Brackie Pale Ale Belgijskie

Katru gadu Polijā notiek mājas alus čempionāts Birofilia. 2010.gadā tajā par uzvarētāju kopumā atzina Dorotiju Harapeku (Doroty Chrapek) ar beļģu stila gaišo eilu. Daļa no balvas ietver šī alus izbrūvēšanu komerciālā alus darītavā, tādējādi īstenojot daudzu mājas darītāju sapni par to, ka viņu alu varētu būt nobrūvēt arī komerciāli.

Liekas, ka mānīšanās tur nebija. Darītava (kas pieder Heineken) patiešām Dorotijas recepti esot nokopējuši kā nākas. Pat ņemot vērā to, ka parasti mājbrūvētāji izmanto nevis lētākās, bet gan lērumu interesantu izejvielu, kas salasītas pa visu pasauli. Tur esot bijuši 3 vācu iesali, viens poļu, divas angļu apiņu sugas un raugs no ASV (White Labs WLP550), diemžēl precīzu recepti nekur neizdevās atrast.

Brackie Pale Ale Belgijskie (5%) ir traki izskatīgs – zeltainā dzintara krāsā ar biezām un mīkstām varen noturīgām putām un patīkamu smaržu – sajūtams gan tipiskais un mazliet maizi atgādinošais raugs, gan izteikts malno piparu aromāts. Garša gan vairs nav tik laba – samērā izteikts rūgtums, kurā savijas apiņi ar rūgtiem greipfrūtiem, varbūt pat nedaudz par asu. Uz beigām alus pat sāk likties nedaudz ūdeņains. Kopumā jau garšīgs un, protams, tā izcelšanās vēsture visam piedod papildus šarmu.

Vispār jau ideja interesanta. Un vēl patīkamāk ir tas, ka šāda stila pasākums notiek nevis, kā ierasts, ASV, bet tepat Austrumeiropā.

Williams Bros alus ar zālītēm

Skotu darītava William Bros ir pietiekoši labi zināma ar tiem aliem, kuri tiek gatavoti izmantojot vēsturiskas un Skotijā tradicionālas sastāvdaļas – dažādas zālītes, kuras 10.-15.gs. laikā ļoti sekmīgi aizvietoja apiņi. Tomēr ik pa laikam ir interesanti iedomāties kāds tad bija alus pirms apiņu ēras. Šādus alus angļu valodā sauc par Gruit.

Šos četrus attēlā redzamos iegādājos alus salonā Berga Bazārā. Tur gan nebija pieejams piektais šīs sērijas alus – Grozet.

Alba Scots Pine Ale (7,5%). Alus tiek gatavots, tam pievienojot pavasarī ievāktus jaunos priežu un egļu zariņus. Tā izskats ir ne visai, arī smarža neizteiksmīga – ne tur priede, ne egle. Toties jūtams svaigums un neliela ābolu pēcgarša. Samērā savdabīgs alus, labā nozīmē šoreiz. Tikai tad, uz glāzes beigām sajūtams siltums, kas parasti raksturīga aliem ar alkohola saturu, pārsteigts atklāju tā augstos grādus. Nekad nebūtu pateicis, tiešām labi paslēpies. Patīkams un sarežģīts, tomēr neesmu pārliecināts, ka gribētu vēl.

Kelpie Seaweed Ale (4,4%) – kā jau nosaukums labi pasaka, alum pievienotas vietējās jūras aļģes. Senajā Skotijā aļģes alum klāt nelika, toties miežu laukus gan ar tām mēsloja. William Bros. gāja nelielu soli tālāk, turklāt jūras produktu pievienošana alum nav nekas revolucionārs – pietiekoši daudzus stoutus tad, kad austeres Īru jūrā bija papilnam un nabagie ļaudis tās varēja atļauties ēst groziem vien, brūvēja ar svaigām austerēm.

Lai nu kā, mūsdienu jūraszāļu dzēriens nav izdevies, tas atgādina dzērienu, kāds rastos, ja stoutu samaisītu ar ļoti karbonizētu minerālūdeni un mazliet piebērtu sāli. Ideja interesanta, bet izpildījums nav izdevies. Vairāk šādu dzert negribētu.

Ebulum Elderberry Black Ale (6,5%) Katru reizi, kad tiek pieminēts plūškoks, vienmēr atmiņā ir Holy Grail aina, kur francūži priecājas par angļu bruņinieciņiem, it īpaši citāts “Tava māte ir kāmis un Tavs tēvs smird pēc plūškoka (Your Mother Is a Hamster and Your Father Smells of Elderberries)”. Tomēr, ja nopietni, tad plūškoku dažādiem ārstnieciskiem nolūkiem plaši izmantoja ne tikai skotu aliem, bet arī Latvijā. Melno, ne sarkano, sarkanais esot indīgs. Tomēr nekad neesmu redzējis plūškoku dabā vai ēdis tās ogas.

Alus ir izdevies. Aromāts ir tumšais iesals ar maigu, jauku un svaigu ogainu smaržu. Garši ir viegli grauzdēta un vēl vairāk grauzdējums jūtams pēcgaršā, tāds maigs un pilnīgs. Traki labi dzerams, viens no labākajiem zālīšu aliem, kādu nācies dzert. Vienkāršs, bet ļoti patīkams eksemplārs.

Fraoch Heather Ale (5,0%). Šis alus ievērojams ar to, ka tā pagatavošanā iztika pilnībā bez apiņiem, tos aizvietojot ar visā Eiropā jau vairākus tūkstošus gadu zināmu alus sastāvdaļu – viršiem. Arī es viršus reiz pat saplūcu alus darīšanas vajadzībām, bet uznāca slinkums un tā nu šie kaut kur pažobelē pūst. Latvijā gan ir cilvēki, kas viršu alu patiešām arī taisa mājās, it kā ar samērā garšīgiem rezultātiem.

Brīnišķīga izskata alus, tā putas pieķeras pie glāzes malām veidojot kompleksas mežģīnes, uz tādām var skatīties stundām. Smarža gan nekāda, bet garša ir maigs iesals, kurš balansēts ar vieglu viršu rūgtumu. Viršu smarža un garša nav uzstājīga un pārmērīga, tā ir tieši tādā koncentrācijā lai neaizēnotu iesalu. Patiešām meistarīgs darinājums, kurš izdzeras ātri un nemanāmi un pavisam noteikti gribas vēl.

Beigās visai grūti izšķirties par to, kurš patika vislabāk, laikam jau viršu alus, tomēr arī plūškoka brūvējums daudz neatpalika. Katrā ziņā, šie zālīšu ali mainīja manas domas par šādu alus veidu, nekad nebiju domājis, ka šāds alus varētu būt patiesi garšīgs. Tagad laikam būs jāiet meklēt tas viršu maiss pažobelē.

St.Bernardus Grottenbier

St. Bernardus ali jau kādu laiku ir nopērkami alus salonā Berga bazārā. Par šo dvēseli sildošo faktu man daudz komentāru nav, jo St.Bernardus tiek uzskatīts ne tikai par vienu no Beļģijas, bet arī pasaules labākajām darītavām. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad visiem šie ali būtu no sirds jāmīl, jo beļģu stiprajiem tomēr ir sava specifika, turklāt arī šādi reitingi gan ir pietiekoši smags jautājums, tieši dažādo gaumju dēļ.

Par visiem St. Bernardus aliem nerakstīšu. Daļēji pie vainas slinkums, turklāt šos alus var katrs pats pamēģināt. Runa šoreiz tikai par Grottenbier (6,5%), kuru gan vēl nebija izdevies nobaudīt.

Kā jau nosaukums rāda, alus ir nogatavināts alās, bijušajās akmenslauztuvēs, konkrēti Beļģijas ciematā Kannē, ciematā pavisam netālu no Māstrihtas. Kādā telpā, kas atrodas vienā no desmitiem kilometriem garajām ejām, ķīpām vien ir sakrauti šie ali, kur tie 12 grādu temperatūrā tiek nogatavināti vairākus mēnešus. Jāatzīmē, ka aldaris Pjērs Celis (Pierre Celis), Grottenbier autors, bija pirmais, kurš pirms dažiem desmitiem gadu izvirzīja ideju par alus nogatavināšanu līdzīgi šampanietim. Šim alum šampanieša paņēmiens nav pielietots – tā raugs paliek pudelē.

Grottenbier garša ir samērā savdabīga kombinācija – var just tipisku, nedaudz saldenu, beļģu tumšā eila garšu ar izteiktu rauga klātbūtni, kā arī rūgtenus apiņus, kas īpaši izteikti ir pēcgaršā. To visu pavada beļģu kviešiniekiem raksturīga garšvielu buķete.

Nav viegli izdomāt vai man šis viss patika vai nē. Laikam jau tomēr patika, bet neesmu pārliecināts, ka Grottenbier gribētu dzert pārāk bieži vai pārāk daudz. Tādos īpašos gadījumiem vairāk un, iespējams, ka interesanti varētu būt šo alu mājās pagrabā nogatavināt vēl kādu gadu vai divus.

Trīs ali no Brouwerij De Ranke

Nesen alus salonā Berga Bazārā parādījās vairāki ali no beļģu darītavas Brouwerij De Ranke. Protams, visvairāk priecēja nevis tas, ka pieejams jauns alus, bet tas, ka šī darītava zināma ar labas kvalitātes dzērieniem. Trīs alus nopirku nogaršošanai, bet vēl daži palika veikalā, tie gan pieejami tikai lielajās 0,75 l pudelēs.

De Ranke XX Bitter (6,20%). Sāku ar to, kurš vismaz pēc nosaukuma solīja visvairāk apiņu. Smarža ir ļoti patīkams beļģu raugs, liekas, ka jūt nedaudz salduma, bet kopumā svaigs un jauks iespaids. Garša ir pārsteidzoši laba un kompleksa, protams, apiņi dominē, bet sajūtams arī viegls skābumiņš ar citrusaugļiem. Uzreiz nospriedu, ka noteikti pie šī alus atgriezīšos, nekad nebiju izjutis tik labu un izteiktu rūgtumu kopā ar beļģu raugu.

Saison De Dottignies (5,5%). Arī te negaidītas izjūtas. Garšā pietiekoši negaidīti jau ar pirmo malku sajūtams zāļains rūgtums, kas lēnām pieņemas spēkā. Ļoti labi dzerams Saison, vienīgi apiņu, manuprāt, par daudz tipiskam šāda veida alum.

Noir De Dottignies (9%) ir beļģu stiprais alus. Laikam vissizskatīgākais kādu esmu redzējis, brūns un necaurspīdīgs ar milzīgām, blīvām un mīkstām putām, kas itin nemaz nesakrītas un uz glāzes malām atstāj biezas pēdas. Aromāts ne visai, toties garšā ir viegli dedzināts iesals, uz beigām sajūtami apiņi, kas saglabājas arī pēcgaršā. Alkoholu, kā jau šādam alum pietiekoši tipiski, garšā nejūt gandrīz nemaz.

Vispirms jau jāsaka, ka visi ali ir traki labi. Tik patīkamu pārsteigumu tiešām nebiju gaidījis. XX Bitter man patika vislabāk, tādēļ vēlāk iegādājos arī lielo pudeli – arī tās saturs bija tikpat garšīgs.

Kopumā neslikti, bet samērā uzkrītoši tiek spiests uz apiņiem. Tāds amerikāniska aizraušanās, kas varbūt var nepatikt izteikti iesalainu angļu alus cienītājiem, bet man iebildumu nebija. Jāpiebilst, ka alus darītava savā mājas lapā uzsver, ka izmanto tikai apiņu galvas, ne granulas, lai nodrošinātu vislabāko aromātu un patīkamāko rūgtumu, tad nu laikam visam piešauj tā pavairāk, lai var tos labāk izbaudīt.

Fullers Past Masters XX Strong Ale

Es galīgi nekad nebūtu ticējis, ka šis alus nonāks līdz Latvijai. Fuller’s Past Masters ir alus sērija, kuras ietvaros Fuller’s alus darītava, izmantojot savas vecās recepšu grāmatas, cik noprotams, pārsvarā no 19.gadsimta, izlaidīs iespējami identiskas veco alu kopijas. Un te vairs nav runa par leģendām vai teikām, receptes patiešām ir bāzētas uz īstiem aliem un tiek ieguldītas lielas pūles procesa atkārtošanā.

Visai noteikti ir skaidrs, ka ar šo alu sēriju darītavu peļņu negūst, jo brūvēta tiek tikai viena partija un izmaksas izejvielu sagatavošanai nevarētu būt mazas, nemaz nerunājot par plānošanai patērēto laiku. Šie pasākumi tiek veikti publicitātes nodrošināšanai, jo atkārtot ko šādu spēj tikai ļoti, ļoti reta darītava, bet arī tad dažas pietiekoši svarīgas detaļas tiek izlaistas.

Kā savā blogā raksta viens no galvenajiem šī procesa dalībniekiem Rons Patinsons, mūsdienās pagātnes brūvējumus vairs nav iespējams visu atkārtot pilnīgi precīzi. Ja arī dažas mūsdienu apiņu šķirnes izmantoja arī pirms 100 gadiem, tad ar iesalu nav īpaši nekādu variantu – miežu šķirnes ir ievērojami modificētas un arī pats iesala pagatavošanas process ir mainījies.

Fuller’s darītavai izdevās sadabūt miežu šķirni, kuru uzsākts kultivēt 1903. gadā (alus recepte ir no 1891.gada 2.septembra brūvējuma) un mieži tika iesalēti izmantojot rotējošas mucas (drum malting) pēc 19.gs. parauga – mūsdienās šo procesu tā dārdzības un neparocības dēļ vairs neizmanto. Arī pats ražošanas process – iejava sagatavošana u.c. ir mainījies, tādēļ tā atkārtošanai vajadzēja pielikt pietiekoši daudz pūļu.

Pirms nedēļas alus parādījās Alus salonā Berga bazārā un vakar to iegādājos (1,85 Ls pudelē).

Manuprāt, XX Strong Ale (7,5%) tas ir izdevies lielisks. Ar bagātīgu iesalu, kurā var just vieglus augļus un liekas, ka nedaudz dedzināta cukura; lēnām pieaugošs rūgtums, kas sevišķi izpaužas samērā sausajā nobeigumā. Alkoholu nevar just gandrīz nemaz, vien rodas maiga sildoša sajūta. Jāsaka, ka viens no lieliskākajiem stiprajiem aliem kādu gadījies garšot. Tādu varētu dzert vēl un vēl, ja vien nebūtu bažas par drīzu un pamatīgu reibumu.

To, kā notika gatavošanās brūvēšanai, var paskatīties 10 minūšu garā video.

Katrā ziņā, vajadzētu atcerēties, ka šī ir pietiekoši vienreizēja iespēja nogaršot unikālu alu. Turklāt, kā jau minēju, ir izgatavots akurāt viens brūvējums, kas vairs netiks atkārtots.

Bet es jau gaidu nākošo.

Alus Dievs

Deus jeb Brut Des Flandres (11,5%) ir pats pirmais un populārākais no aliem, kas brūvēti ar šampaniešu raugu. Maikls Džeksons pēc šī alus iznākšanas jauno alus veidu nokristīja par Bieres Brut, kā pats min, lai izvairītos no tiesāšanās uz ko Šampaņas dzirkstošo vīnu darinātāji ir varen naski.  Deus ražo jau nesen minētā Brouwerij Bosteels, kura pēdējo desmitgažu laikā specializējusies uz izsmalcinātākā gala aliem. Un jāsaka, ka viņiem nesanāk slikti – darītava ražo tikai trīs alus šķirnes un visas tiek uzskatītas par lieliskām.

Deus sāka ražot pirms kādiem desmit gadiem un tā kā jauno alu izlaida pazīstama Beļģijas darītava ar kvalitatīviem produktiem, to pamanīja uzreiz. Protams, svarīgi bija arī tas, ka šis bija pirmais komerciālais alus, kurš fermentēts ar šampanieša raugu. Lai arī pats process nav nekas unikāls un briesmīgi sarežģīts, arī Latvijā ali ar vīna raugiem mājas apstākļos ir tapuši, galvenais ir maģiskais vārds „šampanietis”, kas izcili veiksmīgi pievērš vajadzīgo uzmanību.

Tāpat pietiekoši svarīgi bija, ka šis alus bija tēmēts augstākās kategorijas līgā, kur līdz šim atradās tikai daži īpašos laidienos ražoti ali, tādi kā Samual Adams Millenium vai Utopias. Jāsaka, ka Deus niša arī pēc daudziem gadiem vēl aizvien ir brīva – to var pavērot arī praktiski jebkurā Latvijas restorānā – ja vīnu un šampaniešu kartēs dažkārt ir vērojams pat pieklājīgs pasaules klases vīnu saraksts, tad alus nav vispār vai labākajā pieejams viens apšaubāms izstrādājums ar pašpasludinātu Premium birku un pasūdīgu garšu. Bet te jau es novirzos no tēmas.

Deus pārdevējiem patīk ne tikai tāpēc, ka tam ir tikai pieņemama kvalitāte, bet arī attiecīgs dizains, kas nerada nekādas asociācijas ar lētumu vai prastumu. Tas nozīmē, ka jebkurš restorāns tam var lieliski uzskrūvēt cenu, tādēļ Rietumeiropā Deus parasti maksā aptuveni 20-25 eiro pudelē. Kā jau pieņemts, Latvijā šī summa pārvēršas latos un restorānā Bon Vivant, vienīgajā vietā Latvijā, kur Deus pieejams, kļūst par 26 Ls pudelē.

Deus tiek ražots divos posmos. Vispirms kā parasts alus, kuru fermentē ar diviem raugiem, jo tam ir visai augsts alkohola saturs. Pēc tam viss cisternā tiek vests uz netālo Epernē (Epernay) Francijā, kas pazīstama kā galvenais šampanieša ražošanas centrs. Tur pēc pudeļošanas alus tiek pārfermentēts izmantojot šampanieša izgatavošanas tehnoloģiju. Katrai Deus pudelei pievienota sīks apraksts par to kā tas notiek, lai dzērāji nekādā gadījumā nepalaistu garām šī alus dižciltīgo izcelšanos un, nedod dies, nepadomātu, ka alus nav iztērētās naudas vērts.

Ir lieta, kas man Deus patīk jo īpaši. Šis alus ir fermentēts pudelē un tam ir klāt raugs, lieku reizi parādot cik maldīgus priekšstatus izplata tie, kuri klāsta, ka “dzīvo alu” pildīt pudelēs nav iespējams un tam vienmēr ir jābūt īsam derīguma termiņam. Tas nav iespējams tad, ja visu gribas paveikt ātri un bez liekām problēmām. Ja šim procesam pieiet ar atbildību, dzīvais alus ne tikai garšo lieliski, bet arī glabājas gadiem ilgi.

Deus dažādos veikalos biju manījis jau ilgi, bet mani vienmēr mazliet atturēja cena, īpaši jau zinot, ka Beļģijā tas pieejams bez 200 – 300% uzcenojuma. Kad gadījās uz laiku nokļūt Briselē, to par 7,80 Ls nopirku parastā pārtikas veikalā.

Deus šampanieti atgādina tikai vizuāli. Tā putas ir uz mata kā dievišķajam dzērienam, tāpat daudzie burbulīši, tomēr krāsa ir izteikti dzeltenāka. Smaržā jūtams viegls šampanieša raugs, tomēr garšā šī līdzība ievērojami mazinās, lai neteiktu, ka nemaz nav līdzīga.

Alus garšo ir samērā saldi un iesalaini, var nedaudz just pikantu raksturīgo beļģu raugu, augļus un pietiekoši izteiktus apiņus nobeigumā. Par spīti izteikti augstajam alkohola saturam – 11,5%, to garšā nejūt itin nemaz, bet visu lieliski papildina augstā karbonizācija.

Kopumā alus liekas labs. Cenu, protams, var attaisnot tikai tajā gadījumā, ja kopējā baudījumā tiek ierēķināts arī pudeles noformējums – un nevajadzētu teikt, ka tās ir muļķības un nebūtu jāņem vērā. Ir taču zināms, ka pietiekoši daudzus dzērienus novērtē nevis tikai pēc garšas, bet arī etiķetes un cenas, jo reti kuram nepatīk, ka dzeramais ne tikai labi garšo, bet arī izskatās.

Nedomāju, ka Deus pirktu vēl kādu reizi, taču pagaršot bija interesanti.

Hoegaarden un beļģu kviešu alus vispār

Līdzīgi kā citās Rietumeiropas zemēs, arī Beļģijā viduslaikos tika brūvēts kviešu alus (flāmu valodā Witbier). Nosacīts šī alus darīšanas centrs bija Hoegaarden ciemats, taču, mainoties alus darīšanas un patērēšanas tradīcijām, 1955. gadā tika slēgta pēdējā no Witbier darītavām.

Witbier tomēr dzīvoja vietējo ļaužu atmiņās un piena izdavādātājs Pjērs Celis (Pierre Celis) nolēma tradīciju atjaunot. Darītava Brouwerij Celis tika ierīkota vietējā šķūnī un tajā kopš 1966.gada pēc vecajām receptēm tika ražots Witbier.

Celim ar brūvēšanu gāja labi, pieprasījums auga un 1980.gadā viņš nopirka bijušo spirta brūzi, kurā ierīkoja savu darītavu.Tagad jau tika brūvēti 3 miljoni litru alus gadā un uzsākts alus eksports uz ASV. Viss jau būtu labi un gājis tikai uz augšu, ja vien piecus gadus vēlāk brūzis nebūtu nosvilis, bet Pjērs, taupot naudu, nebūtu “ietaupījis” uz apdrošināšanu. Brūža atjaunošanai vajadzēja 280 miljonus beļģu franku, bet apdrošinātāji atlīdzībā izmaksāja tieši septiņas reizes mazāk – akurāt 40 miljonus.

Un šajā mirklī velnam tika iedots mazais pirkstiņš. Naudu atjaunošanai laipni piedāvāja tajā laikā strauji augošā beļģu darītava Stella Artois, apmaiņā pret 45% daļu Pjēra uzņēmumā. Viss bija jauki un skaisti līdz 1988.gadam, kad Stella Artois apvienojās ar citiem darītājiem un  tika izveidots apvienība Interbrew (AB-InBev pašlaik ir lielākais alus koncerns pasaulē, kuram pieder 1/4 daļa visas pasaules alus tirgus). Jaunie Interbrew saimnieki paviesojās pie Pjēra un pastāstīja par to kā notiek moderna alus brūvēšana, izbrūvējot koncentrētu “mātes misu”, bet pēcāk to atšķaidot līdz vēlamajam līmenim (drīkst minēt cik daudzi “īsteni tradicionālā” miestiņa brūvētāji Latvijā tā brūvē pašlaik). Pircēji gandrīz nemaz nejūtot atšķirību.

Pjērs nebija šādu metožu atbalstītājs, tādēļ pārdeva savas daļas un pārvācās uz dzīvi otrpus okeānam, uz ASV. Tur Ostinā, Teksasā tika uzslieta jauna darītava, kurā tika darināts viņa iemīļotais Witbier, bet nu jau citu nosaukumu – Celis White. Jāsaka, ka panākumi bija ievērojami un šis nekurienē brūvētais alus drīz vien ieguva kulta statusu. Bet, kā jau zināms, par panākumiem alus ražošanā ir smagi jāmaksā, jo alus darītavas paplašināšana vienmēr ir pamatīgs finansiālais risks. Pjērs diemžēl iekrita arī otrajā reizē, jo par partneri 1995. gadā paņēma citu lieldarītavu  – Miller (pašlaik SAB Miller ir otrs pasaulē lielākais alus koncerns). Lieki teikt, ka arī Miller zināja vismaz 10 veidus kā ietaupīt uz izejvielām, tādēļ jau pāris gadus vēlāk Celis no darītavas šķīrās – tā tika slēgta. Daļa ekipējuma tika pārdota brūzim Mičiganā – Michigan Brewing Company, kura Celis White ražo vēl joprojām. Celis White pēc licences kādu laiku ražoja arī Beļģijā – Brouwerij Van Steenberge.

Pjēram arī ar to nebija gana, jo notika gan tiesu darbi, gan citi strīdi, bet pa starpai tika solīts, ka oriģinālais alus vajadzīgajā veidolā atdzimšot citā Teksasas darītavā zem nosaukuma Brussels Grand Cru. Plāni netika īstenoti un Pjērs pārcēlās atpakaļ uz Beļģiju, uz Hoegaarden pilsētiņu, kur diezgan drīz sāka draudēt ABInBev, ka arī viņš uzsāks ražot alu ar Hoegaarden vārdu. ABInbev, protams, piesolīja tiesāšanos, bet enerģiskais Pjērs vēl aizvien piepalīdz vienā vai otrā brūvētavā.

Witbier, līdzīgi pārējiem beļģu aliem, ignorē alus tīrības likumus un pierāda tikai to, ka garšīga alus ražošanā drīkst izmantot visu pārtiku, ne tikai mītiskās pamatsastāvdaļas. Tātad raugs, kviešu un miežu iesals (miežu iesals tikai nedaudz vairāk kā kviešu) vai pat neiesalēti kvieši, pavisam nedaudz apiņu – tā lai garšā gandrīz nemaz nejūt, koriandrs un Curaçao apelsīnu miziņas. Rezultātā sanāk traki viegli dzerams un atsvaidzinošs alus.

Atgriežoties pie Hoegaarden, modernā Witbier aizsācēja, man pret šo alu nav īpašu iebildumu. Laikam tāpēc, ka man garšo. Protams, žēl, ka Latvijā var nopirkt tikai vienu no tiem, bet pēc pārējiem gan var nākties braukt uz Beļģiju.

Hoegaarden Spéciale (6,5%) ir tikai ziemā pieejams alus (no oktobra līdz janvārim). Smarža ir brīnišķīga saldens un reizē nedaudz skābs citrons, bet jau pēc laika pa visām malām lien ārā raugs. Nedaudz sajūtami apiņi un tie noteikti ir vairāk nekā tipiski Witbier, uz beigām parādās diezgan ievērojams saldums un viegli sāk sildīt alkohols. Samērā biezs, viegli dzerams, bet liekas pārāk salds. Jāsaka, ka tāds interesants ar raksturu. Vienīgi neliekas, ka šis raksturs ir pārāk patīkams.

Hoegaarden (4,9%) parastais ir tieši tāds, kādam tam vajadzētu būt. Gandrīz balts. Brīnišķīgs beļģu raugs gan smaržā, gan garšā.  Zāļains rūgtums, ļoti izteiktas garšvielas un labi sajūtams koriandrs. Bīstami atsvaidzinošs un iekšā iet pat pārāk labi, glāzi var mierīgi dažos malkos izdzert.

Hoegaarden Grand Cru (8,5%) ir Witbier smagais gals. Atšķiras ne tikai ar to, ka ir ārkārtīgi alkoholisks, bet arī pārējām īpašībām. Krāsa vairs nav bālgana, bet izteikti dzeltenīga, smarža daudz kompleksāka un augļaināka, bet raugu nejūt gandrīz nemaz.

Garšā uzreiz jūtams alkohols, tomēr tas patīkami savijas ar tipisko Witbier kviešu iesala un citrusaugļu garšu, veidojot viegli reibinošu un sildošu maisījumu, kas tā vien liek sniegties pēc nākamā malka. Nu trakoti pievilcīgs un ievelk savās dzīlēs, kaut arī skaidrs, ka pēc dažām pudelēm šī mānīgā alus vakars var ātri vien ietīties biezā miglā.

Hoegaarden Verboden Vrucht (8,5%) vairs nav nekāds Witbier, bet gan pilntiesīgs beļģu stiprais. Interesanti, ka ne visās valstīs ciena Rubensu, kura darbs izmantots etiķetes noformējumā un pat mēļo, ka uzsākot šī alus pārdošanu puritāniskajā ASV bijis mēģinājums cenzēt šī alus etiķeti. Garša ir laba beļģu stiprā cienīga, varbūt pat pārāk maiga un krēmīga – kompleksa buķete ar augļu estēriem un alkoholu. Viegli sildoša un patīkama sajūta.

Nobeigumā jāsecina (secināt laikam nav īstais vārds, jo visus dzēris biju arī agrāk), ka patika visi, bet īpaši jau Grand Cru un parastais standarta Hoegaarden. Manuprāt no visiem lielražotājiem, kurus esmu dzēris, tieši Hoegaarden garša ir viena no vislabākajām. Tā liekas pietiekoši nesamaitāta, atšķirīga un oriģināla.

ps. Un jā, pēc Celis White jāiet uz S.Brevinga alus salonu, tur ir gan izlejamā, gan pudeļotā veidā.

Avoti:

Wikipedia

Daži fakti no Protza raksta par P. Celis

Michael Jackson. Great Beers of Belgium, 6. izdevums

Tripel Karmeliet

Nezinu kāpēc, bet man dažkārt jautā – kurš alus man garšojot vislabāk. No vienas puses, skaidri taču zināms, ka gaume katram ir savādāka, bet vislabākais alus noteikti ir tas, ko nekad neesmu dzēris. Bet sirdī jau tāpat klusi zinu, kurš ir īstais. Vislabākās atmiņas, protams, man palikušas par pirms pusgada aprakstīto Cuthroat Pale Ale, taču domāju, ka dzerot otro reizi, garša vairs neliktos ne uz pusi tik laba.

Bet īstais, kurš garšo vienmēr, ir Tripel Karmeliet (8,40%), ko ražo Brouwerij Bosteels. Tas ir Tripel veida alus (gaišs stiprais beļģu eils) taču atšķirībā no parastā varianta, tiek izmantota daudz sarežgītāka izejvielu kombinācija – mieži, kvieši, auzas, gan iesalētā, gan neiesalētā veidā – kopā sanāk 6 dažādu veidu graudi. Internetos klīst apraksti, ka tā radītājs – Antuāns Bostels (Antoine Bosteels), ģimenes darītavas aldaris jau devītajā! paaudzē deviņdesmito gadu vidū esot vēlējies izveidot Tripel alu no dažādiem graudiem (parasti tam izmanto tikai miežu iesalu). Esot atklājies, ka pavisam līdzīgu recepti pirms nieka 500 gadiem izmantoja netālās pilsētiņas karmelītu ordeņa mūki un tā kā autortiesības jau bija notecējušas, tad Antuāns nekautrējās aizņemties dažus elementus no arhīvā atrastajām gudrībām.

Protams, tāpat jau skaidrs, ka patiesībā neko daudz vis neaizņēmās;  mūsdienās nebūtu iespējams pilnvērtīgi atkārtot par 70 gadus vecu recepti, jo mainījušās ne tikai labības un apiņu šķirnes, bet arī pieejamās tehnoloģijas. Pavisam noteikti zināms, ka Antuāns no mūkiem paņēma kaut ko daudz svarīgāku – viņu vārdu, kuru izmantoja alus nosaukumā, bet tā kā mūki visos laikos tikpat kāri kā uz lūgšanām, bijuši uz alus brūvēšanu, nez vai viņi par to īpaši ļaunojās.

Šim alum patīkams ir vēl kas cits – glāze. Tās veidošanu uzmanījis Tripel Karmeliet autors Antuāns un šī noteikti ir skaistākā alus glāze, kādu nācies sastapt (fotogrāfijā nevar redzēt, bet tai ir viegli matēti lilijas simboli (fleur-de-lis) glāzes apakšdaļā). Izgatavota no ļoti plāna stikla – saskandinot skaņa ir vienkārši lieliska, turklāt forma pat visvairāk atšālējušos alu padara aromātisku. Vienīgi žēl, ka glāzē tik reti sanāk liet tai paredzēto saturu – Latvijā Tripel Karmeliet var iegādāties vienīgi Bon Vivant, kura cenas mani neuzrunā tik ļoti, ka pašrocīgs eksports no Beļģijas liekas saprātīgākais risinājums.

Pašu alu aprakstīt ir sarežģīti. Smarža ir brīnišķīgs saldens iesals ar nedaudz augļainu smaržu un vieglu rauga klātbūtni. Garšā ir jūtams viegls alkohols, bet pārsvarā dominē iesals, kas pāriet vieglā saldumā ar augļiem, kas saglabājas pēcgaršā. Lēnām tukšojot glāzi spēkā pieņemas lēni sildoša sajūta. Vienkārši perfekti. Grūti izteikties par šī alus labumu un izcilību.

Ja vajadzētu izvēlēties vienu alu, kuru varētu dzert līdz mūža galam, bet citus vairs nedrīkstētu, tas noteikti būtu šis. Tik ļoti man viņš patīk.

Leffe De Noël

Es nezinu kādēļ Leffe man ir iekritusi sirdī. Nav nekas unikāls, bet tomēr gribu nogaršot visas deviņas, laikam pārāk labs mārketings. Piecas populārākās esmu piebeidzis jau pagājušogad – te četras (Blone, Brune, Ruby un 9) un te piektā (Radieuse). Tagad palicis smagākais gals – Leffes, kuras dabūt daudz grūtāk – De Noël, Rossa, Tripel un Vieille Cuvée.

Tā kā klāt atkal Ziemassvētki, loģiski, ka parādījās ikgadējais Ziemassvētku brīnums – Leffe De Noël (6,6%). Beļģu tumšais eils ar Ziemassvētku piedevām.

Jāsaka, ka alus ir nekāds. Pat samērā neizdevies. Izskats ir smuks, karameļu krāsā ar nedaudz brūnām putām ar lielisku noturību, arī smarža ir samērā patīkama. Bet garša…samērā ūdeņaina un neizteiksmīga.Ir kaut kas no tipiska beļģu tumšā – saldumiņš, beļģu iesals, viegli augļaini esteri, arī raugs mazliet jūtams, bet viss ar izteiktu mazuma sajūtu. Nu tā, ka pietrūkst, pie tam diezgan ievērojami.

Laikam Ziemassvētki Leffes aldariem asociējas ar kaut ko pietiekoši nelāgu. Varbūt iemīļotais kaķis šajā laikā nosprāga vai kā. Bet ne sirdi, ne dvēseli šajā alū nejūt. Ja ne labā Leffe 9, tad šis megabrūzis man liktos pavisam bezjēdzīgs.

Ziemas alus 2010

Katru gad’ no jauna,
Ziemas alus nāk,
Pie mums zemē ļaunā un …

Laikam amerikāņu filmās esmu redzējis, ka šādu dziesmu dziedot bērniņi Anglijā, kurā ar samērā gaudeno dziedāšānu diedelē naudiņu pirms Ziemassvētkiem. Un jāsaka, ka bērniņi dzied pareizi  – arī šogad jau trešo reizi pēc kārtas salīdzināju Aldara un Cēsu brūvējumus.

aldaris cēsu ziemas porteris

Vispirms lielākais, tātad Aldaris. Viņš nāk ne tikai ar lētāko cenu, bet kopā ar uz pudeles kakliņa uzspraustu padomu bukletu un recepti kā alu pagatavot siltu. Protams, šajā mirklī tā vien niez mēle izteikties, ka ziemas siltalu līdzīgā veidā sāka reklamēt viena cita Vidzemes darītava jau pirms gada un vai tik nebūs nedaudz nošpikots, bet es neko neteikšu. Vien to, ka, manuprāt, siltalum šis nez vai ir pats piemērotākais, es labāk ņemtu īsto Porteri, tur vajag intensīvāku garšu.

Aldaris Ziemas (5.8%) ir dzidrs, tumšā dzintara krāsā ar milzīgām un nedaudz brūnganām cietām putām, kas gan diezgan ātri sakrītas, pat pārāk ātri. Pēc laika glāzē ir iebrūnas krāsas šķidrums ar brūnganu putu pļeku pa virsu. Aromāts ir karameļu, viegli saldens, bet noteikti gribētos ko intensīvāku.

Garša ir nedaudz dīvaina vispirms – saldena, neliels grauzdējums, kas pāriet aizvien izteiktākā rūgtumā, kuru papildina viegla siltuma sajūta. Mutē paliek patīkama, liekas, ka pat nedaudz saldena pēcgarša.

Ar Cēsu tik viegli vis nebija. Cēsu Porteris tika iepazīts ilgāk un pamatīgāk, jo Cēsu alus pagājušājā piektdienā aicināja uz sava portera degustācijas pasākumu alus restorānā Merlins (starp citu, nākt drīkstēja visi un tas bija pilnīgi par velti, manis tviterī publicēto noteikti drīkst uztvert nopietni).

Jāsaka, ka man tā bija pirmā reize, kad aiz letes apkalpoja un uz jautājumiem atbildēja  gan alus darītavas vadība, gan galvenais aldaris. Un par viņu alu drīkstēja teikt visu, kas ienāca prātā.

aldaris cēsu alus
Cēsu galvenais aldaris Māris stāsta par savu jaunāko veikumu

Lai padarītu vakaru interesantāku, notika neliela aklā degustācija, kur Cēsu Porterim pievienojās daži čehu tumšie un Edgara mājās brūvētais porteris. Man sanāca atpazīt trīs no tiem – pašu Cēsu Porteri (tas nebija grūti, jo tika pirms mirkļa dzerts), Edgara alu un Kozelu. Jāteic, ka konkurentu izvēle nebija tik neiederīga kā varētu šķist no malas,  jo šis alus tiešām vairāk atgādina ierasto tumšo lāgeri, nevis klasisku angļu porteri.

Tomēr tā vakara iespaidus nebūtu godīgi salīdzināt ar Aldara Ziemas alu, jo jāatzīst, ka mucā pildītais alus bija salīdzinoši labāks. Tomēr man ir arī pudele, kuru atvēru citā dienā, precīzāk, vakar.

Cēsu Portera (6,2%) putas ir visai līdzīgas Aldara Ziemas, tomēr nedaudz stingrākas un ilgst mazliet ilgāk. Krāsa arī mazliet tumšāka un tas jau saprotams, ja Aldara ir vienkārši Ziemas alus bez pretenzijām, tad šis vismaz nosaukumā jau ir orientējies portera virzienā. Aromāts ir viegli iesalains, bet gribētos kaut ko stiprāku.

Garšā vismaz sākumā vairāk dominē iesals, bet kopumā alus ir labi, ja ne pavisam lieliski nobalansēts un uz malka beigām ir atkal patīkami sildoša sajūta. Liekas, ka šeit iesals nedaudz izteiktāks un alus nav tik viegls cik Aldara variantā. Tomēr lai nu kā, arī šis nav tāds porteris kāds man labpatiktos – biezs, tumšs, gandrīz melns un pagalam aromātisks jaukums, kuram klāt neko par uzēst neprasītos.

Kopumā liekas, ka gan viens gan otrs ir par plānu manai patikšanai, jo atgādina tumšo lāgeru un porteru hibrīdu, kur no portera ir mazākā daļa. Kaut arī abu alu kvalitāte atbilst savai cenai (ap 60 santīmiem) un zinu, ka publika Latvijā prasa tieši šādu brūvējumu, vismaz man gribētos kaut ko tumšāku, biezāku un rūgtāku. Varbūt nākamgad…

PS.  Ja mans viedoklis nepatīk, drīkst apskatīt šo (tas gan krievu valodā, bet pietiekoši izsmeļošs).

Pivovar Matuška

Kaut arī Matuška alus darītava ir ne visai plaši zināma pat mītnes zemē Čehijā, ārvalstu alus pazinēji nereti šo brūzi uzskata par vienu no slavenākajām un interesantākajām Čehijas darītavām. Tās īpašnieks Martins Matuška ir pieredzējis un dažādus godus izpelnījies čehu aldaris, kurš ikdienā strādā par galveno aldari lieliskajā klostera alus darītavā Strahovā (Čehijas brauciena aprakstā ir vairāk).

Martins pats savu darītavu izveidoja pirms dažiem gadiem nelielā ciematiņā ar nosaukumu Broumy, pusceļā starp Prāgu un Pilzeni. Tā ierīkota mājas piebūvē, tās izmēri ir patiešām nelieli un gada maksimālais apjoms ir ap 80 000 litru – pat Brenguļu, LIDO un Madonas darītavas to vairākas reizes pārsniedz. Alus tiek tirgots tikai nelielā skaitā krogu un pildīts 0,33 l pudelēs, kuras maksā divas reizes vairāk (aptuveni 1,5 Ls pudelē) nekā puslitrs citu pat vislabāko alu. Visai loģiski likās vēlme sagaidīt ko neparastu un lielisku.

Vispirms California (5,2%), kas brūvēta amerikāņu gaišo eilu stilā. Uzreiz jūtami amerikāņu apiņi, kas acīmredzami dominē gan garšā, gan smaržā. Man jau patīk – ļoti pieklājīgs ir šis alus padevies. Svetly (5,5%) ir samērā klasisks čehu gaišais, neuzbāzīgs iesals ar viegli zāļainiem apiņiem, šādu pudeli var izdzert dažos malkos. Smagi jūtama mazuma sajūta.

Visvairāk no trio man tomēr patika tumšais ar ne visai oriģinālu nosaukumu – Tmavý (5,8%). Reti lielisks tumšais lāgerītis ar daudzveidīgu garšu – viegli iesaldenu un lieliski grauzdētu iesalu, pa vidu maisās vēl lērums citu garšu, kas mazliet atgādina gan tabaku, gan žāvētus augļus; beigas jau nedaudz apiņotākas. Pasakaini labs.

Kaut arī Tmavý ir lielisks, jāsaka, ka kopsavilkumā vismaz pagaidām liekas, ka Pivovar Matuška slava un attiecīgi cena ir nedaudz lielāka par garšu. No otras puses, izlejamo vēl nav gadījies dzert un visai iespējams, ka tad domas mainītos.

Četri Lietuvas nefiltrētie

Liekas, ka gadiem ilgi klārētais – ka nefiltrētais alus nav īsti labs, jo tur ir dažādas ļaunas vielas (citātu ir pilns internets, Latvijā īpaši aktīvs šajā ziņā bija Gavrilova kungs) vairs nav spēkā, jo mazajiem ar šo biznesa veidu iet pārāk labi un lieldarītavas grib tikt pie pīrāga daļas arī Baltijas valstīs.

Nefiltrētā alus ziņā lietuvieši atkal priekšā. Kamēr Aldaris kautrīgi izlaiž Dūmaku un visu vasaru taisa nevienam nevajadzīgas “sacensības”, Cēsu nefiltrētais īsti nekur nav nopērkams, bet Brāļa nefiltrētais ir vienīgais mazo alusdarītavu alus, kas pudelēs pieejams nefiltrēts, tikmēr Lietuvā veikalu plauktos gozējas daudzi nefiltrētie pudeļu ali, kuras lielākoties ražojušas lielās darītavas.

Iepriekšējās brīvdienās gadījās apmeklēt Lietuvu un nomaļa miesta veikalā bija atrodami 4 lieldarītavu nefiltrētie brūvējumi. Iespējams, ka lielākos veikalos ir vēl vairāk.

Švyturys Nefiltruotas Raw (5,2%) bija visnegaršīgākais. Ne visai patīkami un paasi apiņi sabojāja visu garšu, tāpat pats saturs likās viegli ūdeņains. Kaut arī šis ir labāks kā liels vairums lietuviešu Aldara brūvējumu, nez vai gribētu dzert vēl kādu pudeli.

Vilniaus Alus Nefiltruotas Šviesusis (5,2%) pēc izskata atgādina nefiltrēto Užavnieku (jauno Užavnieku, nevis parasto Gaišo un Tumšo), smarža pat mazliet līdzīga ar vieglu iesala piesitienu. Garša diemžēl labāka , nedaudz jūt raugu, kas tikai pastiprina labo garšu, bet iespaidu pavisam jauku padara mazie karbonizācijas burbulēni. Šo biju dzēris jau agrāk un vienmēr priecīgi konstatēt, ka kvalitāte nav kritusies.

Tomēr visvairāk pārsteidza Ponoras brūvētva no Biržiem ar saviem Kaimiškas aliem. Lietuviešu valodā tas nozīmē Lauku. Nefiltruotas Kaimiškas Tamsusis (4,5%) ar daiļu grauzētu iesala garšu, ne par daudz, ne par maz, tieši tā, lai būtu rūgtena piegarša ar vieglu kvasa piesitienu. Ļoti, ļoti atsvaidzinošs.

Gaišais Nefiltruotas Kaimiškas Šviesusis (5,5%) ir gandrīz labāks, no karbonizācijas viegli kņudoši apiņi ar neuzbāzīgu iesalu fonā. Atsvaidzinošs un pat pārāk labi dzerams, noteikti labākais no šī četrinieka. Ja visi lauku ali būtu tādi, tas būtu reti lieliski.

Secinājums vienkāršs – gribētos, ka šādus alus ražo arī Latvijā. Un, ja vēl padomā, ka trīs no šiem (izņemot Viļņas – bet tas pudeles dēļ) aliem maksāja zem 65 santīmiem…

Divi lieliski poļu porteri

Baltijas porteris, manuprāt, ir viens no lieliskākajiem Austrumeiropas* dzērieniem. Ne jau tikai tāpēc, ka garšīgs, bet tāpēc, ka neizskaidrojamu iemeslu dēļ pat vissliktākās alus lieldarītavas mistiskā kārtā uzskata par pienākumu vismaz šo alu nesalaist dēlī. Tādēļ gan Ukrainā, gan Krievijā, gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Polijā ar porteri gandrīz nekad nevar vilties. Dārgs, bet reti kad slikts.

Nupat man atveda divus poļu porterus. Vienu ražojis Heineken, otru Carlsberg, respektīvi Okocīm un Žywiec. Neko īpašu no tiem negaidīju, bet izrādījās, ka abi ir vienkārši lieliski, kā jau tam vajadzētu būt.

Okocīm Porter (8,10%) ir ļoti tumšs dzēriens ar tumši brūnām putām. Smarža nedaudz skābena, sabijos jau, ka nebūs labs. Bet nekā, garša ir nedaudz saldeni grauzdēta, viegli apiņi, kā arī jūtams nedaudz alkohols, kas gan uzreiz pazūd. Alus ir biezs un krēmīgs un rada patīkamu siltuma sajūtu. Varētu būt dievīgi aukstā ziemā pie krāsns vai kamīna. Bet arī karstā vasarā labi iet iekšā, pat pārāk labi.

Žywiec Porter (9,50%) ir vēl stiprāks un nedaudz savādāks. Ne tikai smarža ir laba-  viegls tumšais iesals ar saldu medu, bet arī garša neliek vilties – reti patīkams dedzināts iesals ar izteikti rūgtu un lēni izžūstošu nobeigumu. Pie tam, neraksturīgi šādam alum, garšā nemaz nav iespējams sajust alkoholu, bet pēc sajūtām ir skaidrs, ka vēl pāris pudeles un garšošana nemaz tik labi nebeigtos.

Kopsavilkumā Žywiec variants man laikam patika vislabāk, bet arī no Okocīm pie izdevības neatteiktos. Tiešām pārsteidzoši, īpaši ņemot vērā tās draņķības, kuras šīs darītavas izlaiž gaišā alus veidā.

Katrā ziņā, iesaku ikvienam, kurš brauc cauri Polijai. Minētos alus var nopirkt jebkurā normālā poļu supermārketā un ja parastie gaišie tur sastopamie ali reti kad būs kas īpašs, tad šo un citu darītavu Porteri noteikti sagādās patīkamus brīžus.

* izņemot Čehiju

Ogļu un naftas alus

Godīgi sakot, nemaz nebiju gaidījis, ka Latvijā šovasar varētu parādīties kaut kas jauns tumšā alus jomā. Vēl mazāk gaidīju, ka tas būs kas atšķirīgs no esošā piedāvājuma. Varen smalki sanācis, ka Lāčplēša Melnais Dzintars un Aldara Melnais Zelts pat apzīmē ogļūdeņražus, kurus izmanto kā kurināmo – viens akmeņogļu paveidu, bet otrs naftu. Rodas sajūta, ka Aldaris un Lāčplēsis dikti cenšas sacensties ar vienu un to pašu, vispirms jau alus sacensības, tad atkal tumšie. Tāpat liekas, ka Liepājas brūveris savas aktivitātes izvērš daudz nopietnāk nekā agrāk un interesanti būs uzzināt uz kura alus darītāja rēķina notiks Līvu/Lāčplēša pieaugums šogad. Tā kā Cēsu iet normāli, tad laikam atliek tikai Aldaris.

Cena arī abiem aptuveni vienāda, tādēļ nopirku salīdzināt.

Zelta Black (4,2%) vispirms. Melnajam Zeltam pievienoti īpaši apiņi. Netiek gan norādīts ar ko tad šie apiņi atšķiras no citiem. Bet tas jau skaidrs – ja mārketinga daļa nespēj izdomāt neko, ko varētu pateikt par alu, tad vienmēr var uzrakstīt – īpaši apiņi, īpašs iesals vai vismaz īpaša etiķete. Un tad tā frāze etiķetes aizmugurē par gaišāko no tumšajiem aliem…

Izskatās pavisam labi, samērā melns ar viegli iebrūnām un samērā blīvām putām, kuras gan traki ātri saplok. Smarža ir lieliska, viegli salds un nedaudz grauzdēts iesals. Un te nu pasākums beidzas.

Garša ir praktiski nekāda, samērā patīkams tumšs iesals, nedaudz, nedaudz apiņu un samērā patīkams un sauss nobeigums. Un pārforsēts saldums, tas laikam personīgi, bet nevaru to diemžēl izturēt.

Melnais Dzintara (4,6%) pasaulē eksistē Lāčplēša alus sacensību ietvaros un pašlaik saņēmis aptuveni 15% balsu vairāk nekā pārējie sekotāji. Izskats samērā līdzīgs Zelta Black, vienīgi putas daudz baltākas, smarža galīga nekāda.

Toties garšas frontē Lāčplēša darinājums liekas labāks, viegls iesals, smuki nobalansēts ar mazliet apiņiem, lēni izšūstošu nobeigumu un patīkami iesalainu pēcgaršu.

Kaut arī, manuprāt, šajās sacensībās uzvar Lāčplēša brūvējums, īsti daudz neko sliktu nevar teikt par abiem. Vismaz pagaidām nepamet sajūta, ka šie ir labāk nostrādāti nekā daudzu pārējo darītavu ali. Un ir cenas vērti (ap 50 santīmiem), kas nav maz. Būtu patīkami, ja arī gaišo alus jomā varētu dabūt kaut ko tikpat labu par 50 santīmiem, īpaši ņemot vērā, ka tumšo alu pagatavošana nereti ir nedaudz sarežģītāka kā gaišo.

Protams, salīdzinot ar labu un vieglu tumšo čehu alu, šie abi diemžēl neiztur īpašu kritiku. Bet mazs solītis pareizajā virzienā ir sperts un Latvijā ieviests kas jauns tumšā alus jomā.