“Bērni jāved pie Jēzus”, šādu padomu blakus stāvošajam vīrietim, kurš centās savaldīt ratos esošo un nikni kājas spārdošo puišeli, deva briļļains vīrs ar bārdu. “Bērnu prātus mūsdienās saindē fairy tales, visādi Hariji Poteri un burvestības, tādēļ tie vairs neklausa”, turpināja bārdainis un uzreiz kļuva daudz bargāks, “pasaule novēršas no īstās patiesības un drīz nāks tā stunda, kad visi, kas grēkojuši, degs elles ugunīs”.
Tas viss nebija dzirdams kādā sektantu dievkalpojumā vai līdzīgā kristīgās pasaules sarīkojumā. Bargo pesteļošanu uzklausīju, stāvot pārpildītā vilcienā ejā starp vagoniem. Viss vilciena gaitenis bija stāvgrūdām piebāzts ar braucējiem un viņu čemodāniem, tādēļ nebija nekādu iespēju pat ne soli paspert sāņus, kur nu vēl nokļūt līdz rezervētajai sēdvietai. Papildus mani ļoti nomocīja jautājums kā labāk salocīt bērnu ratiņus un kur tos vispār iestūķēt – priekšā bija gandrīz trīs stundas garš brauciens līdz Milānai un nebūt nevilināja iespēja šo laiku pavadīt tamburā. Pa to laiku bārdainis ievērojami uzņēma apgriezienus, no kristīgiem bērnu audzināšanas pamatiem pārejot uz pavisam drīza pasaules galu pareģošanu, stāstot par gaidāmajām katastrofām un kataklizmām, kā arī vispārīgos vilcienos ieskicēja grēcīgo līdzbraucēju paredzamo mokpilno nāvi. Par laimi, pavisam drīz klāt bija pietura, kurā izkāpa lielākā daļa sadrūzmējušos ļaužu, ieskaitot bārdaino īstās un patiesās mācības nesēju – kā izrādījās, šajā dzelzceļa posmā notiek būvdarbi un vilcienu skaits ir ievērojami samazināts. Varēju iet un mierīgi atlaisties, lai izbaudītu braucienu uz Lombardijas galvaspilsētu. Aiz loga vīdēja augsti un iespaidīgi kalni un joprojām zaļas ielejas, kuru galvenokārt tūristu apkalpošanas biznesā nodarbinātie iedzīvotāji drūmi veras debesīs, cerot uz pirmo sniegu, kurš vienīgais varētu kliedēt viņu bažas par gaidāmo bankrotu. Vēl liels daudzums tuneļu, no kuriem vilciens izbrauc pie vienmēr pievilcīgā Madžiores ezera un tad jau aukstā miglā tītā lielpilsēta ar nepievilcīgi industriālajām piepilsētām bija klāt.
Milāna ir ne tikai šopinga citadele. Tā ir arī viens no lielākajiem strauji augošās Itālijas alus darīšanas centriem. Ziemeļitālijā, īpaši jau Lombardijas reģionā, ir pietiekoši daudz gan ārpus Itālijas, gan Itālijā pietiekoši labi zināmu mazo darītavu. Itāļu alus darītāji neslimo ar mazvērtības kompleksiem. Savu pietiekoši garšīgo alu tie pārsvarā pilda izsmalcinātās šampanieša pudelēs, kuras pārdod par cenām, kas nav mazākas kā pieklātos maksāt normālas kvalitātes vīnam. Pusotrā dienā, kamēr šeit uzturēšos, esmu nolēmis zināmu laiku veltīt arī Itālijas dēlu brūvēšanas prasmju novērtēšanai.
Itālija pēc nežēlīgā Ordnunga pārņemtās Šveices liekas dzīvespriecīga haosa pārpilna. Milzu kņada, zināma netīrība un samērā liela dezorientācija. Milānas dzelzceļa stacija sadalīta ne visai saprotamos līmeņos un atrast vajadzīgos liftus ir visai lielas mocības. Lai nokļūtu uz pareizās metro platformas, ir jāpārvar Knosas labirintam līdzīgs veidojums, kā šķiet, ar apzināti nepareizi izvietotām norādēm. Šī izprieca gan rezervēta tikai dažāda veida ratiņu stūmējiem, parastie divākjainie var tikt cauri nedaudz mierīgāk.
Kamēr meklēju sīknaudu metro biļetēm, no pūļa iznirst korpulenta un melnīgsnēja dāma. Pēc uzmācīgi pastieptās rokas uzreiz var noprast, ka viņa labprāt gribētu kādus no eiro, jo mājās ir vismaz piecpadsmit badā mirstoši bērni – desmit vienīgajā istabā, bet pieci virtuvē pie izdzisušās krāsns, jo malkai naudas nepietiek. Viņa jau ir naski pasniegusies pēc sīknaudas manā rokā, taču mana noliedzošā attieksme dāmai liek sašust. “Mamma mia”, viņa skaļi iesaucas un tam seko garš teikums, kas laikam pārsvarā satur visai nepieklājīgas frāzes. Nu nekas, viņa pievēršas nākamajam upurim, te publikas pietiek.
Itāliju var just arī tramvajā. Kāda sastrēgumā stāvoša mašīna iedrošinās uzbraukt uz sliedēm, tādēļ tramvajam nākas bremzēt un zaudēt aptuveni desmit vērtīgas sekundes laika. To karstasinīgā vadītāja sirds izturēt nespēj – tramvajs apstājas blakus pie sarkanās gaismas stāvošajai satiksmes noziedznieku automašīnai, tiek atvērtas tramvaja priekšējās durvis un pa tām no vadītaja sēdekļa puses izbirst bezgala garas lamuvārdu tirādes, kuras pavada tramvaja pasažieru smiekli. Tiešām žēl, ka itāliski neprotu. Arī pats tramvajs ir interesants veidojums. Precīzāk uzvedības noteikumi, kas karājas pie viena no logiem. Lielākā daļa no tiem, aptuveni trešā daļa, veltīta nevis bezbiļetniekiem vai aizliegumam trokšņot un piegružot vagonu, bet gan dzīvnieku pārvadāšanas regulējumam. Kā pareizi tramvajā pārvadāt suņus, kaķus, putnus, zivis un vistas, katrai no dzīvnieku sugām veltīts diezgan detalizēts izklāsts.
Vakars jau klāt un ir pienācis laiks apmeklēt kādu alus iestādījumu. Tas saucas Birrificio Lambrate un tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Milānas alus krogiem. Piecpadsmit gadu laikā no pavisam mazas mājas darītavas ar 50 litru vārāmo katlu tas ir pārtapis par pietiekoši cienījamu brūzi ar vairāk nekā divsimt tūkstošiem litru gadā un pašlaik lielākā daļa alus tiek pārdota citiem bāriem un ēstuvēm.
Birrificio Lambrate atrodas mazā, mazā šķērsieliņā Lambrate rajonā – tas ir pāris kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Milānas centra. Nekas pārlieku īpašs, tipisks dzīvojamais rajons. Tuvojoties kroga atrašanās vietai jau pa gabalu pamanāms visai prāvs bariņš laužu, kas pie kroga uz patumšās un viegli piedrazotās ielas dzer alu no plastmasas glāzēm un jautri pļāpā. Sirdi lēnām sažņaudz auksta roka – un ja nu krogs ir pārpildīts un iekšā nevienu vairs nelaiž? Dienā tas ir slēgts, bet nākamajā vakarā vairs nebūšu Milānā. Par laimi, bažām nav pamata – iekšā drīkst nākt visi, tomēr krogs ir pārpildīts līdz neiespējamajam, pavisam noteikti piecas reizes pārsniedzot jebkuros drošības reglametos atļauto cilvēku skaitu. Bet tā jau nebūtu Itālija, ja kādu interesētu, kas rakstīts kaut kādos papīros.
Krogs atgādina pavisam tipisku Vidusjūras reģiona bāru. Ārkārtīgi maza telpa, kurā ir tikai pusducis nelielu galdiņu. Visi stāv kājās, skaļi runā, bļauj, smejas un pāri visam skaļi skan pankroks. Es gan no pieredzes līdzīgos iestādījumos jau zinu, ka tikai no malas šis viss izskatās pēc bardaka, jo šī šķietamā jandāliņa apstākļos pie kārotā var tikt ātrāk, nekā pacietīgi gaidot pieklājīgā rindā – bārmeņi parasti izpilda vairākus pasūtījumus reizē, kurus no visām malām izkliedz klienti un viss notiek zibenīgi. Aizspraucos līdz letei un pēc īsa brīža esmu nopircis gan alu gan dzeršanai uz vietas, gan pudeles promnešanai. Pašlaik ir arī “laimīgā stunda”, precīzāk divas stundas un to bāra īpašnieki to saprot neticami patīkamā veidā – alus ir ne tikai lētāks, bet arī viena sānu lete ir nokrauta ar uzkodu šķivjiem, no kuriem katrs apmeklētājs var ēst tik daudz, cik vien vēlas. Cepti kartupeļi, visādi picveidīgi izstrādājumi, salāti, dažādi sagatavoti dārzeņi un gaļas, mērces un citi labumi, vismaz padsmit veidos, turklāt visu tukšo šķīvju saturs tiek zibenīgi atjaunots. Brīnumaini, ka te “laimīgā stunda” nav nekādos absurdos laikos, kad krogā pēcpusdienā sēž viens pats apmeklētājs. Nē, tas viss notiek pašā karstākajā tirdzniecības laikā vakarā.
Viens no Birrificio Lambrate izslavētākajiem aliem ir Ghisa – pavisam melns piecgrādīgs kūpinātais porteris. To arī nopērku. Traki labs, tomēr liekas, ka, ja tas būtu siltāks, daudz labāk varētu izbaudīt tā dūmaino piegaršu.
Daudzu pozitīvu izjūtu un divu pudeļu pavadīts dodos atpakaļ uz viesnīcu. Nakstdzīve visās malās sit augstu vilni, ielas ir pilnas ar līksmojošiem ļaudīm un pat melnajiem tirgoņiem, kas metro stacijās kuplā skaitā uz palagiem izlikuši kaudzēm dažādus lētus pakaļdarinājumu, klientu netrūkst. Visi ir priecīgi.
Vēlāk mājās veicu iepirkto pudeļu saturu rūpīgu inspekciju. Tas ir vienkārši lielisks – Ortiga, angļu gaišais eils ar skaisti puķainu apiņu garšu. Pirmo reizi dzeru alu, kurā izmantoti amerikāņu Aurora apiņi, kuri neliek vilties. Būtu perfekts alus, ja vien nebūtu neliela ziepjaina piegarša, kas laikam ir apiņu radīts efekts. Tad vēl astoņarpusgrādīgā Imperial Ghisa, Baltijas porteris ar kūpinātā iesala piešprici. Bagātīgs grauzdētas iesals ar vieglu dūmu piegaršu un rūgtās šokolādes un kafijas klātbūtni. Kā vienmēr šādās reizēs, ir žēl, ka nav vairāk.
Nākamajā dienā notiek padziļināta pilsētas tūristisko objektu apskate. Vispār arī cilvēku pamaz, laikam nesezona. Kaut arī temperatūra ir virs nulles un spīd patīkama saule, tomēr klāt ir saltā Vidusjūras ziema. Vecās kundzes jau uzvilkušas kažokus, arī dienvidos taču gribas izrādīties ar mūsu mazākajiem brāļiem novilktajām ādām.
Visas galvenās atrakcijas notiek samērā iespaidīgās katedrāles tuvumā. Ja iekšā notiek tradicionālais un gadsimtu gaitā līdz pilnībai izkoptais ziedojumu bizness, tad ārpusē valda divas citas jaunmodīgas aktivitātes – aprocītes un baložu barošana. Pirmā pasākuma ietvaros melni Āfrikas dēli ap roku apsien dzijas gabalu, nosaucot to par laimes simbolu, un pēc tam visai uzstājīgi palūdz ziedojumu labdarībai Āfrikā. Droši vien nav tādu vientiešu, kas neuzskatītu, ka “Āfrika” šajā gadījumā nozīmē tikai to, ka ziedojums nonāks vācēju valdījumā un bada cietējus neieraudzīs nekad. Tomēr var novērot, ka ik pa laikam kāds cilvēks nevis norauj aprocīti (kas gādīgi savilkta ar neatraisāmu mezglu) un nomet to zemē, bet gan šķiras no naudas. Baložu barošanas bizness, protams ir vienkāršāks. Par dažiem eiro var nopirkt sēklas, kuras turēt rokās, kamēr baloži tās apēd. Nav jau, protams, tā, ka baigi lēti, bet tāds rokā knābjošs balodis uz fotogrāfijām labi izskatās. Feisbuka bilžu vārdā cilvēki ir gatavi ne uz to vien.
Bet tagad ir laiks iepirkties. Pa lupatu veikaliem staigāt nav vērts, pašlaik nav īstā sezona, atlaižu nav. Forumos raksta, ka tikai muļķi un neprašas iepērkas par pilnu cenu. Negribu būt muļķis, tādēļ eju uz veikaliem, kur atlaižu nav nekad. Milānā ir divi ievērojami alus veikali – Tutti Birra un Roybeer Homebrewing. Pēdējā nosaukums neizklausās tikpat cēli kā pirmā, tomēr iepriekšēja mājaslapu izpēte un iepazīšanās ar atsauksmēm liecināja, ka Roybeer alus izvēle ir daudz, daudz labāka, kaut arī cenu līmenis mazliet augstāks.
Roybeer Homebrewing atrodas mazliet nostāk no centra, samērā patīkamā un pavecā dzīvojamā rajonā, kur mana apmeklējuma brīdī notiek mierīgas sestdienas rīta aktivitātes. Mašīnu uz ielas nav gandrīz nemaz, tiek vesti laukā sunīši un uz soliņiem saulē sēž pa kādam onkulim.
Roybeer veikals pārsteidz. Pārsteigums pat nebūtu īstais vārds, lai raksturotu pozitīvās izjūtas, kas pārņem ieejot šajā alus templī. Nelielais veikaliņš ar koka spirālveida kāpnēm pa vidu no grīdas līdz griestiem ir blīvi noklāts plauktiem, tie pat izvietoti telpai pa vidu, veidojot šauras ejas un mazliet atgādina patīkamu lietotu grāmatu veikalu. Daļu telpas aizņem mājbrūvēšanas izvejvielas, bet visi citi plaukti ir pilni ar labu alu. Gribētos teikt, ka šī ir līdz šim Eiropā redzētā labākā ASV alus kolekcija, kur ietilpst Founders, Rogue, Great Divide, Smuttynose, Left Coast, Left Hand, Southern Tier, Bruery un citas pat ASV par deficītu uzskatītu alus darītavu produkcija, tad vēl ir traki labs alus no Lielbritānijas, Dānijas, Beļģijas, Holandes un citām Eiropas valstīm. Lielākoties nekādu zemas kvalitātes izstrādājumu, no katras darītavas ir tikai labākais.
Drīz jau izpriecas beigušās un var posties mājup. Braucienu izdaiļo vienīgi franču sieviešu uzbrukums vilcienam kādā Itālijas stacijā. Bars spiedzošu veceņu (nekautrējos šī vārda) iemetas vagonā, kviecot un baurojot stumdās un grūstās, līdz aizgrūstās uz citu vagonu, pa ceļam izstumdot visu citu braucēju mantas un pamodinot visus apkārtnes miroņus. “Mans draugs nokļuva nepatikšanās, policija”, tad kaut kas nesakarīgs, “es nelūdzu naudu, man vajag palīdzību, lai nopirktu biļeti”, aptuveni tāds bija tā jaunā dīkdieņa stāsts, kas mūs uzrunāja Bernes dzelzceļa stacijā kādos deviņos vakarā. Papildus efektam viņš nodemonstrēja sarkanu un sapampušu labo roku ar nelielu rētu, kas, kā likās, ir iegūta vismaz dažus gadus agrāk. Un viņam nevajadzēja desmit vai divesmit santīmus, nē, viņš noteica – “kas jums žēl 7 franku?”. Milānas, nemaz nerunājot par vietējiem Rīgas, ubagiem laikam atkārtos žoklis no prasītās summas lieluma (4 lati) un abosolūti nejēdzīgā stāsta bez jebkāda tiacmības momenta. Bet tā jau ir, Šveicē pat diedelnieki aiz labās dzīves ir izelpuši.
Milānas alus labums gan neļāvas ilgi uz diedelnieku skaisties. Vien vedināja iespējami drīz atkārtot ceļojumu uz dienvidiem, kuru dzīvspriecīgie iedzīvotāju māk ne tikai skaisti apūsties, baudīt dzīvi, taisīt labu vīnu, bet brūvēt lielisku alu.
—
Birrificio Lambrate, Via Adelchi 5, Milāna
Roybeer Homebrewing, Via Plinio 63, Milāna