Cēsu alus rausta nefiltrēto alu aiz ūsām

Manuprāt “dzīvais alus” ir nejēdzīgs termins ar kuru apzīmē kaut kādu pavisam nekonkrētu, iedomātu, bet pārsvarā labu, īpašību kopu. Tā kā patērētājiem dzīvais asociējas ar labu un kvalitatīvu alu, tad ap to kā mušas spieto mazie ražotāji un šī alus izplatītāji. Tad atnāk lielais un saka – mēs arī tā mākam. Un tas vairs mazajiem nepatīk pilnīgi un galīgi maz. Jo mazais vairs nav tik unikāls.

Cēsis tagad izlaiž nefiltrēto alu pudelēs*. Viss kā vajag, preses relīzes pa visām malām, cītīgi pieminēts ieguldītās naudas apjoms, iespējams, alu pērk labāk, ja pasaka cik dārgi tā ieviešana izmaksāja. Tomēr Dienas Biznesā relīzēm pievienots kaut kas īpaši interesants – viedoklis, kuru izsaka a/s Agrofirma Tērvete vadītājs Modris Goba.

Ceru, ka Dienas Bizness man piedos, ka bez atļaujas noskanēju nelielu fragmentu no viņu avīzes un izlieku publiskai apskatei. Pilns raksts ir 29.marta numura 7.lappusē.

Manuprāt, pa smuko. Es tā neesmu sapratis bieži iemīļoto Latvijas mazo alus darītāju paņēmienu ar realitātei neatbilstošiem komentāriem komentēt ziņas, kas attiecas uz lielo, tātad ļauno, darītavu alu.

Nefiltrētais alus bez piedevām glabājas 10 dienas.

Sirsnīgi varu ieteikt aiziet uz alus veikalu, kaut vai Berga bazārā un uzmest skatienu derīguma termiņiem nefiltrētajiem beļģu un angļu aliem, tiem, kuriem raugs pudeles apakšā. Nav grūti atrast tādu, kuru var glabāt divus gadus.

Pirms gada izbrūvēju pats savu dzīvo alu. Man mājās nav nekādu filtru un pudelēs vienmēr ir rauga nosēdumi. Šis alus joprojām nav sapuvis. Nu jau gan būšu visu izdzēris, tādēļ eksperimentu turpināt neizdosies, jo tam vajag dzelzs gribu, bet man tādas nav.

Ja runa iet par lāgeri, kaut arī tas nav šajā citātā minēts, arī to daudzu ārzemju brūžu izpildījumā glabāt mēnešiem ilgi. Vācijā ir pat alus veids – Kellerbier, nefiltrēts lāgera alus, kuru vai nu mucās vai pudelēs uzglabā daudzus mēnešus. Esot brūvēts pēc visiem tīrības likumiem bez viedoklī minētajām piedevām un nedomāju, ka vācu aldari strīpām vien ir negodīgi pret patērētājiem. Man mājās pašlaik ir kādi astoņi dažādi, pat speciāli paskatījos termiņus – pusgads, gads. Laikam viņi, nabadziņi, nezin, ka šādu alu drīkst glabāt tikai desmit dienas.

Cēsis par derīgumu runā precīzāk. 30 dienas ir laiks, kurā tiek garantētas nemainīgas garšas īpatnības. Un te ir visa sāls. Nefiltrētais alus var mainīt garšu, jo tajā ir zināms skaits dzīvu rauga šūnu un tās lēnām, bet nemitīgi ēd nost pāri palikušos cukurus. Nemaz nerunājot par citām baktērijām un raugiem, kas dzīvo kopā ar galveno alus raugu, jo arī viņas nav nofiltrētas. Tātad, pieaugot uzglabāšanas laikam, pieaug iespēja, ka daļa pārdošanai paredzēto alu slikto baktēriju ietekmē tomēr sabojāsies vai ievērojami mainīs garšu. Šāds scenārijs pavisam noteikti nepatīk tirgotājiem. Tādēļ uzliekam 30 dienas un problēmu nav. Nemaz nešaubos, ka šis alus dzerams saglabājas krietni ilgāk, iespējams, gan izmainoties alkohola procentam.

Klasiskā izpratnē darināts nefiltrētais alus.

Kāda tad ir klasiskā izpratne? Tas ir vienkāršs izteikums bez jebkāda satura, jo katram var būt savādāka izpratne. Tomēr šādu izteikumu, kuru, ja pasaka speciālists, neviens nespeciālists neiedrošinās apšaubīt, jo nostāda sevi zināmā muļķa loma – sak, viņš nezin brūvēšanas pamatlietas. Tāds pats termins kā strukturālās reformas, kad par to pie lielā ministru galda runā Valdiņš. Jo nevienam nav skaidrs kas ar to domāts.

Strauss nav putns tā klasiskajā izpratnē. Jaunā grāmata nav iespieddarbs tā klasiskajā izpratnē. Es neesmu veģetārietis tā klasiskajā izpratnē. Latvijas siers nav siers tā klasiskajā izpratnē. Ventspils Hūte nav zaglis tā klasiskajā izpratnē.

Tāds te man cepiens.

* Dzīvais Cēsu Nefiltrētais man liekas samērā normāls. Normāls liekas arī nedzīvais Tērvetes alus. Par Aldara Dūmaku, pat, ja man neliekas pārāk garšīgs, tad nevaru noliegt, ka kvalitatīvi izbrūvēts. Negaršīgu alu Latvijā vispār izbrūvēt labi māk gan mazās, gan lielās darītavas.

Obama brūvē mājās alu

Patiesībā ne jau Obama pats, bet gan Baltā nama virtuvē nesen tapis mājas alus. Tā ziņo Obama Foodorama blogs, kas cītīgi seko ASV prezidenta mājā notiekošajām kulinārajām norisēm.

Par godu šī gada amerikāņu futbola slavenajai finālspēlei Super Bowl, kuru februārī publiski skatījās arī Baltajā namā (šogad uzvarēja Visonsīnas Green Bay Packers), tika iepirkta nevis kāda ūdeņaina dzira vai alus izlaists vispār, bet gan iegādāta mājbrūvēšanas iekārta un izbrūvēts White House Honey Ale. Medus alus, jo tam pievienoja mārciņu medus no Baltā nama bišu stropa.

Nav jau noslēpums, ka tieši ASV ir visvairāk mājasdarītāju pasaulē un tiek rēķināts, ka tur mīt ap 700 tūkstošu līdz miljonam tādu darītāju, kas aktīvi darbojas dažādās mājas alus biedrībās, nemaz nerunājot par tiem, kas brūvē paši savā nodabā – Latvijas ekvivalents būtu vismaz 6000 cilvēku, bet pašlaik KUPLA apzinājusi labi, ja 20-40.  Šis ir pirmais gadījums, kad ASV prezidents ļauj uzsākt mājbrūvēšanu savās mājās. Par godu šim alum tika izgatavota arī speciāla etiķete.

Tomēr arī viņa Super Bowl pasākuma viesi nenāca tukšām rokām. Piemēram, Medisonas (Viskonsīna) mērs Deivs Cjeslevičs (Dave Cieslewicz) atnesa divu Viskonsīnas minibrūžu darinājumus.

Jāpiebilst, ka alus Baltā nama rīkotajos pasākumos ir ticis lietots arī pirms tam, bet visvairāk ASV alus entuziastus priecē tas, ka viņu prezidents pārsvarā izvēlas dažādu mazo un reģionālo darītavu alu. Tagad tam pievienojies mājas alus – kur nu vēl labāks pierādījums tam, ka labs alus mierīgi var būt augstākās sabiedrības cienīgs dzēriens.

Bilde: Obama Foodorama, Pete Souza/White House fotogrāfija

Ļaunās PET pudeles

PET ir polietilēna teraftalāts. No tā taisa pudeles, kurās var pildīt arī alu. Skaitās jau, ka stikls alum ir labāks, jo ne tikai piedāvā labas UV staru aizturošās īpašības, kas ir svarīgi veikalā esošam alum, bet arī mazāk oksidējas. Tātad alum, kuru grib glabāt vairākus gadus, jālieto stikls, nevis plastmasas.

PET pudeles, protams, ir ļaunas. To zin visi, jo PET plaši izmanto lielie alus ražotāji un to, ka jebkuras nozares, pat plīša lācīšu, lielie ražotāji ir ļauni, nav nevienam jāstāsta. Korporācijas kontrolē cilvēku dzīvi un liek visiem pirkt nevajadzīgas lietas. Papildus tam, ar PET pudelēm tiek piesārņota visa dzīvā daba un šī pudele puķei neļauj augt, kokam plaukt un stirniņai dzīvot bezrūpīgi. Vismaz tāds priekšstats nereti rodas.

Tai pat laikā visos izlejamā alus veikalos, vismaz tur, kur pārdod īsteni ‘dzīvo’ alu, to bez problēmām iepilda PET pudelēs. Nevienam jautājumu nav, jo acīmredzami tradicionālais latvju miestiņš neitralizē slikto plastmasas pudeļu auru. Ja mazliet sasprindzinu atmiņu, tad prātā nāk tas, ka man ir gadījies PET pudelēs pildītu alu iegādāties visai daudzās mazajās darītavās (ja tāds nav veikalā nopērkams, tad darītavā bija), konkrēti Bauskas, Breguļu, Brālī, Krāslavas, Rēzeknes, Užavas, ja nemaldos, arī Valmiermuižas. Nemaz nerunāju par to, ka veikalā visu iespējamo svētavotu ūdeni tirgo plastmasā, tajā lej arī bērzu sulas un pat mājas alu.

Protams, zināmā mērā lielajām darītavām var piesieties, jo tās diezgan aktīvi protestē pret depozīta ieviešanu PET pudelēm. Bet te jau atkal, kaut kā mazāk pamana, ka protestē arī mazās darītavas, vienīgi šie izteikumi izpelnās mazāk ievērības.

Attiecībā uz piesārņoto vidi, kuru nereti piemin saistībā ar PET pudelēm, kad citu argumentu vairs nav, jāatzīmē, ka arī Vides Vēstis stikla pudeles neuzskata par nekādu panaceju:

Pirms otrreizējas lietošanas pudeļu mazgāšanai lieto daudz karsta ūdens un mazgāšanas līdzekļu, kuri rada papildu slodzi attīrīšanas ierīcēm. Ja stikla pudelēs pildītais dzēriens nācis no citas valsts, auto, veicot šo pārvadājumu, ir krietni piesārņojis gaisu. Ja pudele saplīst, lauskas neviens nesteidzas nodot otrreizējai pārstrādei, un dabā tās saglabājas ļoti ilgi. Diemžēl arī sadedzināt stiklu nav iespējams.

Tāpat der atcerēties, ka PET iepakojums ir ne tikai daudz izturīgāks par stiklu, tātad, mazāk zudumu pārvadājot, bet arī daudz labāk un vieglāk pārstrādājams – šim procesam tiek patērēta mazāk par pusi no tās enerģijas, kas nepieciešama stikla pārstrādei. Nemaz nerunājot par gandrīz pašu svarīgāko aspektu – PET ir daudz, daudz vieglāks par stiklu, tādēļ gan pilnās, gan tukšās taras transportēšanai nepieciešams atmosfērā izgrūst daudz mazāk oglekļa monoksīda, slāpekļa un sēra dioksīdus un citus labumus. Principā, mūsdienās pat zaļie neapšauba PET priekšrocības.

Tātad, kas paliek pāri. Cūkas, kuras nespēj PET pudeles izmest miskastē. Un diemžēl šīs cūkas visai iecienījušas lielo darītavu alu. Manuprāt, PET pudeļu depozīts būtu visai labs risinājums daudzām problēmām, man ļoti patika šī depozīta ieviešana Vācijā. Šajā laikā tur dzīvoju un burtiski dažu mēnešu laikā visi plastmasas mēsli no pazuda no sētmalēm (depozīts ir 25 centi jeb 17 santīmi), jo vecos lēnām nokopa, bet jauni klāt gan nenāca. Vēl labāks risinājums, protams,  ir skārdenes, jo tajās alus saglabājas vislabāk, bet transporta iespējas un izturība neapaliek no PET pudelēm. Ne par velti ASV mazās darītavas visai naski pāriet uz bundžu sistēmu – pašlaik bundžās pilda jau 133 mazās darītavas no 1700 un šis skaitlis pagājušā gada laikā ir dubultojies.

Un īstenie stikla cienītājiem paliek vēl viena ASV tīri populāra iespēja, tā sauktie growlers. Stikla pudeles (aptuveni 2 litri) ar aizskrūvējamu vāku, kurās ērti krogā vai izlejamā alus tirdzniecības vietā var iepildīt alu un nogādāt mājās.

Nezinu kāpēc, bet šie trauki Eiropā nav ieviesušies. ASV tie ir gana populāri un visai aktīvi tiek izmantoti arī mārketinga akvititātēs, piemēram, ar konkrētu alusdarītavu apdrukātus tos var uzpildīt ar atlaidi vai piemērot kādu citu akciju. Piemēram, Valmiermuiža varēja šādam uzpildīšanas veidam savās tirgotavās ar Valmiermuižu marķētos stikla traukos iedot kādu atlaidīti, galu galā arī viņiem ietaupās iepakojuma izmaksas.

Kāds mans secinājums – mazāk satraukties par lielražotāju PET pudelēm, bet kritiskāk paraudzīties arī uz visu pārējo darītāju uzvedību. Un neiztēloties problēmas tur, kur tās nav.

Pamācošs citāts (izrauti no konteksta, protams, bet tāds ir citātu liktenis):

Es vienu mirkli arī tā domāju, ka varbūt vajag PET pudelēs pildīt, bet… tad es nospriedu, ka es necienīšu tos, kam es to dodu, ja es domāšu tikai par naudu. Tādēļ XXXXX alus netiek pildīts plastmasas pudelēs, cena ir mazliet lielāka.

Šajā mazajā darītavā pagājušajā vasarā nopirku alu PET pudelē. Tur bija gan 2 l, gan 5 l pildījumā.

2010. gada Latvijas labākais alus

Gads jau galā, bet vēl var paspamot. Interesanti būtu zināt kāds bija Jūsu labākais (vai divi) Latvijā brūvētais alus šogad. Un nevis tas, ko uzskatāt par mīļāko alu ikdienā, bet tas, kurš objektīvi 2010.gadā kādā brīdī sagādāja vislabāko garšu. Varbūt tikai vienreiz, bet pamatīgi izcēlās.

Man šogad tādi likās divi:

– Cēsu Nefiltrētais, cik esmu dzēris akurāt 3 reizes, nav bijis kur īpaši piesieties,

– Brāļa rūpnīcā nogaršotais vairākus mēnešus gatavinātais Tumšais. Arī labs. Dzēru arī pāris nedēļas vēlāk pudelē un arī bija pieklājīgs.

Vīns, alus, porteris, stouts, eils

Gūgle pirms neilga izlaida jaunu izpriecu – Google Ngram Viewer. Princips ir vienkāršs, bet ģeniāls – visās ieskanētajās grāmatās meklē atslēgvārdus, kurus attēlo līknē procentuāli salīdzinot ar visiem citiem vārdiem. Ņemot vērā, ka viņu arhīvos ir grāmatas pat no 18. gs. viss paliek gaužām interesanti. Iespaidojoties no šī Mad Fermentationist raksta, nolēmu arī pats pameklēties, vienīgais žēl, ka meklēšana latviski gan nav iespējama. Meklēšana krieviski strādā gan, bet likās, ka tur ir zināmas problēmas, jo visvairāk visu atrod 19.gadsimta vidū, acīmredzot no tā laika ir visdaudzveidīgākās grāmatas šajā valodā.

Tātad meklēju angliski, sākot no 1740.gada, kad parādās kaut cik vērā ņemams grāmatu skaits.

Vispirms beer, ale, porter, stout kuriem noteikti jābūt populārākajiem terminiem. Meklējot uzliku trokšņa noņemšanu, izlīdzinot ar 10 gadu intervālu. Tas, protams, arī likvidē gandrīz jebkurus izņēmumus, bet pirms tam paskatījos, ka īpašu lēcienu vai kritumu līknēs nav un pie lielāka meklējamo terminu skaita neizlīdzinātas līknes sāk izskatīties pārāk haotiski. Jāpiemin, ka meklēts tiek pēc precīza attēlojuma, tādēļ pietiekoši populārais uzvārds Porter, šeit neparādās, bet šveicari parādās gan. Bet visu jau nevar gribēt.

Šīs līknes jau bija traki interesantas. Ja beer pārākums par ale likās loģisks, tad fascinēja porter un stout attiecības. Kā jau zināms, abi ir viens un tas pats jeb stouts ir portera paveids. te var vienkārši lieliski redzēt kā īsā laika posmā stouti nomāca porterus.

Tagad var visam pievienot vīnu, gan aizvācot eilu (kas aptuveni vienāds ar porteri), lai nav pārāk pārpildīts. Aina daudz interesantāka un liekas, ka alum pievienojot eilu, porteri un stoutu, vīns noteiktos 20.gs. laika posmos tiktu pat apsteigts. Jāsaka, ka vīnu paveidu popularitāte nav liela un ja tie tiktu attēloti šajā grafikā, tad visi ietu cieši gar apakšējo malu.


Man jau šis liekas pagalam aizraujoši.


Brew Masters

Nu jau kādu pusotru mēnesi pa Discovery iet ļoti saturīgs seriāls – Brew Masters. TV sērijveida raidījumi par alu bijuši arī agrāk – gan Maikla Džeksona Beer Hunter pirms vairāk nekā 20 gadiem, gan Neil Morrissey’s Risky Business 2008.gadā britu televīzijā. Tomēr nenoliedzami, ka Brew Masters ir vislielāka auditorija no visiem.

Pagaidām esmu redzējis piecas sērijas un jāsaka, ka man ļoti patīk. Par paša brūvēšanas procesa tehniskajiem aspektiem tur ir gaužām maz un alus lapu komentāros var atrast atsauksmes, ka viss alus darīšanas process Brew Masters tiek parādīts tādā kā vieglā gaismā – liekas, ka brūvējot tikai paspaida pogas un viss aiziet. No otras puses, nez vai daudzi gribētu skatīties, kā stundām tiek mainīta misas temperatūra un rēķinātas iesala proporcijas, īpaši ņemot vērā, ka liela daļa procesa notiek slēgtos rezervuāros. Domāju, ka viss ir interesanti pat alus nedzērājam, jo specifiskāki alus termini un procesi momentā tiek vienkārši un saprotami izskaidroti.

Redzama Bitches Brew sastāvdaļu shēma
Brew Masters vadītājs Sems Kaladžione stāsta par jaunbrūvējamo alu
Dogfish Head galvenais aldaris Braiens Selders izmēģina jaunu recepti

Liela daļa nopelnu nenoliedzami ir raidījuma vadītājam un aizkadra balsij Semam Caladžione (Sam Calagione) – vienam no atraktīvākajiem un veiksmīgākajiem ASV aldariem (Dogfish Head darītava). Ar skaudību jāskatās kā apkārt tiek mētātas dažādas idejas un top lērums interesantu alu. Ar skaudību tāpēc, ka ir visai maza iespēja, ka kādu no tiem varēšu nobaudīt. Un, protams, visu laiku iezogas jautājums – kad pie mums tā būs? Kad kāds no aldariem iedrošināsies izlaist kaut ko savādāku par „tradicionālo Latvijas miestiņu”, nu kaut vai nelielā partijā, turklāt šis dzēriens būs arī pietiekoši kvalitatīvs un dzerams (otra vairāku Latvijas aldaru problēma). Pagaidām man liekas, ka līdz tam jāgaida vēl pārdesmit gaismas gadi. Vismaz mierinājums ir tas, ka Latvijas mājas ali paliek aizvien labāki un nav vairs tālu mirklis, kad lielākā daļa no tiem pārspēs mazās darītavas. Par daudzveidību nemaz nerunājot, jau sen pārspēj.

Katrā ziņā, man liekas, ka šis ir viens no labākajiem alus raidījumiem, kas redzēti pēdējos gados. Un rezultāti nenoliedzami ir, Dogfish Head alus daudzviet ASV tiek izpirkts rekordātrumā, turklāt vairāk tiek pieprasīta arī citu mazo darītavu produkcija.

Diemžēl raidījuma reitingi nav pārāk augsti un nepieaug tik ātri, kā gribētos, tādēļ notiek izmaiņas raidlaikos un nez vai sagaidāmas pārāk daudzas sērijas. Protams, ideālā gadījumā tās turpinātos, iespējams, citās darītavās.

Tiem, kam nav TV (man arī nav), nevajag noskumt un gaidīt DVD iznākšanu pēc diviem gadiem. Attiecīgajos resursos viss parādās zibens ātrumā, tūlīt pēc debijas zilajos ekrānos.

Beermachine

Novembra vidū man e-pastā iebira piedāvājums izmēģināt Beermachine. Jāsaka atklāti, šādi pasākumi mani parasti neinteresē, jo aiz smalkiem piedāvājumiem nereti slēpjas uz prastu bezmaksas reklāmu orientēts gājiens un rezultātā labākajā gadījumā var sanākt vien ūdeņaina atrakstīšanās.

Jāpiemin gan, ka šoreiz tā īsti nebija un man mazliet gribējās apskatīt šo iepriekšējo rakstu komentāros apspriesto un, ja nemaldos, RIMI redzēto brīnumu klātienē, tādēļ ar alusmasina.lv vienojāmies, ka viņi man uz pāris nedēļām iedos vienu alus maisījumu un pašu mašīnu, bet es par procesu rakstīšu ko un kā vien gribēšu, bez liekiem glaimiem. Diemžēl visas bildes, kuras uzņēmu procesa laikā datora cietņa nāves dēļ aizgāja bojā, tādēļ īsai pasākuma ilustrēšanai izmantoju publicitātes foto.

Bilde aptuveni atbilst realitātei, ja nu vienīgi tā ierīce nespīd un nezaigo. Ietaise fotogrāfijā var likties liela, bet patiesībā tā ir tikai nedaudz augstāka par puslitra alus pudeli.

Beermachine ideja ir vienkārša un ASV radīta, kā liekas, tai cilvēku kategorijai, kuri ir pietiekoši pārtikuši, bet kuriem nav ne daudz laika, ne mazākās vēlmes īpaši piepūlēties. Pielejam ūdeni, pieberam pulveri, bliukš, blaukš un alus gatavs.  Vārds “mašīna” te īsti nav vietā un ir mārketinga triks, tad jau dzeramā ūdens bundulis arī ir “svaiga ūdens mašīna”. Beermachine ir divdaļīgs plastmasas bundulis ar spiediena vārstu augšgalā un uzgāzējamo ierīci un izlejamo krānu sānos. No otras puses, alus gatavošanai neko vairāk arī nevajag. Protams, bundulītis ir nokrāsots košā krāsā un apkarināts plastmasām, lai visiem labāk patīk. Continue reading “Beermachine”

S.Brevinga alus salons Berga Bazārā

Latvijā decembrī ir noticis neticamais. Ir atvērts normāls alus veikals. Nevis tāds, kur vienkārši savāktas visas jebkurā Maxima un RIMI pieejamās lielražotāju šķirnes, bet gan objektīvi normāls un labs alus. Latviešu alus te nav, bet to jau var dabūt jebkurā Miestiņā.

Aptuvens skats uz plauktiem, visi, protams, nav redzami

No Lindemans ir pietiekoši daudz spontānās fermentācijas alus, ir vēl beļģu stiprie, tad ir vācu Mönchshof, britu Fullers un Wells, kā arī citas darītavas. Kopā ap 80 šķirnes, bet tikai daži ali ir tādi ne visai (ar „ne visai” es domāju to, ka parastā RIMI diemžēl 90% alu ir ne visai). Lielākā daļa no tiem (ja ne visi 95%) Baltijā nopērkami tikai šajā veikalā (vai Bombardier Bar, Bānūzi vai 3 Vīros Laivā, kas pieder tam pašam īpašniekam). Bet alus būšot vēl.

Šis bija viens no aliem, kas mani priecēja visvairāk

Cena. Vidējais Latvijas uzņēmējs operē ar trīs līdz desmit kārtēju uzcenojumu. Telpas esot dārgas, pārdevējiem liela alga, valsts apbižo tā, kā nekad agrāk, bet patiesībā jau visi zina, ka sarkanās Cayenne līzings kabatu tukšo visvairāk. Un jaunā māja, kura jāpabeidz jau šogad.

Te cenas ir normālas, atsevišķi angļu ali maksā lētāk kā Anglijā un tas jau ir patīkams rādītājs (nu labi, tas tāpēc, ka angļu akcīze ir 10 reizes augstāka par Latvijas). Bet arī beļģu alus maksā samērīgi.

Skatiens jāpārvērš arī uz izlejamo alu, arī tāds ir pieejams. Mönchshof Kellerbier un Bockbier, Fullers ESB un London Porter, Celis White and kaut kas vēl, ko aizmirsu. Tiešām atzīstama kombinācija.

Objektīvi – šis, manuprāt, pašlaik ir viens no labākajiem alus veikaliem Austrumeiropā (ārpus Čehijas) un samērojams ar Rietumeiropas ekvivalentiem. Un papildus bonuss par izteikti saprātīgo cenu. Es domāju, ka nav variantu – katram alus cienītājam uz šejieni jāatnāk pēc iespējas drīzāk.

Viss atrodas Berga bazārā. Jānāk iekšā pa galveno eju no Dzirnavu ielas puses (tās, kas pretī Lattelecom ēkai), blakus Zvaigzne ABC grāmatnīcai. Cauri vārtiem un uzreiz pa labi. Tieši tagad ir īstais laiks mašīnu atstāt sniega čupā un iet siltumā iedzert alu.

Akcīze limonādei

Ja godīgi, ievērojami paaugstināt akcīzes nodokli limonādei man liekas reti pārspīlēts gājiens. Tā vietā, lai tiktu veiktas sakarīgas strukturālās reformas un reāli optimizēta valsts pārvalde, tiek izdomāti dažādi idiotisku formu plāksteri mironim, kas rezultējas absurdos nodokļos un nodokļu paaugstinājumos. Pacelsim pa bišķim to nodokli, šito arī un rekur viens galīgi bez nodokļa sēž tāds bēdīgs – tam arī tiks pēc nopelniem.

Es jau zinu, ka limonāde nav veselīgi, bet vēl neveselīgāka ir atsevišķu amatpersona pieeja nodokļu sistēmai, kura tiek čakarēta fundamentālāk nekā jebkad agrāk. Šāds absurds man liekas nav nevienā normālā valstī, kad akcīze cukurūdenim var būt lielāka nekā alkoholam vai samērojama ar to. Un kāpēc ar akcīzi netiek apliktas kūkas un bulciņas? Dažām glazētajām kūkām no glazūras vien varētu latu vai divus savākt.

Te ir ilustrācija kas un kā. Visas naudas uz vienu puslitra pudeli dzēriena.

Vai tas nozīmētu, ka tagad oficiāli ir atzīts, ka alkohola kaitējums samērojams ar cukura kaitējumu? Vai tagad limonādes reklāmas TV būs aizliegtas, bet katru mākslīgā kvasa reklāmu pavadīs uzraksts “Cukura lietošanai ir negatīva ietekme”?

Ja vajadzētu likt akcīzi īsteni kaitīgām vielām, laiks būtu padomāt arī par speķi, eļļu, sviestu, sāli, baltmaizi un visiem cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu. Bet vislielākā akcīze būtu jāuzliek Saeimas deputātiem.

Pliki fakti:

No 1.janvāra (ja Saeima apstiprinās) akcīzes nodoklis limonādei būs 5,2 Ls uz 100 litriem.

Alum – 2,18 latu par katru absolūtā spirta tilpumprocentu, mazajām darītavām (līdz 5 miljoniem litru alus gadā) ir 50% atlaide pirmajiem miljons litriem, bet tā nevar būt mazāka kā 4 Ls uz 100 Ls.

P.S. Alum akcīzi necels, par to nevajag baidīties. Esot izrēķināts, ka nebūs nozīmīgs ienākumu pieaugums.

Kas man liekas aizdomīgs par alus cenām, kuras it kā pieaugs

Žurnālam „Kapitāls” (Novembris, raksts „Alus biznesā gaidāmi sarežģīti laiki”) Aldara izpilddirektors Tomass Panteli nupat stāstīja par gaidāmo alus cenu pieaugumu. Labība dārga, plūdi, karstums, tātad jāceļ cena, akurāt kā leģendā par griķiem mazliet agrāk rudenī. Dzelžaina loģika, vai ne? Nolēmu jautājumu apskatīt nedaudz vairāk, bet te ir divi jauki citāti no visādi citādi interesantā raksta.

J. Kā vērtējat situāciju izejmateriālu tirgū un darbaspēka izmaksu attīstību?

A. Izejvielu jomā nākamgad paredzamas vislielākās izmaiņas un izaicinājumi. Gaidāms būtisks alus ražošanas izejvielu cenu pieaugums. Tas varētu būt ap 10–15%.[…] Cenu pieaugumu kompensēsim ar efektivitātes kāpināšanu, ko esam darījuši arī līdz šim.

Vispirms jāatmet ķecerīgās domas par to, ka ne visur bija plūdi un dažviet raža izdevās pat normāla. Tagad rēķināsim. Drīkst labot, bet es jau rēķinu ar pamatīgu uzviju. No 1 kg iesala lielajos brūžos izdzen kādus 5.5 litrus pudelēs pildāma alus. Kilograms iesala maksā ap 25 santīmiem. Patiesībā mazāk, bet pielieku transportu, zudumus utjp. Pierēķinām, ka vajag arī specializēto iesalu 5% apjomā, kurš maksās trakus 40 santīmus kilogramā. Tātad uz 1 pudeli iesals izmaksā akurāt 2,35 santīmus.

Pat salīdzinoši iespaidīgs iesala cenu kāpums par 25% (atgādināšu, intervijā ir tikai 10-15%, bet es rēķinu ar uzviju) nozīmē 0,58 santīmu pieaugumu attiecībā uz izejvielu izmaksām. Cena izaug 2,35 uz 2,92 santīmiem. Nujā, Aldaris it kā nemelo. 0,58 santīmus uz pudeli varētu ietaupīt, kāpinot efektivitāti. Bet intervija jālasa līdz galam. Bla bla bla, bla bla bla. Un lūk:

Izejmateriālu cenu pieaugums nākamgad būs lielākais izaicinājums alus industrijai. Ražotājiem būs ļoti grūts gads. […] augs izmaksas, – un viss liecina, ka celsies arī alus cena, […]

Tātad efektivitāti tomēr nekāpināsim? Tas nekas, es kā alus dzērājs ražotājiem noteikti atļautu pacelt cenu par 1 santīmu uz pudeli (jo jāieskaita arī PVN un lielveikalu nežēlīgais uzcenojums), zinot smago situāciju izejvielu tirgū. Sausums un plūdi tomēr ir nopietna lieta un ražotājs tur nav vainīgs.

Tagad laikam var uzdot retorisku jautājumu – cik daudzas darītavas, uzsākot publiskas runas par dārgo iesalu un morāli sagatavojot patērētājus jaunajām cenām, plāno pacelt cenas tikai par 1 santīmu pudelē? Šeit vietā nav runas par to, ka mūsdienās viss tik dārgs, tik dārgs…Aldaris rakstā saka, ka algas palielināt neplāno, bet apiņu raža šogad, kā zināms, padevusies pavisam normāli. Nav arī gaidāms, ka rūķi pazemē sāks iekasēt paaugstinātu maksu par gruntsūdeņiem.

Gāze, elektrība un degviela arī ir vērā ņemami faktori, bet akcīzes palielinājums degvielai gaidāms tikai 1.janvārī. Elektrībai, iespējams 2011.gada 1.aprīlī. Bet man kaut kā ir aizdomas, ka solītās alus cenas pieaugs vēl ātrāk un tas vairs nepavisam nebūtu loģiski. Kopumā ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs.

Lai iegūtu lielāku apskaidrību, jāskatās ārpus dievzemītes beļģu un skandināvu virzienā. Patiesībā stāstu par cenu kāpumu augustā un septembrī stāstīja visas lielās Eiropas darītavas, bet jau ar citu pietiekoši nozīmīgu niansi. AB-InBev paskaidro, ka alus cenas pašlaik ir par mazām, lai nodrošinātu pietiekoši lielus ienākumus. Jo ekonomikā 2009.gadā bija kritums un alus cenas kritās līdzi. Kritās arī apgrozījums, kurš gan ir nostabilizējies un sāk atkopties. Kaut arī valdes locekļiem badā nav jāmirst, tā visa rezultātā tagad kasē ienāk pārāk maz naudas.

Arī Aldaris Kapitālā pareizi norāda, ka kaut arī šogad sagaidāma 6% apjoma palielināšanās, ienākumu ir mazāk. Pie loga klauvē ziema un pārdotā alus apjomi būs vēl mazāki. Tātad diezgan skaidri var konstatēt, ka izejvielu pieminēšana šeit ir vien tīri formāls pasākums acu aizmālēšanai, uzstādījums ir vienkāršs un praktisks – viss jau it kā labi, bet peļņa varētu būt lielāka gan.

Patiesībā jau tas ir normāli. Alus darītava ir bizness, nevis labdarbības iestāde. Tomēr tā vietā, lai atklāti izteiktos par problēmu (īpaši biznesa žurnālam), ir jāstāsta mītiski stāsti. Īpaši ņemot vērā, ka mātes uzņēmumi ārzemēs jau publiski izteikuši galveno sāpi. Man liekas, ka vēstījums aiz visa šī ir aptuveni šādās noskaņās:

Krīzes laikā samazinājām cenas. Patiesībā jau tas nebija tik ļauni, jo apjomi pieauga – pieaugot šņabja akcīzei, stiprais alus lielajās PET pudelēs pievilināja daļu šo dzērienu cienītāju. Taču pavasarī sākās aktīvs cenu karš starp lielākajām darītavām, kas alus cenas noveda līdz reti zemam līmenim, reizē gan ļaujot mums saglabāt gandrīz nemainīgu tirgus daļu. Tagad rudens klāt un ir skaidrs, ka akcionāri ilgstoši ar tik zemām cenām nebūs mierā, jo viņiem tomēr dividendes gribas. Tāpēc mēs tagad sāksim visiem stāstīt, ka izejvielas dārgas, lai ir vismaz kaut kāds attaisnojums cenas pacelšanai līdz pieņemam līmenim. Domāju, ka arī abas pārējās darītavas ar šādu notikumu gaitu būs apmierinātas, arī viņiem zemās cenas nav pārlieku izdevīgas.

Starp citu, interesanti, ka ASV par gaidāmo lielo brūžu produkcijas cenu kāpumu priecājas mazie brūveri, kuri cenas audzēt neplāno un cer uz jauniem klientiem, jo tiks samazināta cenu starpība starp mazo un lielo darītavu izstrādājumiem. Latvijā nez vai kādam alus dzērājam būtu jāpriecājas, jo es neticu, ka lielo darītavu cenu pieaugumam mazie nesekos* kaut vai plika principa pēc. Tagad tikai cītīgi jāskaita cik reizes tuvāko mēnešu laikā ziņu aģentūru lentās pavīdēs savienojums “‘dārgas izejvielas” un “alus cenas”.

UPD: Piebalgas alus saka, ka cenas nepalielinās.

Smadzeņu mežģis Lāčplēša alus un nozare.lv izpildījumā

Lasot preses relīzes par neseno Lāčplēša alus aptauju un latviešu un krievu dzeršanas paradumiem uzdūros šim burvīgajam citātam:

SIA “Lāčplēša alus darītava” dibināta 2008.gadā. SIA “Lāčplēša alus” nosaukumu pārņēmis no AS “Lāčplēša alus”, savukārt AS “Lāčplēša alus” 2008.gadā kā juridiska persona tika pievienota SIA “Cido grupa”. SIA “Cido pārtikas grupa” dibināta 1994.gadā. 2006.gadā, apvienojoties ar SIA “Cido logistika”, tās nosaukums tika mainīts uz SIA “Cido grupa”. Kopš 2004.gada “Cido pārtikas grupa” kļuvusi par Dānijas AS “Royal Unibrew” grupas uzņēmumu. Kopš 2005.gada AS “Royal Unibrew” grupā ietilpst arī AS “Lāčplēša alus” uzņēmums “Lāčplēša alus darītava”, kas 2008.gadā tika pievienota SIA “Cido grupa”.

Viss uzreiz skaidrs.

Randals – emaljas dzīvnieks

Pirmo reizi par šādu zvēru (angliski Randall the Emanel Animal) uzzināju skatoties cienījamo filmu Beer Wars. Lai padarītu dzeršanu atraktīvāku, ASV labi zināmais Dogfish Head darītavas īpašnieks Sems Kalagione (Sam Calagione) bija uzmeistarojis ierīci, kura alu pirms pildīšanas bagātina ar svaigiem apiņiem.

Darbības princips ir vienkāršs – alus pirms ieliešanas ar spiedienu tiek izdzīts caur organoleptiskā apiņu pārveidotājmoduļa* jeb vienkārši Randala nerūsējošā tērauda un plastmasas iekšām, kuras ir pildītas ar svaigām vai kaltētām apiņu rogām (vai kādām garšvielām) un dod alum smagu apiņu triecienu. Alū esošais alkohols viegli pašķīdina apiņu eļļas, manāmi izmainot alus smaržu un garšu. Protams, alū ar augstāku alkohola procentu efekts ir labāks.

Kaut arī var noprast, ka šāds aparāts tika konstruēts tīrais izpriecai (ideja nav briesmīgi oriģināla, jo nedaudz atgādina dry hopping principu, kad alum dažādās fermentācijas stadijās var tikt piebērti apiņi). Tomēr izrādījās, ka tas viss var kalpot arī dižākiem mērķiem, jo kā BeerAdvocate raksta pats Sems , liela daļa alus dzērāju nemaz nav redzējuši kā izskatās apiņi, nemaz nerunājot par to, ka zina cik atšķirīgs ir dažādu šķirņu aromāts. Šādi krogus apmeklētājiem var parādīt to cik liela loma ir dažādu izejvielu izmantošanai.

Pirmais Randala prototips bija vienkāršs ūdens filtrs, taču pēc tā izrādīšanas radās pietiekošs pieprasījums un Dogfish Head šīs ierīces sāka izgatavot pēc pasūtījuma, nepārtraukti uzlabojot konstrukciju. Pagaidām aptuveni 7 gadu laikā ir pārdotas gandrīz 300 ierīces krogiem visā pasaulē. Pietiekoši labs rādītājs, ņemot vērā, ka Randalu pārdot vispār nebija paredzēts, turklāt tā lietošana ir pietiekoši specifiska.

Randals 3.0 visā savā godībā

Pašlaik var nopirkt jau trešo Randala paaudzi, kurai novērsti daudzi no sākotnējiem defektiem un tas maksā akurāt 375 dolārus. Cenas, protams, pārmērīga, jo ko līdzīgu var uzmeistarot arī pašrocīgi no Depo nopērkamajiem ūdens filtriem par daudz mazākām izmaksām, tomēr ierīce izskatās pietiekoši interesanta, lai būtu vēlme šādu alu pamēģināt pašam.

* organoleptic hop transducing module – tāds ir šīs ierīces pilnais nosaukums

Kas alū labs un kas ļauns

Šīs bildītes ar izteikti veselīgo alu parasti patīk visiem

Bet te apakšā jau nopietnāki dati. Viss uz puslitru dzēriena. Rādītāji ir iespaidojoties no obligāti norādāmās informācijas dažādās ārvalstīs, pārsvarā ASV un Lielbritānijas. Dažviet sastāvs salīdzināts ar ieteicamo dienas devu procentos.

Kā var lieliski redzēt, veselības problēmās iedzīvoties un resns var palikt dzerot visus uzskaitītos. Turklāt tas, ka alū nav cukura, nenozīmē, ka netiek panākts identisks efekts kā ar saldo kolu, vispār ļoti interesants gabals par šo tēmu ir pie Onkuļa.

Viss jādzer ar mēru, tad problēmu nebūs.

Oktoberfest 2010

Attiecībā uz Oktoberfest man ir dalītas jūtas. Es zinu, ka tas principā ir pārcenots balagāns japāņu un amerikāņu tūristiem, un visi vācieši ko pazīstu, man vienmēr ieteikuši no tā turēties pa lielu gabalu no pasaulē slavenākā ādbikšaiņu salidojuma, tā vietā iesakot apmeklēt mazo pilsētiņu un ciematu svētkus, kuros valda patiesi laba atmosfēra un nepārspīlētas cenas.

Tam visam jāpievieno pa pusei bankrotējušās Ieviņas sarūpētais sarīkojums neglītajā baltajā teltī pie Brīvības pieminekļa ar nepārprotamiem politiskā buldozera atbalstošiem zemtekstiem.

No otras puses, var jau burkšķēt cik vien spēka, bet nav iespējams noliegt to, ka manis nupat nopeltā Oktoberfest alus nebūtu pagalam garšīgs. Tas arī ir zināms fakts. Šogad radās negaidīta izdevība nogaršot visu darītavu piedāvājumu omulīgos mājas apstākļos un likās, ka šāds formāts varētu būt pats labākais no visiem.

Visi seši oficiālie Oktoberfest pārstāvji, kuriem Minhenē ir katram sava telts. Visiem aliem alkohola saturs ir no 5,8 - 6,1%.

Vēl labākas atmosfēras radīšanai tika saceptas desas un nopirkti kāposti – normālie latviešu skābētie, jo bavāriešu Sauerkraut vienmēr likušies pārāk skābi un ne īpaši garšīgi.

Jāsaka jau nu godīgi, uzvarētāju šajā milžu cīnā īsti nebija. Visi ali garšoja labi un skaisti. Ja man visvairāk gribējās izcelt Hacker-Pschorr un Augustiner Bräu brūvējumus, tad citiem viedoklis bija savādāks. Vienīgi likās, ka Löwenbräu darinājums nevienam īsti pie sirds negāja. Bet kopumā – patīkami ir ik pa laikam nogaršot patiešām kvalitatīvu komerciālo alu.

Kā vien