Ja godīgi, ievērojami paaugstināt akcīzes nodokli limonādei man liekas reti pārspīlēts gājiens. Tā vietā, lai tiktu veiktas sakarīgas strukturālās reformas un reāli optimizēta valsts pārvalde, tiek izdomāti dažādi idiotisku formu plāksteri mironim, kas rezultējas absurdos nodokļos un nodokļu paaugstinājumos. Pacelsim pa bišķim to nodokli, šito arī un rekur viens galīgi bez nodokļa sēž tāds bēdīgs – tam arī tiks pēc nopelniem.

Es jau zinu, ka limonāde nav veselīgi, bet vēl neveselīgāka ir atsevišķu amatpersona pieeja nodokļu sistēmai, kura tiek čakarēta fundamentālāk nekā jebkad agrāk. Šāds absurds man liekas nav nevienā normālā valstī, kad akcīze cukurūdenim var būt lielāka nekā alkoholam vai samērojama ar to. Un kāpēc ar akcīzi netiek apliktas kūkas un bulciņas? Dažām glazētajām kūkām no glazūras vien varētu latu vai divus savākt.

Te ir ilustrācija kas un kā. Visas naudas uz vienu puslitra pudeli dzēriena.

Vai tas nozīmētu, ka tagad oficiāli ir atzīts, ka alkohola kaitējums samērojams ar cukura kaitējumu? Vai tagad limonādes reklāmas TV būs aizliegtas, bet katru mākslīgā kvasa reklāmu pavadīs uzraksts “Cukura lietošanai ir negatīva ietekme”?

Ja vajadzētu likt akcīzi īsteni kaitīgām vielām, laiks būtu padomāt arī par speķi, eļļu, sviestu, sāli, baltmaizi un visiem cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu. Bet vislielākā akcīze būtu jāuzliek Saeimas deputātiem.

Pliki fakti:

No 1.janvāra (ja Saeima apstiprinās) akcīzes nodoklis limonādei būs 5,2 Ls uz 100 litriem.

Alum – 2,18 latu par katru absolūtā spirta tilpumprocentu, mazajām darītavām (līdz 5 miljoniem litru alus gadā) ir 50% atlaide pirmajiem miljons litriem, bet tā nevar būt mazāka kā 4 Ls uz 100 Ls.

P.S. Alum akcīzi necels, par to nevajag baidīties. Esot izrēķināts, ka nebūs nozīmīgs ienākumu pieaugums.

Ginesa gnu noteikti ir mans iemīļotākais Ginesa plakāts. Par godu svētdienai un porterim to ieskanēju.

Žurnālam „Kapitāls” (Novembris, raksts „Alus biznesā gaidāmi sarežģīti laiki”) Aldara izpilddirektors Tomass Panteli nupat stāstīja par gaidāmo alus cenu pieaugumu. Labība dārga, plūdi, karstums, tātad jāceļ cena, akurāt kā leģendā par griķiem mazliet agrāk rudenī. Dzelžaina loģika, vai ne? Nolēmu jautājumu apskatīt nedaudz vairāk, bet te ir divi jauki citāti no visādi citādi interesantā raksta.

J. Kā vērtējat situāciju izejmateriālu tirgū un darbaspēka izmaksu attīstību?

A. Izejvielu jomā nākamgad paredzamas vislielākās izmaiņas un izaicinājumi. Gaidāms būtisks alus ražošanas izejvielu cenu pieaugums. Tas varētu būt ap 10–15%.[…] Cenu pieaugumu kompensēsim ar efektivitātes kāpināšanu, ko esam darījuši arī līdz šim.

Vispirms jāatmet ķecerīgās domas par to, ka ne visur bija plūdi un dažviet raža izdevās pat normāla. Tagad rēķināsim. Drīkst labot, bet es jau rēķinu ar pamatīgu uzviju. No 1 kg iesala lielajos brūžos izdzen kādus 5.5 litrus pudelēs pildāma alus. Kilograms iesala maksā ap 25 santīmiem. Patiesībā mazāk, bet pielieku transportu, zudumus utjp. Pierēķinām, ka vajag arī specializēto iesalu 5% apjomā, kurš maksās trakus 40 santīmus kilogramā. Tātad uz 1 pudeli iesals izmaksā akurāt 2,35 santīmus.

Pat salīdzinoši iespaidīgs iesala cenu kāpums par 25% (atgādināšu, intervijā ir tikai 10-15%, bet es rēķinu ar uzviju) nozīmē 0,58 santīmu pieaugumu attiecībā uz izejvielu izmaksām. Cena izaug 2,35 uz 2,92 santīmiem. Nujā, Aldaris it kā nemelo. 0,58 santīmus uz pudeli varētu ietaupīt, kāpinot efektivitāti. Bet intervija jālasa līdz galam. Bla bla bla, bla bla bla. Un lūk:

Izejmateriālu cenu pieaugums nākamgad būs lielākais izaicinājums alus industrijai. Ražotājiem būs ļoti grūts gads. […] augs izmaksas, – un viss liecina, ka celsies arī alus cena, […]

Tātad efektivitāti tomēr nekāpināsim? Tas nekas, es kā alus dzērājs ražotājiem noteikti atļautu pacelt cenu par 1 santīmu uz pudeli (jo jāieskaita arī PVN un lielveikalu nežēlīgais uzcenojums), zinot smago situāciju izejvielu tirgū. Sausums un plūdi tomēr ir nopietna lieta un ražotājs tur nav vainīgs.

Tagad laikam var uzdot retorisku jautājumu – cik daudzas darītavas, uzsākot publiskas runas par dārgo iesalu un morāli sagatavojot patērētājus jaunajām cenām, plāno pacelt cenas tikai par 1 santīmu pudelē? Šeit vietā nav runas par to, ka mūsdienās viss tik dārgs, tik dārgs…Aldaris rakstā saka, ka algas palielināt neplāno, bet apiņu raža šogad, kā zināms, padevusies pavisam normāli. Nav arī gaidāms, ka rūķi pazemē sāks iekasēt paaugstinātu maksu par gruntsūdeņiem.

Gāze, elektrība un degviela arī ir vērā ņemami faktori, bet akcīzes palielinājums degvielai gaidāms tikai 1.janvārī. Elektrībai, iespējams 2011.gada 1.aprīlī. Bet man kaut kā ir aizdomas, ka solītās alus cenas pieaugs vēl ātrāk un tas vairs nepavisam nebūtu loģiski. Kopumā ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs.

Lai iegūtu lielāku apskaidrību, jāskatās ārpus dievzemītes beļģu un skandināvu virzienā. Patiesībā stāstu par cenu kāpumu augustā un septembrī stāstīja visas lielās Eiropas darītavas, bet jau ar citu pietiekoši nozīmīgu niansi. AB-InBev paskaidro, ka alus cenas pašlaik ir par mazām, lai nodrošinātu pietiekoši lielus ienākumus. Jo ekonomikā 2009.gadā bija kritums un alus cenas kritās līdzi. Kritās arī apgrozījums, kurš gan ir nostabilizējies un sāk atkopties. Kaut arī valdes locekļiem badā nav jāmirst, tā visa rezultātā tagad kasē ienāk pārāk maz naudas.

Arī Aldaris Kapitālā pareizi norāda, ka kaut arī šogad sagaidāma 6% apjoma palielināšanās, ienākumu ir mazāk. Pie loga klauvē ziema un pārdotā alus apjomi būs vēl mazāki. Tātad diezgan skaidri var konstatēt, ka izejvielu pieminēšana šeit ir vien tīri formāls pasākums acu aizmālēšanai, uzstādījums ir vienkāršs un praktisks – viss jau it kā labi, bet peļņa varētu būt lielāka gan.

Patiesībā jau tas ir normāli. Alus darītava ir bizness, nevis labdarbības iestāde. Tomēr tā vietā, lai atklāti izteiktos par problēmu (īpaši biznesa žurnālam), ir jāstāsta mītiski stāsti. Īpaši ņemot vērā, ka mātes uzņēmumi ārzemēs jau publiski izteikuši galveno sāpi. Man liekas, ka vēstījums aiz visa šī ir aptuveni šādās noskaņās:

Krīzes laikā samazinājām cenas. Patiesībā jau tas nebija tik ļauni, jo apjomi pieauga – pieaugot šņabja akcīzei, stiprais alus lielajās PET pudelēs pievilināja daļu šo dzērienu cienītāju. Taču pavasarī sākās aktīvs cenu karš starp lielākajām darītavām, kas alus cenas noveda līdz reti zemam līmenim, reizē gan ļaujot mums saglabāt gandrīz nemainīgu tirgus daļu. Tagad rudens klāt un ir skaidrs, ka akcionāri ilgstoši ar tik zemām cenām nebūs mierā, jo viņiem tomēr dividendes gribas. Tāpēc mēs tagad sāksim visiem stāstīt, ka izejvielas dārgas, lai ir vismaz kaut kāds attaisnojums cenas pacelšanai līdz pieņemam līmenim. Domāju, ka arī abas pārējās darītavas ar šādu notikumu gaitu būs apmierinātas, arī viņiem zemās cenas nav pārlieku izdevīgas.

Starp citu, interesanti, ka ASV par gaidāmo lielo brūžu produkcijas cenu kāpumu priecājas mazie brūveri, kuri cenas audzēt neplāno un cer uz jauniem klientiem, jo tiks samazināta cenu starpība starp mazo un lielo darītavu izstrādājumiem. Latvijā nez vai kādam alus dzērājam būtu jāpriecājas, jo es neticu, ka lielo darītavu cenu pieaugumam mazie nesekos* kaut vai plika principa pēc. Tagad tikai cītīgi jāskaita cik reizes tuvāko mēnešu laikā ziņu aģentūru lentās pavīdēs savienojums “‘dārgas izejvielas” un “alus cenas”.

UPD: Piebalgas alus saka, ka cenas nepalielinās.

Pirmo reizi par šādu zvēru (angliski Randall the Emanel Animal) uzzināju skatoties cienījamo filmu Beer Wars. Lai padarītu dzeršanu atraktīvāku, ASV labi zināmais Dogfish Head darītavas īpašnieks Sems Kalagione (Sam Calagione) bija uzmeistarojis ierīci, kura alu pirms pildīšanas bagātina ar svaigiem apiņiem.

Darbības princips ir vienkāršs – alus pirms ieliešanas ar spiedienu tiek izdzīts caur organoleptiskā apiņu pārveidotājmoduļa* jeb vienkārši Randala nerūsējošā tērauda un plastmasas iekšām, kuras ir pildītas ar svaigām vai kaltētām apiņu rogām (vai kādām garšvielām) un dod alum smagu apiņu triecienu. Alū esošais alkohols viegli pašķīdina apiņu eļļas, manāmi izmainot alus smaržu un garšu. Protams, alū ar augstāku alkohola procentu efekts ir labāks.

Kaut arī var noprast, ka šāds aparāts tika konstruēts tīrais izpriecai (ideja nav briesmīgi oriģināla, jo nedaudz atgādina dry hopping principu, kad alum dažādās fermentācijas stadijās var tikt piebērti apiņi). Tomēr izrādījās, ka tas viss var kalpot arī dižākiem mērķiem, jo kā BeerAdvocate raksta pats Sems , liela daļa alus dzērāju nemaz nav redzējuši kā izskatās apiņi, nemaz nerunājot par to, ka zina cik atšķirīgs ir dažādu šķirņu aromāts. Šādi krogus apmeklētājiem var parādīt to cik liela loma ir dažādu izejvielu izmantošanai.

Pirmais Randala prototips bija vienkāršs ūdens filtrs, taču pēc tā izrādīšanas radās pietiekošs pieprasījums un Dogfish Head šīs ierīces sāka izgatavot pēc pasūtījuma, nepārtraukti uzlabojot konstrukciju. Pagaidām aptuveni 7 gadu laikā ir pārdotas gandrīz 300 ierīces krogiem visā pasaulē. Pietiekoši labs rādītājs, ņemot vērā, ka Randalu pārdot vispār nebija paredzēts, turklāt tā lietošana ir pietiekoši specifiska.

Randals 3.0 visā savā godībā

Pašlaik var nopirkt jau trešo Randala paaudzi, kurai novērsti daudzi no sākotnējiem defektiem un tas maksā akurāt 375 dolārus. Cenas, protams, pārmērīga, jo ko līdzīgu var uzmeistarot arī pašrocīgi no Depo nopērkamajiem ūdens filtriem par daudz mazākām izmaksām, tomēr ierīce izskatās pietiekoši interesanta, lai būtu vēlme šādu alu pamēģināt pašam.

—

* organoleptic hop transducing module – tāds ir šīs ierīces pilnais nosaukums

Bet te apakšā jau nopietnāki dati. Viss uz puslitru dzēriena. Rādītāji ir iespaidojoties no obligāti norādāmās informācijas dažādās ārvalstīs, pārsvarā ASV un Lielbritānijas. Dažviet sastāvs salīdzināts ar ieteicamo dienas devu procentos.

Kā var lieliski redzēt, veselības problēmās iedzīvoties un resns var palikt dzerot visus uzskaitītos. Turklāt tas, ka alū nav cukura, nenozīmē, ka netiek panākts identisks efekts kā ar saldo kolu, vispār ļoti interesants gabals par šo tēmu ir pie Onkuļa.

Viss jādzer ar mēru, tad problēmu nebūs.

Droši vien virsraksts nemaz neizskatās vīrišķīgi, jo mūsdienās vāju alu (zem 4 – 4,5%) nereti asociē ar tā sauktajiem „mīzaliem” un citiem līdzīgiem izstrādājumiem. Īsti vīri kausus ar Apinīti izdzer sausus, pavemj un liekas slīpi zem galda. Tomēr ir vairāki iemesli kādēļ vājais alus ir lielisks.

Vispirms jau, stiprs alus īsti nav latviešu tradīcija. Stiprā alus kultūra ir raksturīga citās valstīs (piemēram, Beļģijā) un arī tā radusies tikai pēdējo gadsimtu laikā. Jāpiezīmē, ka tur šo alu dzer no mazām glāzēm, nevis no puslitra kausiem, turklāt tā garša atgādina alu, nevis apiņu novārījumu ar tosolu.

Latvijā izaugsme uz pašreizējo vidējo alus stiprumu ap 5,5% ir notikusi pietiekoši strauji. Pietiek tikai atcerēties slaveno Piebalgas Sātanu, mītisko elles dziru, kuru pat no Saeimas tribīnes apsaukāja par palīginstrumentu tautas nodzirdīšanai. Tā stiprums bija akurāt 6,3% – vien nedaudz vairāk kā mūsdienu „parastajiem” tumšajiem – tas pats Piebalgas Lux ar 5,8% ir tiešais Sātana pēctecis, taču nu jau skaitās normas robežās. Nemaz nerunājot par Vanagu un Valteru plejādi, kura ieņem aizvien lielāku tirgus daļu.

Manuprāt, īstenai krogus kultūrai piedien vājš alus. Grāmatās var lasīt par krietno kareivi Šveiku vai Anglijas strādniekiem, kur minētais alus kausu daudzums vienā vakarā var nelīmēties kopā ar realitāti un var šķist, ka pie šāda patēriņa katrs slimo ar aknu cirozi īpaši smagā formā. Tomēr gan Čehijā, gan Anglijā vēl pavisam nesen lielā cieņā bija 2,5-4% stiprs alus, kuru var izdzert daudz vairāk, nesasniedzot milzīgu reibumu. Mūsdienās vājākais alus šajās valstīs atgriežas kā koncepts par session beer – garšīgu alu, kuru bez jūtamiem efektiem var dzert visu vakaru.

Vājais alus veicina arī krogu attīstību. Ja ir vēlme vakarā iedzert pāris kausus un sakarīgi papļāpāt, bet mājās nepārrasties vidējā pālī, vājš alus šādu iespēju sniedz. Arī krogam ir labāk – ne tikai tiek nodrošināti pastāvīgie apmeklētāji, bet arī lielāki ienākumi (vājāks alus parasti ir tikai nedaudz lētāks, taču tā pārdošanas apjomi var būt lielāki), turklāt apmeklētāji vakara beigās ir nevis pamatīgā ķitē, bet tikai viegli iereibuši. Tā rezultātā krogus netiek uztverts kā pārdzērušos tipu burziņš, bet gan kā normāla atpūtas vieta. Protams, arī manis minētajā Anglijā vai Čehijā mūsdienās ir problēmas, taču dažas pazīmes rāda, ka viss varbūt sāks pavērsties uz labo pusi.

Ja parēķina, tad 75 kg smags vīrietis 3 stundu laikā izdzerot četros parastos latviešu gaišos alus (5,5%), aiz sevis aizverot krogus durvis, asinīs ir uzkrājis ap 1,2 promiles alkohola. Tai pats laikā, tas pats vīrišķis, izdzerot piecus (tātad, par vienu glāzi vairāk) čehu alus ar 3,5% stiprumu no kroga aizies ar aptuveni 0,8 promilēm – interesanti, ka dažos ASV štatos viņam pat būtu vēl atļauts vadīt automašīnu.

Man ir radies nelāgs iespaids, ka viens no galvenajiem dzinuļiem stiprāka alus attīstībai ir anti-alkoholisma propaganda, kas negatīvā gaismā parāda alus iedzeršanu publiskās vietās, mudinot to veikt ātrāk (ierobežoto atvēršanas laiku dēļ), veicinot dzeršanu mājās (atvērta pudele uz ielas ir briesmīgs noziegums, tāpat nedomā spert pat soli ar alus kausu ārā no kroga, lai uzsmēķētu vai vienkārši pastāvētu ārā), kā arī citu aizliegumu dēļ mudinot lietot tādu alkoholu, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt iespējami efektīvu piedzeršanos. Ej mājās un dzer. Un kāds tur brīnums, ka ielu malās parasti neredz normālus krogus, bet pretīgas ieskrietuves, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt garāmskrejošam iemetējam kārtējos 100 gramus apšaubāmas izcelsmes alkohola.

Es, protams, zinu arī standarta argumentu – vājais alus ir pats lielākais ļaunums, jo sekmē cilvēku pieradināšanu pie stiprāka alkohola. Šim es simts balsīs piekristu tikai tad, ja pārstāvētu šņabja nozari, man drīzāk gribas teikt, ka pārmērīga alkohola lietošana saistīta ar potenciālo dzērāju sociāli-ekonomisko stāvokli. Bet nebalsī kliegt par ļaunajām vielām, atkarībā no sava sponsora vēlmēm vienmēr ir vieglāk nekā ķerties pie ilgtermiņa politikas īstenošanas, lai izskaustu patiesos alkoholisma dzinuļus.

Diemžēl novērojot alus rūpniecības attīstības tendences, it īpaši divlitrīgo PET pudeļu segmenta izaugsmi šovasar, var redzēt, ka Latvijas aldariem hronisko alkoholiķu tirgus ir ļoti pievilcīgs. Kā zināms, šajās pudelēs reti kura darītava pilda alu, kuru varētu uzskatīt par dzeramu. Šādos gadījumos nav pat jādomā par garšu vai iepakojumu, bet tikai par cenas un alkohola procenta attiecību – daudzi vietējie veči, kuri skaidrā nav bijuši nevienu dienu pēdējo 10 gadu laikā, alus vietā bez problēmām izdzers arī bremžu šķidrumu, ja tas nodrošinās efektīvāku pieļurbāšanās iespēju.

Jāpiebilst, ka arī Latvijas mazās alus darītavas nav bez vainas. Es sagaidītu, ka gadījumā, ja lielie ražotāji rūpējas par labus ienākumus nesošajiem stiprajiem plastmasas aliem, tad mazie varētu ražot atšķirīgus produktus, kurus lielajiem nav izdevīgi ražot. Diemžēl es daudzveidību nemanu, īpaši attiecībā uz vājākiem aliem (jā, ir daži Senču ali, bet arī tie ir vismaz 4,5-4,6%, samērā dzeramais Aldara Pilzenes nāk no lieldarītāja). Kā liekas, tas ir gan tāpēc, ka izbrūvēt vāju alu ar labu garšu bieži ir visgrūtāk; daļēji tas tāpēc, ka izliekoties neatkarīgas un zināmā mērā ekskluzīvas, mazās darītavas realitātē tik un tā bieži cilpo saitītē aiz lielajām darītavām, kuras patērētājiem māca kurš alus ir labs un kurš slikts, kā arī regulē alus garšu un alkohola procentus. Un peldēt pret straumi ir grūti, tas zināms ir sen.

Tāpēc es esmu tikai priecīgs, ka pirms kāda mēneša ir parādījies sakarīgs vājais alus ar ļoti pieņemamu, pat normālu garšu – Užavnieks. Kaut arī par pagaidām iracionālu cenu no vēl iracionālākas alus darītavas. Bet tik un tā gaidu, ka citi sekos piemēram un kādudien Latvijā būs plaši pieejams daudzveidīgs un garšīgs vājais alus.