Manuprāt “dzīvais alus” ir nejēdzīgs termins ar kuru apzīmē kaut kādu pavisam nekonkrētu, iedomātu, bet pārsvarā labu, īpašību kopu. Tā kā patērētājiem dzīvais asociējas ar labu un kvalitatīvu alu, tad ap to kā mušas spieto mazie ražotāji un šī alus izplatītāji. Tad atnāk lielais un saka – mēs arī tā mākam. Un tas vairs mazajiem nepatīk pilnīgi un galīgi maz. Jo mazais vairs nav tik unikāls.

Cēsis tagad izlaiž nefiltrēto alu pudelēs*. Viss kā vajag, preses relīzes pa visām malām, cītīgi pieminēts ieguldītās naudas apjoms, iespējams, alu pērk labāk, ja pasaka cik dārgi tā ieviešana izmaksāja. Tomēr Dienas Biznesā relīzēm pievienots kaut kas īpaši interesants – viedoklis, kuru izsaka a/s Agrofirma Tērvete vadītājs Modris Goba.

Ceru, ka Dienas Bizness man piedos, ka bez atļaujas noskanēju nelielu fragmentu no viņu avīzes un izlieku publiskai apskatei. Pilns raksts ir 29.marta numura 7.lappusē.

Manuprāt, pa smuko. Es tā neesmu sapratis bieži iemīļoto Latvijas mazo alus darītāju paņēmienu ar realitātei neatbilstošiem komentāriem komentēt ziņas, kas attiecas uz lielo, tātad ļauno, darītavu alu.

Nefiltrētais alus bez piedevām glabājas 10 dienas.

Sirsnīgi varu ieteikt aiziet uz alus veikalu, kaut vai Berga bazārā un uzmest skatienu derīguma termiņiem nefiltrētajiem beļģu un angļu aliem, tiem, kuriem raugs pudeles apakšā. Nav grūti atrast tādu, kuru var glabāt divus gadus.

Pirms gada izbrūvēju pats savu dzīvo alu. Man mājās nav nekādu filtru un pudelēs vienmēr ir rauga nosēdumi. Šis alus joprojām nav sapuvis. Nu jau gan būšu visu izdzēris, tādēļ eksperimentu turpināt neizdosies, jo tam vajag dzelzs gribu, bet man tādas nav.

Ja runa iet par lāgeri, kaut arī tas nav šajā citātā minēts, arī to daudzu ārzemju brūžu izpildījumā glabāt mēnešiem ilgi. Vācijā ir pat alus veids – Kellerbier, nefiltrēts lāgera alus, kuru vai nu mucās vai pudelēs uzglabā daudzus mēnešus. Esot brūvēts pēc visiem tīrības likumiem bez viedoklī minētajām piedevām un nedomāju, ka vācu aldari strīpām vien ir negodīgi pret patērētājiem. Man mājās pašlaik ir kādi astoņi dažādi, pat speciāli paskatījos termiņus – pusgads, gads. Laikam viņi, nabadziņi, nezin, ka šādu alu drīkst glabāt tikai desmit dienas.

Cēsis par derīgumu runā precīzāk. 30 dienas ir laiks, kurā tiek garantētas nemainīgas garšas īpatnības. Un te ir visa sāls. Nefiltrētais alus var mainīt garšu, jo tajā ir zināms skaits dzīvu rauga šūnu un tās lēnām, bet nemitīgi ēd nost pāri palikušos cukurus. Nemaz nerunājot par citām baktērijām un raugiem, kas dzīvo kopā ar galveno alus raugu, jo arī viņas nav nofiltrētas. Tātad, pieaugot uzglabāšanas laikam, pieaug iespēja, ka daļa pārdošanai paredzēto alu slikto baktēriju ietekmē tomēr sabojāsies vai ievērojami mainīs garšu. Šāds scenārijs pavisam noteikti nepatīk tirgotājiem. Tādēļ uzliekam 30 dienas un problēmu nav. Nemaz nešaubos, ka šis alus dzerams saglabājas krietni ilgāk, iespējams, gan izmainoties alkohola procentam.

Klasiskā izpratnē darināts nefiltrētais alus.

Kāda tad ir klasiskā izpratne? Tas ir vienkāršs izteikums bez jebkāda satura, jo katram var būt savādāka izpratne. Tomēr šādu izteikumu, kuru, ja pasaka speciālists, neviens nespeciālists neiedrošinās apšaubīt, jo nostāda sevi zināmā muļķa loma – sak, viņš nezin brūvēšanas pamatlietas. Tāds pats termins kā strukturālās reformas, kad par to pie lielā ministru galda runā Valdiņš. Jo nevienam nav skaidrs kas ar to domāts.

Strauss nav putns tā klasiskajā izpratnē. Jaunā grāmata nav iespieddarbs tā klasiskajā izpratnē. Es neesmu veģetārietis tā klasiskajā izpratnē. Latvijas siers nav siers tā klasiskajā izpratnē. Ventspils Hūte nav zaglis tā klasiskajā izpratnē.

Tāds te man cepiens.

* Dzīvais Cēsu Nefiltrētais man liekas samērā normāls. Normāls liekas arī nedzīvais Tērvetes alus. Par Aldara Dūmaku, pat, ja man neliekas pārāk garšīgs, tad nevaru noliegt, ka kvalitatīvi izbrūvēts. Negaršīgu alu Latvijā vispār izbrūvēt labi māk gan mazās, gan lielās darītavas.

PET ir polietilēna teraftalāts. No tā taisa pudeles, kurās var pildīt arī alu. Skaitās jau, ka stikls alum ir labāks, jo ne tikai piedāvā labas UV staru aizturošās īpašības, kas ir svarīgi veikalā esošam alum, bet arī mazāk oksidējas. Tātad alum, kuru grib glabāt vairākus gadus, jālieto stikls, nevis plastmasas.

PET pudeles, protams, ir ļaunas. To zin visi, jo PET plaši izmanto lielie alus ražotāji un to, ka jebkuras nozares, pat plīša lācīšu, lielie ražotāji ir ļauni, nav nevienam jāstāsta. Korporācijas kontrolē cilvēku dzīvi un liek visiem pirkt nevajadzīgas lietas. Papildus tam, ar PET pudelēm tiek piesārņota visa dzīvā daba un šī pudele puķei neļauj augt, kokam plaukt un stirniņai dzīvot bezrūpīgi. Vismaz tāds priekšstats nereti rodas.

Tai pat laikā visos izlejamā alus veikalos, vismaz tur, kur pārdod īsteni ‘dzīvo’ alu, to bez problēmām iepilda PET pudelēs. Nevienam jautājumu nav, jo acīmredzami tradicionālais latvju miestiņš neitralizē slikto plastmasas pudeļu auru. Ja mazliet sasprindzinu atmiņu, tad prātā nāk tas, ka man ir gadījies PET pudelēs pildītu alu iegādāties visai daudzās mazajās darītavās (ja tāds nav veikalā nopērkams, tad darītavā bija), konkrēti Bauskas, Breguļu, Brālī, Krāslavas, Rēzeknes, Užavas, ja nemaldos, arī Valmiermuižas. Nemaz nerunāju par to, ka veikalā visu iespējamo svētavotu ūdeni tirgo plastmasā, tajā lej arī bērzu sulas un pat mājas alu.

Protams, zināmā mērā lielajām darītavām var piesieties, jo tās diezgan aktīvi protestē pret depozīta ieviešanu PET pudelēm. Bet te jau atkal, kaut kā mazāk pamana, ka protestē arī mazās darītavas, vienīgi šie izteikumi izpelnās mazāk ievērības.

Attiecībā uz piesārņoto vidi, kuru nereti piemin saistībā ar PET pudelēm, kad citu argumentu vairs nav, jāatzīmē, ka arī Vides Vēstis stikla pudeles neuzskata par nekādu panaceju:

Pirms otrreizējas lietošanas pudeļu mazgāšanai lieto daudz karsta ūdens un mazgāšanas līdzekļu, kuri rada papildu slodzi attīrīšanas ierīcēm. Ja stikla pudelēs pildītais dzēriens nācis no citas valsts, auto, veicot šo pārvadājumu, ir krietni piesārņojis gaisu. Ja pudele saplīst, lauskas neviens nesteidzas nodot otrreizējai pārstrādei, un dabā tās saglabājas ļoti ilgi. Diemžēl arī sadedzināt stiklu nav iespējams.

Tāpat der atcerēties, ka PET iepakojums ir ne tikai daudz izturīgāks par stiklu, tātad, mazāk zudumu pārvadājot, bet arī daudz labāk un vieglāk pārstrādājams – šim procesam tiek patērēta mazāk par pusi no tās enerģijas, kas nepieciešama stikla pārstrādei. Nemaz nerunājot par gandrīz pašu svarīgāko aspektu – PET ir daudz, daudz vieglāks par stiklu, tādēļ gan pilnās, gan tukšās taras transportēšanai nepieciešams atmosfērā izgrūst daudz mazāk oglekļa monoksīda, slāpekļa un sēra dioksīdus un citus labumus. Principā, mūsdienās pat zaļie neapšauba PET priekšrocības.

Tātad, kas paliek pāri. Cūkas, kuras nespēj PET pudeles izmest miskastē. Un diemžēl šīs cūkas visai iecienījušas lielo darītavu alu. Manuprāt, PET pudeļu depozīts būtu visai labs risinājums daudzām problēmām, man ļoti patika šī depozīta ieviešana Vācijā. Šajā laikā tur dzīvoju un burtiski dažu mēnešu laikā visi plastmasas mēsli no pazuda no sētmalēm (depozīts ir 25 centi jeb 17 santīmi), jo vecos lēnām nokopa, bet jauni klāt gan nenāca. Vēl labāks risinājums, protams,  ir skārdenes, jo tajās alus saglabājas vislabāk, bet transporta iespējas un izturība neapaliek no PET pudelēm. Ne par velti ASV mazās darītavas visai naski pāriet uz bundžu sistēmu – pašlaik bundžās pilda jau 133 mazās darītavas no 1700 un šis skaitlis pagājušā gada laikā ir dubultojies.

Un īstenie stikla cienītājiem paliek vēl viena ASV tīri populāra iespēja, tā sauktie growlers. Stikla pudeles (aptuveni 2 litri) ar aizskrūvējamu vāku, kurās ērti krogā vai izlejamā alus tirdzniecības vietā var iepildīt alu un nogādāt mājās.

Nezinu kāpēc, bet šie trauki Eiropā nav ieviesušies. ASV tie ir gana populāri un visai aktīvi tiek izmantoti arī mārketinga akvititātēs, piemēram, ar konkrētu alusdarītavu apdrukātus tos var uzpildīt ar atlaidi vai piemērot kādu citu akciju. Piemēram, Valmiermuiža varēja šādam uzpildīšanas veidam savās tirgotavās ar Valmiermuižu marķētos stikla traukos iedot kādu atlaidīti, galu galā arī viņiem ietaupās iepakojuma izmaksas.

Kāds mans secinājums – mazāk satraukties par lielražotāju PET pudelēm, bet kritiskāk paraudzīties arī uz visu pārējo darītāju uzvedību. Un neiztēloties problēmas tur, kur tās nav.

Pamācošs citāts (izrauti no konteksta, protams, bet tāds ir citātu liktenis):

Es vienu mirkli arī tā domāju, ka varbūt vajag PET pudelēs pildīt, bet… tad es nospriedu, ka es necienīšu tos, kam es to dodu, ja es domāšu tikai par naudu. Tādēļ XXXXX alus netiek pildīts plastmasas pudelēs, cena ir mazliet lielāka.

Šajā mazajā darītavā pagājušajā vasarā nopirku alu PET pudelē. Tur bija gan 2 l, gan 5 l pildījumā.

Gads jau galā, bet vēl var paspamot. Interesanti būtu zināt kāds bija Jūsu labākais (vai divi) Latvijā brūvētais alus šogad. Un nevis tas, ko uzskatāt par mīļāko alu ikdienā, bet tas, kurš objektīvi 2010.gadā kādā brīdī sagādāja vislabāko garšu. Varbūt tikai vienreiz, bet pamatīgi izcēlās.

Man šogad tādi likās divi:

- Cēsu Nefiltrētais, cik esmu dzēris akurāt 3 reizes, nav bijis kur īpaši piesieties,

- Brāļa rūpnīcā nogaršotais vairākus mēnešus gatavinātais Tumšais. Arī labs. Dzēru arī pāris nedēļas vēlāk pudelē un arī bija pieklājīgs.

Gūgle pirms neilga izlaida jaunu izpriecu – Google Ngram Viewer. Princips ir vienkāršs, bet ģeniāls – visās ieskanētajās grāmatās meklē atslēgvārdus, kurus attēlo līknē procentuāli salīdzinot ar visiem citiem vārdiem. Ņemot vērā, ka viņu arhīvos ir grāmatas pat no 18. gs. viss paliek gaužām interesanti. Iespaidojoties no šī Mad Fermentationist raksta, nolēmu arī pats pameklēties, vienīgais žēl, ka meklēšana latviski gan nav iespējama. Meklēšana krieviski strādā gan, bet likās, ka tur ir zināmas problēmas, jo visvairāk visu atrod 19.gadsimta vidū, acīmredzot no tā laika ir visdaudzveidīgākās grāmatas šajā valodā.

Tātad meklēju angliski, sākot no 1740.gada, kad parādās kaut cik vērā ņemams grāmatu skaits.

Vispirms beer, ale, porter, stout kuriem noteikti jābūt populārākajiem terminiem. Meklējot uzliku trokšņa noņemšanu, izlīdzinot ar 10 gadu intervālu. Tas, protams, arī likvidē gandrīz jebkurus izņēmumus, bet pirms tam paskatījos, ka īpašu lēcienu vai kritumu līknēs nav un pie lielāka meklējamo terminu skaita neizlīdzinātas līknes sāk izskatīties pārāk haotiski. Jāpiemin, ka meklēts tiek pēc precīza attēlojuma, tādēļ pietiekoši populārais uzvārds Porter, šeit neparādās, bet šveicari parādās gan. Bet visu jau nevar gribēt.

Šīs līknes jau bija traki interesantas. Ja beer pārākums par ale likās loģisks, tad fascinēja porter un stout attiecības. Kā jau zināms, abi ir viens un tas pats jeb stouts ir portera paveids. te var vienkārši lieliski redzēt kā īsā laika posmā stouti nomāca porterus.

Tagad var visam pievienot vīnu, gan aizvācot eilu (kas aptuveni vienāds ar porteri), lai nav pārāk pārpildīts. Aina daudz interesantāka un liekas, ka alum pievienojot eilu, porteri un stoutu, vīns noteiktos 20.gs. laika posmos tiktu pat apsteigts. Jāsaka, ka vīnu paveidu popularitāte nav liela un ja tie tiktu attēloti šajā grafikā, tad visi ietu cieši gar apakšējo malu.

Man jau šis liekas pagalam aizraujoši.

Nu jau kādu pusotru mēnesi pa Discovery iet ļoti saturīgs seriāls – Brew Masters. TV sērijveida raidījumi par alu bijuši arī agrāk – gan Maikla Džeksona Beer Hunter pirms vairāk nekā 20 gadiem, gan Neil Morrissey’s Risky Business 2008.gadā britu televīzijā. Tomēr nenoliedzami, ka Brew Masters ir vislielāka auditorija no visiem.

Pagaidām esmu redzējis piecas sērijas un jāsaka, ka man ļoti patīk. Par paša brūvēšanas procesa tehniskajiem aspektiem tur ir gaužām maz un alus lapu komentāros var atrast atsauksmes, ka viss alus darīšanas process Brew Masters tiek parādīts tādā kā vieglā gaismā – liekas, ka brūvējot tikai paspaida pogas un viss aiziet. No otras puses, nez vai daudzi gribētu skatīties, kā stundām tiek mainīta misas temperatūra un rēķinātas iesala proporcijas, īpaši ņemot vērā, ka liela daļa procesa notiek slēgtos rezervuāros. Domāju, ka viss ir interesanti pat alus nedzērājam, jo specifiskāki alus termini un procesi momentā tiek vienkārši un saprotami izskaidroti.

Redzama Bitches Brew sastāvdaļu shēma

Brew Masters vadītājs Sems Kaladžione stāsta par jaunbrūvējamo alu

Dogfish Head galvenais aldaris Braiens Selders izmēģina jaunu recepti

Liela daļa nopelnu nenoliedzami ir raidījuma vadītājam un aizkadra balsij Semam Caladžione (Sam Calagione) – vienam no atraktīvākajiem un veiksmīgākajiem ASV aldariem (Dogfish Head darītava). Ar skaudību jāskatās kā apkārt tiek mētātas dažādas idejas un top lērums interesantu alu. Ar skaudību tāpēc, ka ir visai maza iespēja, ka kādu no tiem varēšu nobaudīt. Un, protams, visu laiku iezogas jautājums – kad pie mums tā būs? Kad kāds no aldariem iedrošināsies izlaist kaut ko savādāku par „tradicionālo Latvijas miestiņu”, nu kaut vai nelielā partijā, turklāt šis dzēriens būs arī pietiekoši kvalitatīvs un dzerams (otra vairāku Latvijas aldaru problēma). Pagaidām man liekas, ka līdz tam jāgaida vēl pārdesmit gaismas gadi. Vismaz mierinājums ir tas, ka Latvijas mājas ali paliek aizvien labāki un nav vairs tālu mirklis, kad lielākā daļa no tiem pārspēs mazās darītavas. Par daudzveidību nemaz nerunājot, jau sen pārspēj.

Katrā ziņā, man liekas, ka šis ir viens no labākajiem alus raidījumiem, kas redzēti pēdējos gados. Un rezultāti nenoliedzami ir, Dogfish Head alus daudzviet ASV tiek izpirkts rekordātrumā, turklāt vairāk tiek pieprasīta arī citu mazo darītavu produkcija.

Diemžēl raidījuma reitingi nav pārāk augsti un nepieaug tik ātri, kā gribētos, tādēļ notiek izmaiņas raidlaikos un nez vai sagaidāmas pārāk daudzas sērijas. Protams, ideālā gadījumā tās turpinātos, iespējams, citās darītavās.

Tiem, kam nav TV (man arī nav), nevajag noskumt un gaidīt DVD iznākšanu pēc diviem gadiem. Attiecīgajos resursos viss parādās zibens ātrumā, tūlīt pēc debijas zilajos ekrānos.

Novembra vidū man e-pastā iebira piedāvājums izmēģināt Beermachine. Jāsaka atklāti, šādi pasākumi mani parasti neinteresē, jo aiz smalkiem piedāvājumiem nereti slēpjas uz prastu bezmaksas reklāmu orientēts gājiens un rezultātā labākajā gadījumā var sanākt vien ūdeņaina atrakstīšanās.

Jāpiemin gan, ka šoreiz tā īsti nebija un man mazliet gribējās apskatīt šo iepriekšējo rakstu komentāros apspriesto un, ja nemaldos, RIMI redzēto brīnumu klātienē, tādēļ ar alusmasina.lv vienojāmies, ka viņi man uz pāris nedēļām iedos vienu alus maisījumu un pašu mašīnu, bet es par procesu rakstīšu ko un kā vien gribēšu, bez liekiem glaimiem. Diemžēl visas bildes, kuras uzņēmu procesa laikā datora cietņa nāves dēļ aizgāja bojā, tādēļ īsai pasākuma ilustrēšanai izmantoju publicitātes foto.

Bilde aptuveni atbilst realitātei, ja nu vienīgi tā ierīce nespīd un nezaigo. Ietaise fotogrāfijā var likties liela, bet patiesībā tā ir tikai nedaudz augstāka par puslitra alus pudeli.

Beermachine ideja ir vienkārša un ASV radīta, kā liekas, tai cilvēku kategorijai, kuri ir pietiekoši pārtikuši, bet kuriem nav ne daudz laika, ne mazākās vēlmes īpaši piepūlēties. Pielejam ūdeni, pieberam pulveri, bliukš, blaukš un alus gatavs.  Vārds “mašīna” te īsti nav vietā un ir mārketinga triks, tad jau dzeramā ūdens bundulis arī ir “svaiga ūdens mašīna”. Beermachine ir divdaļīgs plastmasas bundulis ar spiediena vārstu augšgalā un uzgāzējamo ierīci un izlejamo krānu sānos. No otras puses, alus gatavošanai neko vairāk arī nevajag. Protams, bundulītis ir nokrāsots košā krāsā un apkarināts plastmasām, lai visiem labāk patīk. Turpināt lasīt →

Latvijā decembrī ir noticis neticamais. Ir atvērts normāls alus veikals. Nevis tāds, kur vienkārši savāktas visas jebkurā Maxima un RIMI pieejamās lielražotāju šķirnes, bet gan objektīvi normāls un labs alus. Latviešu alus te nav, bet to jau var dabūt jebkurā Miestiņā.

Aptuvens skats uz plauktiem, visi, protams, nav redzami

No Lindemans ir pietiekoši daudz spontānās fermentācijas alus, ir vēl beļģu stiprie, tad ir vācu Mönchshof, britu Fullers un Wells, kā arī citas darītavas. Kopā ap 80 šķirnes, bet tikai daži ali ir tādi ne visai (ar „ne visai” es domāju to, ka parastā RIMI diemžēl 90% alu ir ne visai). Lielākā daļa no tiem (ja ne visi 95%) Baltijā nopērkami tikai šajā veikalā (vai Bombardier Bar, Bānūzi vai 3 Vīros Laivā, kas pieder tam pašam īpašniekam). Bet alus būšot vēl.

Šis bija viens no aliem, kas mani priecēja visvairāk

Cena. Vidējais Latvijas uzņēmējs operē ar trīs līdz desmit kārtēju uzcenojumu. Telpas esot dārgas, pārdevējiem liela alga, valsts apbižo tā, kā nekad agrāk, bet patiesībā jau visi zina, ka sarkanās Cayenne līzings kabatu tukšo visvairāk. Un jaunā māja, kura jāpabeidz jau šogad.

Te cenas ir normālas, atsevišķi angļu ali maksā lētāk kā Anglijā un tas jau ir patīkams rādītājs (nu labi, tas tāpēc, ka angļu akcīze ir 10 reizes augstāka par Latvijas). Bet arī beļģu alus maksā samērīgi.

Skatiens jāpārvērš arī uz izlejamo alu, arī tāds ir pieejams. Mönchshof Kellerbier un Bockbier, Fullers ESB un London Porter, Celis White and kaut kas vēl, ko aizmirsu. Tiešām atzīstama kombinācija.

Objektīvi – šis, manuprāt, pašlaik ir viens no labākajiem alus veikaliem Austrumeiropā (ārpus Čehijas) un samērojams ar Rietumeiropas ekvivalentiem. Un papildus bonuss par izteikti saprātīgo cenu. Es domāju, ka nav variantu – katram alus cienītājam uz šejieni jāatnāk pēc iespējas drīzāk.

Viss atrodas Berga bazārā. Jānāk iekšā pa galveno eju no Dzirnavu ielas puses (tās, kas pretī Lattelecom ēkai), blakus Zvaigzne ABC grāmatnīcai. Cauri vārtiem un uzreiz pa labi. Tieši tagad ir īstais laiks mašīnu atstāt sniega čupā un iet siltumā iedzert alu.