Dažreiz var likties, ka mēs dzeram daudz. Pēdējā laikā es uzkūlos dažies interesantiem izziņas avotiem par dzeršanas kultūru rietumu zemēs.
Pirmais ir dokumentālā TV filma “The Red Lion”, kuru man atsūtīja Martynas. To izlaidis britu Channel 4 (BBC) un tā sastāv no īsiem sižetiem par krogu The Red Lion apmeklētājiem Anglijā. Principā tāda labsirdīga negantas dzeršanas propaganda.
Šīs jaunās dāmas - studentes un sportistes, reizi nedēļā rīko "krogus golfu". Deviņi krogi, katrā savādāks dzēriens. Uzvar tā, kura visvairāk piedzērusies.
Bet šīs jaukās kundzītes dzer pēc citāda grafika - otrdienās vīns krogā, trešdienās vīns, rums ar kolu, ceturtdienās atkal vīns krogā, piektdien, sestdien un svētdien - vīns, rums ar kolu, ja sanāk, arī kādu Baileys. Bet pirmdienās atslodzes diena un kāds vīniņš vienatnē.
Par to, ko un cik dzer regbija komanda, vīruks ar Pedolāča cienīgiem smiekliem un citi jauki personāži var uzzināt filmā. To vēl joprojām noskatīties par brīvu online šeit (tikai ar Eiropas IP adresēm), bet var arī appameklēt torrentus, teiksim Cutting Edge – The Red Lion (15 October > 2009)[PDTV(XviD)].
Savukārt attiecībā uz drukātajiem medijiem, alus vēstures lietās nežēlīgi kompetentais Rons Patisons ielika nelielus citātus no 1880. gadā izdotās Henrija Horstmana (Henry Horstmann) grāmatas “Consular Reminiscences”. Atļaušos dažas interesantas vietas iztulkot:
Gada laikā kopējais alus daudzums uz iedzīvotāju [Minhenē] kopā ir četri simti četrdesmit septiņi litri jeb viens, komats divdesmit divi litri dienā [...]
Kaut arī, kā jau esmu teicis, mazuļi sāk dzert alu gandrīz tad pat, kad pienu, tomēr viņu izdzertie daudzumi ir salīdzinoši nelieli. Pēc tam, ja pieņem, ka puse iedzīvotāju ir sievietes, kuras, protams, dzer mēreni (pēc viņu pašu uzskatiem), es domāju, ka tas atstātu trīs līdz trīsarpus litrus alus uz katru vīrieti virs sešpadsmit gadu vecuma. Protams, trīsarpus litri divdesmit četru stundu laikā Minhenes vīram ir samērā mazs daudzums. Ja es norādītu parasta dzērāja spējas vai arī tās, kuras atsevišķos gadījumos piemīt attīstītam dzērājam, šie skaitļi liktos biedējoši. Es tikai bildīšu, ka Minhenē ir tūkstošiem vīru, kuri izder septiņus litrus dienā katrā savas dzīves dienā – ir arī daudzi, kuri dzer deviņus un desmit litrus. Es pazīstu vīru, kurš man teica, ka dzer četrpadsmit litrus dienā jau vairākus gadus. Kad es viņu kārtīgi aplūkoju, es viņam noticēju. Es pazīstu citu vīru, kurš dzēra sešus litrus regulāri katru vakaru, papildus tam, ko bija ieņēmis dienas laikā. Es pat baidos rakstīt cik daudzus litrus var izmest pilntiesīgs students, kad tas dzer ar pilnu sparu, baidoties, ka mani lasītāji var uzskatīt mani par lielībnieku. Tomēr ir labi zināms, ka studenti var un bieži dzer deviņus līdz vienpadsmit litrus vienā piesēdienā [...]
Pirms kāda laika kādā no Minhenes alus darītavām notika vakar festivāls, kuru apmeklēja aptuveni astoņsimt personas, caur viņu lūpām četru stundu laikā iztecēja divdesmit deviņi hektolitri alus. Tas ir vidēji trīs litri uz katru dalībnieku. Tas bija Vācijas zinātnes darbinieku kongress, no kuriem lielākā daļa bija veci un nosvērti vīri.
Vien jāpiebilst, ka izslavētie alus mīļi latvieši šajā laikā dzēra nedaudz zem 100 l alus gadā Rīgā, mazāk laukos. Latvieši daudz, daudz vairāk dzēra šņabi. Tagad, protams, alu dzer mazāk, šnabi arī daudz mazāk. Toties vīnu un viskiju un konjaku vairāk. No otras puses, kā var tālākajos tekstos redzēt, latvieši jau neielika tik pamatīgu fundamentu.
Bavārietim nebūtu bijis iespējams novest alus dzeršanas zinātni līdz perfekcijai, ja viņš nesāktu bērnībā. Daba mums māca, ka organismi attīstās vispilnīgāk, ja šī attīstība notiek lēnām. To uzsākot vēlāk dzīvē un tikt uzskatītam par alus dzērāju būtu kā uzsākt mākslu tās ziedošajā pilnbriedā nevis tās saknē; tas būtu kā sagaidīt nevainojamu daiļrunību, pirms tam neiemācoties runāt, tas būtu kā izcelties pareizrakstībā pirms alfabēta apgūšanas, tas būtu kā mešanās ūdenī pirms peldētprasmes apgūšanas; tas būtu kā nokļūt kāpņu augšgalā bez uzkāpšanas uz pirmajiem pakāpieniem. Nē, bavārietis sāk no bērna kājas. Mazulim, to barojot ar krūti, tiek iedots pirmais alus malks. Pirms tas ir gadu vecs, tam jau ir zināšanas alus lietās un tas priecīgi sasit plaukstas, krūzē ieraugot dzirkstoši brūno dzērienu. Pirms tas sāk staigāt tas parasti tiek apdāvināts ar miniatūru alus krūzi, kurš tam kļūst par tikpat nepieciešamu galda piederumu kā karote. Kad bērns jau sāk skraidīt apkārt, to vecāki ņem līdzi uz krogiem un alusdārziem, kur tas ar pūlēm notur abās rokās sava tēva vai mātes alus krūzi un, līdzīgi vecākiem cilvēkiem, tajā iemērc savu degungalu. Maģiskā alus pievilcība sākusi jau savu iedarbību, jo tā attur bērnus no skraidīšanas apkārt. Viņi var spēlēties netālu no galda, bet viņi paliek tā tuvumā un ik pa laikam atgriežas iedzert kādu malku. Kad viņi un sāk pamatskolas gaitas, viņi jau sāk sēdēt pie alus galda pastāvīgi; tad jau viņiem ir sava alus glāze. Ir diezgan pārsteidzoši redzēt, cik daudzi bērni stundām ilgi klusu sēž kopā ar saviem vecākiem, tā vietā, lai līdzīgi bērniem citās valstīs, skraidītu apkārt. Veidojas viņu garšas sajūta; viņi nepacietīgi gaida spundes izsišanu jaunai mucai, viņi jau spēj novērtēt alus kvalitāti un ar par to runāt kā īsti gardēži. Kad viņi sasniedz augstākas klases – ģimnāziju, akadēmijas un universitātes, viņu dzeršanas dziņas jau attīstījušās līdz ārkārtīgai pakāpei. Universitāšu studenti kļūst īpaši alus dzeršanas speciālisti – lai arī kāda būtu viņu specialitāte, šo mākslu viņi apgūst ar patiesu mīlestību.
Raksti ir te (pirmais) un te (otrais).
Priecīgu svinēšanu!