šim garākais ieraksts – gandrīz 90 000 zīmes jeb mazliet virs 20 A4 lapām.

———————————————————

Portera sākums

Portera pirmssākumi ir dziļā mīglā tīti. Vienīgais, ko var apgalvot puslīdz droši, ir tas, ka šis dzēriens radās Londonā. Kaut kad 18.gs. pašā sākumā Londonā, tāpat kā citur Anglijā, krodzinieki no alus darītavām iepirka tikai svaigu, nesen izbrūvētu alu, un paši to kroga telpās nogatavināja (vienkārši kādā telpā vairākas nedēļas turēja mucas). Bija piekritēji arī svaigam alum, taču daudz iecienītāks bija kādu laiku nogatavināts alus – vai nu tīrā veidā vai maisījumā ar svaigu alu. Nogatavināts alus bija dārgāks, jo mucas, stāvot vairākas nedēļas vai mēnešus, lieki aizņēma vietu, tādēļ uzņēmīgi ļaudis uzsāka jaunu biznesu – no darītavām vairumā iepirka svaigu alu, to nogatavināja un pārdeva krodziniekiem ar uzcenojumu. Arī krodziniekiem nebija iebildumu, jo vieglāk bija nopirkt jau nogatavinātu alu, nevis pašam veikt šo procesu. Alus darītavas ne visai mīlēja to, ka starpnieki iedzīvojas uz viņu rēķina un tika domāts kā lietas varētu uzlabot. Mainot ražošanas apstākļus un receptes, vairākas Londonas darītavas uzsāka brūnā eila ražošanas procesa uzlabošanu. Pēc pāris gadu pūlēm tas jau bojājās daudz mazāk un darītavas šo alu pašas nogatavināja un pārdeva krogiem lētāk nekā jau minētie starpnieki. Uzlabotais dzēriens ieviesās lēni, taču pārliecinoši. Garšīgs un lētāks alus patika strādniekiem un īpaši lielu popularitāti tas piedzīvoja nesēju (angliski – porter) vidū. No tā arī cēlies alus nosaukums.

Šādu informāciju par portera sākumiem var iegūt anonīma angļu aldara vēstulē laikrakstam London Chronicle, kas publicēta 1760.gada 4. novembrī. Vēstule parakstīta ar pseidonīmu Obadija Poundidžs (Obadiah Poundage). Tas galvenā tēma ir nevis porteris, bet dažādi šai laikā aktuāli alus cenas celšanas aspekti, porteris pieminēts tikai starp citu. No šīs vēstules vēl var noprast, ka porteris ir tas pats, kas brūnais eils, turklāt šis alus ir dzidrs. Porteris ir ticis pieminēts arī citos, senākos rakstu avotos, agrākais 1721.gadā, taču tikai  minētā vēstule sīkāk izskaidro, kas tad īsti ir šis alus. Interesanti, ka šo pašu O. Paundidža vēstuli gandrīz pusgadsimtu vēlāk izmantoja kāds Džons Felthams (John Feltham), kurš no tās izlobīja pavisam citu jēgu, nesaprotamā kārtā konstatējot, ka 1730.gadā aldaris Hārvuds (Harwood) radīja jaunu alu, kas aizvietotu šai laikā populāro “three threads” alu – eila, alus un stiprā alus sajaukumu un šis alus tad arī ir porteris. Paradoksāli, ka tieši šī uz fantāziju balstīta interpretācija, jo nepatiesi ir gan apgalvojumi par “three threads” alu, gan viss pārējais, ieguva plašu popularitāti. To preses relīzēs ir pārstāstījušas arī Latvijas alus darītavas un attiecīgi publicējuši cienījami Latvijas preses izdevumi.

Cits aspekts ir portera saistība ar brūno eilu. Dž. Felthama un vairāku pagājušā gadsimtu autoru rakstījumu iedvesmā, nereti ir ticis uzskatīts, ka porteris bija jauns un agrāk neredzēts alus veids. Tomēr pēdējo gadu laikā pietiekoši labi ir noskaidrojusies vairākus desmitus gadus “aizmirstā” patiesība par to, ka jaunais porteris bija nedaudz modificēts jau iepriekš zināmais brūnais eils. Jāpiebilst, ka alus, kuru mūsdienās sauc par brūno eilu, radies tikai divdesmitā gadsimta sākumā un tam nav nekāda cita saistība ar portera priekšteci, kā vien kopīgais nosaukums.

Kā tumšais un stiprais alus nonāca Baltijā

Astoņpadsmitā gadsimta laikā, vispirms Vidzeme, bet gadsimta beigās arī Latgale un Kurzeme kļuva par augošās Krievijas Impērijas sastāvdaļām. Šajā lielvalstī pirms divsimt gadiem ietilpa ne tikai mūsdienu Krievijas, bet arī Baltijas valstu teritorija, Ukraina, Baltkrievija, Somija un daļa Polijas. 1700ajos gados, kad portera stāsts Anglijā tikai sākas, pie varas Krievijā jau simts gadus bija Romanovu dinastija un cara tornī atradās cars Pēteris I Lielais. Vai Imperators Pēteris I. Tieši viņš bija arī atbildīgs par imperatora titulu ieviešanu, acīmredzot, labi skanēja. Par portera un pirmā imperatora saiknēm klīst stāsti, ka Pēteris Lielais bija liels ceļotājs un 17.gs. beigās, viesojoties Anglijā, viņam porteris iepatikās tik ļoti, ka tik uzsākts tā eksports uz Krieviju, bet imperatorei Katrīnai II (Lielajai) tas patika vēl vairāk, tādēļ porteris Krievzemē ieviesās uz palikšanu. Tas nekas, ka, atbilstoši šai leģendai, Pēteris I dzēra porteri aptuveni trīsdesmit gadus pirms tas vispār minēts jebkādos rakstu avotos un, ka starp Pēteri Lielo un Katrīnu Lielo valdīja vēl seši citi cari.

Ja pieturas tikai pie dokumentāli pierādāmām ziņām, tad nav zināms, ko īsti Pēteris Lielais dzēra Anglijā. Ir skaidrs, ka dzēra viņš daudz un pamatīgi un ļoti ticams, ka viņa patērēto dzērienu klāstā bija alus. Vēsture ir saglabājusi liecības par lielā cara uzturēšanos Londonā, laikā, kad tika apgūta angļu kuģu būvniecības pieredze. Nelielu ieskatu svinīgajos pasākumos sniedz Stīvens Greiems savā monogrāfijā par Pētera I dzīvi, aprakstot viņa un svītas no lorda Džona Evelīna (John Evelyn) īrētās mājas stāvokli pēc tam, kad augstdzimušie īrnieki to bija atstājuši: “Nojausmu par trako un augsto uzdzīvi, kas notika, var iegūt, aplēšot radušos bojājumus. Viņi izsita trīssimt logu rūtis. Viņi bija izsituši vai atlauzuši divpadsmit durvju vara atslēgas. Viņi bija izsituši virtuves grīdu…viņi saskaldīja skapjus un vairākas durvis. Viņi viesistabas grīdu noklāja ar taukiem un tinti; salauza riekstkoka galdus un plauktus. Liekas, ka gultās viņi spēlēja mežonīgas spēles, uzšķēržot spalvu matračus, plēšot palagus, baldahīnus saplēšot gabalos un iznīcinot dārgos zīda gultu pārklājus.“ Arī pašu mājās alkohols bija iecienīts, turklāt jau parādās atsauces uz angļu alus lietošanu. Anekdotisks un bieži piesaukts atstāsts par banketu Pētera Lielā galmā vēsta: “Tiklīdz kā apsēdies, tiek sagaidīts, ka izdzersi kausu brendija, pēc kā viņi tevi cienā ar milzīgām glāzēm  bojāta tokajieša un citiem sliktas kvalitātes vīniem un starp tiem ar milzīgu glāzi stiprākā angļu alus.” Bet 1713. vai 1714. gadā kādā Viņas Labdzimtības Jekaterinas Aļeksejevnas rakstītā vēstulē savam vīram Pēterim I teikts: “Nosūtu [...] dažus dučus pusalus un eilbīra, kā arī svaigi sālītus gurķīšus. Dod Dievs! Jums, kungs mans, ēst uz veselībām, ko no sirds novēlu. Pie kam mūsu bērniņi Annuška un Līziņa un Nataļjuška lūdz Jūsu svētību un paklanās.“

Kaut arī līdzīgi ir dokumentētas vairākas angļu alus lietošanas epizodes cara galmā, nav zināms, kurš no četriem 18.gs. sākumā valdošajiem cariem uzsāka angļu alus importu ievērojamos apjomos. Skaidrs ir tas, ka 18.gs. vidū visai liela angļu alus straume ar Baltijas jūras tirdzniecības kuģu flotes palīdzību jau plūda Krievijas Impērijas virzienā. Šo alu Krievijā sauca par angļu manierē brūvētu alu (пиво на манер Английского). Tas pavisam noteikti nebija porteris, bet gan alus, kuru daudzus gadus vēlāk Anglijā nodēvēja par Bērtonas eilu. Salds un stiprs brūvējums ar 10 – 12 tilpuma procentiem alkohola. Kā Džons Bikerdaiks rakstīja grāmatā “Eila un alus dīvainības”, tad “Bērtonas alum [...] bija ļoti atšķirīgs raksturs no mūsdienu lieliskā rūgtā [eila]”, tie esot bijuši stipri, bagātīgi un saldi salkani, ja mazliet alus izlija uz galda, glāze pie tā pielipa. Citos avotos šī alus garša tiek raksturota kā: ”pārāk skurbinoša, pārāk salda, pārāk sātīga, ja ne pārāk stipra.” Jāpiebilst, ka saldums vienmēr bijis aktuāls arī Latvijā, tā arī ir tautasdziesmās apdziedātā miestiņa svarīga īpašība, kas ne vienmēr uzskatīta par vēlamu alus garšu citos Eiropas reģionos.

Laikā, kad stiprais un saldais angļu alus tika eksportēts uz Krieviju, tas Anglijā nebija ļoti populārs. Krievijā iecienītais alus veids jau daudzus gadus lielākajās angļu pilsētās bija izgājis no modes. To vietējām vajadzībām brūvēja ārpus galvenajām pilsētām, piemēram, Midlendas reģionā, no kura arī tika nodrošināta lielākā daļa uz Krieviju eksportētā alus. Liela loma Bērtonas alus ieviešanai Krievijā jāpiešķir arī vispārējo tirdzniecisko saišu attīstībai ar Rietumvalstīm. Krievzemes rūpniecība bija samērā atpalikusi, tādēļ tās galvenās eksporta preces uz Rietumeiropu, līdzīgi kā mūsdienās, bija lētas un neapstrādātas izejvielas. Kaņepāji, lini un linsēklas, kā arī dažādu veidu kokmateriāli. Džona Stīvensona Bušnana pirms vairāk nekā pusotra gadsimta sarakstītajā monogrāfijā par Bērtonas alus vēsturi “Bērtona un tās rūgtais alus” atrodamas liecības, ka vismaz daļa no Krievijas atvestajiem kaņepājiem vai liniem Midlendas reģionā tika pirkti nevis par naudu, bet mainīti pret vietējām precēm, piemēram, Bērtonas alu. Mainīti tādēļ, ka ne vienmēr vietējiem bija tik daudz kapitāla, lai par visu varētu norēķināties skaidrā naudā. Krievu tirgoņiem iebildumu nebija, jo alus esot atbildis viņu gaumei. Acīmredzot, šim alum pircējus Krievijā atrast bija viegli, tādēļ jau 18.gs. beigās stiprais alus vairāk nav tikai viens no maiņas priekšmetiem, bet gan nozīmīga angļu eksporta prece, ievērojami veicinot Bērtonas, pilsētas Midlendā, alus darītavu attīstību, kurām eksports uz Krieviju nodrošināja ievērojamu ienākumu daļu.

Apskatot Zunda šauruma muitas reģistru arhīvus, kas, diemžēl, pašlaik pieejami tikai par 18.gs. otro pusi un kuros uzskaitīts visu Baltijas jūrā iebraucošo kuģu kravu saturs, var konstatēt regulārus alus pārvadājumus no Anglijas Hallas (Hull) uz daudzām Krievijas ostām – Tallinu, Pērnavu, Klaipēdu, St.Pēterburgu, kā arī Rīgu. No Hallas, kas mūsdienās ir visai neievērojama pilsēta, tāpēc, ka no iekšzemē atrodošās alus pilsētas Bērtonas, pa Trentas upi, vēlāk kanālu, ar baržām alus tika nogādāts Hallas ostā, kur tas uzsāka ceļu uz Krieviju. Ar šo Anglijas pilsētu saistās arī cita, visai savdabīga Anglijas un Krievijas attiecību lappuse, kas norisinājās 1904. gadā, kievu-japāņu kara laikā. Krievijas Baltijas jūras flote bija devusies garajā ceļā no tās bāzes ostas Liepājā uz Japānu, lai japāņiem parādītu kur vēži ziemo. Kad karakuģi nonāca pie Anglijas krastiem, precīzāk Hallas, krievu kapteiņi, pateicoties alkoholisko dzērienu sajauktam prātam, noturēja angļu zvejas kuģīšus un laivas par japāņu torpēdlaivām (pie Anglijas krastiem!) un varonīgi atklāja pa tām viesuļuguni. Par laimi, precizitāte nebija krievu flotes stiprā puse, tādēļ pēc ārkārtīgi intensīvas apšaudes tika nogremdēts tikai viens zvejas kuģis, turklāt no savējiem cieta arī kreiseris Aurora, tas pats, kas spēlēja lielu lomu 1917. gada revolūcijā. Laikam lieki piebilst, ka kaujā ar īstajiem japāņiem varonīgā flote izgāzās vēl vairāk.

Saistībā ar aktīvo alus transportu pāri Baltijas jūrai, nebūtu nekāds brīnums, ja šajos sūtījumos būtu atradies portera priekšstecis – brūnais eils. Pirmie sūtījumi no Londonas, kuru saturs norādīts kā porteris, konstatēti tikai pārdesmit gadus vēlāk, ap 18. gs. 70. gadiem, kad arī Krievijas muitā tiek izdoti rīkojumi attiecībā uz šo dzērienu. Tomēr, pirms deklarēt, ka šis laiks būtu uzskatāms par portera sākumu Krievijā, jāatceras, ka porteri vēl divsimt gadus vēlāk sauca arī par brūno eilu un tas visos muitas dokumentos varēja būs uzskaitīts kā vienkārši alus vei eils.

Kājas alus modei Krievijā auga no galma puses un angļu alus patika arī tiem cariem, kas tornī kāpa pēc Pētera Lielā. Kņazs Mihals Mihailovičs Šcerbatovs savā darbā “Par morāles pasliktināšanos Krievijā” ir rakstījis: “angļu alus, kurš līdz tam nepavisam netika patērēts, bet ieviesa grāfiene Anna Karlovna Voroncova, kura to mīlēja, ir nonācis ikdienas patēriņam ne tikai uz galdiem, bet pat zemiski ļaudis, pametot krievu alus patēriņu, sāka ar to nodzerties.” Grāfiene A. K. Voroncova bija carienes Elizabetes Petrovnas (tās pašas, kura savam vīram Pēterim Lielajam sūtīja alu un sālītus gurķīšu) māsīca. Arī pati imperatore Elizabete Petrovna, kura, starp citu, ir dzimusi Latvijā, un tornī kāpa pēc sava vīra nāves, pastiprināti mielojās ar stipro angļu alu. Krievu vēsturnieka Sergeja Solovjeva Mihailoviča sastādītās Krievijas vēstures XI. sējumā skan rindas, kas gan laika gaitā bieži ir tikušas pārfrāzētas: “Valdniece brauc uz Carskoje Selo un piedzeras, mīl angļu alu un tamdēļ līdzi sev ņem nepiedienīgus ļaudis.”

Jāpiebilst, ka atsevišķos mūsdienu avotos augstāk minētie izteikumi tiek reizēm attiecināti uz porteri. Grūti tam atrast drošu pamatojumu, jo ir liecības, ka 18.gs. vidū St. Pēterburgā Bērtonas eilu pērk labprātāk par porteri. Nevar teikt, ka porteris palika novārtā; to ne tikai ieveda no ārzemēm, bet bija sākuši gatavot arī Krievijā uz vietas. Pastāvot dokuments (pats gan neatradu), kurā jau 1747. gadā esot atzīmēts, ka jaunuzceltās Sankt-Pēterburgas 8. kvartāla 4. Admiralitātes daļā, namā Nr. 872, pretim Podzornova pilij un Gutujeva salai, kupča Maksima Medņikova mājās angļu aldaris Ivans Klārs vārīja labāko marta, angļu, pusalu un porteri. Parasti attiecībā uz portera nostiprināšanos Krievijā vislielākā loma tomēr tiek piešķirta 1762. gadā tornī kāpušajai Katrīnai II Lielajai, iespējams tādēļ, ka viņas laikā tika izdoti pirmie normatīvie akti, kur porteris patiešām ir nosaukts vārdā. Tai pat laikā nav jāizmirst, ka Katrīna Lielā ir viena no ievērojamākajiem un kolorītākajiem Krievijas imperatoriem, kuras tēls ir bijis pateicīgs daudzām apšaubām leģendām un stāstiem.

Ir pavisam skaidrs, ka 18.gs. beigās porteris Krievijā bija plaši pieejams, bet, sākot ar šo laika posmu, pastāv pirmās liecības par apjomīgiem portera pasūtījumiem no Anglijas krievu galma vajadzībām. Krievijai domātais alus bija stipri grādīgs, akurāt Bērtonas alus labākajās tradīcijās. Grādiem bija arī zināma praktiska nozīme – šāds alus glabājās ilgāk, bet alus ceļš līdz Krievijai varēja aizņemt vairākus mēnešus. Šeit gan jāatgādina, ka Krievijas galmā mīlēja ne tikai alu, bet visus dzērienus, kuri saturēja padaudzāk spirta. No Anglijas ievestais porteris labi atbilda augstās sabiedrības prasībām, arī tajā ziņā, ka tas bija padārgs. Dārgums un ekskluzivitāte varēja būt samērā svarīgs faktors – pietiekoši daudziem Krievijas Impērijas iedzīvotājiem pirms trim gadsimtiem, gluži tāpat kā mūsdienās, bija pārāk daudz naudas un liela vēlme šo naudu notriekt. Nozīmīga ietekme angļu dzērienu popularizēšanā varētu būt arī St. Pēterburgā, jaunajā Krievijas galvaspilsētā, valdošajai angļu preču popularitātei, kas 19.gs. sākuma rakstu avotos tiek saukta pat par anglofīliju. Tā par Pēterburgas iedzīvotājiem tiek rakstīts, “ka viss vērtīgais, kas viņiem pieder, nāk no Anglijas. Grāmatām, kartēm, mēbelēm, drēbēm, visa veida rīkiem, zirgiem, karietēm, cepurēm, ādai, zālēm, gandrīz jebkurām ērtības, komforta vai luksus precēm ir jābūt no Anglijas, vai arī netiek uzskatīts, ka tām ir jebkāda vērtība.” Arī citi raksta par šo aizraušanos un to, ka tirgoņi meloja preču izcelsmi no Anglijas, lai tikai palielinātu to cenu. Nauda augstajām aprindām nebija problēma un 1782. gadā angļu ceļotājs Viljams Kokss (William Cox) par redzēto Krievijā rakstīja, ka nekad pirms tam uz galda nav redzējis redzējis tik daudz laba angļu alus un portera. Ņemot vērā, ka viņš ceļoja kopā ar Samuelu Vitbredu (Samuel Whitbread), slavenas angļu darītavas dibinātāja dēlu, viņa novērtējums var nozīmēt arī to, ka šie izteikumi nebija pārspīlēti.

Porteris Krievijas Impērijā

Porteris 18. gs. beigās bija iekārtojies uz ilgu laiku. Pieauga portera un citu angļu alus importa apjomi un aizvien mazāk kļuva to Sankt-Pēterburgas vai Maskavas darītavu, kur nebrūvēja angļu eilus un porterus. Kad likās, ka viss ir lieliski un varētu kļūt tikai vēl labāk, spēlē iejaucās Napoleons, uzsākot karu ar Lielbritāniju, tās tirdzniecības kuģiem liedzot pieeju Baltijas jūrai, līdz ar to apturot visus angļu alus pārvadājumus. Pēc Tilzītes miera līguma 1807. gadā, Francijai un Krievijai sadalot savas ietekmes sfēras Eiropā, Krievija formāli kļuva par Lielbritānijas ienaidnieci. Vēl piecus gadus ilga krievu-angļu karš, kas vairāk gan izpaudās kā angļu jūras flotes blokāde, nevis reāla karadarbība. Tas tirgotāju stāvokli gan nekādi neuzlaboja.

Kad angļu aldari atsāka sava alus eksportu uz Krieviju, tam jau bija krietni augstāki muitas tarifi, arī pieprasījums pēc šī alus bija krietni mazinājies. Tiek uzskatīts, ka kara laikā destilētie dzērieni bija piedzīvojuši ievērojamu popularitātes uzplaukumu. Pavisam drīz bija klāt izšķirošais trieciens un, sākot ar 1822. gadu, tika aizliegts jebkāda mucās pildīta alus imports Krievijas Impērijā. Krievija pēdējo gadsimtu laikā ievērojami bija attīstījusi savu rūpniecību; uzlabojumi skāra arī alus jomu, parādījās jaunas darītavas, kuras alus brūvēšanai izmantoja Rietumvalstu pieredzi un paņēmienus. Dārga alus imports sāka traucēt un ietekmīgiem brūveriem un, iespējams, nemaz nebija tik grūti pārliecināt augstāk stāvošās personas par nepieciešamību aizliegt ārzemniekiem gūt peļņu uz vietējo rēķina, kā iemeslu minot vietējās lauksaimniecības aizsardzību. Angļi gan nievājoši izteicās, ka šādi tiek aizsargāti slikta krievu tumšā alus ražotāji. Šis aizliegums bija pamatīgs trieciens Bērtonas aldariem un radās pamatotas šaubas par vissmagāk skarto darītavu nākotni. To noliktavas bija pilnas ar alu, kuru nebija kur likt, turklāt jau kara laika blokādes bija atstājušas nopietnu robu finansēs. Labi vismaz tas, ka alum bija tik daudz grādu un tas droši varēja glabāties vairākus gadus, ja ne gadu desmitus. Grāmatā “Bērtona un tās rūgtais alus” teikts, ka Allsopp darītavai, nozīmīgākajai Bērtonas eilu ražotājai, palika divas iespējas – uzpirkt Krievijas ierēdņus, tēdējādi atrisinot situāciju sev par labu, vai arī mēģināt Krievijai domāto alu virzīt vietējā tirgū. Tika izvēlēts pēdējais variants un šim alum gūstot negaidītu populariāti, tika nodrošinota ievērojama šīs darītavas izaugsme. Pavisam drīz Allsopp kļuva vēl slavenāka un daudz, daudz bagātāka ar citu savu eksporta alu – Indijas gaišo eilu (India Pale Ale jeb IPA), bet dažādas Bērtonas eilu variācijas gadsimtu vēlāk ieguva tos nosaukumus, ar kuriem to joprojām pazīst mūsdienās – Old Ale un Barley Wine.

Attiecībā uz Krievijas importa ierobežojumiem, bija viens izņēmums – porteris. To drīkstēja ievest joprojām, gan par stipri paaugstinātu tarifu. Viens no iemesliem, kādēļ porteris izpelnījās labvēlību, varētu būt tas, ka tā augstākās sabiedrības daļa, kas mīlēja šo dzērienu, rakstīja arī likumus un, par spīti vietējo brūžu attīstībai, pastāvēja nopietnas bažas par vietējā ražojuma kvalitāti. Kaut arī porteri Krievijā brūvēja visai daudzas darītavas, šai laikā vairāki angļu ceļotāji norāda uz tā slikto kvalitāti. Piemēram, Marija Holdernesa savā 1827. gada ceļojuma aprakstā par braucienu no Rīgas uz Krimu raksta: “Viņiem ir maz zināšanu brūvēšanā, izņemot Maskavu un St. Pēterburgu un dažas darītavas citviet; šajās vietās tie brūvē gan alu, gan porteri, bet neviens no tiem nav pat nelīdzinās tam, kas ir brūvēts Anglijā.” Eksistē gan arī pietiekoši daudz citu tā laika liecību, piemēram: ”Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Ņižņijnovgordā, Rīgā un citās pilsētās tiek brūvēts ļoti labs alus. Runā, ka Rīgā darinātais ir ļoti līdzīgs angļu un alus dzērājam noteikti sniegtu apmierinājumu, ja vien uzmanība tiktu pievērsta dažiem šķietami nelieliem apstākļiem, tādiem kā mucas, tā transportam pa jūru, mucās liešanas laikam utjp.” Dīvains izklāsts, jo alus it kā labs, bet it kā nē. Var nojaust, ka pats autors šim alum nav pat tuvumā stāvējis, bet pavirši atstāstījis, ko citi teikuši vai rakstījuši. Kopumā rodas iespaids, ka jau 19.gs. sākumā Krievijas lielākajās pilsētās darītais alus ir tīri ciešams, bet godā tiek turēta pārliecība par importēta produkta pārākumu.

Nav izslēgts, ka pietiekoši liela nozīme bija arī citam apstāklim. Šai laikā Anglijā tika uzskatīts, ka īstu porteri var pagatavot tikai no Temzas ūdens. Tās gan bija tikai runas, jo kaut arī lielākās Londonas portera rūpnīcas patiešām atradās Temzas tuvumā, tās neizmantoja riebīgi smirdīgo  ar kanalizāciju pilno upi, kurā ieraudzīt peldošu dzīvnieka vai cilvēka līķi nebija nekādu problēmu, bet ūdeni smēla no akām vai ieguva no daudz tīrākās Ņūriveras upes. Džordžs Vatkinss (George Watkins), kurš uz savas grāmatas “Pilnīgais aldaris vai, brūvēšanas māksla un noslēpumi izskaidroti” vāka tiek nosaukts par “aldari ar plašu pieredzi” 1760. gadā par porteri rakstīja: “Tas ir dzēriens Londonai raksturīgā veidā; un kuru veltīgi ir pūlējušies [izbrūvēt] citās [Apvienotās] karalistes daļās.” Viņš pats arī vēlāk paskaidro iemeslu, saistot to ar ūdens kvalitāti: “Ūdens iedalās četros veidos: avotu, upju, lietus un dīķu un tas, kas izskatās vissliktāk bieži rada vislabāko dzērienu. Nav ūdens, kas būtu briesmīgāks par Temzas, tomēr ar to tiek brūvēts dzidrākais porteris, daudzi ir teikuši, ka nekas cits, izņemot Temzas ūdeni nevarētu radīt šo dzēriena veidu, bet tā ir skaidra kļūda, jo pat Londonā ir portera brūvētāji, kuriem ūdeni piegādā no Ņūriveras; tomēr neviens [ūdens] nav labāks tam, kā no Temzas, un lielākajā daļā gadījumu pats tīrākais un labākais ūdens brūvēšanai ir pats sliktākais.” Būtu interesanti uzzināt kāda veida kanalizāciju šis aldaris izmantoja savu alu tapšanā. Zināma taisnība viņam gan bija. Vatkinsa grāmatas tapšanas laikā vēl nebija pieejamas ūdens sastāva analīzes un tikai vēlāk noskaidrojās, ka Londonas apkaimes aku ūdens sastāvs patiešām bija piemērots portera brūvēšanai. Tomēr ūdens jautājums palika aktuāls vēl ilgi, arī pēc tam, kad jau plaši bija pieejamas metodes ūdens ķīmiskā profila izmainīšanai. Piemēram, angļu ražotājam A. Le Coq, 20. gs. sākumā uzsākot portera brūvēšanu Tartu, Krievijas Impērijas teritorijā, tika izplatīta informācija, ka ūdens šajā brūvētavā “ir identisks ūdenim Londonas brūvētavā, kura līdz šim apgādāja A. Le Coq and Co.” Protams, tie bija mārketinga meli.

Bet nu atpakaļ uz Krieviju, kur importētā portera straume nebija apsīkusi un kuru aizvien vairāk papildināja arī pašmāju tumšais alus. 19.gs. sākumā Krievijas lielākajās pilsētās jau pastāvēja pat īpašas portera pārdotuves – porternīcas. Tās bija divu veidu – vienās porteri tirgoja tikai līdznešanai, otrajās varēja atveldzēties arī uz vietas. Sākotnēji porternīcās pārdeva tikai augstākā labuma porteri un Bērtonas alu, bet šo iestādījumu skaits tika stingri ierobežots – daži desmiti Maskavā un Sankt-Pēterburgā, bet pārējās pilsētās proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Tāpat samērā ilgi bija aizliegts porternīcās pārdot jebko ēdamu. Ēst un dzert varēja traktieros vai citos dažāda veida dzertuvju iestādījumos; dažkārt rodas iespaids, ka tā laika Krievijas ierēdņiem nebija nekas cits ko darīt, kā dažādos veidos klasificēt alkohola lietošanas iestādes un regulāri mainīt uz tām attiecošos noteikumus un iekasējamos nodokļus. Noteikumi, protams, nepalika bez izmaiņām arī attiecībā uz porternīcām. Ideja par augstākā labuma alu degradējās un pārdesmit gadus vēlāk porternīcās nopērkams visa veida alus, porteris un medalus. Skaita ierobežojumi pazūd un aptuveni simts gadus pēc porternīcu debijas, lielākajās pilsētās ir pat pa vairākiem simtiem šo iestādījumu. Maldīgi gan būtu uzskatīt porternīcas par tikai Krievijai unikālu veidojumu. Iedzertuves (porterhouse) ar līdzīgu statusu pietiekoši populāras bija arī ASV, tomēr šī termina nozīme angļu valodā krasi mainījās jau 19.gs. sākumā, jo amerikāņu porternīcās ēst nebija aizliegts. Drīz par “porterhouse” sāka dēvēt nevis krogu, bet gan tajos pasniegtos steikus un jau pavisam drīz “porterhouse” bija ieguvis šī vārda mūsdienu nozīmi angļu valodā- steiku, kurš izgriezts no muguras krustu daļas un daļēji satur filejas daļu.

Stricka alus brūža sludinājums. Uz tajā laikā nozīmīga ikgadējā izdevuma - 1912. gada Rīgas adresu grāmatas aizmugurējā vāka. Pa visu vāku, krāsains, ar reljefu attēlu. Ko tādu varēja atļauties tikai ļoti bagāts uzņēmums.

Attiecībā uz Latvijas teritoriju, 1870. ajos gados Latvijā, īpaši jau Rīgā, bija uzbūvētas vairākas modernas alus rūpnīcas, kas ražoja Rietumu standartiem atbilstošu alu, protams, arī porteri. Vairāki Rīgas brūži, īpaši jau Stricka un Iļģuciema, tika pieskaitīti pie labākajām Krievijas alus darītavām, tādēļ nozīmīga daļa to produkcijas – gan porteris, gan citas alus šķirnes, tika eksportēta uz Krievijas Impērijas plašumiem un nodrošināja labus ienākumus. To apliecina arī Latvijas alusdarītavu pārstāvniecības visās Krievijas malās, piemēram, Varšavā, Baku, Kijevā, Vladivostokā un, protams, Maskavā un Sankt-Pēterburgā. Porteris eksportam bija īpaši pateicīgs, jo pateicoties tā augstajam alkohola saturam (tipiski 7 – 10%), to varēja lieliski nogatavināt gadiem ilgi un garša tikai palika labāka.

Protams, porteris maksāja dārgi. Precīzāk, tas bija dārgākais no visiem. Raksta sākumā minētais Rīgas Waldschlosschen brūvējums par nedaudz vairak kā 30 kapeikām pudelē nebūt nebija pats ekskluzīvākais. Tam, līdzīgi jebkuram citam Krievzemes darinājumam, nebija iespējams sasniegt angļu Barclays Perkins importētā portera cenas augstumus, kas varēja maksāt arī divas un vairāk reizes vairāk (lētākā alus cena bija divas līdz trīs kapeikas par kausu). Tik daudz tāpēc, ka importa portera akcīzes nodoklis vien bija teju lielāks par vietējā ražojuma portera cenu veikalā. Tas gan nekādi netraucēja importa apjomiem tikai pieaugt, pie kam, tieši attiecībā uz pudeļoto alu, par kuru tika maksāta augstāka akcīze.

Augstajai portera cenai vismaz daļēji bija attaisnojums. Lielāks daudzums dārgāku izejvielu un ilgi nogatavināšanas laiki – visai bieži porteri pirms pārdošanas pagrabā noturēja gadu, arī vairāk. Protams, līdzīgi vīniem vai konjakiem, labu tiesu cenas sastādīja maksa par tēlu.  Pavisam noteikti porteris un angļu eils bija augstākās sabiedrības cienīgi dzērieni. Tā kāds 1800. gada apraksts par krievu sabiedrības ēšanas paradumiem, pietiekošu uzmanību pievērš arī dzērienu kartei. Tomēr nav šaubu, ka autors vienā ēdienreizē noēda un nodzēra tādu summu, kādu tipisks zemnieks nevarēja atļauties iztērēt mēnesī: “Parastie galda vīni ir Medoc un Chateau-Margot; bez tam, porteris un angļu eils, kvass un medalus, kuri vienmēr ir novietoti uz galda un viesi var ieliet paši, kad to vēlas, neuzrunājot apkalpotāju. Parasti pie galda apkārt tiek padoti tādi vīni kā Ungārijas, Malagas, Šampaņas, Burgundijas, Madeiras, Kipras, Moflera, Reinas, kas Anglijā tiek sauki par Old Hock u.c…”

Izrādās, ka bija arī īpaša metode alus labuma noteikšanai, kur nekādu lomu nespēlēja garša: “Pirms tika aizliegts Anglijas alus imports Krievijā, šīs valsts pārticīgāko klašu iedzīvotāji, kuri kā izvēlīgāko dzērienu un saviem galdiem dzēra bagātīgus eilus, pievērsa īpašu uzmanību, lai izvēlētos labāko no tā, kas bija pieejams pārdošanā. Viņiem bija īpaša metode kā atšķirt eilu kvalitāti pēc smaržas: mazliet no tā iepilinot plaukstā un berzējot to ar otru, viņi diezgan precīzi varēja novērtēt tā labumu. Labākais, viņi saka, rada bagātīgu aromātu, kas atgādina puķu puķeti. Ja iesalēšanas vai brūvēšanas procesa radās kāda labvēlīga garša, viņi to pēc šīs metodes varēja viegli noteikt.”

1854. gadā Berlīnē izdotā sarunvalodas vārdnīcā franču, angļu, vācu, poļu un zviedru valodā “Jaunais modernas sarunvalodas ceļvedis”, kas acīmredzami domāts smalkai krievu publikai, jo prastā publika visbiežāk lasīt nemācēja, sadaļā “Dzērieni”, kurā sniegtas noderīgas frāzes dzērienu pasūtīšanai, iezīmējas interesanta tendence. No divdesmit frāzēm, tikai dažas veltītas vīnam, bet gandrīz puse paredzētas sarunas uzturēšanai par portera kvalitāti: “Vai dzerat galda alu vai porteri? Priekšroku dodu porterim. Dodiet man glāzi portera, lūdzu. Ko Jūs domājat par šo porteri? Vai šis nav pavisam lielisks porteris? Vai nedomājat, ka šis ir pavisam lielisks porteris? Patiešām lielisks. Vai Jūs to pudeļojat? Cik ilgi tas bijis pudelē?”

Porteri pārdeva visos labākajos alkohola veikalos. Reklāma no 1914. gada Rīgas adresu grāmatas.

Dažus desmitus gadus vēlāk, Sankt-Pēterburgā iznāk grāmata ar daiļskanīgu nosaukumu “Sociālās dzīves labais tonis. Padomu apkopojums visiem gadījumiem sabiedriskajā un ģimenes dzīvē.”  Grāmatas saturs acīmredzami nav domāts neizglītotām zemnieku masām. Jo pieklājīgās vakariņās taču tiek pasniegti vismaz četru veidu vīni, katrs savā glāzē, bet dažādu dzērienu glāžu skaits uz galda drīkst sasniegt astoņas. Grāmatā teikts arī kādi dzērieni jāpasniedz: “Kaut arī lielāka vai mazāka ēdienu skaita gadījumā secība nedaudz mainās, par pamatu var pieņemt sekojošo: pēc zupas tiek pasniegta madeira vai portvīns; otrajam ēdienam pasniedz burgundieti vai Bordeaux, vispār – sarkanos vīnus. Pēc zivs pasniedz porteri un eilu; pēc entre-mets, piemēram, artišokiem vai sparģeļiem seko baltvīni: Reinas vīns, Chateau-Yquem, Haut-Sauterne. Pie karsta tiek pasniegts Bordeaux vai pirmās šķiras (grand cru) burgundietis un heress – pie saldēdieniem. Desertam padod: Muscatel, Alicante, Malvoisie-Ximenes, Tokajas u.t.t. Pavisam kļūdaini domā, ka šampanieti var dzert tikai pēc karstiem ēdieniem: lielu ēdienreižu gadījumā to dzer visu to laiku, kuru pavada pie galda.” Tātad, nekāds baltvīns un zivs, kā to māca vīna pazinēji mūsdienās. Tikai porteris un eils. Tā laika gan Rietumeiropas, gan Krievijas literatūrā ir sastopami pietiekoši daudz citu liecību, kas uzskatāmi parāda, ka porteris un, dažkārt cita veida alus, bija arī pašas augstākās sabiedrības dzēriens un tāds tas saglabājās līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam.

Noteikti jāpiebilst, ka augstākā sabiedrība tad bija daudz tālāk no strādnieku šķiras kā mūsdienās. Kamēr dāmas un kungi salonos franču valodā spriedelēja par filozofiju un jaunākajām modēm, galdā ceļot zivju zupu, kurā viss ūdens aizvietots ar pašu dārgāko šampanieti, zemnieki un strādnieki dzīvoja un strādāja apstākļos, kādus mūsdienās reti kāds uzskatītu par civilizētiem. Latgalē joprojām bija spēkā verdzībai līdzīgā dzimtbūšana, bet arī brīvajiem fabriku strādniekiem viņu priekšnieki pārkāpumu gadījumos, piemēram, par slinkošanu darba vietā, pēc saviem ieskatiem varēja piespriest miessodus, piemēram, pērienu ar rīkstēm. 19. gadsimta vidū tipiska Rīgas strādnieka darba diena bija 12-14 stundas gara, bet vidējā alga ap 20 rubļiem mēnesī. Pretstatā kolēģiem Lielbritānijā, kuri porterim deva savas profesijas vārdu, Latvijas nesējiem un citiem vienkāršā darba darītājiem, šis alus bija praktiski nepieejams dzēriens. Strādnieki dzēra šņabi vai lētu alu par dažām kapeikām stopā nevis desmit un vairāk reižu dārgo melno brūvējumu.

Par spīti tam, ka šajā laikā Kurzemē un Vidzemē (par Latgali ziņas ir pārāk skopas) bija vismaz trīssimt alus darītavas, lauku brūžos porteri nebrūvēja. Nelielās alus darītavas, ar vidēji trim darbiniekiem katrā, ražoja dažus desmitus tūkstošus litru lēta alus gadā vietējo krogu vajadzībām. Tikai atsevišķas alus darītavas pilsētās, kur pirktspēja bija lielāka, ražoja plašāku dzērienu klāstu. Alus dzeršana zemnieku vidū pēc Latvijas iekļaušanas Krievijas Impērijas sastāvā, vienmēr arī jāskatās kontekstā ar šņabja dzeršanu. Krievijas stiprā alkohola tradīcijas tika ievazātas ļoti sekmīgi, īpaši jau pateicoties vietējo vācu muižinieku pūlēm. Visai drīz, skatoties uz krievu kolēģu aktivitātēm, tie aptvēra, ka zemnieku masveida apdzirdīšana spēj dot ārkārtīgi labus ienākumus. Drīz vien patērētā šņabja apjomi alu atstāja pamatīgi novārtā – spirta brūžu bija daudz vairāk nekā alus darītavu. Absolūtos skaitļos deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē šņabja izlaide Krievijas Impērijas teritorijā pat sešas reizes pārsniedza izbrūvētā alus apjomus. Baltijas provincēs šī attiecība bija mazāka, tomēr arī te valdīja šņabis. Uz tik drausmīgas nodzeršanās fona mūsdienu niekošanās ar alkoholu var likties samērā nevainīgs pasākums.

Portera garša

Līdz šim vairāk aprakstīju stāvokli attiecībā uz portera importu, kā arī ražošanu, taču interesants aspekts ir šī dzēriena garšas īpašības. Diemžēl attiecībā uz šo jautājumu vienmēr ir grūti atrast pietiekoši daudz informācijas. Līdz pat šī gadsimta vidum populārāko dzērienu garša literatūrā īpaši aprakstīta netiek, iespējams, pieņemot, ka tā ir lieka papīra piesārņošana – laikabiedri taču paši zinās kā garšo šampanietis, Madeiras vīns vai angļu alus. Tādēļ nākas griezt mandeles caur taisno zarnu un mēģināt spriest par dzēriena garšu, izmantojot nožēlojamas informācijas druskas.

Porteris vispirms bija angļu dzēriens un Krievijā augstākajā godā tika celts tieši importētais variants. Tieši tādēļ, vismaz tik ilgi, kamēr imports no Anglijas bija nozīmīgs, galvenās izmaiņas šī alus garšā noteica galvenokārt ar Anglijas, nevis Krievijas alus nozari saistīti notikumi. Tāpat jāņem vērā, ka Anglija, mazākā mērā arī Skotija, līdz pat deviņpadsmitā gadsimta vidū bija Eiropas alus Meka. Anglijā bija pasaules lielākās un slavenākās alus darītavas, galu galā, pat vācieši uz turieni brauca mācīties brūvēt alu.

Atšķirībā no Bērtonas alus, nav ziņu par Krievijas porteri kā saldu dzērienu. Iespējams, ka vismaz daži tā dzērāji savu vēlmi pēc salduma īstenoja tādā veidā, kā to apraksta angļu ceļotāji 19.gs. sākumā: ”Vakariņu laikā apkārt tika padota angļu portera pudele un radās ievērojams uzjautrinājums, man atsakoties no piedāvājuma uzlabot to ar citronu un cukurgraudiem, kuru krievi bieži lieto ar porteri un kurus mūsu laipnais saimnieks uzskatīja kā anglim neiztrūkstošus.” Vai arī: ”Izsakot vēlmi pie vakariņām nogaršot Londonas porteri ar kuru lepojās saimniece, tas manā priekš tika nolikts ar cukuru un karoti; redzot mani atsakoties no šiem piederumiem, labā sieviete ienāca istabā, lai ar acīmredzamu ziņkāri noskatītos kā riebīgais ārzemnieks var iedzert šādu indi. Vēlāk es atklāju, ka šādā veidā angļu porteri bija tradīcija pasniegt pat lielākajās pilsētās.” Starp citu, šī pirms divsimt gadiem aprakstītā portera dzeršanas aina norisinās Latvijā. Par tradīciju dzert porteri ar cukuru nav saglabājies daudz citu liecību un, iespējams, ka šāda šī alus patērēšana varētu būt saistīta ar citu interesantu dzērienu – lampopo, kuram saknes it kā esot meklējamas Baltijas provincēs, bet tas tiek minēts arī kā Maskavai raksturīgs dzēriens. Kokteilis ar ekstravaganto nosaukumu pārsvarā bija aukstu fermentēto alkoholisko dzērienu maisījums ar cukuru; ne vienmēr garšīgs, bet labi reibinošs. Viena no lompopo receptēm aprakstīta 19.gs. vidū izdotajā un tai laikā pietiekoši populārajā romānā “Holmsku ģimene.” Lai arī notikumi grāmatā ir izdomāti, maz ticams, ka arī ikdienas sīkumi neatbilda realitātei. Tā pieņemšanā pie kāda Filipa Aleksejeviča, uz galda ir viss labākais un dārgākais. Austeres, dārgs vīns un lampopo – gatavots no labākā Reinas vai Ungārijas vīna, šampanieša, portera un Anglijas alus, ar citronu un cukuru. Citos avotos kā lampopo sastāvdaļas minēts angļu alus, grauzētas maizes garoza, citrons un ledus, tāpat šis dzēriens arī varēja saturēt medalu.

Agrīnais porteris pavisam noteikti nelīdzinājās tam dzērienam, kas mūsdienās tiek saukts par porteri. Vispirms jau, tas nebija melns, bet gan brūns, kā jau brūnajam eilam pienākas. Tas tādēļ, ka melnais jeb dedzinātais iesals vēl nemaz nebija izgudrots. Ir pavisam precīzi zināms, ka tas notika 1817. gadā – aptuveni simts gadus pēc portera parādīšanās. Daniels Vīlers (Daniel Wheeler) uzbūvēja ierīci, kurā iesalu grauzdēja gluži kā kafiju, metāla cilindriem lēni rotējot virs uguns. Rezultātā tika iegūts melns iesals, kura pat neliels daudzums spēja nokrāsot melnu lielu daudzumu alus misas. Tas bija pazīstams kā Patenta iesals (Patent malt), jo Vīlers šo metodi patentēja, taču, tāpat kā mūsdienās, tika lietoti arī tādi nosaukumi kā melnais iesals, portera vai grauzdētais iesals.

Brūveri nemaz tā nesteidzās izmantot melno iesalu alus brūvēšanai. Vēl dažus desmitus gadus vēlāk grāmatas “Brūvēšanas teorija un prakse” autors W.L. Lizards raksta, ka, kaut arī var rasties iespaids, ka pilsētās gatavotie eili ir kļuvuši labāki, pārāk daudzos gadījumos ir samazinājusies alus vērtība un skaistums, ko var daļēji izskaidrot ar Vīlera patenta iesala ieviešanu, kad brūnais no dzintara iesala pagatavotais stouts daudzviet tiek aizstāts ar melni sīvu dzērienu. Tātad, porterim vēl nebija mūsdienās labi pazīstamā dedzinātā garša, drīzāk tā varēja tikt uzskatīta par pietiekoši nevēlamu blakus parādību. Tā kādā angļu mājbrūvēšanas pamācībā teikts, ka patentētais iesals ”paredzēts, lai porterim dotu krāsu, bet bieži rada nepatīkamu dedzinātu garšu.” Bija sastopams arī sliktas kvalitātes grauzdētais iesals, kas radīja sliktu garšu un ne īpašu noturīgu krāsu, kas pazuda dažu mēnešu laikā. Melnais iesals sagādāja arī tehniskas grūtības, nosprostojot iejavas katlus, bet vārāmajos katlos varēja pielipt katla dibenam, piedegt vai pat radīt pārkaršanu, katla dibenam saplaisājot. Galvenais portera eksportētājs Krievijā, Londonas darītava Barclay Perkins, melno iesalu, vārot eksportam paredzēto krievu stoutu, pievienoja to nevis kopā ar pārējo iesalu iejavas katlā, bet gan piebēra misai vārīšanas laikā.

Bija vairāki iemesli, kādēļ tika ieviests melnais jauninājums, kas daudziem dzērājiem nepatika, turklāt uz visiem laikiem ievērojami izmainīja portera garšu. Vispirms jau praktiskas dabas apsvērumi, kurs veicināja tehnoloģiju attīstība. 18. gs. vidū brūveri sāka izmantot termometrus. Liekas mazliet neticami, īpaši jau ņemot vērā mūsdienu alus darīšanas tehnoloģijas, kur bieži temperatūras mērījumus veic ar grāda desmitdaļas precizitāti, ka tā laika lielākās darītavās, kuras ražoja pat vairākus simtus tūkstošu litru alus gadā, bez šī instrumenta pavisam mierīgi iztika. 1758. gadā M. Koburna grāmatā ar filozofisku nosaukumu “Brūvēšanas eseja”, kurā alus brūvēšana tiek aprakstīta kā Māksla, ir ne mazāk filozofiski nodaļu nosaukumi – Par Uguni, Par Gaisu, Par Ūdeni, Par Zemi un Par Termometru. Termometra lielā nozīmē vērojama arī grāmatas titullapas zīmējumā, kurā milzīgs ērglis, lidojot pāri mežam un laukiem, nagos nes lielu termometru. Izrādās, ka brūvēšanai šis jaunais instruments var noderēt dažādos veidos – piemēram, iespējams labāk noteikt, kurš gadalaiks piemērotāks alus darīšanai. Nojaušams gan, ka Termometra laiks vēl nav atnācis, jo nodaļas beigās autors raksta: “Es ļoti labi zinu, ka labs alus tika gatavots jau pirms Termometrs bija zināms.” Liekas, ka šis arguments autoram no aldaru puses teikts pietiekami bieži. Tas tiek atspēkots sakot, ka, izmantojot termometru, var mazināt iespēju kļūdīties. Beigās M. Koburns konstatē “Atteikties to izmantot aldarim būtu tikpat absurdi kā arhitektam aizviest savu lineālu kā nevajadzīgu, jo, iespējams, pirmā māja tika uzbūvēta bez tā.”

Dažus gadu desmitus vēlāk parādās cits, alus brūvēšanā ne mazāk nozīmīgs instruments – hidrometrs, ar kuru nosaka cukura saturu misā. Tas sākumā tiek uzskatīta par vēl apšaubāmāku ierīci nekā termometrs un pat lielās darītavas šo instrumentu sāk izmantot tikai vairākus gadu desmitus pēc tā parādīšanās. Kamēr aldari ir mazliet skeptiski, 1770. gados tiek izdarīti pirmie mērījumi, kas parāda, ka misu ar augstāku cukura saturu var iegūt nevis no biežāk izmantota tumšāka, bet gan lētāka gaišā iesala. Cukura satura jautājums ir ļoti nozīmīgs, jo pārsvarā spēkā ir likumsakarība – jo vairāk cukura, jo grādīgāks alus sanāks. Tātad no līdzīga daudzuma lētāka iesala, varēja izbrūvēt vairāk alus. Attiecībā uz porteri, pārejot no brūnā uz gaišāku iesalu, mainītos ne tikai krāsa, bet garša, un ne vienu, ne otru konservatīvā alus publika pieņemt negribētu. Milzīgu papildus iniciatīvu izmaiņām rada Lielbritānijas karš ar Franciju, jo piecu gadu laikā, lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus karadarbībai, valsts iesala nodokļus palielināja aptuveni divas reizes. Nodokļa palielinājumu nebija iespējams pilnībā uzvelt pircējiem, tādēļ aldari bija spiesti uzsākt izmantot gaišo iesalu, kas tāda paša alkohola satura iegūšanai jāizmanto mazāk, līdz ar to jāmaksā mazāk nodokļu un attiecīgi par mazāku daudzumu bija jāceļ alus cena. Tai pat laikā jāņem vērā alus dzērāju intereses – viņu iecienītā portera agrākais variants bija tumši brūns un gaišais iesals nedeva pietiekoši daudz krāsas. Iekrāsot varēja arī ar grauzdēto cukuru, taču tas bija pietiekoši dārgs risinājums, kuri visi nevarēja atļauties. Atsevišķi aldari pat kādu laiku esot eksperimentējuši ar apšaubāmām un veselībai kaitīgām ķimikālijām, taču melnais iesals viennozīmīgi izrādījās pats labākais situācijas atrisinājums. Nav nekādu šaubu, ka portera garša šajā laikā kardināli mainījās, tā laika aldari pat ir teikuši, ka viss kas palicis no portera, ir tā nosaukums. Brūvējot melnu alu, neiztika arī bez melnā humora. Kādas Londonas darītavas apmeklētājiem pirms vairāk nekā simt piecdesmit gadiem, tika stāstīts, ka reiz alus vārāmajā katlā esot iekritis nēģeris. Kad katlu iztukšoja, atrada tikai viņa kaulus, bet alus esot ieguvis īpašu melnu krāsu. Tas arī esot bijis pirmais porteris un visai drīz esot iemācījušies alu gatavot arī bez nēģera palīdzības.

Kaut arī melnā iesala ieviešana radīja, iespējams, ievērojamākās portera garšas izmaiņas, nav šaubu, ka šis dzēriens arī vēlāk nesaglabājās nemainīgs, galvenokārt citu, arī ar iesalu saistītu pārmaiņu dēļ. Vispirms brūno iesalu nomaina gaišā un melnā iesala kombinācija, bet vēlāk, 1850. gadā, Lielbritānijā tiek atļauts alus brūvēšanā izmantot cukuru, un vēl gadsimta ceturtdaļu vēlāk, arī cukura sīrupus. Mūsdienās nereti pieņemts cukura pievienošanu asociēt ar sliktas kvalitātes alu, taču šīs nelāgās reputācijas radīšanās vainojami lielie aldari, kuri no vislētākā iesala, apiņu pabirām un tikpat lēta cukura brūvē lētus un stiprus alus. Ja cukurs un dažādi cukura sīrupi tiek lietoti ar mēru, tie tikai bagātina alus garšu un padara to daudzveidīgāku.

Šeit shematiski attēlots, cik ļoti pusotra gadsimta laikā mainījās vienas alus šķirnes brūvēšanā izmantotais iesals. Blakus redzams aptuvens 60. gados Ukrainā brūvēta portera sastāvs, kam ir visai liela līdzība arī ar mūsdienu bijušās PSRS valstu porteriem. Klikšķināt uz attēla, lai palielinātu (WordPress to šajā izmērā ir padarījis neskaidru). Avots: Ronald Pattinson (2010), Porter!

Kā var redzēt grafikā, iesalu proporcijas nekad nav bijušas nemainīgas. Piemērs gan tieši neattiecas uz eksporta porteri, taču arī attiecībā uz to, situācija bija līdzīga. Receptes nekad nestāvēja uz vietas un dažkārt propulārās tēzes par unikālām vairākus simtus gadus vecām receptēm parasti ir vienkāršs izdomājums.

Iesala attiecības ir tik svarīgas tādēļ, ka, ja būtu jāizvēlas elements, kuram ir pati lielākā nozīme gatavā produkta garšas veidošanā, tad, lielākajā daļā gadījumu tas būtu iesals. To, kā garšoja septiņpadsmitā gadsimta porteris, varētu pateikt, ja vien būtu pieejams tā laika iesals. Liekas jau vienkārši – paņem graudus, paskatās tā laika tehnoloģijas grāmatas, mazliet pamocās un lieta darīta, vai ne? Skarbā realitāte diemžēl ir pavisam cita, jo mūsdienās vairs netiek kultivētas jauno laiku sākuma mazražīgās labības šķirnes; labākajā gadījumā mūsdienu vēsturisko alu cienītāji ir spējuši iegūt viena veida deviņpadsmitā gadsimta beigām it kā aptuveni līdzīgu iesalu. Te pat neiet runa par vēl divsimts gadiem pirms tam. Protams, viss jāvērtē ar kritisku pieeju. Izmaiņas attiecas uz vairāk nekā simt piecdesmit gadu periodu un tikai no pagātnes viedokļa raugoties, tās var likties straujas. Tai pat laikā pārmaiņas mūsdienās liekas plūstošas un mierīgas. Bet, ja padomā, tad tikai pēdējo divdesmit gadu laikā vien Latvijas alus vidējais alkohola saturs pieaudzis par 20 – 40%, kamēr iepriekšējos piecdesmit gadus, tas bija praktiski nemainīgs.

Cits ļoti svarīgs, taču mūsdienās gandrīz aizmirsts portera garšas aspekts bija alus infekcijas.  Vismaz tā tās sauktu mūsdienās, taču vēl pirms gadsimta šim procesam nebija negatīvas pieskaņas. Ilgi uzglabājoties koka mucās, alus neglābjami tika inficēts ar vienu no rauga pasugām – Brettanomyces baktērijām, piešķirot porterim skābenu un vīnīgu piegaršu. Tām pašām, kuras piešķir raksturīgi skābeno, sauso un etiķaino garšu beļģu skābajiem aliem vai noteiktu veidu sarkanvīniem. Brettanomyces bija arī tā laiku alus raugu pastāvīgs pavadonis. Šī rauga pasuga pirmo reizi tika izolēta 1903. gadā Karlsberga laboratorijā no angļu alus un nosaukta tam par godu – Brettanomyces no grieķu valodas nozīmē “angļu sēne.” Sēne jau vairākus simtus gadus bija rūpējusies par visu angļu stipro un mucās ilgi izturēto alu garšu, reizē padarot nelietojamus tos alus, kurus nebija plānots ilgi uzglabāt. Tas tādēļ, ka alus, kurā mājo šī rauga sēne, patīkami skābenu piegaršu iegūst ne ātrāk kā pusgada līdz gada laikā. Mūsdienās šī savvaļas raugu suga ir viens no lielākajiem industriālo aldaru ienaidniekiem, jo pat neliela tās klātbūtne spēj saskābēt lielas alus partijas. Taču vēl divdesmitā gadsimta sākumā, parādoties pirmajām labā alus rauga tīrkultūrām no Sachharomyces ģimenes, jau bez Brettanomyces klātbūtnes, aldaru vidū notika diskusijas par to, ka pēdējā ir tradicionāla angļu alus rauga sastāvdaļa un bez tās klātbūtnes nav iedomāja stiprā alus garša. Tika pat apgalvots, ka alus, kas raudzēts ar jaunmodīgo Sachharomyces rauga tīrkultūru (un kas atbilst normālai mūsdienu praksei) rada defektīvu alus garšu. Visai drīz, samazinoties pieprasījumam pēc stiprajiem mucu aliem, izzuda arī Brettanomyces tradīcijas, turklāt bija jau parādījušās modernas dezinfekcijas metodes, kuras ar sēni vienkārši tika galā. Interesanti, ka arī vēlākos padomju portera standartos bija atsauces uz “vīnīgu” piegaršu, taču, ja vēl līdz piecdesmitajiem gadiem minēto piegaršu vecākas paaudzes aldari būtu varējuši asociēt ar Brettanomyces izraisītajiem procesiem mucās, tad mūsdienās tas vairāk saistās ar augstāka alkohola satura radītu garšas efektu. Jāpiebilst gan, ka pateicoties strauji uzplaukstošajai ASV mazo brūveru prakse stipro alu nogatavināt koka mucās, Brettanomyces un citi tā sauktie “savvaļas” raugi piedzīvo godpilnu atgriešanos apritē.

Parastais porteris Anglijā mūsdienās nav īpaši grādīgs dzēriens (3-6%), bet pirms divsimt gadiem uz Krieviju eksportētais variants ir gandrīz divas reizes stiprāks (7-10%). Šī atšķirība ne vienmēr bija tik liela un radās palēnām. Uz Krieviju, pateicoties Bērtonas alus tradīcijām un patērētāju specifiskajai gaumei, pirms divsimt gadiem tika vests tikai pats stiprākais porteris. Nebija tā, ka tik stiprs dzēriens nebūtu bijis pieejams arī vietējiem patērētājiem. Bet nāca un gāja kari, bet to rezultātā angļu alus iesalam tika uzlikts aizvien vairāk un vairāk nodokļu. Alus lēnām, vairāk nekā divsimt gadu laikā, zaudēja savu stiprumu, līdz Pirmā pasaules kara laikā, kā atzīmē angļu vēsturnieks Ronalds Patinsons, “pat slimīgam piecgadniekam būtu bijis grūti no tā piedzerties.” Krievijas eksporta variantu šī tendence skāra daudz mazāk – tā cena bija pārāk augsta, lai Lielbritānijas iesala nodokļi radītu būtisku iespaidu, turklāt lielāko portera cenas daļu tāpat veidoja Krievijas akcīze. Porteris Krievijā, atšķirībā no Lielbritānijas, bija luksus prece un tās pircējiem cenas paaugstināšanās bija pietiekoši vienaldzīga. Līdz ar to uz Krievzemi vestais porteris savus grādus saglabāja nemainīgi augstus. Nelielu apjukumu mūsdienās gan var radīt tas, ka abi tik atšķirīgie dzērieni varēja tikt saukti vienā vārdā – par porteri.

Nosaukuma problēmas – Porteris, stouts, Anglijas, Baltijas un Krievijas porteris

Var šķist, ka pastāv briesmīgs nosaukumu mudžeklis – porteris, stouts un tad kaut kāds brūnais eils. Tas tāpēc, ka pirms nieka trīssimt gadiem, ar šiem pašiem terminiem Lielbritānijā apzīmēja citas lietas kā mūsdienās. Stouts bija jebkurš stiprais alus, arī leģendārais Aldara Vanaga Īpaši Stiprais deviņgrādu brīnums būtu tipisks stouts. Tumšajiem stiprajiem aliem, piemēram, porterim, 18.gs. beigās tika pievienots vārds stouts, lai būtu skaidrs, ka šeit darīšana ar stipru un tumšu alu. Dažu desmitu gadu laikā darītavas pārtrauca brūvēt gaišos stoutus, tādēļ par stoutiem sāka uzskatīt tikai porteru stiprāko galu. Tā portera stiprais eksporta variants Barclay Perkins izpildījumā saucās Russian Stout, bet tas pats alus Krievijā – par angļu porteri. Apstiprinājumu par Krievijā valdošo izpratni par šo dzērienu var atrast tai laikā izdotajā literatūrā, kur kā viens no alus veidiem minēts “īstais porteris un stauts, t.i. stiprais alus jeb, kā pie mums saucas, porteris.” Vai Rīgā vācu valodā izdotā avīze Rigasche Rundschau raksta, ka “atsevišķu amerikāņu un angļu alus stiprums pārsniedz 10%. Rīgā tomēr no tādiem sastopams tikai porteris.” Principā, Brūnais eils, porteris un stouts ir aptveni viens un tas pats līdz pagājušā gadsimta sākumam. Imperiālais stouts vai Imperiālais porteris ir jaunāki termini, kas radās ne īpaši ātrāk par 19.gs. trīsdesmitajiem gadiem un tiem, pretstatā atsevišķām mūsdienu leģendām, ir visai mazs sakars ar Krieviju vai tās imperatoriem. Šī skanīgā nosaukuma izcelsme drīzāk meklējama Lielbritānijā un Īrijā. Kaut arī Eiropā tika brūvēti daudz un dažādu veidu porteri, kuru alkohola saturs svārstījās no 3 līdz pat 11 tilpuma procentiem, to nosaukumi agrāk netika lietoti saskaņotas sistēmas ietvaros. Katrs aldaris savu alu sauca kā gribēja. Apskatot līdz Otrajam pasaules karam gan Baltijā, gan Krievijā ražotās portera etiķetes, var redzēt, ka porteris tika saukts par Extra Double Stout, Imperial Extra Double Stout, Porter “Imperial”, Porter, Double Brown Stout, angļu porteri un vēl citās kombinācijās.

Barclay Perkins ražotā krievu imperiālā stouta (Krievijā - angļu porteris) reklāma angļu presē 20.gs. sākumā

Ir pavisam konkrēti zināms, kad radās mūsdienu alus veidi un to raksturojums. Tas notika nesen, 1985. gadā, ASV nodibinot Amerikas mājbrūvētāju asociāciju, zem kuras tika radīta Alus tiesnešu sertifikācijas programma – Beer Judge Certification Program jeb BJCP. Mūsdienās šīs programmas sertificētie tiesneši ir pārstāvēti nozīmīgākajās alus sacensībās visā pasaulē, taču šī organizācija tiek vainota citā grēkā – alus veidu standartizēšanā. Tas tika darīts ar cēlu mērķi padarīt vērtēšanu objektīvāku. Līdz tam alus sacensībās tika nereti klasificēts ļoti aptuveni, piemēram, tumšais eils līdz 5% alkohola. Amerikāņi tā vairs nebija mierā, jo uzskatīja, ka šīs kategorijas ir pārāk plašas. Izstrādājot BJCP alus stilu vadlīnijas, kā pamats tika izmantoti divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados brūvētie alus veidi, aiz matiem mazliet pievelkot vēsturi. Sliktākais tomēr bija tas, ka šīs definīcijas vēlāk vairs praktiski netika mainītas. Kā jau minēts iepriekš, alus izmaiņas ir dabisks process, kas norisinās visu laiku, taču BJCP noteikumi nemainījās līdzi, tādējādi radot priekšstatu, ka noteikts alus veids, piemēram, porteris, ir kaut kas uz mūžiem akmenī iecirsts. Ja BJCP vadlīnijas pastāvētu 1817. gadā, tad, pārejot no brūnā iesala un gaišā un melnā iesala maisījumu, portera vārdu vairs izmantot nevarētu. Protams, amerikāņi nebija vienīgie klasifikatori, jo arī citās valstīs 20.gs. laikā tika ieviesta alus standartizēšanas prakse, piemēram, PSRS GOST standarti bija vēl stingrāki un pēdējo 50 gadu pastāvēšanas laikā nepiedzīvoja gandrīz nekādas izmaiņas. Tādēļ tieši mūsdienu neelastīgo standartu dēļ varētu būt nedaudz grūti izprast to, kādēļ pirms gadsimta alus brūverus un dzērājus pat nesatrauca tas, vai melnais alus, kuru viņi dzēra, tika saukts par porteri vai stoutu.

Ar Baltijas porteri, citu bieži lietotu terminu, mūsdienās parasti apzīmē no Anglijas uz Krieviju kādreiz eksportēto stipro porteri, kā arī porteri, kuru ražoja valstīs ap Baltijas jūru, īpaši jau bijušās Krievijas Impērijas teritorijās. Patiesībā šis ir pats jaunākais termins no visiem un tā autors ir pazīstamais alus un viskija žurnālists Maikls Džeksons. Viņš deviņdesmito gadu sākumā apceļoja svaigi neatkarību ieguvušo Baltijas valstu un Krievijas alus darītavas un kādā 2002. gadā publicētā rakstā norāda: ”Baltijas porteris, kategorija, kura radās no manis 1990.gadā rakstītu rakstu sērijas, pēc mana Igaunijas apmeklējuma.”

Barclay Perkins un A. Le Coq

Krievijas porteris ir pavisam cieši saistīts ar kompānijas A. Le Coq vārdu, tomēr dažkārt tās darbība Krievijā tiek atainota mazliet kļūdaini. Vīna un alus tirdzniedcības uzņēmums A. Le Coq & Co. tika dibināts Anglijā, pašā 18.gs. sākumā. Uz Krieviju tas zem sava vārda eksportēja no Londonas aldara Barlcay Perkins (šī Londonas darītava pirms vairāk nekā simts gadiem bija lielākā pasaulē) vairumā iegādātu porteri. Tā bija normāla prakse, kas pietiekoši populāra ir arī mūsdienās. Jāpiezīmē, ka Barclay Perkins Krievijā pārdeva porteri arī ar savu vārdu. Abu eksportētāju pārdotie alus apjomi nav zināmi, taču domājams, ka Barlcay Perkins un A. Le Coq tirgu dalīja aptuveni uz pusēm, bet patērētāji Krievijā šo alu uzskatīja par divu dažādu ražotāju piedāvājumu. Piemēram, Rīgas alkohola veikala “Shaar & Cavaziel” reklāmā laikrasta “Rigasche Rundschau” 1899. gada 22. decembra numurā abi minēti kā dažādi ali.

Viena no ekskluzīvākajiem Rīgas alkohola veikaliem "Shaar & Cavaziel" (tas pastāvēja līdz 1940.gadam) reklāma laikrakstā "Rigasche Rundschau" 1899.gadā

1912. gadā A. Le Coq & Co. iegādājās Tivoli alusdarītavu Dorpatā (mūsdienās Tartu), lai tajā uzsāktu portera ražošanu. Iespējams, šis solis tika sperts, lai apietu augstās importa nodevas. A. Le Coq & Co. porteris, tāpat kā citi no Anglijas importētie ali, bija ievērojami dārgāki par vietējiem ražojumiem, un, ražojot uz vietas, varētu labi iebāzt kabatā ietaupītās muitas nodevas un transporta izmaksas. Nav ziņu, ka uzsākot ražošanu Dorpatā, A. Le Coq & Co. portera cena būtu ievērojami samazinājusies, turklāt šajā laikā tas ieguva skanīgo titulu “Krievijas cara galma oficiālais dzērienu piegādātājs.” Jautājumam kādēļ Tartu, nevis Pēterburga, kas noteikti bija lielākais portera noņēmējs, varētu būt pavisam vienkārša un prozaiska atbilde. Līvlandes provincē (tai laikā iekļāva Vidzemi un Dienvidigauniju), tāpat kā Kurlandē un Estlandē, par alu nebija jāmaksā akcīzes nodoklis.

Augstās pārdošanas cenas dēļ A. Le Coq & Co. netrūka citu problēmu, no kurām ļoti nozīmīga bija tā portera pakaļdarinājumi. Dārgs alus, tāpat kā pārējie dārgie dzērieni, Eiropā šajā laikā tika viltoti pa labi un pa kreisi, jo preču zīmju aizsardzība šai laikā bija tikai sākuma stadijā, turklāt ar viltošanu nodarbojās nevis pagrīdes darbnīciņas, bet gan pavisam lieli uzņēmumi. Interesantu ainu rāda krievu alus vēsturnieka Jurija Katuņina materiāls par 20.gs. sākuma tiesas procesu, kurā viena no lielākajām Pēterburgas alus darītavām – Ivana Durdina alus brūzis, tika apsūdzēta sava portera marķēšanā ar A. Le Coq & Co. preču zīmi. Ne tikai zīmi, bet gan pilnīgi identisku etiķeti. Neskatoties uz to, ka šis likuma pārkāpums bija pavisam viegli pierādāms, pagāja gandrīz pieci gadi ar vairākiem tiesas procesiem, līdz, Senātam izskatot šo lietu, viltošana 1910. gadā tika izbeigta. Tika rēķināts, ka šajā laikā tika radīti zaudējumi, kas mūsdienu naudā būtu vismaz vairāki miljonu latu. Turklāt lietas ietvaros runa pat negāja par kompensācijām, bet tikai par viltotā portera izlaišanas pārtraukšanu.

Atsevišķu Krievijas Impērijā ražotu porteru etiķetes. Kreisajā malā - A. Le Coq oriģinālā. Nākamā uz labo pusi - jau aprakstītais I.Durdina pakaļdarinājums, bet pārējie - citu Krievijas rūpnīcu porteri. Etiķešu izskatu nenoteica likums, jo šajā jomā īpašu standartu nebija. Kronis ir A. Le Coq preču zīmes sastāvdaļa - uzskatāmi var redzēt, ka pirms simts gadiem preču zīmju normatīvie aktie bija nedaudz vaļīgāki. Protams, ļoti daudziem ražotājiem bija pavisam atšķirīgas etiķetes.

Pēc 2. pasaules kara A. Le Coq rūpnīcu Tartu nacionalizēja padomju vara, bet, tā kā šī rūpnīca jorpojām piederēja Lielbritānijas uzņēmumam, tad PSRS, pēc gadiem ilgiem strīdiem, 70. gados bija spiesta samaksāt kompensāciju. Mūsdienās alus brūzis Tartu pieder somu Olvi un tam ir cieša sadarbība ar Cēsu darītavu; kādu laiku pat visi Cēsu ali tika ražoti šajā darītavā. Protams, joprojām pilnā sparā tiek izmantots A. Le Coq vārds, taču tam nav itin nekāda sakara ar 20.gs. sākumā zem šīs preču zīmes ražotajiem aliem, arī vēsturiskā rūpnīcas ēka jau vairākus gadus netiek izmantota alus brūvēšanai.

Bez Barclay Perkins un A. Le Coq bija vēl citi angļu brūži, kuri savu porteri eksportēja uz Krieviju, taču to realizētie apjomi nebija ievērības cienīgi.

No eila rauga uz lāgeru raugu

Raksturojot Austrumeiropas porteri, svarīgs ir jautājums par raudzēšanā izmantotā rauga veidu. Anglijas aliem tradicionāls ir eilu raugs, taču mūsdienās viena no galvenajām Baltijas portera pazīmēm ir lāgeru rauga izmantošana. Šīs atšķirīgās raugu pasugas rada dažādu alus garšu (lāgeru raugs parasti nodrošina sausāku, tīrāku garšu), atšķiras arī alus pagatavošanas process, īpaši jau nogatavināšanas temperatūras, kas lāgeriem ir no +7 līdz +15 grādiem, bet eiliem no +10 līdz +25 grādiem.

Pārmaiņas Krievijā pieejamā portera raugu frontē noteikti jāskatās kontekstā ar aizvien pieaugošo vācu alus tradīciju ietekmi Krievijas alus nozarē. Anglofīlijas bums Krievijā jau ir aiz muguras un abas lielvalstis bieži konfliktē. Visā Krievijā, arī Rīgā, tiek celtas jaunas un modernas alus fabrikas, kuras ne tikai pieder vietējiem vāciešiem, bet arī to sortimenta lielāko daļu sastāda vācu tipa ali – Minhenes, Dortmundes, Berlīnes un citu pilsētu alus tradīciju pārstāvji. Protams, vienmēr vieta tiek atvēlēta arī porterim. Tieši Vācijā gatavots porteris ir ieņēmis pietiekoši lielu un mūsdienās nepilnīgi novērtētu lomu Krievijas alus importā. Pirmie apraksti un grāmatas vācu valodā par portera izgatavošanas tehniku un tās ieviešanu vācu brūvētavās parādās jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā un jau 1822. gadā ir ziņas, ka porteri brūvē Kēnigsbergā un Haldenslēbenā (Saksija Anhalte). Bet 1815. gadā Nirnbergā izdotā avīze Allgemeine Handlungs-Zeitung par angļu porteri raksta: “Arī Vācijā, īpaši jau Prūsijā ir mēģināts brūvēt angļu alu un tas ir nonācis tik tālu, ka šo darītavu porteris neatpaliek no angļu un tiek tā vietā pirkts un tālu izsūtīts.” Statistika rāda, ka Prūsijas portera eksports desmit gadus vēlāk ir lielāks nekā Krievijā importētā portera apjoms, kas nozīmē, ka Prūsijā gatavoto porteri labprāt pērk arī citās ārzemēs. Katrā ziņā, Prūsijas porteris Krievijā nonāk jau ļoti agri. Iespējams, ka eksistē visai maz atsauču uz Prūsiju kā portera izcelsmes valsti kaut vai tādēļ, ka arī no Prūsijas importētā dzēriena nosaukums ir angļu porteris. Domājams, ka tas ir līdzīgs Anglijā brūvētajam, jo vietējai publikai materiāla salīdzinājumam netrūkst – Vācu muitas apvienības zemēs (Prūsija un dažas citas vācu karalistes un hercogistes), piemēram, 1863.gadā ieved vairāk nekā pusmiljonu litru angļu alus un portera – šis daudzums neatpaliek no Krievijā ievestā angļu alus apjoma. Vēlāk, 1880. gadā, Ziemeļvācijā durvis ver darītava ar nosaukumu Ersten Norddeutschen Actien-Ale und Porter Brauerei (Akciju sabiedrība “Pirmā Ziemeļvācijas eilu un porteru darītava”) un, iespējams, ka to dibinājuši angļu uzņēmēji, paredzot angļu alus popularitātes pieaugumu Vācijā. Darītavā ražo angļu gaišo eilu un porteri.

Portera imports Krievijas Impērijā. Dati dažādos avotos ir dažādi, šīs ir tikai aptuvenas aplēses. Tāpat jāņem vērā dažādās mērvienības - oksofi, pudi, vairāku veidu vācu mārciņas utjp., kas rada papildus problēmas. Importa samazinājums 19.gs. beigās, visticamāk, saistīts ar vietējās alus rūpniecības izaugsmi un tās ražojumu kvalitātes pieeaugumu. Klikšķināt uz attēla, lai to skatītos lielāku un normālā kvalitātē.

Pastāvot šādai vācu zemēs ražota portera ietekmei, kas deviņpadsmitā gadsimta laikā neizrāda tendenci samazināties, varētu pieņemt, ka portera īpašības nu jau iespaido ne tikai norises alus nozarē Anglijā, bet arī Prūsijā. Pavisam labi varētu pieņemt, ka vācu alus darītāji būtu varējuši modificēt angļu receptes, tās pielāgojot savām brūvēšanas tradīcijām, īpaši jau attiecībā uz  vācu zemēs aizvien lielāku opoularitāti iegūstošo lāgeru rauga izmantošanu. Tas pavisam noteikti atvieglotu un ievērojami palētinātu brūvēšanas un nogatavināšanas procesus. Un tad vēl iespējamās problēmas ar dažādām rauga šķirnēm, kas var jaukties savā starpā … no otras puses, porteris bija tik dārgs, ka tā dēļ varētu arī atļauties divu dažādu alu brūvēšanu. Piemēram, mūsdienās labi zināmo poļu Žywiec porteri vēl 1884. gadā gatavo ar augšējo raugu, bet 1882.gadā Maskavā notikušās Viskrievijas mākslinieciski-saimnieciskās izstādes izdevumā porteris pieskaitīts pie aliem, kurus raudzē ar augšējiem, tātad eilu raugiem. Priekšā gan vēl ir 1885.gads, kad Jakoba Kristiāna Jakobsena dibinātās Karlsberga alus rūpnīcas laboratorijā Kopenhāgenā pirmo reizi tika izdalīta lāgera alus rauga tīrkultūra un 1906. gads, kad visā Vācijas teritorijā tiek ieviests Bavārijas alus tīrības likums, kas nenoliedzami ievērojami palielina lāgeru rauga izplatību.

Diemžēl nav saglabājies pietiekoši daudz liecību, lai būtu iespējams detalizēti izsekot šī procesa attīstībai. Labi zināms vien tas, ka divdesmitā gadsimta sākumā Krievijā ir sastopams gan ar lāgeru, gan eilu raugu gatavots porteris, bet pēc otrā pasaules kara gan PSRS, gan tās satelītvalstīs Polijā un VDR, porteri ražo tikai izmantojot lāgeru raugu. Šīs valstis gan ir aiz tā sauktā “dzelzs priekšskara”, tādēļ šīm portera brūvēšanas īpatnībām pārējā pasaule līdz PSRS sabrukumam īpaši pat nepievērš uzmanību.

Porteris Latvijas pirmās brīvvalsts laikā

Pirmā pasaules kara laikā Krievijā tika ieviests sausais likums. Pēc kara beigām alus darīšana Latvijā, protams, atsākās, taču bija zaudējusi daudz sava agrākā spožuma. Līdz pat 1914. gadam Rīga bija viens no nozīmīgākajiem Krievijas alus ražošanas centriem un tās lielāko darītavu ali bija pazīstami kā augstas kvalitātes brūvējumi. Divdesmitajos gados viss mainījās. Iemesli nebija meklējami kara laikā sagrautajās un nodedzinātajās alus darītavās vai uz Krieviju evakuētajā darītavu aprīkojumā, kuru PSRS pat netaisījās atdot. Ēkas un iekārtas tika samērā ātri atjaunotas, jo, kad runa iet par alkoholu, nekādas grūtības nav šķērslis. Vispirms jau, bija zaudēts vienīgais eksporta tirgus – Krievija, kur bez pilsoņu kara, bada un Ļeņina bija daudz citu problēmu. Dzīvajos arī nebija palicis pārāk daudz portera cienītāju, jo daļa asinssūcēju buržuju klases bija veiksmīgi likvidēta vai pati emigrējusi. Krievijas Impērijas Eiropas daļa turklāt bija sadalīta vairākās nacionālās valstīs, kuras naski ierobežoja importu. Šai laikā ļoti populārs, vismaz attiecībā uz pārtikas precēm, bija pašpietiekamības princips, īpaši jau nacionāli noskaņotu politiķu vidū. Arī Latvijā šis jautājums bija aktuāls, tā Saeimā klaigāja par to, ka apelsīni Latvijā nav vajadzīgi, jo bērni varot ēst ābolus – un apelsīni dabūja tik lielu ievedmuitu, ka tā sastādīja lielāko daļu no preces cenas veikalā. Norvēģu siļķes arī vajagot aizliegt, jo tās ir lētākas kā vietējā gaļa – šāds pasākums gan palika tikai projektu stadijā.

Attiecībā uz alu, starptautiskās tirdzniecības iespējas tika iznīdētas jau pašā saknē. Alus ievedmuita tika noteikta divi līdz trīs lati par kilogramu alus. Šai svarā absurdā veidā ietilpa ne tikai pats alus, bet arī arī iepakojums – mucas un pudeles. Tam vēl jāpieskaita akcīze. Ārzemju alum dubulta, jo vietējais tirgus taču jāizsargā. Visai loģiski, ka neatradās neviens, kurš vēlētos ievest alu, par vienu pudeli nodokļos vien samaksājot divus līdz divarpus latus (mūsdienu naudā aptuveni 4 – 7 Ls). Varētu likties, ka Saeimas deputāti tādā veidā rūpējās par alus nozari, aizsargājot pašmāju ražotājus. Taču tik bargi ierobežojumi bija pārāk dāsna dāvana vietējiem aldariem – importa alus neradīja konkurenci, tādēļ nebija nekādu iemeslu tā pa nopietnam nepacelt vietējā alus cenas. Tik ļoti, ka ar veselu normatīvo aktu blāķi un īpašas institūcijas – Cenu inspekcijas palīdzību, vajadzēja regulēt augstāko atļauto alus cenu. Atkal ierēdņiem bija ko darīt. Velta bija dažu progresīvāk domājošu politiķu un ekonomistu prātošana, ka liberāla ārējās tirdzniecības politika nodrošinātu labāku konkurenci un vietājās ražošanas attīstību. Attiecībā uz akcīzi, jāpiebilst, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija arī augstākais akcīzes nodoklis Eiropā, mūsdienu naudā aptuveni desmit reizes lielāks nekā tagadējie seši santīmi uz puslitra pudeli. Saeimā populāra bija kareivīga atturības kustība, kas lielā mērā bija 19.gs. īstenotās nodzirdīšanas atskaņas, un alus vairs nebija vajadzīgs vispār – ne vietējais, ne importa.

Lauku iedzīvotāji, kuru algas bija daudz mazākas kā pilsētā, brūžu alu, kas ārkārtīgi augsto nodokļu un lielo uzcenojumu dēļ, mūsdienu naudā maksāja ap 2 Ls pudelē, nemaz nevarēja atļauties. Tādēļ pat pēc visai konservatīviem tā laika aprēķiniem, uz katru alus darītavā pagatavoto alus litru mājās izbrūvēja vismaz trīs litrus pašdarinātā. Jāņem vērā, ka šāds alus mājbrūvēšanas uzplaukums bija nevis loģisks senāku alus darīšanas turpinājums, bet gan relatīvs jaunums – alus brūžu attīstība 19.gs. beigās nodrošināja lētu un pietiekoši kvalitatīvu alu gan laukos, gan pilsētā, tādēļ iemesla brūvēt mājās biežāk kā dažas reizes gadā, uz īpašiem svētkiem, nebija. Varētu pat teoretizēt, ka, ja 20.gados alus industrijai nebūtu likti ievērojami šķēršļi, tādējādi vitalizējot dažviet Latvijā (daudzos Latgales pagastos) pat aizliegto mājas alus darīšanu, visas senās alus darīšanas tradīcijas kopā ar koka kubliem būtu jau sen aizmirstas un sapuvušas, līdzīgi kā tas notika visā pārējā Eiropā.

1924. gadā tika papildināti alus jomu regulējošie normatīvie akti, kas pamatā saglabājās visu brīvvalsts laiku. Interesantas debates risinājās attiecībā uz maksimālo alkohola saturu alū, kas likumprojektā tika noteikts seši grādi parastajam alum, bet deviņi grādi porterim. Kā debašu laikā izteicās deputāts Klāvs Lorencs: “nebūtu pielaižams mūsu alus ražošana alus ar tik augstu alkohola saturu. Komisijas vairākums aizrādīja — galvenā kārtā šie motīvi tika pievesti no Finansu ministrijas un mūsu alus ražošanas speciālistiem — ka šis alkohola grādu paaugstinājums ir vajadzīgs, lai mūsu alus izturētu eksportu, jo alus ar alkohola saturu zem 6 grādiem eksportu neiztur. Ja mēs gribam veicināt mūsu alus eksportu. tad nepieciešams šo alkohola grādu paaugstināt. Komisijā tika aizrādīts, ka mums acumirklī Latvijā nav jārunā par alus eksportu, jo mums alus ražošana ir tik niecīga, ka viņa tālu neapmierina mūsu iekšējas alus patērētāju prasības.”

Tam piekrita pat oponenti, teikdami: “Nevar būt runa par to, ka mūsu alus rūpniecībā tuvākā nākotnē varēs runāt nopietni par eksportu. Viņa tālu nevar apmierināt iekšējas prasības, nevar apmierināt iekšējo patēriņu, un tāpēc tuvākos gados nevar būt runa, ka mes nodarbosimies ar alus eksportu. Bet tomēr, ievērojot to, ka mums nav jāliek ķēršļi rūpniecības attīstībai, ievērojot to, ka šī alkohola ražošana ir vajadzīga aiz finansieliem un tautsaimnieciskiem motiviem, tad labāk ir, ka šī ražošana tiek virzīta vairāk uz eksportu, nekā uz iekšējo patēriņu.”

Alus darītavu sludinājumi laikrakstā "Policijas vēstnesis" 1924.gadā (dažādos numuros). Šis izdevums, tāpat kā "Latvijas Kareivis" bija no alus darītavu puses labi iecienīts.

Tā, ieviešot gandrīz sauso likumu, bet cerot uz indes-alkohola eksportu, jo ārzemniekus taču indēt drīkst, tika noteikts, ka vienīgi porterī alkohola saturs pieļaujams līdz 9% no tilpuma, bet misas blīvumam jābūt robežās no 16-20 Plato grādiem. Tātad bija paredzēts ražot vājāku alu vietējam patēriņam, bet ar porteri nodrošināt eksportu. Svarīgi tas, ka joprojām, līdzīgi kā Krievijas Impērijas normatīvajos aktos, porteris tika nodalīts no alus, turklāt aizvien uztverts kā augstākās kvalitātes dzēriens. Tā 1925. gadā izdotajā rīkojumā par no ārzemēm ienākošo kuģu pasažieriem un kuģu personālam nepieciešamās pārtikas neaplikšanu ar nodokļiem, norādīts, ka katram pasažierim un kuģa personālam pienākas trīs pudeles alus dienā, taču tikai kapteinis, viņa palīgi un mehāniķi drīkst saņemt dienā vienu pudeli vīna un portera.

Nākamais solis bija Žūpības likuma pieņemšana, kas bija Latvijas atbilde slavenajam amerikāņu Sausajam likumam. Latvijas variants alkoholu neaizliedza pilnībā, bet ievērojami ierobežoja tā pārdošanas iespējas. Divarpus gadu laikā, līdz 1927. gadam, bankrotēja vairāki desmiti alus darītavu, bet lielāko brūžu ražošanas apjomi bija labi, ja trešdaļa no maksimālās iespējamās jaudas. Šajā laikā tika sasniegts alus patēriņa antirekords – 2,7 litri gadā uz vienu iedzīvotāju (tikai pirms desmit gadiem tas bija gandrīz divdesmit reižu lielāks), toties brangos apmēros pieauga nelegālā alkohola tirgus, strauji veicinot tieši stipro dzērienu izplatību – daudz vieglāk taču paslēpt vienu pudeli kandžas, nekā divdesmit pudeles alus. Arī mājbrūvētais alus vairāk spieda  nevis uz garšu un kvalitāti, bet grādiem un tika piedzīvoti gadījumi, kad indīgu piedevu dēļ, kuras piedeva papildus reibumu, alus dzērāji saindējās, līdz pat letālam iznākumam.

Redzot šo situāciju, tautas kalpi mazliet atjēdzās un 1927. gadā likvidēja daļu ierobežojumu. Žurnāls “Ekonomists” gadu vēlāk konstatēja: ”Alus eksports galīgi izbeidzies. Tekošā gada janvārī pieņemtie alkohola apkarošanas likuma mīkstinājumi, kas paredz brīvu alus pārdošanu, bez šaubām atstās atdzīvinošu iespaidu uz šo rūpniecības nozari, piešķirot tai piemērotu vietu mūsu ārējās tirdzniecības statistikā.” Optimismam pamata nebija, jo nākamos desmit gadus Latvijas, tāpat kā citu Eiropas  un pasaules valstu ekonomiku smagi skāra globāla ekonomiskā krīze. Latvijas alus industrija, sausā likuma izmocīta, nīkuļoja un dažkārt eksportam spēja izspiest vien dažus simtus litru alus gadā, visticamāk, izmēģinājuma partijas. Salīdzinājumam, tikai pirms nieka piecpadsmit gadiem, Rīgas, Kurzemes un Vidzemes darītavas eksportam ar savu zīmolu saražoja vairākus desmitus miljonus litru alus – pat absolūtos skaitļos vairāk nekā mūsdienās.

Krioča alusdarītavas portera reklāma. Arī šī Jelgavas darītava bija viena no tām, kas trīsdesmito gadu sākumā bankrotēja.

Pastāvot augstai alus cenai, pircēju trūka pat lētam gaišajam alum, nemaz nerunājot par dārgu porteri. Trīsdesmito gadu beigās vairs īsti nebija darītavas, kuras ražotu agrāk tik tradicionālo tumšo dzērienu. Nav skaidrs vai viss 20. un 30.gados ražotais porteris patiešām ir bijis porteris tajā nozīmē, kā to saprot mūsdienās. Ja vēl divdesmito gadu vidū vēl var atrast atsauces uz Imperial porteri, tad pēc sausā likuma atcelšanas nekas tāds vairs nav manāms un liekas, ka termina “porteris” nozīme vairs nesaglabāja iepriekšējā. Alus darītava “Tanheizers”, piemēram, vēl  divdesmito gadu beigās reklamē Minhenes porteri – brūvējumu, kura piederība porteru saimei ir apšaubāma. Iespējams, ka tas bijis vienkārši Minhenes tumšais alus, kas par porteri nosaukts, lai labāk skanētu, bet tikpat labi iespējams, ka šis porteris darināts no Minhenes iesala, kuru portera gatavošanā izmanto arī mūsdienās. Trīsdesmitajos gados pavisam noteikti ar porteri jau visai plaši saprata arī kvasu, kas tirgots zem “Porterkvasa” un “Iesala Portera” nosaukuma. Arī aldaris Kārlis Zālītis ir norādījis, ka ar “Porteri” pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, atsaucoties uz 30. gadiem, saprata bezalholisku iesala dzērienu. Līdzīgā bezalkoholiskā nozīmē porteris presē minēts vēl četrdesmitajos gados padomju laikā.

Alus un porteris šajā laikā pazūd no smalku veikalu un restorānu dzērienu kartēm, kurās paliek šampanieši un dārgi vīni. Alum nav ne tuvu vairs nav tas prestižs, kāds bija vēl pirms dažiem gadiem. Iespējams arī tādēļ, ka augstākā sabiedrība  – galvenie portera patērētāji, ir mainījusies. Tajā ir daudz mazāk krievu un vāciešu, turklāt tā kļuvusi demokrātiskāka un iekļūšana augstākajās aprindās vairs nav atkarīga pārsvarā no radniecības. Tie, kas smalkajās aprindās iekļūst no strādnieku un kalpotāju šķiras, porteri nemaz īsti nepazīst.

Jāņem vērā arī cits apstāklis, kas alus tirgu izmainīja vēl vairāk. Divdesmito gadu beigās piecas Rīgas alus darītavas izveido karteli, nosakot minimālo alus cenu un sadalot tirgu. Karteļa vienošanās šai laikā nebija aizliegta, publiski pieejami pat tās nosacījumi. Nu jau vairs nebija nekāda vajadzība īpaši rūpēties par piedāvājuma dažādošanu – konkurences vairs nebija, bet nauda nāca pietiekoši un stabili. Globālās krīzes apstākļos, kad lielākā daļa Latvijas industrijas vēl nīkuļoja pēc lielās 20.gadu beigu finanšu katastrofas, karteļa alus darītavu dividendes bija gandrīz lielākās pārtikas nozarē. Prieki gan ilgi neturpinājās. Pie varas nāca Ulmanis un viņam bija sava izpratne par ekonomiku, kas izpaudās kā lielāko un pelnošāko uzņēmumu nacionalizācija. Kā pamats šim pasākumam tika minētas bezpersoniskas tautas intereses par kuras interešu iemiesotāju Ulmaņpaps sevi uzskatīja. Un viņš bija dzirdējis, ka tauta vairs negribēja, lai žīdi un vācieši to paverdzina. Kā zināms, demokrātija Latvijā jau divus gadus vairs nepastāvēja un visai daudzi bāleliņi, augošā nacionālisma gaisotnē, izmantojot pazīšanos, nekavējās kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par lielu un pelnošu valsts uzņēmumu labi apmaksātiem vadītājiem vai vismaz valžu locekļiem. Nacionāls uzņēmums tika nodibināts arī alus nozarē, 1936. gadā, valstij pārņemot divas ienesīgākās un lielākās alus darītavas. Pretstatā mūsdienām, visu varēja darīt atklāti, nebaidoties no kritikas, jo jau divus gadus pastāvēja avīžu un žurnālu cenzūra, tādēļ nedrīkstēja kritiski izteikties pat par vismuļķīgākajiem Vadoņa lēmumiem.

Portera ražošana Latvijā šajā laikā beidzās pavisam. Melnā dzēriena krišanu nežēlestībā var novērot arī pat pie jau pieminētajiem noteikumiem attiecībā uz provīzijas piešķiršanu no ārzemēm pienākušo kuģu personālam. Ar 1938. gada izmaiņām, portera saņēmēju loks ir paplašināts, tajā tiek iekļauti arī radio telegrāfisti un tranzīta pasažieri, bet tiem atvēlētais portera daudzums ir krities – pudeles vietā pienākas tikai puspudele. Gadu vēlāk Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadībā notiek neveiksmīgs mēģinājums bijušo godību atjaunot un porteri vairs nav jāmaksā paaugstināts akcīzes nodoklis. Protams, pārmaiņas neko nedod, turklāt pie vārtiem jau klauvē nākamais karš, kura laikā Latvijas darītavas tiek brūvēta vienveidīga un pašvaka alus dzira, kas lielākoties nonāk frontē, lielgabalu gaļas pēdējām iepriecinājumam.

Portera noiets nav tikai Latvijas raksturīgs fenomens. Tas tiek piedzīvots visā Eiropā, arī vecajā, labajā Anglijā, kur piecdesmitajos un sešdesmitajos gados porteris praktiski izzūd. Kādreiz lielais un varenais Barclay Perkins kļūst par mazu un nīkstošu uzņēmumu, un pārdodas Courage darītavu grupai. Slaveno Russian Stout jaunais īpašnieks gan turpina ražot, taču pēc astoņdesmitajiem gadiem to izlaiž tikai reizi dažos gados. Pēdējais brūvējums tiek radīts 1993. gadā, bet 1998. gadā par šī alus beigām tiek paziņots oficiāli. Pāris gadus vēlāk, pateicoties lielajai amerikāņu darītavu interesei par šo alus veidu, tā popularitāte strauji pieaug un Courage 2011. gada vidū atdzīvina Russian Stout, to gan ražojot tikai ASV tirgum.

Agrīnās padomjzemes porteris

Ja portera industrija neatkarīgajā Latvijā nomirst lēnā nāvē, tad visai pamatots ir jautājums par to, kas tad ir tas porteris, kuru Latvijā ražoja padomju laikā un joprojām brūvē mūsdienās. Atbilde ir pavisam vienkārša – pēc otrā pasaules kara tika pārņemtas tradīcijas no Krievijas. Tādēļ šeit ir vērts iedziļināties jaundibinātās PSRS alus industrijas vēsturē, kas  vēlāk radīja vislielāko ietekmi uz pēckara LPSR alus nozari.

Divu Ļeņigradā ražotu porteru etiķetes trīsdesmitajos gados. Avots: Pāvela Jegorova alus etiķešu kolekcija, nubo.ru

Pēc Pirmā pasaules kara Krievijā tika ieviests sausais likums, kas turpinājās līdz 1923. gadam. Šajā laikā turpinājās pilsoņu karš, šķiru cīņas un buržuju likvidēšana, bet pārtika bija pieejama stipri mazos daudzumos, tādēļ alus palika aizmugurējā plānā. Atnāca NEP laiks, ekonomika mazliet atplauka un alus ražošana PSRS spēja turpināties. 1925.gadā izdots likums, kas noteica, ka maksimālais alus stiprums drīkst būt 6%. Tas attiecās arī uz porteri. Svarīgs ir aspekts, ka misas sākotnējais blīvums, alkohola saturam krītoties, īpaši nepazeminās, tādēļ iespējams, ka šajā laika posmā porteris paliek saldāks un pilnīgāks. Porteri izlaida vairākas rūpnīcas, pārsvarā Maskavā un Ļeņingradā, un portera ražošanā tika ievērotas pirmskara tradīcijas. Agrīnajos padomju alus standartos divdesmitajos gados noteikts, ka vēl joprojām porteri var raudzēt ar eilu raugu, kamēr visu pārējo PSRS ražoto alu fermentēšanai izmantoja lāgeru raugu.

Pie varas nāca Staļins un izbeidza vispārējo patvaļu, uzsākot kolektivizāciju, industrializāciju, centrālo plānošanu un standartizāciju atbilstoši padomju cilvēka vajadzībām. Padomju alus ieguva padomju nosaukumu, piemēram Vīnes alus kļuva par Žiguļu utt. Izmaiņas neskāra vien divus alus – marta alu (Märzen), kura nosaukums laikam bija pārāk nevainīgs, kā arī porteri – trīsdesmito gadu Ļeņingradā vēl aizvien ražoja porteri ar nosaukumu angļu valodā, kuru joprojām pildīja mazās nestandarta – 0,35 litru pudelītēs. Visai savdabīgs pasākums laikā, kad nikni tika likvidētas imperiālisma paliekas un kritizēts viss ārzemnieciskais.

Portera standarti bija vēl visai vaļīgi, taču viss akmenī tika iekalts 1938.gadā, kad kārtējā standartā tika noformulētas tās portera īpašības, kas nemainīgas saglabājās līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, ieskaitot centralizētu pāreju uz lāgeru raugu – vairāk eilu raugu brūvēšanā izmantot nevarēja. Pēc otrā pasaules kara jau pavisam droši varēja aizmirst par tradīciju porterus fermentēt atbilstoši angļu tradīcijām. PSRS bija atbrīvojusi Vāciju gan no nacisma, gan liela skaita dažādu rūpnieciskā aprīkojuma, tai skaitā alus darītavu iekārtām, un tās visas bija pielāgots raudzēšanai ar lāgeru raugiem. 1946.gadā apstiprinātais jaunais GOST standarts, kurā, starp citu, pirmo reizi parādās Rīgas alus, bijušais Krievijas alus, šīs tradīcijas tikai vēl vairāk nostiprina.

Padomju brūvēšanas standarti

Padomju laikā pastāvēja divu veidu alus brūvēšanas noteikumi. Vispirms jau GOST jeb valsts standarti, kuri tika piemēroti visā PSRS teritorijā. Tajos bija noteikti visi galvenie šķirņu raksturlielumi – misas blīvums, izmantotais raugs, skābums u.c., kā arī izmantojamās sastāvdaļas. Recepte it kā palika pašu aldaru ziņā, taču skaidrs, ka stingri noteiktie ierobežojumi milzīgas variācijas nepieļāva. Protams, tika izdotas arī centralizētas tehniskās instrukcijas ar sīki aprakstītu ieteicamo brūvēšanas gaitu.

Attēls no bagātīgi ilustrētā 1957.gadā izdotā kataloga "Alus un bezalhokoliskie dzērieni". Avots: Pāvela Jegorova alus lapa nubo.ru

Nebija gan tā, ka varēja vārīt tikai dažas GOST noteiktās šķirnes. Papildus varēja izmantot arī republikāniskos tehniskos noteikumus, kuri bija spēkā tikai vienā konkrētā padomju republikā. Piemēram, Marta, Žiguļu, Rīgas, Ļeņiņgradas alus un portera raksturlielumi ir iekļauti GOST standartos, taču Senču, Tērvetes, Aldaris100 vai Bauskas alu ražoja atbilstoši republikānisko tehnisko normatīvu prasībām, kurus izstrādāja vietējie speciālisti. Jāpatur gan prātā, ka galvenās šajos tehniskajos noteikumos nacionālo alus īpašības tik un tā bija ierobežotas ar “mātes” GOST, nosakot maksimālo ekstraktvielu daudzumu, alkohola saturu un galvenās garšas iezīmes – manipulēt varēja ar noteiktiem tehniskiem aspektiem. Par ko īpaši un kardināli atšķirīgu runa negāja, piemēram, par kviešu alu varēja aizmirst, drīzāk “dažādību” pietiekoši šauros rāmjos. Tomēr jāņem vērā, ka pat pie identiskas receptūras un vienādām sastāvdaļām, dažādās rūpnīcās pagatavots alus parasti garšo daudz savādāk. Ir jāpieliek lielas pūles, lai tā nebūtu. Padomju laikā neviens netaisījās unificiēt alus garšu tik lielā mērā, kā to dara, ražojot piemēram, Carlsberg alu dažādās pasaules rūpnīcās. Šis bija arī galvenais faktors, kas nodrošināja atšķirību starp darītavām un kādēļ viena brūža Sencis varēja neatgādināt cita brūža alu ar tādu pat nosaukumu, kaut arī abus ražoja pēc vienas un tās pašas instrukcijas. Tāpat ne visas republikāniskās darītavas saņēma vienādas kvalitātes sastāvdaļas, kas tikai padarīja garšas atšķirības vēl izteiktākas. Kopumā var teikt, ka padomju aliem bija vienāds nosaukums un brūvēšanas process, bet ne identiska garša.

Porteris Padomju Latvijā

Kaut arī porteris neatkarības pēdējos gados vairs nebija pieejams, atmiņas par to bija labi saglabājušās arī padomju laikā. Tā Iļģuciema alus darītavā, kas tolaik pēc padomju modes tika nosaukta par Ceturto alus darītavu, jau 1945. gada rudenī, tikai nepilnu gadu pēc darbības uzsākšanas (alus darītavu likvidēja 1936. gadā, veidojot Aldari) un dažus mēnešus pēc kara beigām, kad maizi joprojām pārdeva uz kartiņām, tika uzsākta krāsns mūrēšana, lai varētu sagatavot dedzināto iesalu portera brūvēšanas vajadzībām. Kā vēsta laikraksts “Cīņa”, galvenais inženieris biedrs Pētersons, kopā ar aldaru biedru Cauni, kā arī mechāniķiem biedriem Ozolu un Granadoku atrada lūžņos nepieciešamās daļas, triecientempā uzbūvēja krāsni, lai jau 1945. gada decembrī dotu pirmo augstvērtīgā Portera produkciju. Laikraksts skaidro, ka šī lielā centība skaidrojama ar sociālistisko sacensību par godu PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām.

Vairāku LPSR ražoto porteru etiķetes. Avots:Pāvela Jegorova alus etiķešu kolekcija, nubo.ru

1947. gadā portera ražošanu uzsāka Aldaris, vēlāk arī Vārpa un Cēsu alus darītava. Republikas aldari necentās ražot dažādas portera variācijas. Gandrīz visas rūpnīcas porteri ražoja atbilstoši galvenā alus GOST prasībām, jo tā īpatsvars kopējā alus apjomā bija pārāk mazs, tikai daži procenti, lai šim tumšajam alum pievērstu pārāk lielu uzmanību. Porteri brūvēja tikai Krievijas Eiropas daļā – dažas darītavas Maskavā, Kaļiņingradā un Ļeņingradā, pa kādai darītavai Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainā. Aiz Urāliem šis alus nevienu īpaši neinteresēja. Vietējie tehniskie noteikumi mazliet atšķirīgām portera šķirnēm pastāvēja vien atsevisķās republikās, piemēram, Igaunijā un Ukrainā.  Porteris gan bija jau zaudējis savu īpašo auru, tādēļ to brūvēja neregulāri.

Iespējams, ka daļa portera problēmu slēpās arī citā apstāklī – sociālistiskajā darba tikumā. Porteris bija jāiztur visilgāk no visiem aliem – vismaz 70 dienas, un šajos divos mēnešos varēja notikt daudz kas. Piemēram, nekorekti noregulēts temperatūras režīms raudzēšanas tvertnēm, kā rezultātā alus saskāba. Var atrast pietiekoši daudz liecību gan par haotiskām izejvielu piegādēm, gan sliktām izejvielām, gan pārdzērušiem strādniekiem. Piemēram, kādā 90.gados izdotā žurnālā aprakstīta situācija, kas raksturo pieeju kvalitātes nodrošināšanai – alus darītavai pēc plāna bija jāpiepilda noteikts skaits mucu mēnesī, tiktāl viss kārtībā. Taču plāns neko nesaka par mucu nogādāšanu pircējiem, tādēļ mucas sildījās saulē darītavas pagalmā un bojājās daudz ilgāk, nekā tām pienāktos. Veikali svaigo produkciju vienmēr nesaņēma, vispirms taču vajadzēja izvadāt veco, jau daļēji saskābušo alu, jo savādāk to nāktos norakstīt un vienmēr aktuālā plāna izpilde būtu vējā. Veikali, protams, neatteicās no sabojāta alus tirdzniecības, jo arī viņiem bija jāpilda plāns. 50.gadu Rīgas Balsī veikalnieka atteikums tirgot saskābušu alu, jo “lamās jau mani”, tiek traktēts nevis kā normāla parādība, bet darba varonības piemērs.

Laikā no 1938. līdz 1990.gadam padomju porterim bija jāgaršo nemainīgi, kā GOST standartā noteikts: ”Iesala garša ar apiņu rūgtumu.” Šis pietiekoši nenoteiktais raksturojums 1953.gadā tika papildināts ar norādi, ka porterim jābūt ar vīnīgu piegaršu. Aldaris par godu savas rūpnīcas 100 gadu jubilejai, sešdesmitajos gados izdeva bukletu  – šis ir viens no uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajiem šāda veida izdevumiem visā PSRS. Tajā teikts, ka “Portera alus” ir tumšā alus šķirne ar izteiktu karameļiesala garšu un smaržu, kā arī patīkamu apiņu rūgtumu. Misas blīvums 20%, alkohols 6,25%.

Misas sākotnējais blīvums ir tikpat svarīgs alu raksturojošs elements kā alkohola saturs procentos. Šis blīvums norāda, cik daudz cukura ir izdevies izspiest no iesala. To mēra dažādos veidos, viens no tiem ir Plato grādi. Ja portera misai ir, piemēram, 20 Plato grādi, tas nozīmē, ka uz vienā litrā negatava alus ir 20% vai 200g cukura. Aptuveni trīsdesmit divas tējkarotes. Misai pievienotais raugs cukuru izmanto kā barības vielu, to pārvēršot alkoholā un ogļskābajā gāzē. Jau minētie gandrīz 20 Plato grādi ir ārkārtīgi augsts cukura saturs un teorētiski, ja izmantots pareizais alus raugs un iesala pārcukurošanas režīms, no šīs misas varētu iegūt līdz pat 10% stipru alu. Svarīgs ir arī cits aspekts – cik daudz no šī cukura raugs spēj apēst jeb noraudzēt. Jo vairāk cukura raugs noēd, jo alū paliek mazāk salduma un tas kļūst sausāks. To, cik lielā mērā cukuri ir apēsti, var viegli izmērīt un aprēķināt alus norūguma pakāpi. Piemēram, Anglijā gatavotā portera šķietamā norūguma pakāpe (ir arī reālā norūguma pakāpe, bet to neminēšu) vienmēr bija ap 60-75%, bet Padomju Savienībā cieņā bija visai zema noraudzēšana, porteru gadījumā ap 47 – 50%.

1978. gadā izdota GOST standarta fragmenti, kas attiecas uz augstākā kategorijas porteri

GOST nosaka, ka padomju portera primsmisas blīvumam jābūt 20% (kas atbilst jau minētajiem 20 Plato grādiem). Ar alkohola saturu gan notiek neliels futbols – līdz trīsdesmito gadu beigām tas PSRS darītam alum nedrīkst būt lielāks par 6%, pēc kara tam jābūt vismaz 6,25% vai lielākam, bet sešdesmitajos gados tiek atkal noteikts, ka saturam jābūt vismaz 6,25% vai mazākam. Tik zems alkohola saturs tiek noraudzēts apzināti, jo spirtā nepārrūgušais cukurs alu pataisa saldāku un tumīgāku. Tas padara padomju porteri pietiekoši unikālu – būtu grūti būtu atrast jebkādu tā laika porteri citur Eiropā, kura škietamā norūguma pakāpe būtu mazāka par  piecdesmit procentiem. Nereti tiek teikts, ka padomju alus brūvēšanas prakse lielā mērā ir saistīta ar čehu un vācu tradīcijām. Tas tādēļ, ka Čehoslovākija bija sociālistiskā bloka valsts un liela daļa PSRS alus darītavu iekārtu tika ražotas tieši tur. No čehu valodas tika tulkotas mācību grāmatas, aldari brauca pieredzes apmaiņā. Tomēr portera pēdas Čehoslovākijā meklēt būtu velti. Septiņdesmitajos gados čehu Františeka Halvāčeka un inženiera Dr. Aloida Lhotsky grāmatā “Alus darīšana” (Pivovarstvi), kas tika tulkota krieviski, adaptēta PSRS vajadzībām un izdota Maskavā 1977. gadā, par porteri nekādas īpašās informācijas nav. Vien norāde, ka melno iesalu ČPSR neizmanto, to lietojot Anglijas porteriem. PSRS porterim vistuvākais bija citas sociālistiskās zemes ražojums – Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) porteris. Kā noteikts VDR alus standartos, tad vācu porteris ir stiprais alus ar pilnu, spēcīgu garšu, tumšā krāsā. Tā misas blīvums, noteikts dzelžainā vācu precizitātē, bija nedaudz mazāks, starp 17,7 un 18,3%, taču alkohola saturs aptuveni tāds pats kā PSRS.  Tātad arī šī alus norūguma pakāpe bija augstāka, bet nogatavināšanas laiks daudz īsāks, tikai 24 dienas. Padomju porterim ir līdzība ar citu alu – Lielbritānijā pagājušā gadsimta sākumā un vidū populārajiem tā sauktajiem barojošajiem jeb piena stoutiem. Piena, jo tiem tiek pievienota laktoze jeb piena cukurs. Ja parastie iesala cukuri izrūgst alkoholā, tādējādi zaudējot sākotnējo saldumu, tad laktozi alus raugs nespēj sagremot, nodrošinot saldu un biezu alus garšu, līdzīgu kā tad, ja pēc padomju metodēm ierobežo rūgšanu līdz galam.

Noteikti var runāt arī par to, ka iespaidu atstāja 1925. gadā izdotie noteikumii, kas maksimālo atļauto alkohola saturu padomju alū noteica 6% apmērā. Iespējams, šai laikā vēl pēc agrāko gadu receptēm tika brūvēts alus ar augstu misas blīvumu (lai panāktu lielākus grādus), tādēļ nācās samazināt šī alus noraudzēšanas pakāpi, lai iekļautos normās. Kad 1938. gadā maksimālā alkohola satura griestu porterī vairs nebija, nekas īpašs nenotika – gan darītāji, gan alus dzērāji pie jaunās un saldās garšas bija jau pieraduši. Iespējams, ka šis ir pārspīlēts pieņēmums un izmaiņas notika ilgākā laika posmā, jo arī daži pirms Pirmā pasaules kara brūvēto krievu porteri ir ar pietiekoši lielu blīvumu, bet zemu alkohola saturu.

Porteris pēc deviņdesmitā gadā

Tikko PSRS bija pagalam, arī tās standarti nebija spēkā. Pēc inerces vēl 1992. gadā Latvijā tiek izstrādāti vietējie alus darīšanas standarti, taču tos ievērot nav obligāti un vajadzība pēc šiem noteikumiem zūd jau to izdošanas brīdī. Krievijā GOST saglabājās, taču ne tā PSRS laikā zināmajā veidolā. Arī tur porteri jeb tumšo alu nu varēja ražot dažādos stiprumos un blīvumos.

Uzreiz var novērot tendenci, ka portera misas sākotnējais blīvums nokrītas par dažiem Plato grādiem, alkohola saturam saglabājoties vai pat pieaugot – tātad, pieaug zemā padomju laika norūguma pakāpe. Valdis Čunka, Aldara galvenais tehnologs, par šīm izmaiņām, kuras piemeklē arī Aldara porteri, saka, ka tas tādēļ, ka patērētāju garša mainījās, cilvēkiem priekšroku dodot “vieglākiem” jeb plānākiem aliem, tas ir, tādiem ar lielāku noraudzēšanas pakāpi. Tomēr, lai vairāk noraudzējot, būtiski neaugtu alkohola saturs, kas ir arī ar akcīzes nodokli saistīts jautājums, misas sākotnējais blīvums tiek samazināts. Tai pat laikā atsevišķas Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas rūpnīcas saglabā portera raksturlielumus, atbilstoši padomju tradīcijām. Nereti gan tas notiek, spēlējot uz padomju laiku nostaļģijas kārts, īpaši attiecībā uz to pircēju daļu, kurai zāle bija zaļāka, bet alu ražoja pēc GOSTiem no īsta iesala, nevis pulvera un spirta. Lai arī blīvums izmainās, Valdis Čunka saka, ka ka citas svarīgas pārmaiņas piedzīvotas netiek. Receptes saglabājas iepriekšējās, arī iesala proporcijas nav mainījušās kopš 1947. gada. Protams, ir mainījušas iesalam izmantojamo alus miežu šķirņu parametri, taču tas jau ir mazākā alus darītavu kontrolē.

Izskatās, ka jau pašā 90.gadu sākumā, uzreiz pēc Aldara privatizācijas, nolemts Porteri pozicionēt kā “tradicionālu tumšo stipralu svētkiem”, iespējams, vēstījumu par kvalitatīvu tumšo alu ikdienai, publika vairs neuztvertu. Uz Aldara portera etiķetēm var lasīt “Porteris ir tumšā svētku alus šķirne ar karameļu iesala garšu un vīna piegaršu, kas izteiktas arī aromātā” – tas ir izteikums, kura izcelsme pavisam noteikti meklējama GOST standartu tekstos.

Padomju varas beigas reizē atnes arī iespēju ar Baltijas porteri iepazīstināt pārējo pasauli, kas līdz tam bija Rietumos praktiski nepazīstams alus veids. Visas ievērojamākās Austrumeiropas portera darītavas uzsāk sava portera eksportu un izpelnās atzinību. Vislabāk no visiem ir pazīstams Carlsberg koncernam piederošās St. Pēterburgas Balķikas porteris – Baltika Nr. 6, kas uzvarējis daudzos konkursos.

Kamēr ārzemēs panākumi, tikmēr pašu mājās nemaz tik labi nevedas. Latvijā, līdzīgi kā daudz kur citur, virsroku ir ņemis viegli un lēti pagatavojams gaišais lāgeris. Ne mazajiem, ne lielajiem aldariem nepatīk sarežģīt lietas ar ilgāk un dārgāk pagatavojamu tumšo alu. Daudz vieglāk ir bīdīt no gaisa pagrābtas dzīvā alus un pulveralus leģendas, nekā tērēt savus resursus augstvērtīga tumšā alus ražošanai un pircēju pārliecināšanai par šī alus labumu. Arī Aldara Portera ražošanas apjomi nav palikuši lielāki, taču pēdējo gadu laikā ir pietiekoši nozīmīgi palielinājies eksporta īpatsvars.

Nozīmīga problēma ar jebkura alus pacelšanu saulītē tik augstu, kā tas bija porteris vēl 20.gs. pašā sākumā, ir tāda, ka gan Latvijas pirmā brīvvalsts, gan vēlāk sekojošie padomju laiki ievērojami izmainīja alus patēriņa kultūru. Alus tika degradēts par prastu, ikdienā, ne svētkos patērējamu dzērienu. Tādu, kuram bieži svarīgāki ir grādi, nevis garša. Arī Rietumvalstu labākie ali 20.gs. vidū piedzīvoja pamatīgu lejupslīdi, ievērojami atkāpjoties lēta gaišā lāgera priekšā, taču atsevišķas darītavas tik un tā spēja saglabāt savas tradīcijas tik ilgi, lai sākoties alus revolūcijai astoņdesmitajos gados, spētu tās veiksmīgi atjaunot.

Protams, var rasties jautājums – kādēļ vispār jāuztraucas arī par tādu porteri? Tas taču bija nodzērušos Krievijas Impērijas aristokrātu dzēriens. To dzēra krievu, vācu un žīdu kaklakungi, nevis bāreņu tauta.  Bet pēc tam savus nosacījumus ieviesa okupantu vara. Jāsāk pašu acīmredzamāko, proti, porteris ir garšīgs. Gan parastais, gan imperiālais, gan auzu, gan piena, gan visi pārējie veidi. Reti kurā citā alū ir tik labs lielisku garšas īpašību apvienojums. Otrkārt, kaut arī var runāt par Latvijas un Lietuvas vietējo mājas lauku alus unikalitāti, taču attiecībā uz darītavās tapušajiem aliem, tieši Baltijas porteris (zināmā mērā arī Krievijas Imperiālais Stouts) ir vienīgais pasaulē pazīstamais alus veids, kura attīstībā nozīmīga loma bijusi Baltijas jūras dienvidaustrumu reģionam. Protams, īstenie patrioti nikni iebilstu, norādot uz citu vietējo brūžu produkciju, taču der atcerēties, ka līdz pat divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu vidum, latviešiem piederēja tikai viena no piecām lielajām alus darītavām un pat jaundibinātajā un izteikti nacionālpatriotiskajā akciju sabiedrībā “Aldaris” vadošie speciālisti tehniskās gudrības meklēja nevis ar tautas amata meistaru palīdzību, bet brauca tās smelties uz Vāciju. Pati slavenākā vietējā alus recepte – Senču alus, savukārt, tapusi padomju laikā. Un par to, cik daudzās mūsdienu mazajās darītavās “latviskās” alus receptes patiesībā ir ieviesuši vācu un austriešu aldari, nemaz nav vērts runāt.

Bez tam, lai arī porteris simbolizēja bagātus dīkdieņus, tas reizē arī parādīja, ka alus var atrasties labāko dzērienu elitē un, ka tam ir tikpat labas un daudzveidīgas garšas īpatnības kā vīnam vai konjakam. Nez vai kāds cits alus tuvākajā laikā spēs sasniegt kaut nelielu daļu no tiem panākumiem, kādus bija sasniedzis porteris vēl pirms gadsimta. Tikmēr Latvijā ir līdzīga situācija, kas 18.gs. vidū – vietējo porteri pārstāv praktiski tikai viens ražotājs, tādēļ, ja gribas dažādību, jāpērk vien labs angļu porteris. Jācer, ka arī attiecībā uz jau reiz šeit piedzīvoto portera uzplaukumu, vēsture atkārtosies.

Baltijas portera definīcija

Ar šo arī stāstu par porteri varētu beigt. Tomēr likās, ka beigās būtu derīgi piebilst kādus garlaicīgākus un daudz tehniskākas dabas vārdus par Baltijas portera mūsdienu definīciju un tās attīstību. Nolēmu visu vizualizēt, attēlojot divus no svarīgākajiem alus raksturlielumiem – misas sākotnējo blīvumu un alkohola tilpuma procentus, no kuriem var izrēķināt virkni citu lielumu, piemēram, norūguma pakāpi.

Vispirms jau svarīga ir BJCP definētā Baltijas portera pārklāšanās ar Krievijas imperiālo stoutu. Tās galvenais iemesls pavisam noteikti ir Žywiec porteris – stiprs alus ar augstu misas blīvumu, kas pavisam noteikti būtu pieskaitāms Krievijas Imperiālajam porterim, taču to fermentē ar lāgeru raugu, tādēļ, neko pieskaitīt nevar. Arī ignorēt nav iespējams, jo jau šīs kategorijas definēšanas laikā deviņdesmitajos gados Žywiec porteris pavisam bija ievērojams porteru grupas pārstāvis. Šādi gadījumi labi raksturo BJCP sistēmas nepilnības. Ievērības cienīga arī ir VDR laikā izmantotā porteru definīcija, kas ir neredzēti šaura.

Klikšķināt, lai palielinātu attēlu. Tad varēs labi salasīt visas piezīmes.

Var redzēt, ka vairāki vēsturiski Krievijā importēti porteri bija mūsdienu Krievijas Imperiālo stoutu priekšteči, taču noteiktā laikā, iespējams, 19.gs. laikā, tie zaudēja grādus un arī misu, vismaz Krievijā ražotajiem porteriem, vairs netaisīja tik niknu. Padomju laiki ar saviem maksimālajiem 6% alkohola ierobežojumiem pielika treknu punktu bijušajai portera, kā stipra alus slavai. Ja tā nebūtu noticis, manuprāt, mūsdienu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citu bijušās PSRS republiku porteri līdzinātos daudz “štengrākajiem” Polijas brūvējumiem.

Izmantotie avoti

Nebūtu iespējams uzzināt pat ne trešdaļu par portera vēsturisko izcelsmi, ja vien jau vairākus gadu desmitus Nīderlandē dzīvojošais angļu alus vēstures entuziasts Ronalds Patinsons (Ronald Pattinson) nebūtu savācis un, pats galvenais, gan daudzās grāmatās, gan neskaitāmos ierakstos savā blogā Shut Up About Barclay Perkins publiskojis dažāda veida statistiku par angļu alus darīšanas nozari, apgāžot daudzas joprojām dzīvas leģendas un mītus.

Martins Kornels (Martyn Cornell) arī ir britu alus vēsturnieks un, visai loģiski, aprakstījis ir Lielbritānijas alus attiecības ar Krieviju. Arī viņa blogs Zythophile ir pilns ar noderīgu un interesantu informāciju.

Tāpat daudz labas informācijas par alus vēsturi Krievijas impērijā ir apkopojis Jurijs Katuņins (Юрий Катунин), kurš to publicē interneta lapā beercult.ru, bet Pāvels Jegorovs (Павел Егоров) nubo.ru vairāk pievērsies tehniskas dabas tematikai.

Tāpat nekas nebūtu iespējams bez iespējas elektroniskā veidā un bez maksas piekļūt grāmatu un žurnālu katalogiem, īpaši jau Google Books un Latvijas Nacionālajai Digitālajai bibliotēkai.

Grāmatas

• M. Comburne (1758), An Essay on Brewing with a View of establishing the principles of the art, London: R. and J. Dodsley
• George Watkins (1760), The compleat brewer; or, The art and mystery of brewing explained, London: J.Coote
• Anthony Brough (1789), A view of the importance of the trade between Great Britain and Russia, London: G.G.J and J. Robinson
• T. N. Longman and O. Rees (1800), History of Russia: from the foundation of the monarchy by Rurik, to the accession of Catharine the Second, Volume 2
• John Reynoldson, John Carr (1808), Practical and philosophical principles of making malt. Also an address to the Commissioners of excise in answer to Mr. [J.] Carr’s report, London: M.Hage
• John Pinkerton(1809), A general collection of the best and most interesting voyages and travels in all parts of the world, London: Longman, Hurst, Rees and Orme
• John Tuck (1822), The private brewer’s guide to the art of brewing ale and porter, Londona: W. Simpkin and R. Marshall
• M. Holderness (1827), Journey from Riga to the Crimea with some account of the manners and customs of the colonists in New Russia, Londona
• Полное собранiе законовь Россiйсской Имперiи, съ 1649 года, том ХХ, 1806-1807 (1830), St. Pēterburga: тип. II Отдъленiя Собственной Его Императорского Величества Канцелярiи
• Richard L. Venables (1839), Domestic scenes in Russia: in a series of letters describing a year’s residence in that country, chiefly in the interior, London: John Murray
• Дмтрий Никтич Бгичев (1841), Семейство Холмских: Некотория серты нравов и образа жизни, семейной и одинокой, русс. дворян, 4. daļa, Maskava: Nikolaja Stepanova tipogrāfijaСергей Михайлович Соловьёв (1851-1879), История России с древнейших времен. Книга XI. 1740-1748
• J. Stevenson Bushnan (1853), Burton and its bitter beer, London: Wm. S. Orr and Co.
• Nouveu Guide des Conversions Modernes en Francais, Anglais, Allemand, Russe, Polonaise et Anglais (1854), Berlīne: Libraire B.Behr
• Комиссия печатания государственных грамот и договоров (1861), Письма русских государей:и других особ царскаго семейства, 1. – 2. sējums, Maskava
• Евгений Николаевич Андреев (1862), Обзор различных отраслей мануфактурной промышленности Россіи, St. Pēterburga: Тип. И. Огрызко
• Алексей Васильевич Семенов (1859), Изученіе исторических свѣдѣній о россійской внѣшней торговлѣ и промышленности с половины XVII-го столѣтія по 1858 год, St. Pēterburga: Тип. И.И. Глазунова.
• Виллиам Нервортх Диксон (1867), Новая Америка, St. Pēterburga
• John Bickerdyke (1889), The curiosities of ale & beer: an entertaining history, London: Swan Sonnenschein & Co.
• Rigasche Adreßbuch 1912, Riga:Adolf Richter
  
• Rigasche Adreßbuch 1914, Riga:Adolf Richter
  
• Дворский Я., Лензе К. (1928), Катехизис пивоваренной практики (tulkojums no vācu valodas no tāda paša nosaukuma izdevuma, kas izdots 1898.gadā) Maskava:Пивоваренная Секция Всесоюзной Ассоциации Инженеров
• Stephen Graham (1929), Peter the Great: A Life of Peter I of Russia Called the Great, London: Ernest Benn, London
• Главачек Ф., Лхотский А. (1977), Пивоварение, Maskava:Пищевая промышленность
• Arveds Švābe (1991), Latvijas vēsture 1800 – 1914, Rīga: Avots
• Anthony Gelnn Cross (1997), By the banks of the Neva, Cambridge University Press
• Martyn Cornell (2010), Amber, Gold & Black, Stroud: The History Press
• Ronald Pattinson (2010), Porter!, 2010, Nīderlande: Kilderkin
• Atis Kļimovičs (2011), Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti, Rīga: SIA “Dienas grāmata”

Avīzes un žurnāli

• Zeitschrift des Königlich preussischen statistischen Landesamts, Band 9, 1869. gads, Berlīne
• Der Globus, pirmā izdevuma pirmā burtnīca, 1821.gads, Erfurte
• Allgemeine Handlungs-Zeitung:mit den neuesten Erfindungen und Verbesserungen im Fabrikwesen und in der Stadt- und Landwirthschaft, Band 22, 1815.gads, Nirnberga
• Отечественныя записки: учено-литературный журнал, vol LXXXI, 1852. gads, St. Pēterburga
• Rigasche Rundschau, 1906. gada 1.jūnijs, Rīga
• Policijas Vēstnesis, 1924.gada 25. jūlijs
• Policijas Vēstnesis, 1924. gada 10. oktobris
• Policijas Vēstnesis, 1924. gada 23. decembris
• Ekonomists, 1928.gada 15.marts, Rīga
• Latvijas Kareivis, 1939. gada 26. jūlijs, Rīga
• Cīņa, 1946. gada 8.februāris, Rīga
• Cīņa, 1949. gada 20.maijs, Rīga
• Scandinavian Brewers’ Review, 2007. gada No.5, Orhusa (Dānija)
• Beeradvocate, Nr. 56, 2011. gada septembris, ASV

Oficiālās publikācijas

• Saeimas Stenogrammas, 1924. gada 15.janvārī
• Saeimas Stenogrammas, 1924.gada 22.janvārī
• ЦЕНТРАЛЬНЫЙ ИСПОЛНИТЕЛЬНЫЙ КОМИТЕТ СССР СОВЕТ НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР ПОСТАНОВЛЕНИЕ от 23 октября 1925 года ОБ АКЦИЗЕ С ПИВА, ПОРТЕРА И ЭЛЯ
• Valdības Vēstnesis, 30. marts, 1928
• Valdības Vēstnesis, 1938. gada 11.maijs
• 1925. gada 17. jūnija rīkojums Nr. 112 par no ārzemēm ienākošo kuģu pasažieriem un kuģu personālam nepieciešamās provīzijas izdošanu kuģa kapteinim.

Valstu standarti

PSRS alus jomas GOST standarti, kas pieejami nubo.ru

• ОБЩЕСОЮЗНЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ОСТ 61-27
• ОБЩЕСОЮЗНЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ОСТ 4778-32
• ОБЩЕСОЮЗНЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ОСТ 350-38
• ГОСУДАРСТВЕННЫЙ ОБЩЕСОЮЗНЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ГОСТ 3473-46
• ГОСУДАРСТВЕННЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ГОСТ 3473-53
• ГОСУДАРСТВЕННЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ГОСТ 3473-69
• ГОСУДАРСТВЕННЫЙ СТАНДАРТ ПИВО. ГОСТ 3473-78

Pastāv arī LPSR Nacionālie standarti, kuriem būtu jāglabājas Patentu tehniskajā bibliotēkā, taču kaut kad, iespējams, atmodas laiku sākumā, tie izmesti miskastē. Interesanti, ka šāda tradīcija nav sveša arī mūsdienu Latvijas standartu pārvaldītājiem un glabātājiem – SIA “Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs.” Šī uzņēmuma pārstāvji man pavēstīja, ka viņu vienīgais LR laikā pieņemtā standarta par alus šķirnēm (1992. gadā) eksemplārs esot izmests laukā pavisam nesen, aptuveni 2011. gada aprīlī.

Reklāmas materiāli

Rīgas alus darītava “Aldaris” (1965), Rīga: LPSR Pārtikas un Rūpniecības ministrija

Interneta lapas, blogi

• Sound Toll Registers-online
• Michael Jackson’s Beer Hunter, Foreign Frontier advances: Especially Russians and Americans
• BJCP history
• Юрий Катунин, Балтийский портер
• Юрий Катунин, Пиво и хороший тон
• Юрий Катунин, Дурдин Le Coq. История одного контрафакта
• Юрий Катунин, Большая энциклопедия под редакцией С.Н. Южакова о пиве и пивоварении
• Юрий Катунин, Роль немецкого портера в формировании имперского стаута
• Юрий Катунин, Картинки с выставки. Пиво на Всероссийской художественно-промышленной выставке 1882 года
• Martyn Cornell, A Short history of water 
• Martyn Cornell, Imperial Stout – Russian or Irish?
• Павел Егоров, Портер в России и странах входивших в Российскую Империю и СССР

Attēli

• РОСГЛАВПИВО (1957), Каталог: Пиво и безалкогольные напитки, Maskava: Продоформление, izvietotas nubo.ru
• Kroiča alusdarītavas plakāts – Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka
• Alus etiķetes – nubo.ru, publicētas ar lapas autora Pāvela Jegorova laipnu atļauju

Liels paldies Valdim Čunkam, AS “Aldaris” galvenajam aldarim, par izsmeļošajām atbildēm uz jautājumiem par portera brūvēšanu mūsdienās!

Testu var redzēt korekti tikai, ja ieslēgts Javascript, ar atsevišķiem RSS lasītājiem var būt problēmas. Tādā gadījumā būtu vērts aiziet uz labsalus.lv.

Ja ziema nav laukā, tad nākas to meklēt alus glāzē. Kaut arī ziemas alus tradīcijas Latvijā nav bijušas pārāk plaši izplatītas, tās nav arī gluži tikai pēdējo pāris gadu tendence – ziemas ali Latvijā ir tikuši brūvēti jau sākot no deviņdesmito gadu vidus. Šogad par ziemas alu parūpējušās četras darītavas. Citi piepūlās vairāk, katru gadu ieviešot sava veida alu, citi – mazāk. Tā nu laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu izmēģināju visu, kas šogad bija pieejams. Visus alus dzēru nevis aukstus, bet istabas temperatūrā.

Sāku ar Aldara Ziemas Tumšo. No preses relīzes var uzzināt cik daudz naudas ieguldīts jaunajā alū. Šoreiz 30 tūkstoši eiro jeb 21 tūkstotis latu. Jāatgādina, ka 2010. gada Ziemas alus izveidē tika ieguldīti 40 tūkstoši latu, Dūmaku un Senais izmaksāja 100 tūkstošus jeb 50 tūkstošu alus katrs, bet Zelta Ruby 70 tūkstošus eiro (49 tūkstoši latu). Secinājumi – šogad izbraukts cauri lētāk. Bez taupības pasākumiem ir arī cita veida jaunumi – Ziemas Tumšais no šī gada ir “Tradicionālās Kolekcijas” sastāvdaļa. Šis pasākums gan liekas mazliet apšaubāms, jo, manuprāt, vienīgie, kam būtu tiesības šajā “kolekcijā” atrasties, ir Apinītis un Porteris, kuriem saknes meklējamas jau attiecīgi 60. un 40. gados.

Bet nu par pašu alu. Izskats ir briesmīgi labs, smarža ir lieliska, kurā smuks ingvers. Man jau patīk. Garšā gan kaut kas salaists ir grīstē. Liekas, ka Ziemas Tumšais varētu būt variācija par Portera misu, bet ar garšvielām. Tāds nepatīkams rūgtums un nevar saprast vai pie vainas ir labi smaržojošās garšvielas vai apiņi. Nez vai pietiek, ka alum vienkārši piegāž garšvielas, tas jādara ar apdomu.

Ar Brāļa Ziemassvētku alu, ir pavisam skaidrs, ka Ziemassvētki ir sabraukuši. Vismaz reizes sešas, katru reizi alum pieberot riekšavu garšvielu, kas bija tieši viena riekšava vairāk nekā vajadzētu. Pirms gada Brālis piedzina savu tumšo alu ar garšvielām līdz maksimālajam slieksnim, radīdams piparkūku mīklas dubultnieku alus pudelē, taču šīgada brūvējums ir to pārspējis. Vairāk par dažiem malkiem ir grūti iedzert, tajā ir par daudz ingvera un par daudz visa pārējā.

No Valmiermuižas šogad trīs gabali, no kuriem var izvēlēties vienu, kas tikšot brūvēts nākamgad. Man izvēles aspekts liekas interesants, taču ar to var mazliet iegrābties brīdī, kad tie, kas balsoja par alu, kas neuzvarēja, uzzina rezultātus. Un stratēģija – visi ali saņēma vienādu balsu skaitu, tādēļ paņemsim labāko no visiem, pēc otrās reizes jau sāk likties aizdomīga. Tad jau bez balsošanas varēja paņemt labāko.

Attiecībā uz Valmiermuižas stiprajiem aliem kā pozitīvs aspekts atzīmējams tas, ka šie ziemas ali nav tumšie, nu gluži kā daži angļu ziemas eili. Nr. 1 stipri atgādina parasto gaišo, kurā ir vairāk salda iesala un mazliet vairāk viegli riebīga alkohola. Nr. 2 ir jau labāks. Tāda sajūta, ka dziļāk norūdzis un tas laikam vienīgais pluss. Vispār šķiet, ka numuri salikti pēc alus labums, jo Nr. 3 jau ir dzerams. Smarža maiga un jauka, garša ir samērā sabalansēta, mazliet jūtams karameļiesals. Diemžēl attiecībā uz visiem šiem aliem liekas, ka tos nogatavināt vajadzētu vismaz dažas nedēļas, ja ne mēnešus, ilgāk un tikai tad vērtēt.

Beigās Cēsu Ziemas Porteris, vienīgais arī bundžās. Nujā, tie, kam vienīgajam ir sava bundžu līnija, var zīmēties. Izskats jau šim lielisks, gan noformējumam, gan alum glāzē. Tomēr garšas frontē līdz ideālam vēl pietrūkst. Pabiezs, viegli saldens, taču turpat sajūtams arī salkans rūgtums, iespējams nogājis kas greizi apiņu frontē. It kā dzerams, bet īpaši daudz negribas.

Kopumā nav nemaz tik slikti, bet nav arī tā, ka kaut kas tik labs, ka gribētos vēl. Diemžēl neviens no šiem aliem neiztur pēdējo testu, kad koridora drēbju skapja dziļumā nejauši atrodu pirms diviem gadiem tur nobāzto mājas alus kasti, kas tur tika nolikta nogatavināšanai. Tajā ir mazliet ieskābis gaišais alus, taču arī paslēpies viens 2010.gada 10. oktobrī pudeļotais porteris, kas visu šo ziemas parādi saliek vienos vārtos. Samtaini maigs un brīnišķīgs ziemas dzēriens. Žēl tikai, ka pēdējā pudele. Tā nu atliek vien gaidīt, kādus labumus nesīs nākamais gads.

Drīz pēc pirkuma kādā nesenā BeerAdvocate žurnālā izlasīju par ASV darītavas Short’s Brewing pieredzi, gatavojot līdzīgu alu. Sākotnējais mērķis bijis panākt noskaņu, kas radītu asociācijas ar sēdēšanu ērtā ādas dīvānā, cigāra kūpināšana un dārgu alkoholisko dzērienu malkošanu. Tomēr rezultāts, pēc darītavas directora Braiena Benfīlda vārdiem “…garšoja vairāk pēc cigaretēm un šņabja, nekā viskija un cigāriem”.

Nav visai patīkami lasīt, ko tādu, kad pašam plauktā vēl neizdzerta pudele, bet klusībā cerēju uz to labāko. Nupat, decembra beigās pienāca pudeles atvēršanas diena. Keto Reporter (5.2%) ir tumši melns, ar vieglu dedzināta iesala smaržu. Karbonizācijas un putu gan nav nekādu, laikam kaut kas brūvēšanas laikā nogājis greizi. Arī garšā dominē dedzināts iesals un nekur nevar sajust ilgi gaidīto tabaku. Vien tāds neliels rūgtums, nez vai tā ir tabaka? Tā arī netieku skaidrībā. Īsti par labu nenāk arī tas, ka alus ir galīgi atšālējies un kopumā visu pasākumu var raksturot kā vilšanos.

No vienas puses jau mazliet varētu brūvētāju saprast, problēmas var gadīties katram, turklāt Ziemassvētki esot piedošanas laiks. Tomēr nav pārāk patīkami, ja tas notiek ar padārgu alu, uz veikalu Itālijā jau arī atpakaļ nenesīšu vai aldarim atpakaļ nesūtīšu. Tādēļ secinājums vienkāršs – otro reizi vairs nepirktu ne šo alu, ne arī citus Birra del Borgo ražojumus. Vai vispār alu ar tabaku.

No šis receptes sanāca aptuveni pusotrs kilograms gatavas, gaiši brūnas mīklas. Esmu aprakstījis savu variantu par tēmu, kas vietām atšķirās no oriģināla:

• 250 ml brūnais sīrups. vajagot gaišu, caurspīdīgu, bet veikalā nebija un netaisījos veltīt šīs problēmas risināšanai pārāk daudz laika.
• ap 100ml medus
• 250ml brūnais cukurs. gan jau var arī balto, bet pie rokas bija brūnais, ar kuru parasti gāzēju alu
• ap 200g sviesta

To visu sametu kopā katlā un uzvārīju, tā uzmanīgi, lai sviests nepiedeg. Izveidojas drausmīgi salda ķēpa, kam pielīp viss pārējais. Ļoti nomocījos, lai, visu mērot, dabūtu no mērglāzes ārā. Nākamreiz nebēršu glāzē, bet likšu “uz aci”, varbūt būs ne visai precīzi, bet atkritīs pielipšanas problēmas. Tad garšvielas. Tās nemalu pats, kā receptē teikts, jo man nav ne dzirnaviņu, ne piestas. Nopirku visu samaltu, bet veselās krustnagliņas pulverī sasitu, ieliekot plastmasas maisiņā un sitot ar skrūvgrieža galu, jo bija slinkums iet uz pagrabu pēc āmura.

• viena vai pusotra tējkarote kanēļa, ingvera, vaniļas, koriandra (liku vairāk, jo man koriandrs patīk), melno piparu (liku vairāk, jo arī pipari man patīk)
• 1/2 tējkarote kardamona (pat mazāk, jo likās ar riebīgu smaku),  krustnagliņu
• 2 tējkarotes pacietas kakao masas, kas it kā paredzēta cepšanai. Dīvains veidojums, ko veikalā atradu. Varēja jau šokolādi likt, bet mājās tikai pildītās bija.
• norīvēju mizu vienam citronam un vienam lielam apelsīnam

To visu karstajai masai klāt. Tad mazliet visu padzesēju un piebēru ap 650ml miltu, 2 sakultas olas un nelielu glāzi alus, tā ap 100ml. Izvēlējos Paulaner tumšo kviešu alu, jo tas ir salds, tumšs un ar ne visai daudz apiņiem, bet pikantu raugu, kas labi papildinātu garšvielas. Sanāca pabieza masa, kuru maisot labi varēja trenēt rokas muskulatūru.

gatavošanas procesa sākumā, kad viss vēl savos traukos. vēlāk visa ķēpa izklīda gan pa galdu, gan virtuvi kopumā

Kad viss atdzisa vēl kārtīgāk, piebēru ap 600-700 g miltu, kuriem pievienotas kādas 2 tējkarotes cepamā pulvera un sāku mīcīt. Mīcīju un mīcīju, līdz sanāca tīri labas konsistences masa. Tad alumīnija folijā iekšā un uz nedēļu ledusskapī, lai visas garšvielas savelkas mīklā. Domāju, ka mīklā savilkās arī sadegušu tauku aromāts, jo blakus uz plīts reizē cepu arī kotletes. Bet mazliet gaļas nevienam ēdienam nekaitē. Kad viss pabeigts un pilna virtuve ar ķepīgiem netīriem traukiem, izbārstītiem miltiem un sīrupiem, tad izrādās, ka boilerī beidzies karstais ūdens.

———

piparkūkas bija negaidīti gaišas. nobildētas pašā cepšanas sākumā, labajā apakšējā malā ir uzlikts gatavs produkts. cepām tikai mēnestiņus - pilnus un dilstošus, jo vienīgais pieejamais formiņai līdzīgais veidojums bija alus glāze

Cepu pusotru nedēļu vēlāk. Mīkla nebija īpaši smaržīga, nedaudz par graudainu un cietu. Izmīcīšana bija labs treniņš rokām un sieva teica, ka rullēšana arī neatpalika. Liekas, ka, mīklu gatavojot, tika pielikts par daudz miltu, laikam mīklai būtu jābūt mazliet ķepīgai. Galu galā, mazliet miltus var pievienot jebkurā laikā, bet ja pāršauts par strīpu, tad problēmas ir daudz lielākas – droši vien var kaut ko labot ar eļļas vai sviesta pievienošanu, bet tā jau ir traka ķēpa. Arī krāsa bija interesanta – par spīti tam, ka receptē teikts, ka jāizmanto tikai gaišais cukura sīrups, lai mīkla nav par tumšu, ar visu manis izmantoto tumšo cukuru, tumšo sīrupu un tumšo alu, mīkla sanāca samērā blāva. Tālāk garšas aspekts. Gatavo piparkūku garša likās mazliet pieklusināta. Sākumā tāda neizteiksmīga, kā veikalā pirktiem piparkūku cepumiem, bet uz beigām gan var just garšvielas, laikam piparus un koriandru. Pārējais vairāk sasmaržojams cepšanas procesā, bet garšā īsti nav jūtams. Par alu nav vērts pat runāt, to nejūt. Vajadzēja pieliet nevis saldu un neizteiksmīgu alu, bet gan tādu, kas kontrastētu un papildinātu tipisko piparkūku garšu.

kā var redzēt, mākslinieciskā talanta man nav. skaistumu trūkumu kompensēju ar glazūras uzklāšanu dikti biezā slānī

Taisot glazūru, internetos arī iemācījos kā pasterizēt olas baltumu, jo noķert salmenolozi negribējās. Pirms tam biju taisījis glazūru no it kā nekaitīgu lauku ekovistu olām. Internets gan prātīgi saka, ka no klukstēm, kas pa sūdiem laukos kašājas un olas dēj pietaisītos salmos, dažādās slimībās var iedzīvoties vēl labāk, īpaši tad, ja olu čaumalas nav tīras. Pasterizācija ir vienkārša un pārliecinājos, ka tā nekādā veidā nelabvēlīgi neietekmē olas baltuma labākās īpašības – tas paliek jēls un labi puto. Ola vienkārši jāieliek 60-70 grādus karstā ūdenī uz pāris minūtēm, laikam ap 3 min., ja ap 60 grādiem, bet ja ūdens temperatūra turas līdz 70, tad pietiek ar daudz mazāku brītiņu. Šis ir vēl viens ļoti labs pielietojums brūvēšanas termometram.

Galu galā, ar alu vai bez, viss sanāca pietiekami garšīgi, lai ātri apēstos. Protams, ķēpa ar piprakūkām ir nesamērīgi liela, tādēļ nākamo porciju gan laikam veikalā iepirkšu, bet pats taisīšu mīklu tikai nākamgad, kad viss pasākums jau būs piemirsies. Nobeigumā apkopoju pārdomas, ko es darīšu savādāk nākamajā reizē:

• pusotras reizes vairāk garšvielu, vismaz divreiz vairāk apelsīnu un citrona miziņu. nav jēga no piparkūkām, kuras smuki nesmaržo
• vairāk alus, turklāt tāda, kuram labi jūtamas garšvielas un/vai apiņi. Piemēram kviešu Wit vai, vēl labāk, IPA vai vismaz amerikāņu gaišais eils. Tāds ar iespējami intensīvu garšu, lai jālej klāt maksimāli maz, jo lieks šķidrums tomēr konsistencei traucē
• nedaudz uzmanīgāk ar miltiem un vairāk tumšā cukura sīrupa tumšākai krāsai. iespējams to daļēji vai pilnīgi aizvietošu ar iesala ekstrakta. vai arī izmantošu nevis kviešu miltus, bet tumšākus, piemēram, rudzu vai kādus jaukto graudu miltus.

Mans šodienas galamērķis ir pierobežas pilsētele ar franču mēlei tipisko nosaukumu St. Croix. Sentkruā pirms kāda gadsimta un vairāk samērā plaši bija pazīstama kā muzikālo kastīšu pagatavošanas vieta. Gan tādu mazu un dārgakmeņiem izrotātu, kuras piederēja smalkām dāmām, gan tādu, kas atskaņoja lielus dzelzs diskus un bija gramafonu priekšteči. Mājās meitai arī ir līdzīga kastīte – krāsains, samērā netīrs un nozelēts nesaprotams sugas plīša putns ar uzblīdušu knābi, kuru paraujot aiz zaļas auklas, kas karājas no tā dibena, aptuveni minūti skan mazliet čerkstošas, taču meitu ļoti sajūsminošas melodijas. Ražota Ķīnā, ne Sentkruā, tādēļ laikam čerkst. Diemžēl tad, kad visa ražošana bija pašā plaukumā, Edisons izgudroja fonogrāfu, drīz arī radās vinila plates, tādēļ no visas industrijas palicis vien mūzikas kastīšu muzejs, kas daudzos ceļvežos minēts kā vienīgā Sentkruā ievērības cienīgā atrakcija. Ceļveži melo – Sentkruā ir viena no ievērojamākajām Šveices franču daļas alus darītavām.

Pati pilsētiņa ir tā paaugstāk kalnos, tādēļ stacijā vispirms jāpāriet uz šaursliežu vilcienu atiešanas peronu. Pa līkuloču sliedēm caur mežu vilciens brauc augšup, ik pa laikam spalgi taurēdams pirms pārbrauktuvēm bez barjeras. Tad iebrauc laukos, kuriem gar malām nokrauti cukurbiešu kalni, bet labajā pusē redzamas augstas kaļķakmens kraujas un nogāzes. Drīz tās paliek pavisam stāvas un to pakājēs izkārtojušās vismaz no attāluma pievilcīgas pilsētiņas ar obligāto baznīcu pakalnā virs ciematiņa. Vilciens uzsāk kāpienu augšā pa to pašu stāvo nogāzi, pārvarot vairāk nekā sešsimt augstuma metrus un baznīca pakalnā paliek tālu apakšā. Nu var redzēt iemeslu kādēļ šos kalnus sauc par Juras balkonu. Kreisajā pusē ir stāva klints, no kuras malas, pa kuru tik izpalīdzīgi brauc vilciens, paveras desmitiem kilometriem tāls skats pār līdzenumu, kā arī Neišateles un Ženēvas ezeriem. Ja nebūtu mākoņu, pavisam droši, ka būtu labi saskatāmas arī vairāk nekā piecdesmit kilometrus attālās ar sniegiem klātās Alpu virsotnes.

Liekas, ka Sentkruā  izvietota milzu bļodā. To no visām pusēm ieskauj stāvas nogāzes, kuru lejasdaļā ir joprojām zaļas pļavas, augšdaļā blīvs mežs, bet pati augstākā mala pārklāta ar pavisam nelielu sniega kārtiņu. Tikai vienā “bļodas” malā ir izdauzīta šķirba, pa kuru redzams līdzenums lejā. Pati pilsēta atgādina tipisku, bet mazliet nomaļu un viegli apskrandušu franču mazpilsētu. Nelielas betona mājas, no kurām lielākā daļa liekas celtas 20.gadsimta vidū, bez jebkāda smukuma vai dekorācijām un jau paspējušas nobružāties. Neglīti tirdzniecības centri, uz mata kā Latvijas mazpilsētu padomju laikā celtie universālveikali. Pa ielām vējš dzenā kritušās lapas un dažādus mēslus, bet ielas pavirši izrotātas ar Ziemassvētku dekorācijām. Ēstuves ziemas sezonā ir slēgtas un ielas izskatās patukšas. Tāda pelēka ziemas depresija.

Brasserie des Trois Dames (Trīs Dāmu Darītava) ir novietojusies pašā centrā, blakus centrālajam laukumam. Tā pircējiem un apmeklētājiem atvērta tikai vienu dienu mēnesī – trīs stundas katra mēneša pirmajā sestdienā. Nav iespējams saprast, kur ēkai ir ieeja, jo kaut arī ir redzamas divas stiklotas durvis, tās ir netīras, bez jebkādiem uzrakstiem, arī aiz tām saskatāmās telpas ir tukšas. Vismaz no fasādes puses darītava liekas pamesta. Vēlreiz nostaigājot garām, pie vienas no ieejām pamanu uz ieplēstas lapas uzdrukātu paziņojumu, ka ja pie mājas stāv mašīna, var droši iet iekšā, gan jau kāds būs. Mašīna stāv, tādēļ speros iekšā priekštelpā, kur pie mazliet noskrandušas sienas stāv puslauzts no automašīnas aizmugurējā sēdekļa izveidots dīvāns. Ieejot pa nākamajām durvīm, viss pamatīgi izmainās. Atrodos palielā un ļoti omulīgā un siltā bāra ēstuves telpā, kurā jūtama patīkama koka malkas smarža. Pa vidu ir neliela bāra lete, kurai apkārt vismaz desmit galdu ar krāsliem un daži dīvāni,  bet aiz stikla sienas aizmugurē redzami vārāmie katli un raudzēšanas tvertnes. Esmu vienīgais apmeklētājs un man pretī steidzas kāds vīrs, kuru no fotogrāfijām Trois Dames mājas lapā atpazīstu kā tās īpašnieku un aldari Rafaelu Metlē (Raphaël Mettler). Viņš sirsnīgi sasveicinās un, protams, uzreiz piedāvā alu, pastāstot par katru no pieejamajiem brūvējumiem.

darītavas ēka Rue de France 1

Te vietā būtu mazliet pastāstīt par darītavu no internetā sasēņotas informācijas. Vispirms jau par trīs dāmām, tās ir reālas personas, Rafaela sieva Silvija, kā arī viņa meitas Žūlija un Elīza. Brūzis dibināts 2002.gadā, taču tā apjoms bija visai neliels un pats aldaris naudu pelnīja citā pamatdarbā. Sākumā tika brūvēti galvenokārt vācu ali, taču braucieni uz ASV un Kanādu pievērsa viņa uzmanību eiliem. Pēc mācībām Siebel Institūtā ASV Rafaels alu padarīja par savu galveno nodarbošanos, iegādājoties bijušo galdniecību, tagadējo alus darītavas ēku un ierīkojot alus darītavu ar 1500 l  kapacitāti. Pašlaik darītava ražo aptuveni desmit dažādus eilus, kuru lielākā daļa ir sezonālie.

Uz vietas dzēru Ziemassvētku eilu – Ale de Noël. Rafaels izstāsta, ka tas ir tumšais alus, kuram pievienotas beļģu Wit tipiskas garšvielas – koriandrs un rūgtā apelsīna miziņas, bet raudzēšanas tvertnē tikušas samestas svaigas piparmētru lapas. Pipermētras nejūtu itin nemaz, laikam bijušas pārāk maz, bet atturīgi lietotās garšvielas patīkami papildina tumšā iesala un izteikto puķaino apiņu garšu. Ziemassvētku alum nav jābūt saldam un ar krustnagliņām, lai garšotu lieliski. Dīvaini, bet šis pats alus pudelē garšo savādāk – tajā ir daudz vairāk izteikts zāļains rūgtums. Kopumā liekas, ka vienīgā šī alus nelaime ir salīdzinoši augstais alkohola saturs (7,2%).

Pie reizes uzmetu nelielu skatu darītavai. Tās vārīšanas un nogatavināšanas telpa ir maza, ar deviņām, kā šķiet, aptuveni četrtonnīgām fermentācijas tvertnēm. Līdzīgi kā mazās darītavās citur Šveicē, lielākā daļas alus tiek nogatavināts pudelēs, bet kegos pilda tikai nedaudz, pie kam, liekas, ka visi ir Cornelius veida kegi. Ejot prom, iegādājos dažādu alu sešpaku, kā arī šajā gadā darinātu Saison lielā pudelē. Pēdējais nemaz nav izlikts pārdošanai, bet, kad jautāju kādēļ pieejams tikai ar zemenēm aromatizēts Saison, man pastāsta, ka parasto gatavojot, gadījās ķibele ar karbonizāciju, bet par puscenu es to varu dabūt. Pārāk putojošs alus man problēmas nesagādā, tādus visai bieži esmu pagatavojis es pats, jo cukura un rauga attiecības ne vienmēr atbilst teorētiskajiem aprēķiniem.

Sentkruā ciematā gan ilgāk nav ko darīt, turklāt spēkā pieņemas riebīgi auksts vējš, kas atgādina, ka pašlaik tomēr ir decembris.  Atpakaļceļu vienīgi atsvaidzina kādā mazā stacijā iekāpuši divi mazliet nošņurkuši ceļotāji, kuri uz miniatūrā vilciena galdiņa no savām somām izkrāmē divas sarkanvīna pudeles, alu, sulu, divus kukuļus maizes, sieru, žāvētu desu, žāvētu gaļu un vēl dažas citas uzkodas, un, skaļi šmakstinot un diskutējot par futbolu, notiesā labu tiesu no šī milzīgā pārtikas daudzuma.

darītavai ir smuka, iepriekš neredzēta izskata sešpudeļu paka

Stāsta otrā daļa turpinājās mājās, kur mierīgā garā nogaršoju vairākus līdzi atvestos Trois Dames labumus.

Sāku ar kviešu aliem. Uz pudeles teikts – La Fraîcheur; biere blanche aux agrumes (Svaigais; gaišais alus ar citrusiem) un šis brūvējums teorētisk ir beļģu Witbier. No skata un smaržā nav nekā neparasta. Garšā gan sajūtams Wit neraksturīgs un samērā izteikts greipfrūts, tāpat puķaini apiņi, kas nodrošina sausu un rūgtenu nobeigumu. Kopējais iespaids gan ir labs un patīkams, jo pret garšīgiem apiņiem man nav nekādu iebildumu. Ir arī Vakara Svaigais – Fraîcheur du Soir. Tas pats Wit, tikai stiprāks, nu jau ar 6,8%. Šis gan ir ne visai baudāms alus. Nepatīkams rūgtums garšā, arī pats dzēriens liekas pārāk salds, bet karbonizācija par mazu. Pieklājīgi sakot, rodas sūdīgs iespaids.

Voisine ir Kölsch. Visai grūti saprast vai šis alus radīts pēc noteiktas receptes vai arī kopā ir salietas citu alu paliekas un šis škidrums noraudzēts. Smaržā ir riebīgs un pavecs sviests, tomēr garšā neko tādu nejūt. Vismaz sākumā ne, jo uz glāzes beigām sviesta sajūta ir pietiekoši laba. Drīzāk Kölsch neraksturīga apiņu garša ar pavāju iesalu fonā. Dīvaina kombinācija. Kad apskatos, ko par šo alu saka citi – jā, sviestiņš gan garšā, gan smaržā ir daudziem trāpījies. Laikam hroniska ražošanas problēma.

Septiņgrādīgais Bise Noir nav Melnā Bise, bet gan Melnais Skūpsts. Uz etiķetes attēlota izģindusi sieviete nikābā, kas pa sniegu aiz sevis velk tukšas ragaviņas. Iespējams, atceļā no meža, kur atstāts nevarīgais vectēvs. Nevar tikai saprast, kur tas skūpsts. Šis alus ir imperiālais stouts. Smarža ir augļaina, iesalu praktiski nejūt. Garša mazliet neparasta, jo var sajust samērā daudz augļainuma. Ja smaržā tas traucē, tad garšā pat iederas. Kopumā nav tipisks Imperiālais stauts, bet nav arī negaršīgs, drīzāk jau uz labo pusi.

Biere Rousse, ir sarkanais īru eils. Šis drīzāk brūns, varbūt ar nelielu sarkanu nokrāsu. To biju jau dzēris pirms pāris gadiem un labums galīgi nekur nav pazudis. Ļoti patīkama augļaina garša, kurā sagaršojami priežu apiņi, nedaudz garšvielas; ar sausu pēcgaršu. Šis gan ir traki labs un viegli dzerams, noteikti labākais no vieglā gala Trois Dames aliem.

Kā pēdējais paliek apiņu Saison jeb Saison Houblon 2011. Tas pats, ko dabūju par puscenu, tādēļ to atveru virs izlietnes. Izlietnei gan parasti ir simboliska loma, jo vairākas reizes esmu piedzīvojis situācijas, kad aizdomīgs alus nevis vienkārši izšļācas pa malām un glīti notek kanalizācijām, bet akurāti ietriecas griestos. Nu jā, pēc tam no griestiem gan kāda daļa iepil izlietnē. Šoreiz piesardzība ir vietā un kāda sestā daļa alus patiešām strauji uzputo un straumē izgāžas ārā no pudeles. Uzreiz gan rodas aizdomas, ka pie vainas ir nevis pārlieku liela karbonizācija, bet gan neliela infekcija, tomēr Saison alū neliels zirgadeķis varbūt normāla alus sastāvdaļa. Alus ir samērā dzerams, ļoti augļains, ar ievērojamu apiņu klātbūtni, fonā neliels etiķītis. Ļoti, ļoti sauss, pat pārāk. Kopējais iespaids tomēr ir tāds, ka kāds mežonīgais raugs tomēr alū ir ticis un izteikums par pārgāzēšanu ir tādēļ, lai neatbaidītu pircējus – vizuālais izskats tomēr abos gadījumos ir vienāds, tikai pārliekas karbonizācijas gadījumā necieš garša. Beigās diemžēl liekas, ka arī 7 franki bija pārmaksāts. Pavisam nesmuki liekas tas, ka, lasot atsauksmes internetā, var secināt, ka ir vesels lērums cilvēku, kuri šo alu ārzemēs ir iegādājušies par pilnu cenu.

Esmu šīs darītavus alu dzēris arī iepriekš, ir gadījušies arī šo pašu šķirņu eksemplāri ar labāku garšu. Kopumā var teikt, ka ir daži labi ali, bet netrūkst arī tādu, kurus otro reizi ne pirkt, ne dzert negribētu. Iespējams, pietiekoši lielā alus daudzveidība pie vainas, ka aldaris visu alu kvalitāti nespēj uzturēt pienācīgi augstu. Tāpat ir aizdomas man ir par to, ka smukajā kartona kastē ir ielikti arī tādi ali, kurus nav izdevies pietiekoši laicīgi pārdot, tā teikt, nopērc labu alu un pielikumā dodam sliktus. Ar labajiem aliem aptuveni ir pietiekami, lai manas domas par Trois Dames darītavu paliktu vairāk pozitīvas nekā negatīvas, tomēr neuzskatu, ka gadījumā, ja darītava nespēj nodrošināt nemainīgu kvalitāti, tās ali ir pietiekoši augstās cenas vērti. Liekas ka darītava daļēji izbrauc uz cauri uz mazās darītavas sentimentu. Katrā ziņā, kādu laiku labāk izvēlēšos citu brūžu produkciju, tādu, kuri var nodrošināt labu garšu katrā iepirkšanās reizē.

Pamēģināju piecus šos alus. Trīs porterus, vienu brūno eilu un vienu parasto rūgto eilu.

Īsti nav ko teikt par Organica Best Ale ar pseidovēsturisko etiķeti. It kā labs un dzerams, bet mazliet garlaicīgs, bet tāda jau ir bieža ekoloģisko alu nelaime. Nut Brown Ale, kā jau nosaukums rāda, ir brūns un pavisam dzidrs dzēriens ar patīkamu aromātu, kurā dominē viegli iesaldeni patumšāki iesali. Garšā labi sajūtams grauzdēta iesala rūgtums, kas rada mazliet sausu sajūtu, viegls saldums un pavisam nedaudz apiņu, kopā radot jauki un labi dzerami kombināciju. Kopumā liekas ļoti labs brūnais eils.

Bet tagad pie porteriem. Taddy Porter ir piecgrādīgs angļu porteris. Krēmīgu un mazliet parūgtu garšu, kuru rada gan tumšais grauzdētais iesals, gan mazliet apiņu nobeigumā. Kopā ļoti patīkama garšas buķete ar maigu karbonizāciju. Viegli dzerams porteris, turklāt pavisam labi ir mazie grādi. Lielisks darinājums, pie kura noteikti atgriezīšos. Oatmeal Stout ir piecprocentīgs un melns auzu stouts. Pavisam, pavisam melns ar brūnām un biezām putām. Aromāts saldeni grauzdēts ar vieglu sarkanvīna piedevu, maigs un pievilcīgs. Garša nav sliktāka un labi sajūtams tas efekts, ko alu dod minerāliem bagātais vietējais ūdens, sausinot, kā arī padarot asāku un raupjāku dedzinātā iesala garšu. Kopumā šis liekas pavisam lielisks stouts, viens no labākajiem, kādu sanācis dzert.

Skaitās, ka tieši šīs brūvētavas Imperial Stout spēlēja nozīmīgu lomu Krievu imperiālā stouta popularizēšanai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tas no praktiski izmiruša alus veida kļuva par ļoti modīgu un pietiekoši plaši ražotu brūvējumu. Šī stouta smarža ir bagātīga un augļaina, pasalds grauzdēts iesals, pavisam viegls alkohols. Garšā vairs saldumu nevar just, tā ir pārsvarā rūgtena, šokolāde, kafija. Ļoti patīkama kombinācija, kuru papildina lēni sildoša pēcgarša. Jauki, ka brūveri spējuši panākt tik labu garšu par spīti salīdzinoši zemajam alkohola saturam – šim alum ir tikai 7%. Alus dievs tas nav, bet par pusdievu uzskatāms noteikti.

Kopumā var konstatēt, ka šiem Jorkšīras aldariem viss izdodas lieliski.

Pilzeni joprojām dēvē par alus galvaspilsētu, un par to čehiem patīk stāstīt gari un plaši. 1839.gadā Pilzenes pilsonis un krodzinieks Vencels Mirvalds esot teicis liktenīgus vārdus:” Mums ir vajadzīgs labs un lēts alus!”, un tas esot nozīmējis tikai vienu – ja pilzenieši grib dzert labu alu pietiekamā daudzumā, tad – lai tur lūzt vai plīst – bez moderna alus brūža neiztikt. Lai gan apzinīgie Pilzenes iedzīvotāji iesākumā protestēja, tā lieta tomēr aizgāja un 1842.gada 5.oktobris ierakstīts vēsturē kā slavenā Pilzenes alus brūža dzimšanas datums. Savukārt gados jaunais Jozefs Grolls, cēlies no Bavārijas, pirmais ķērās pie alus brūvēšanas bavāriešu stilā un rezultātā radīja īstu brīnumu – zeltainu, gardu alu, kam laika ritumā bija lemts iekarot gandrīz vai visu pasauli.

Tā raksta vortāls ar garšu Kurš Uzsauks? Jāsaka, ka arī es visai ilgu laiku ticēju šim stāstam (ir arī versija, kurā Jozefs Grolls raugu ieved kontrabandas ceļā), nu varbūt ne tik dramatiskā formā un ar izdomātiem citātiem. Tomēr lasot čehu alus blogeru pārdomas par to, ka visai grūti atrast jpirmavotu šiem stāstiem, sāka uzmākties šaubas. Un šaubas pavisam kliedēja pavisam svaigais ieraksts Beer Culture blogā. Tā autors ir Evans Reils (Evan Rail), kurš dzīvo Prāgā un viņš mazliet parakājās 1941. gadā publicētajā Ludvík Fürst grāmatā Jak se u nás vařilo pivo (Kā pie mums brūvēja alu). Pati grāmata ir balstīta uz daudziem oriģinālajiem avotiem, sākot jau no viduslaikiem.

Kā izrādās, Pilzenes brūzis galīgi nebija pirmā darītava čehu zemēs, kur alu sāka vārīt, izmantojot lāgera raugu. Jau pirms brūža celšanas vismaz 10% čehu alus darītāju raudzēja alu ar šo rauga veidu un jau pirms celtniecības Pilzenes pilsētā bija pieejams papilnam lāgera alus. Tāpat brūža dibināšana notika daudz mazāk dramatiski, bez peripētijām par alus kvalitāti.

Tomēr šeit paliek atklāts viens cits jautājums – kādēļ Pilzenes darītava bija viena no pirmajām, kura sāka ražot gaišo alu, tādējādi bruģējot ceļu vēlākajai milzu popularitātei? Ir pavisam skaidri zināms, ka šajā laikā kontinentālajā Eiropā gandrīz nemaz nebija gaišā alus. Vienkārši tādēļ, ka šajos apgabalos nemācēja pagatavot gaišo iesalu, bet šo tehniku jau bija uzodušas britu iesalnīcas. Noslēpums bija pagalam vienkāršs, iesals tika sildīts ar netiešu siltuma avotu, nevis virs atklātas liesmas. Tādā veidā varēja daudz viekāršāk kontrolēt un nodrošināt stabilu temperatūru. Par šo tēmu interesanti tiek prātuļots Zythophile blogā (jālasa arī komentāri). Proti, pastāv pavisam reāla iespēja, ka Pilzenē nolēma atdarināt šai laikā Lielbritānijā populāro gaišo eilu. Tam par labu runā Pilzenes brūvera Jozefa Grolla sadarbība ar austriešu brūveri Dreheru un vācieti Zedlemeijeru (Sedlemayer), kuri pirms laika bija apceļojuši Lielbritānijas darītavas ar nolūku noskatīties viņu alus ražošanu un nozagt iespējami daudz kā noderīga. Abi vēlāk arī sāka gaišā alus ražošanu, viens bija Vīnes lāgeru tēvs, otrs Minhenē uz gaišo pusi izmainīja Oktoberfest alu. Tāpat izceļas cita Pilzenes alus īpatnība – tajā laikā tas ir vienīgais no lāgeru alus veidiem, kuram ir skaidri izteikta apiņu garša, gluži tāpat kā angļu gaišajam alum. Lielos vilcienos, Pilzenes alu no gaišā angļu alus atšķir tikai rauga veids un apiņu šķirnes. Pats labākais, ka turpinājums drīz sekošot.

Bet ziniet pēc kā te vēl ož? Agrāk nemaz tā nebiju par šo tēmu iedomājies. Ja Pilzenes alus bija viens no pirmajiem gaišajiem lāgeraliem kontinentālajā Eiropā un Lielbritānijas gaišais eils bija viens no retajiem gaišajiem eiliem, tad kas īsti bija Latvijā? Ka tik nesanāk tā, ka nemaz nav tāda “tradicionāla Latvijas gaišā alus”, ja vien par tradīciju neuzskata šāda alus veida ievazāšanu no nīstajām vācu zemēm 19.gadsimtā. Nav jau šaubu, ka Latvijā alu vārīja ļoti, ļoti sen, taču tikai tagad sāku nojaust, ka nekad neesmu redzējis nevienu īsteni vecu atsauci uz alus krāsu. Salds, jā. Rudzu, miežu, griķu, jā. Bet ne gaišs/dzeltens. Laikam ironiskā kārtā sanāk, ka publikas un darītavu noniecinātajam tumšajam alum ir daudz lielākas iespējas tikt uzskatītam par tradicionālu Latvijas brūvējumu, nekā jebkuram gaišajam alum. No trešās puses, tāpat jau bija skaidrs, ka visa lāgeru kultūra ir ieviesta no vāciešiem un arī tur nav sakara ar tradīcijām, kas vecākas par 150-180 gadiem.

Par vienu kopīgo zīmolu gan Oettinger nesaka visu patiesību, jo noteiktu pasūtītāju, pārsvarā supermārketu ķēžu, vajadzībām ražo visai plašu alus klāstu. Ar tādiem nosaukumiem kā Steinburg, Gralsburg, Finkbräu, Adler, Codys un Schloss, nereti ar tik riebīga izskata etiķēm, ka nemaz nav jākarina cenas birka klāt – no viena skata jau skaidrs, kurš alus veikalā ir pats, pats lētākais. Dažreiz pat grūti saprast, kā var kaut ko tik pretīgu izdomāt; tādā ziņā vietējie lētie ali atšķiras, jo cenšas padarīt savas etiķetes vizuāli baudāmas. Laikam latviešu pircēji spēj pieciest sūdīgu garšu, bet necieš nesmuku iesaiņojumu, tur noteikti psīcholoģijas pētniekiem būtu ko darīt.

Oettinger kopumā ražo 22 šķirņu alu, no kurām deviņas par alu nevar nosaukt – tie ir miksi, vieglie ali un citi saldinātie maisījumi, kas apkauno normāla alus vārdu, bet bez kuriem nevar iztikt uz dzērieniem kārā jaunatne. Jāatceras, ka Vācijā alu un vīnu drīkst dzert no 16 gadu vecuma, tādēļ jaunieši ir ļoti nozīmīgs fermentēto dzērienu ražotāju tirgus. Izrādās, ka pašlaik arī notiek debates par šī vecuma pacelšanu uz 18 gadiem, konkrētus ierobežojumus bīda cauri Berlīnes Senātā (kas gan ir tikai viena no sešpadsmit vācu federālajām zemēm). Liebligsbier.de viedoklis ir nedaudz savādāks – vajag nevis pacelt dzeršanas vecumu, bet aizliegt pārdot lētu alu. Kā piemērs minēts tieši Oettinger, kura cena ap 5 eiro par kasti ir liels kārdinājums tiem, kuriem maz naudas, bet liela vēlme pēc alkohola. Piemēram, tīņiem un bomžiem.

Beidzot nolēmu arī pats izmēģināt kas tad īsti Oettinger ir par zvēru, jo neko vairāk par retiem Oettinger Export aliem nebiju dzēris. Turklāt ārzemēs šī alus cena tiek baismīgi uzskrūvēta, jo nomaļā Dienvidvācijas supermārketā tos iepirku par akurāt 29 eiro centiem vai 20 santīmiem gabalā. Nav jau tā, ka bieži pērku šāda veida alu, jo parasti izvēlos savu laiku un naudu tērēt par gardākiem izstrādājumiem, bet ik pa laikam der atsvaidzināt garšu, turklāt pietiekoši bieži arī lētie ali izrādās pārsteidzoši labi un nav bijis nekāda pamata augstprātīgi vīpsnāt par tiem. Kopumā paņēmu desmit dažādus. Nepirku ne miksus, ne vieglos alus. Protams, nedzēru visus uzreiz, bet kādutrīs nedēļu laikā, tā, pa vienam, ar dažu dienu atstarpi, lai var labāk saprast kāda garša. Visi bija svaigi, ar derīguma termiņiem tālu 2012.gadā.

te nu viņi visi man pagrabā stāv un gaida savu kārtu. vienīgais sezonālais alus ir ziemas alus ar visām Ziemassvētku dekorācijām, tieši vidū

• Vollbier Hell ir tāds, nekāds. Nav slikts, kaut kāds iesals gan smaržā, gan garšā, bet sajūta, ka mazliet ūdeņains. Nav gan īpašību, kas to padarītu riebīgu; vienkārši viegli strebjams alus bez īpašas garšas.
• Pils jūtams viegls iesals un vēl vieglāka zāļainu apiņu dvesma ar nedaudz rūgtenu pēcgaršu. Pilzenerim tāds vieglums it kā pienāktos, bet kopumā liekas traki garlaicīgs alus.
• Alt ir ļoti izskatīgs tumši brūns alus ar pavisam smuku viegli grauzdēta iesala garšu un viss būtu pat lieliski, ja vien pēcgarša nebūtu mazliet asa un nepatīkami sīva, gluži kā pārāk stipra tēja.
• Urtyp ar neizteiksmīgu karameļiesalu un ne visai patīkamu rūgtumu, pasausām beigām. Smuka pēcgarša, bet kopējais iespaids ne visai labs. Uz pudeles rakstīts Das besondere Exportbier (īpašais eksportalus), nez kurš, tad šo gribētu importēt…
• Hefeweissbier ir pavisam normāls kviešinieks. Ne izcils, bet ļoti labi dzerams tipisks vācu lielražotāja kviešinieks. Gan garšā, gan smaržā piemīt visas ierastās vācu kviešu alus īpašības, bet tādas, mazliet pieklusinātas.
• Kristall-Weizen ir pieklājīgs un tipisks filtrētais kviešinieks, protams, varēja vēlēties labāku garšu, bet arī esošais variants ir baudāms.
• Dunkles Hefeweizen ir tas kviešinieks, kurš īsti nav sanācis. Garša ir samērā ūdeņaina un neizteiksmīga. Kaut kādi tumšā kviešinieka elementi ir manāmi, bet kopējais iespaids ir nelabs un šis alus nav arī to divdesmit santīmu vērts.
• Schwarzbier ir iespaidīgi melns ar viegli iebrūnu putu cepuri. Izskats gan ir labākais, kas šim alum piemīt. Nekāda smarža un aptuveni tādas pat kvalitātes garša, kurā var nedaudz sajust dedzināto iesalu. Principā ūdens ar šķipsniņu melnā iesala. Krāsai.
• Export garšā ir viegli saldens iesals un zāļaini apiņi, kas mazliet vairāk jūtami rūgtenājā pēcgaršā. Tāds labi balansēts alus. Dzerams, bet nekas īpaši prātā paliekošs.
• Kā pēdējais ir Winterbier. Tas nav ar garšvielām pārbagāts standarta Ziemassvētku alus, bet gan parasts Oktoberfest brūvējums. Nav nemaz slikti, garšā mazliet karameles un viegls zāļaini apiņi.

Kopumā nav nekas pārāk lielisks, bet nebija arī slikti un negaršīgi. Daži ali, piemēram, parastais kviešu vai Winterbier bija pat labi, bet arī Export un Vollbier Hell nav zemē metami. Apinītim un Walter gan līdz šim līmenim vēl nopietni jāaug. Vispār liekas, ka daudzu valstu lētākajiem līdz Oettinger līmenim nemaz nevelk. Tādēļ nav brīnums, ka šis vācu lētā gala pārstāvis var tikt eksportēts, piedzīvot 100% uzcenojumu un nokļūt tādā pat kategorijā kā citu valstu alus vidusšķira. Ja arī Oettinger nav nekas izcils, tiem lielākoties nepiemīt riebīgas piegaršas un vakaru ar gandrīz nevienu no manis mēģinātajiem aliem nekādi nevarētu samaitāt. Un te jau laikam nav vērts atgādināt par cenu, man grūti iedomāties kādu citu Eiropas alu ar tik lielisku cenas/kvalitātes attiecību. Tur Oettinger konkurentu nav.

—

Vēl interesentiem – Spiegel Online video sižets par Oettinger (vāciski).