Droši vien virsraksts nemaz neizskatās vīrišķīgi, jo mūsdienās vāju alu (zem 4 – 4,5%) nereti asociē ar tā sauktajiem „mīzaliem” un citiem līdzīgiem izstrādājumiem. Īsti vīri kausus ar Apinīti izdzer sausus, pavemj un liekas slīpi zem galda. Tomēr ir vairāki iemesli kādēļ vājais alus ir lielisks.
Vispirms jau, stiprs alus īsti nav latviešu tradīcija. Stiprā alus kultūra ir raksturīga citās valstīs (piemēram, Beļģijā) un arī tā radusies tikai pēdējo gadsimtu laikā. Jāpiezīmē, ka tur šo alu dzer no mazām glāzēm, nevis no puslitra kausiem, turklāt tā garša atgādina alu, nevis apiņu novārījumu ar tosolu.
Latvijā izaugsme uz pašreizējo vidējo alus stiprumu ap 5,5% ir notikusi pietiekoši strauji. Pietiek tikai atcerēties slaveno Piebalgas Sātanu, mītisko elles dziru, kuru pat no Saeimas tribīnes apsaukāja par palīginstrumentu tautas nodzirdīšanai. Tā stiprums bija akurāt 6,3% – vien nedaudz vairāk kā mūsdienu „parastajiem” tumšajiem – tas pats Piebalgas Lux ar 5,8% ir tiešais Sātana pēctecis, taču nu jau skaitās normas robežās. Nemaz nerunājot par Vanagu un Valteru plejādi, kura ieņem aizvien lielāku tirgus daļu.
Manuprāt, īstenai krogus kultūrai piedien vājš alus. Grāmatās var lasīt par krietno kareivi Šveiku vai Anglijas strādniekiem, kur minētais alus kausu daudzums vienā vakarā var nelīmēties kopā ar realitāti un var šķist, ka pie šāda patēriņa katrs slimo ar aknu cirozi īpaši smagā formā. Tomēr gan Čehijā, gan Anglijā vēl pavisam nesen lielā cieņā bija 2,5-4% stiprs alus, kuru var izdzert daudz vairāk, nesasniedzot milzīgu reibumu. Mūsdienās vājākais alus šajās valstīs atgriežas kā koncepts par session beer – garšīgu alu, kuru bez jūtamiem efektiem var dzert visu vakaru.
Vājais alus veicina arī krogu attīstību. Ja ir vēlme vakarā iedzert pāris kausus un sakarīgi papļāpāt, bet mājās nepārrasties vidējā pālī, vājš alus šādu iespēju sniedz. Arī krogam ir labāk – ne tikai tiek nodrošināti pastāvīgie apmeklētāji, bet arī lielāki ienākumi (vājāks alus parasti ir tikai nedaudz lētāks, taču tā pārdošanas apjomi var būt lielāki), turklāt apmeklētāji vakara beigās ir nevis pamatīgā ķitē, bet tikai viegli iereibuši. Tā rezultātā krogus netiek uztverts kā pārdzērušos tipu burziņš, bet gan kā normāla atpūtas vieta. Protams, arī manis minētajā Anglijā vai Čehijā mūsdienās ir problēmas, taču dažas pazīmes rāda, ka viss varbūt sāks pavērsties uz labo pusi.
Ja parēķina, tad 75 kg smags vīrietis 3 stundu laikā izdzerot četros parastos latviešu gaišos alus (5,5%), aiz sevis aizverot krogus durvis, asinīs ir uzkrājis ap 1,2 promiles alkohola. Tai pats laikā, tas pats vīrišķis, izdzerot piecus (tātad, par vienu glāzi vairāk) čehu alus ar 3,5% stiprumu no kroga aizies ar aptuveni 0,8 promilēm – interesanti, ka dažos ASV štatos viņam pat būtu vēl atļauts vadīt automašīnu.
Man ir radies nelāgs iespaids, ka viens no galvenajiem dzinuļiem stiprāka alus attīstībai ir anti-alkoholisma propaganda, kas negatīvā gaismā parāda alus iedzeršanu publiskās vietās, mudinot to veikt ātrāk (ierobežoto atvēršanas laiku dēļ), veicinot dzeršanu mājās (atvērta pudele uz ielas ir briesmīgs noziegums, tāpat nedomā spert pat soli ar alus kausu ārā no kroga, lai uzsmēķētu vai vienkārši pastāvētu ārā), kā arī citu aizliegumu dēļ mudinot lietot tādu alkoholu, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt iespējami efektīvu piedzeršanos. Ej mājās un dzer. Un kāds tur brīnums, ka ielu malās parasti neredz normālus krogus, bet pretīgas ieskrietuves, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt garāmskrejošam iemetējam kārtējos 100 gramus apšaubāmas izcelsmes alkohola.
Es, protams, zinu arī standarta argumentu – vājais alus ir pats lielākais ļaunums, jo sekmē cilvēku pieradināšanu pie stiprāka alkohola. Šim es simts balsīs piekristu tikai tad, ja pārstāvētu šņabja nozari, man drīzāk gribas teikt, ka pārmērīga alkohola lietošana saistīta ar potenciālo dzērāju sociāli-ekonomisko stāvokli. Bet nebalsī kliegt par ļaunajām vielām, atkarībā no sava sponsora vēlmēm vienmēr ir vieglāk nekā ķerties pie ilgtermiņa politikas īstenošanas, lai izskaustu patiesos alkoholisma dzinuļus.
Diemžēl novērojot alus rūpniecības attīstības tendences, it īpaši divlitrīgo PET pudeļu segmenta izaugsmi šovasar, var redzēt, ka Latvijas aldariem hronisko alkoholiķu tirgus ir ļoti pievilcīgs. Kā zināms, šajās pudelēs reti kura darītava pilda alu, kuru varētu uzskatīt par dzeramu. Šādos gadījumos nav pat jādomā par garšu vai iepakojumu, bet tikai par cenas un alkohola procenta attiecību – daudzi vietējie veči, kuri skaidrā nav bijuši nevienu dienu pēdējo 10 gadu laikā, alus vietā bez problēmām izdzers arī bremžu šķidrumu, ja tas nodrošinās efektīvāku pieļurbāšanās iespēju.
Jāpiebilst, ka arī Latvijas mazās alus darītavas nav bez vainas. Es sagaidītu, ka gadījumā, ja lielie ražotāji rūpējas par labus ienākumus nesošajiem stiprajiem plastmasas aliem, tad mazie varētu ražot atšķirīgus produktus, kurus lielajiem nav izdevīgi ražot. Diemžēl es daudzveidību nemanu, īpaši attiecībā uz vājākiem aliem (jā, ir daži Senču ali, bet arī tie ir vismaz 4,5-4,6%, samērā dzeramais Aldara Pilzenes nāk no lieldarītāja). Kā liekas, tas ir gan tāpēc, ka izbrūvēt vāju alu ar labu garšu bieži ir visgrūtāk; daļēji tas tāpēc, ka izliekoties neatkarīgas un zināmā mērā ekskluzīvas, mazās darītavas realitātē tik un tā bieži cilpo saitītē aiz lielajām darītavām, kuras patērētājiem māca kurš alus ir labs un kurš slikts, kā arī regulē alus garšu un alkohola procentus. Un peldēt pret straumi ir grūti, tas zināms ir sen.
Tāpēc es esmu tikai priecīgs, ka pirms kāda mēneša ir parādījies sakarīgs vājais alus ar ļoti pieņemamu, pat normālu garšu – Užavnieks. Kaut arī par pagaidām iracionālu cenu no vēl iracionālākas alus darītavas. Bet tik un tā gaidu, ka citi sekos piemēram un kādudien Latvijā būs plaši pieejams daudzveidīgs un garšīgs vājais alus.