Category Archives: alus apskati

Manis dzerto alus apskati

Leffe De Noël

Publicēts by

Es nezinu kādēļ Leffe man ir iekritusi sirdī. Nav nekas unikāls, bet tomēr gribu nogaršot visas deviņas, laikam pārāk labs mārketings. Piecas populārākās esmu piebeidzis jau pagājušogad – te četras (Blone, Brune, Ruby un 9) un te piektā (Radieuse). Tagad palicis smagākais gals – Leffes, kuras dabūt daudz grūtāk – De Noël, Rossa, Tripel un Vieille Cuvée.

Tā kā klāt atkal Ziemassvētki, loģiski, ka parādījās ikgadējais Ziemassvētku brīnums – Leffe De Noël (6,6%). Beļģu tumšais eils ar Ziemassvētku piedevām.

Jāsaka, ka alus ir nekāds. Pat samērā neizdevies. Izskats ir smuks, karameļu krāsā ar nedaudz brūnām putām ar lielisku noturību, arī smarža ir samērā patīkama. Bet garša…samērā ūdeņaina un neizteiksmīga.Ir kaut kas no tipiska beļģu tumšā – saldumiņš, beļģu iesals, viegli augļaini esteri, arī raugs mazliet jūtams, bet viss ar izteiktu mazuma sajūtu. Nu tā, ka pietrūkst, pie tam diezgan ievērojami.

Laikam Ziemassvētki Leffes aldariem asociējas ar kaut ko pietiekoši nelāgu. Varbūt iemīļotais kaķis šajā laikā nosprāga vai kā. Bet ne sirdi, ne dvēseli šajā alū nejūt. Ja ne labā Leffe 9, tad šis megabrūzis man liktos pavisam bezjēdzīgs.

Ziemas alus 2010

Publicēts by

Katru gad’ no jauna,
Ziemas alus nāk,
Pie mums zemē ļaunā un …

Laikam amerikāņu filmās esmu redzējis, ka šādu dziesmu dziedot bērniņi Anglijā, kurā ar samērā gaudeno dziedāšānu diedelē naudiņu pirms Ziemassvētkiem. Un jāsaka, ka bērniņi dzied pareizi  – arī šogad jau trešo reizi pēc kārtas salīdzināju Aldara un Cēsu brūvējumus.

aldaris cēsu ziemas porteris

Vispirms lielākais, tātad Aldaris. Viņš nāk ne tikai ar lētāko cenu, bet kopā ar uz pudeles kakliņa uzspraustu padomu bukletu un recepti kā alu pagatavot siltu. Protams, šajā mirklī tā vien niez mēle izteikties, ka ziemas siltalu līdzīgā veidā sāka reklamēt viena cita Vidzemes darītava jau pirms gada un vai tik nebūs nedaudz nošpikots, bet es neko neteikšu. Vien to, ka, manuprāt, siltalum šis nez vai ir pats piemērotākais, es labāk ņemtu īsto Porteri, tur vajag intensīvāku garšu.

Aldaris Ziemas (5.8%) ir dzidrs, tumšā dzintara krāsā ar milzīgām un nedaudz brūnganām cietām putām, kas gan diezgan ātri sakrītas, pat pārāk ātri. Pēc laika glāzē ir iebrūnas krāsas šķidrums ar brūnganu putu pļeku pa virsu. Aromāts ir karameļu, viegli saldens, bet noteikti gribētos ko intensīvāku.

Garša ir nedaudz dīvaina vispirms – saldena, neliels grauzdējums, kas pāriet aizvien izteiktākā rūgtumā, kuru papildina viegla siltuma sajūta. Mutē paliek patīkama, liekas, ka pat nedaudz saldena pēcgarša.

Ar Cēsu tik viegli vis nebija. Cēsu Porteris tika iepazīts ilgāk un pamatīgāk, jo Cēsu alus pagājušājā piektdienā aicināja uz sava portera degustācijas pasākumu alus restorānā Merlins (starp citu, nākt drīkstēja visi un tas bija pilnīgi par velti, manis tviterī publicēto noteikti drīkst uztvert nopietni).

Jāsaka, ka man tā bija pirmā reize, kad aiz letes apkalpoja un uz jautājumiem atbildēja  gan alus darītavas vadība, gan galvenais aldaris. Un par viņu alu drīkstēja teikt visu, kas ienāca prātā.

aldaris cēsu alus

Cēsu galvenais aldaris Māris stāsta par savu jaunāko veikumu

Lai padarītu vakaru interesantāku, notika neliela aklā degustācija, kur Cēsu Porterim pievienojās daži čehu tumšie un Edgara mājās brūvētais porteris. Man sanāca atpazīt trīs no tiem – pašu Cēsu Porteri (tas nebija grūti, jo tika pirms mirkļa dzerts), Edgara alu un Kozelu. Jāteic, ka konkurentu izvēle nebija tik neiederīga kā varētu šķist no malas,  jo šis alus tiešām vairāk atgādina ierasto tumšo lāgeri, nevis klasisku angļu porteri.

Tomēr tā vakara iespaidus nebūtu godīgi salīdzināt ar Aldara Ziemas alu, jo jāatzīst, ka mucā pildītais alus bija salīdzinoši labāks. Tomēr man ir arī pudele, kuru atvēru citā dienā, precīzāk, vakar.

Cēsu Portera (6,2%) putas ir visai līdzīgas Aldara Ziemas, tomēr nedaudz stingrākas un ilgst mazliet ilgāk. Krāsa arī mazliet tumšāka un tas jau saprotams, ja Aldara ir vienkārši Ziemas alus bez pretenzijām, tad šis vismaz nosaukumā jau ir orientējies portera virzienā. Aromāts ir viegli iesalains, bet gribētos kaut ko stiprāku.

Garšā vismaz sākumā vairāk dominē iesals, bet kopumā alus ir labi, ja ne pavisam lieliski nobalansēts un uz malka beigām ir atkal patīkami sildoša sajūta. Liekas, ka šeit iesals nedaudz izteiktāks un alus nav tik viegls cik Aldara variantā. Tomēr lai nu kā, arī šis nav tāds porteris kāds man labpatiktos – biezs, tumšs, gandrīz melns un pagalam aromātisks jaukums, kuram klāt neko par uzēst neprasītos.

Kopumā liekas, ka gan viens gan otrs ir par plānu manai patikšanai, jo atgādina tumšo lāgeru un porteru hibrīdu, kur no portera ir mazākā daļa. Kaut arī abu alu kvalitāte atbilst savai cenai (ap 60 santīmiem) un zinu, ka publika Latvijā prasa tieši šādu brūvējumu, vismaz man gribētos kaut ko tumšāku, biezāku un rūgtāku. Varbūt nākamgad…

PS.  Ja mans viedoklis nepatīk, drīkst apskatīt šo (tas gan krievu valodā, bet pietiekoši izsmeļošs).

Pivovar Matuška

Publicēts by

Kaut arī Matuška alus darītava ir ne visai plaši zināma pat mītnes zemē Čehijā, ārvalstu alus pazinēji nereti šo brūzi uzskata par vienu no slavenākajām un interesantākajām Čehijas darītavām. Tās īpašnieks Martins Matuška ir pieredzējis un dažādus godus izpelnījies čehu aldaris, kurš ikdienā strādā par galveno aldari lieliskajā klostera alus darītavā Strahovā (Čehijas brauciena aprakstā ir vairāk).

Martins pats savu darītavu izveidoja pirms dažiem gadiem nelielā ciematiņā ar nosaukumu Broumy, pusceļā starp Prāgu un Pilzeni. Tā ierīkota mājas piebūvē, tās izmēri ir patiešām nelieli un gada maksimālais apjoms ir ap 80 000 litru – pat Brenguļu, LIDO un Madonas darītavas to vairākas reizes pārsniedz. Alus tiek tirgots tikai nelielā skaitā krogu un pildīts 0,33 l pudelēs, kuras maksā divas reizes vairāk (aptuveni 1,5 Ls pudelē) nekā puslitrs citu pat vislabāko alu. Visai loģiski likās vēlme sagaidīt ko neparastu un lielisku.

Vispirms California (5,2%), kas brūvēta amerikāņu gaišo eilu stilā. Uzreiz jūtami amerikāņu apiņi, kas acīmredzami dominē gan garšā, gan smaržā. Man jau patīk – ļoti pieklājīgs ir šis alus padevies. Svetly (5,5%) ir samērā klasisks čehu gaišais, neuzbāzīgs iesals ar viegli zāļainiem apiņiem, šādu pudeli var izdzert dažos malkos. Smagi jūtama mazuma sajūta.

Visvairāk no trio man tomēr patika tumšais ar ne visai oriģinālu nosaukumu – Tmavý (5,8%). Reti lielisks tumšais lāgerītis ar daudzveidīgu garšu – viegli iesaldenu un lieliski grauzdētu iesalu, pa vidu maisās vēl lērums citu garšu, kas mazliet atgādina gan tabaku, gan žāvētus augļus; beigas jau nedaudz apiņotākas. Pasakaini labs.

Kaut arī Tmavý ir lielisks, jāsaka, ka kopsavilkumā vismaz pagaidām liekas, ka Pivovar Matuška slava un attiecīgi cena ir nedaudz lielāka par garšu. No otras puses, izlejamo vēl nav gadījies dzert un visai iespējams, ka tad domas mainītos.

Četri Lietuvas nefiltrētie

Publicēts by

Liekas, ka gadiem ilgi klārētais – ka nefiltrētais alus nav īsti labs, jo tur ir dažādas ļaunas vielas (citātu ir pilns internets, Latvijā īpaši aktīvs šajā ziņā bija Gavrilova kungs) vairs nav spēkā, jo mazajiem ar šo biznesa veidu iet pārāk labi un lieldarītavas grib tikt pie pīrāga daļas arī Baltijas valstīs.

Nefiltrētā alus ziņā lietuvieši atkal priekšā. Kamēr Aldaris kautrīgi izlaiž Dūmaku un visu vasaru taisa nevienam nevajadzīgas “sacensības”, Cēsu nefiltrētais īsti nekur nav nopērkams, bet Brāļa nefiltrētais ir vienīgais mazo alusdarītavu alus, kas pudelēs pieejams nefiltrēts, tikmēr Lietuvā veikalu plauktos gozējas daudzi nefiltrētie pudeļu ali, kuras lielākoties ražojušas lielās darītavas.

Iepriekšējās brīvdienās gadījās apmeklēt Lietuvu un nomaļa miesta veikalā bija atrodami 4 lieldarītavu nefiltrētie brūvējumi. Iespējams, ka lielākos veikalos ir vēl vairāk.

Švyturys Nefiltruotas Raw (5,2%) bija visnegaršīgākais. Ne visai patīkami un paasi apiņi sabojāja visu garšu, tāpat pats saturs likās viegli ūdeņains. Kaut arī šis ir labāks kā liels vairums lietuviešu Aldara brūvējumu, nez vai gribētu dzert vēl kādu pudeli.

Vilniaus Alus Nefiltruotas Šviesusis (5,2%) pēc izskata atgādina nefiltrēto Užavnieku (jauno Užavnieku, nevis parasto Gaišo un Tumšo), smarža pat mazliet līdzīga ar vieglu iesala piesitienu. Garša diemžēl labāka , nedaudz jūt raugu, kas tikai pastiprina labo garšu, bet iespaidu pavisam jauku padara mazie karbonizācijas burbulēni. Šo biju dzēris jau agrāk un vienmēr priecīgi konstatēt, ka kvalitāte nav kritusies.

Tomēr visvairāk pārsteidza Ponoras brūvētva no Biržiem ar saviem Kaimiškas aliem. Lietuviešu valodā tas nozīmē Lauku. Nefiltruotas Kaimiškas Tamsusis (4,5%) ar daiļu grauzētu iesala garšu, ne par daudz, ne par maz, tieši tā, lai būtu rūgtena piegarša ar vieglu kvasa piesitienu. Ļoti, ļoti atsvaidzinošs.

Gaišais Nefiltruotas Kaimiškas Šviesusis (5,5%) ir gandrīz labāks, no karbonizācijas viegli kņudoši apiņi ar neuzbāzīgu iesalu fonā. Atsvaidzinošs un pat pārāk labi dzerams, noteikti labākais no šī četrinieka. Ja visi lauku ali būtu tādi, tas būtu reti lieliski.

Secinājums vienkāršs – gribētos, ka šādus alus ražo arī Latvijā. Un, ja vēl padomā, ka trīs no šiem (izņemot Viļņas – bet tas pudeles dēļ) aliem maksāja zem 65 santīmiem…

Divi lieliski poļu porteri

Publicēts by

Baltijas porteris, manuprāt, ir viens no lieliskākajiem Austrumeiropas* dzērieniem. Ne jau tikai tāpēc, ka garšīgs, bet tāpēc, ka neizskaidrojamu iemeslu dēļ pat vissliktākās alus lieldarītavas mistiskā kārtā uzskata par pienākumu vismaz šo alu nesalaist dēlī. Tādēļ gan Ukrainā, gan Krievijā, gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Polijā ar porteri gandrīz nekad nevar vilties. Dārgs, bet reti kad slikts.

Nupat man atveda divus poļu porterus. Vienu ražojis Heineken, otru Carlsberg, respektīvi Okocīm un Žywiec. Neko īpašu no tiem negaidīju, bet izrādījās, ka abi ir vienkārši lieliski, kā jau tam vajadzētu būt.

Okocīm Porter (8,10%) ir ļoti tumšs dzēriens ar tumši brūnām putām. Smarža nedaudz skābena, sabijos jau, ka nebūs labs. Bet nekā, garša ir nedaudz saldeni grauzdēta, viegli apiņi, kā arī jūtams nedaudz alkohols, kas gan uzreiz pazūd. Alus ir biezs un krēmīgs un rada patīkamu siltuma sajūtu. Varētu būt dievīgi aukstā ziemā pie krāsns vai kamīna. Bet arī karstā vasarā labi iet iekšā, pat pārāk labi.

Žywiec Porter (9,50%) ir vēl stiprāks un nedaudz savādāks. Ne tikai smarža ir laba-  viegls tumšais iesals ar saldu medu, bet arī garša neliek vilties – reti patīkams dedzināts iesals ar izteikti rūgtu un lēni izžūstošu nobeigumu. Pie tam, neraksturīgi šādam alum, garšā nemaz nav iespējams sajust alkoholu, bet pēc sajūtām ir skaidrs, ka vēl pāris pudeles un garšošana nemaz tik labi nebeigtos.

Kopsavilkumā Žywiec variants man laikam patika vislabāk, bet arī no Okocīm pie izdevības neatteiktos. Tiešām pārsteidzoši, īpaši ņemot vērā tās draņķības, kuras šīs darītavas izlaiž gaišā alus veidā.

Katrā ziņā, iesaku ikvienam, kurš brauc cauri Polijai. Minētos alus var nopirkt jebkurā normālā poļu supermārketā un ja parastie gaišie tur sastopamie ali reti kad būs kas īpašs, tad šo un citu darītavu Porteri noteikti sagādās patīkamus brīžus.

* izņemot Čehiju

Ogļu un naftas alus

Publicēts by

Godīgi sakot, nemaz nebiju gaidījis, ka Latvijā šovasar varētu parādīties kaut kas jauns tumšā alus jomā. Vēl mazāk gaidīju, ka tas būs kas atšķirīgs no esošā piedāvājuma. Varen smalki sanācis, ka Lāčplēša Melnais Dzintars un Aldara Melnais Zelts pat apzīmē ogļūdeņražus, kurus izmanto kā kurināmo – viens akmeņogļu paveidu, bet otrs naftu. Rodas sajūta, ka Aldaris un Lāčplēsis dikti cenšas sacensties ar vienu un to pašu, vispirms jau alus sacensības, tad atkal tumšie. Tāpat liekas, ka Liepājas brūveris savas aktivitātes izvērš daudz nopietnāk nekā agrāk un interesanti būs uzzināt uz kura alus darītāja rēķina notiks Līvu/Lāčplēša pieaugums šogad. Tā kā Cēsu iet normāli, tad laikam atliek tikai Aldaris.

Cena arī abiem aptuveni vienāda, tādēļ nopirku salīdzināt.

Zelta Black (4,2%) vispirms. Melnajam Zeltam pievienoti īpaši apiņi. Netiek gan norādīts ar ko tad šie apiņi atšķiras no citiem. Bet tas jau skaidrs – ja mārketinga daļa nespēj izdomāt neko, ko varētu pateikt par alu, tad vienmēr var uzrakstīt – īpaši apiņi, īpašs iesals vai vismaz īpaša etiķete. Un tad tā frāze etiķetes aizmugurē par gaišāko no tumšajiem aliem…

Izskatās pavisam labi, samērā melns ar viegli iebrūnām un samērā blīvām putām, kuras gan traki ātri saplok. Smarža ir lieliska, viegli salds un nedaudz grauzdēts iesals. Un te nu pasākums beidzas.

Garša ir praktiski nekāda, samērā patīkams tumšs iesals, nedaudz, nedaudz apiņu un samērā patīkams un sauss nobeigums. Un pārforsēts saldums, tas laikam personīgi, bet nevaru to diemžēl izturēt.

Melnais Dzintara (4,6%) pasaulē eksistē Lāčplēša alus sacensību ietvaros un pašlaik saņēmis aptuveni 15% balsu vairāk nekā pārējie sekotāji. Izskats samērā līdzīgs Zelta Black, vienīgi putas daudz baltākas, smarža galīga nekāda.

Toties garšas frontē Lāčplēša darinājums liekas labāks, viegls iesals, smuki nobalansēts ar mazliet apiņiem, lēni izšūstošu nobeigumu un patīkami iesalainu pēcgaršu.

Kaut arī, manuprāt, šajās sacensībās uzvar Lāčplēša brūvējums, īsti daudz neko sliktu nevar teikt par abiem. Vismaz pagaidām nepamet sajūta, ka šie ir labāk nostrādāti nekā daudzu pārējo darītavu ali. Un ir cenas vērti (ap 50 santīmiem), kas nav maz. Būtu patīkami, ja arī gaišo alus jomā varētu dabūt kaut ko tikpat labu par 50 santīmiem, īpaši ņemot vērā, ka tumšo alu pagatavošana nereti ir nedaudz sarežģītāka kā gaišo.

Protams, salīdzinot ar labu un vieglu tumšo čehu alu, šie abi diemžēl neiztur īpašu kritiku. Bet mazs solītis pareizajā virzienā ir sperts un Latvijā ieviests kas jauns tumšā alus jomā.

Atkal Bombardier Bar

Publicēts by

Vienmēr ir patīkami, ja krogā ne tikai tiek paplašināts piedāvājums, reizē cenām paliekot samērīgām. Katrā ziņā, esmu pārliecināts, ka krīze ir nesusi ievērojamu pienesumu Latvijas krogu piedāvājumu, kultūras un cenu uzlabošanai. Bet šoreiz ne par visiem krogiem, bet vienu konkrētu, nedaudz atgriežoties pie iepriekš jau rakstītā. Pagājušajā nedēļā biju aplūkot Bombardier Bar svaigo piedāvājumu un tik ļoti biju pārsteigts par labajām lietām, ka vajadzēja rakstīt atkal.

Tagad papildus Young’s produktu rindai ieviesta arī cita angļu megadarītava – Greene King, kurai savukārt pieder virkne citu darītavu. Kaut arī parasti nemīlu alus monstrus, man grūti atrast iemeslus Greene King kritizēšanai, jo pēc palielināšanas un citu darītavu pirkumiem joprojām tiek ražots lielisks alus. Principā arī Anglijā šī darītava tiek kritizēta nevis par garšas/kvalitātes zudumiem, bet gan pārāk lielo izplešanos, īpaši attiecībā uz vietējo krogu pāriešanu tās īpašumā (pašlaik šai firmai pieder ~700 krogu).

Lai nu kā, viena no tās darītavām ir skotu Belhaven. Tā nu ir sanācis, ka Belhaven Scottish Stout jau dažus gadus uzskatu par vienu labākajiem stoutu pasaules pārstāvjiem. Un tad vēl vairāki lieliski stiprie ali, ieskaitot Belhavens Wee Heavy un Suffolk Strong. Pēdējais sastāv no divu alu maisījuma – 12% stiprinieka, kas ozolkoka mucās tiek noguldīts divus gadus un tikko brūvēta alus, rezultējoties traki labā, bet iedarbīgā 6% dzērienā.

Tur ir vēl citi, gan pa kādai IPAi, gan parastajiem angļu eiliem. Kā saskaitīju, pašlaik Bombardier Bar kopā ir kādi 27 pudeļotie eili un kādi 6 izlejami par pieņemamām cenām. Man šāda notikumu attīstība patīk un ceru, ka tā turpināsies.