Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Cēsu alus pēdējā gada laikā šajā blogā ir ticis apveltīts ar vislielāko kritiku gan rakstos, gan it īpaši komentāros; grūti būt pat uzskaitīt visus epitetus, kuri tam veltīti. Arī aptaujā par Latvijas garšīgāko alu rezultātus par īsti labiem nevar nosaukt – otrā vieta no beigām nav nekas izcils. Īsi sakot – klasisks ļaunais lielais alus darītājs, gandrīz kā no grāmatas. Tādēļ izmantoju izdevību par šo tēmu parunāties ar Cēsu alus mārketinga un pārdošanas direktoru Gustavu Zatleru.
Vispirms gan bija jāpamēģina Cēsu nefiltrētais (~6,2%), kurš ir pagalam viltīgs, jo pietiekoši stiprs. Nevaru teikt, ka bija izcils, drīzāk normāli dzerams; ja būtu mazliet vairāk norūdzis un attiecīgi mazāk salds, kā arī rauga klātbūtne būtu mazāk jūtama, tad pat īpaši piesieties nevarētu. Izrādās, ka Cēsu nefiltrētais vismaz attiecībā uz pildīšanu esot roku darbs, jo darītavā vismaz pašlaik nav automātisku iekārtu šāda veida alus pildīšanai, īpaši jau mazos apjomos. Bet daudziem patīkot un laikam visu vasaru šo alu pārdos arī pie rūpnīcas Cēsīs.
Tāpat pirmo reizi arī dzēru Cēsu Maiz (4,6%) – kukurūzas alu, kur kādi 20% iesala ir kukurūzas. Gustavs gan paskaidroja, ka par spīti manām bažām, šis ir vienīgais no Cēsu aliem, kuram pievienotas jebkādas kukurūzas piedevas. Garša tāda, kāda šim alum pieklātos, vienīgai izbrīnīja salīdzinoši augstais alkohola saturs. Kaut kā liekas, ka alum, kurš lielos daudzumos atdzesētā veidā jādzer karstā vasarā, pienāktos mazāki grādi, lai var ilgāk turēt.
Pēc alus dzeršanas varēja pāriet pie sarunas. Protams, ka pirmais jautājums bija par lielo darītavu nīdēju iemīļoto pulveralu. Es nekad neesmu sapratis kādēļ tiek uzskatīts, ka lielās darītavas alu gatavo no mistiska pulvera, kurš alu padara draņķīgu. Diemžēl arī Gustavs nevarēja šo baiso noslēpumu atklāt, bet, protams, pieļauju, ka, ja maģiskais alus pulveris būtu pieejams arī realitātē, tad neviens aldaris, kurš nakti un dienu domā kā padarīt brūvēšanas procesu lētāku, nemocītos ar iesala sagādi, glabāšanu, malšanu un citiem pietiekoši dārgiem pasākumiem.
Runājām par lielajām un mazajām darītavām un to, kuras ir ļaunākas un kādēļ tieši ļaunajiem ar alus pārdošanu iet tik labi. Par savu vietu zem saules nikni cīnās arī lielie, diemžēl nevar noliegt to, ka lielas darītavas ir efektīvākas, tām ir labs izplatīšanas tīkls un tās spēj ražot ievērojami lētāku alu. Turklāt, kā norādīja Gustavs, viņu kļūdas pamana daudz biežāk un lamājas stipri nesaudzīgāk un neizvēlīgāk, tādēļ lielās darītavas ar savām kvalitātes kontroles sistēmām nevar atļauties tirgot alu, kurš neatbilst attiecīgajiem standartiem un noteiktos gadījumos to ir spiesti izliet. Manuprāt, šeit pietiekoši pamatoti kāds akmens būtu jāiemet mazo dārziņā, jo ir labi zināmi gadījumi, kad „nestandarta” (būsim godīgi, vienkārši sūdīgāks nekā parasti) alus zem citas etiķetes vai nosaukuma un bez atsaucēm uz ražotāju brīvi aiziet brīvajā tirgū.
Iepriecinājumu gan neguvu attiecībā uz jautājumiem par porteriem, kuri Cēsu variantā pašlaik ir pieejami traki reti reizi gadā. Visi iepriekšējie stoutu (neko tādu veikalā nemaz neatceros) un eilu projekti esot izgāzušies, jo tos Latvijā neviens īsti negrib. Mans uzskats gan ir, ka vajag brūvēt, pēc laika pieradīs un sagribēs, bet diemžēl arī šeit ekonomiskās realitātes spēlē ļoti spēcīgu lomu.
Vēl papļāpājām par alus restorānu Merlin, kuram derētu nedaudz paplašināt piedāvājumu, īpaši izlejamo alu jomā un arī samazināt cenas. Ļoti iespējams, ka abas lietas arī notiks.
Man jau likās interesanti. Es joprojām nedzeršu Cēsu „ekonomiskos”, kuri sastāda lielāko daļu tā piedāvājuma, bet vienmēr ir derīgi uz visu paskatīties arī no cita skatu punkta ar mazo darītavu neaizplīvurotām brillēm.