St. Bernardus ali jau kādu laiku ir nopērkami alus salonā Berga bazārā. Par šo dvēseli sildošo faktu man daudz komentāru nav, jo St.Bernardus tiek uzskatīts ne tikai par vienu no Beļģijas, bet arī pasaules labākajām darītavām. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad visiem šie ali būtu no sirds jāmīl, jo beļģu stiprajiem tomēr ir sava specifika, turklāt arī šādi reitingi gan ir pietiekoši smags jautājums, tieši dažādo gaumju dēļ.

Par visiem St. Bernardus aliem nerakstīšu. Daļēji pie vainas slinkums, turklāt šos alus var katrs pats pamēģināt. Runa šoreiz tikai par Grottenbier (6,5%), kuru gan vēl nebija izdevies nobaudīt.

Kā jau nosaukums rāda, alus ir nogatavināts alās, bijušajās akmenslauztuvēs, konkrēti Beļģijas ciematā Kannē, ciematā pavisam netālu no Māstrihtas. Kādā telpā, kas atrodas vienā no desmitiem kilometriem garajām ejām, ķīpām vien ir sakrauti šie ali, kur tie 12 grādu temperatūrā tiek nogatavināti vairākus mēnešus. Jāatzīmē, ka aldaris Pjērs Celis (Pierre Celis), Grottenbier autors, bija pirmais, kurš pirms dažiem desmitiem gadu izvirzīja ideju par alus nogatavināšanu līdzīgi šampanietim. Šim alum šampanieša paņēmiens nav pielietots – tā raugs paliek pudelē.

Grottenbier garša ir samērā savdabīga kombinācija – var just tipisku, nedaudz saldenu, beļģu tumšā eila garšu ar izteiktu rauga klātbūtni, kā arī rūgtenus apiņus, kas īpaši izteikti ir pēcgaršā. To visu pavada beļģu kviešiniekiem raksturīga garšvielu buķete.

Nav viegli izdomāt vai man šis viss patika vai nē. Laikam jau tomēr patika, bet neesmu pārliecināts, ka Grottenbier gribētu dzert pārāk bieži vai pārāk daudz. Tādos īpašos gadījumiem vairāk un, iespējams, ka interesanti varētu būt šo alu mājās pagrabā nogatavināt vēl kādu gadu vai divus.

Nesen alus salonā Berga Bazārā parādījās vairāki ali no beļģu darītavas Brouwerij De Ranke. Protams, visvairāk priecēja nevis tas, ka pieejams jauns alus, bet tas, ka šī darītava zināma ar labas kvalitātes dzērieniem. Trīs alus nopirku nogaršošanai, bet vēl daži palika veikalā, tie gan pieejami tikai lielajās 0,75 l pudelēs.

De Ranke XX Bitter (6,20%). Sāku ar to, kurš vismaz pēc nosaukuma solīja visvairāk apiņu. Smarža ir ļoti patīkams beļģu raugs, liekas, ka jūt nedaudz salduma, bet kopumā svaigs un jauks iespaids. Garša ir pārsteidzoši laba un kompleksa, protams, apiņi dominē, bet sajūtams arī viegls skābumiņš ar citrusaugļiem. Uzreiz nospriedu, ka noteikti pie šī alus atgriezīšos, nekad nebiju izjutis tik labu un izteiktu rūgtumu kopā ar beļģu raugu.

Saison De Dottignies (5,5%). Arī te negaidītas izjūtas. Garšā pietiekoši negaidīti jau ar pirmo malku sajūtams zāļains rūgtums, kas lēnām pieņemas spēkā. Ļoti labi dzerams Saison, vienīgi apiņu, manuprāt, par daudz tipiskam šāda veida alum.

Noir De Dottignies (9%) ir beļģu stiprais alus. Laikam vissizskatīgākais kādu esmu redzējis, brūns un necaurspīdīgs ar milzīgām, blīvām un mīkstām putām, kas itin nemaz nesakrītas un uz glāzes malām atstāj biezas pēdas. Aromāts ne visai, toties garšā ir viegli dedzināts iesals, uz beigām sajūtami apiņi, kas saglabājas arī pēcgaršā. Alkoholu, kā jau šādam alum pietiekoši tipiski, garšā nejūt gandrīz nemaz.

Vispirms jau jāsaka, ka visi ali ir traki labi. Tik patīkamu pārsteigumu tiešām nebiju gaidījis. XX Bitter man patika vislabāk, tādēļ vēlāk iegādājos arī lielo pudeli – arī tās saturs bija tikpat garšīgs.

Kopumā neslikti, bet samērā uzkrītoši tiek spiests uz apiņiem. Tāds amerikāniska aizraušanās, kas varbūt var nepatikt izteikti iesalainu angļu alus cienītājiem, bet man iebildumu nebija. Jāpiebilst, ka alus darītava savā mājas lapā uzsver, ka izmanto tikai apiņu galvas, ne granulas, lai nodrošinātu vislabāko aromātu un patīkamāko rūgtumu, tad nu laikam visam piešauj tā pavairāk, lai var tos labāk izbaudīt.

Deus jeb Brut Des Flandres (11,5%) ir pats pirmais un populārākais no aliem, kas brūvēti ar šampaniešu raugu. Maikls Džeksons pēc šī alus iznākšanas jauno alus veidu nokristīja par Bieres Brut, kā pats min, lai izvairītos no tiesāšanās uz ko Šampaņas dzirkstošo vīnu darinātāji ir varen naski.  Deus ražo jau nesen minētā Brouwerij Bosteels, kura pēdējo desmitgažu laikā specializējusies uz izsmalcinātākā gala aliem. Un jāsaka, ka viņiem nesanāk slikti – darītava ražo tikai trīs alus šķirnes un visas tiek uzskatītas par lieliskām.

Deus sāka ražot pirms kādiem desmit gadiem un tā kā jauno alu izlaida pazīstama Beļģijas darītava ar kvalitatīviem produktiem, to pamanīja uzreiz. Protams, svarīgi bija arī tas, ka šis bija pirmais komerciālais alus, kurš fermentēts ar šampanieša raugu. Lai arī pats process nav nekas unikāls un briesmīgi sarežģīts, arī Latvijā ali ar vīna raugiem mājas apstākļos ir tapuši, galvenais ir maģiskais vārds „šampanietis”, kas izcili veiksmīgi pievērš vajadzīgo uzmanību.

Tāpat pietiekoši svarīgi bija, ka šis alus bija tēmēts augstākās kategorijas līgā, kur līdz šim atradās tikai daži īpašos laidienos ražoti ali, tādi kā Samual Adams Millenium vai Utopias. Jāsaka, ka Deus niša arī pēc daudziem gadiem vēl aizvien ir brīva – to var pavērot arī praktiski jebkurā Latvijas restorānā – ja vīnu un šampaniešu kartēs dažkārt ir vērojams pat pieklājīgs pasaules klases vīnu saraksts, tad alus nav vispār vai labākajā pieejams viens apšaubāms izstrādājums ar pašpasludinātu Premium birku un pasūdīgu garšu. Bet te jau es novirzos no tēmas.

Deus pārdevējiem patīk ne tikai tāpēc, ka tam ir tikai pieņemama kvalitāte, bet arī attiecīgs dizains, kas nerada nekādas asociācijas ar lētumu vai prastumu. Tas nozīmē, ka jebkurš restorāns tam var lieliski uzskrūvēt cenu, tādēļ Rietumeiropā Deus parasti maksā aptuveni 20-25 eiro pudelē. Kā jau pieņemts, Latvijā šī summa pārvēršas latos un restorānā Bon Vivant, vienīgajā vietā Latvijā, kur Deus pieejams, kļūst par 26 Ls pudelē.

Deus tiek ražots divos posmos. Vispirms kā parasts alus, kuru fermentē ar diviem raugiem, jo tam ir visai augsts alkohola saturs. Pēc tam viss cisternā tiek vests uz netālo Epernē (Epernay) Francijā, kas pazīstama kā galvenais šampanieša ražošanas centrs. Tur pēc pudeļošanas alus tiek pārfermentēts izmantojot šampanieša izgatavošanas tehnoloģiju. Katrai Deus pudelei pievienota sīks apraksts par to kā tas notiek, lai dzērāji nekādā gadījumā nepalaistu garām šī alus dižciltīgo izcelšanos un, nedod dies, nepadomātu, ka alus nav iztērētās naudas vērts.

Ir lieta, kas man Deus patīk jo īpaši. Šis alus ir fermentēts pudelē un tam ir klāt raugs, lieku reizi parādot cik maldīgus priekšstatus izplata tie, kuri klāsta, ka “dzīvo alu” pildīt pudelēs nav iespējams un tam vienmēr ir jābūt īsam derīguma termiņam. Tas nav iespējams tad, ja visu gribas paveikt ātri un bez liekām problēmām. Ja šim procesam pieiet ar atbildību, dzīvais alus ne tikai garšo lieliski, bet arī glabājas gadiem ilgi.

Deus dažādos veikalos biju manījis jau ilgi, bet mani vienmēr mazliet atturēja cena, īpaši jau zinot, ka Beļģijā tas pieejams bez 200 – 300% uzcenojuma. Kad gadījās uz laiku nokļūt Briselē, to par 7,80 Ls nopirku parastā pārtikas veikalā.

Deus šampanieti atgādina tikai vizuāli. Tā putas ir uz mata kā dievišķajam dzērienam, tāpat daudzie burbulīši, tomēr krāsa ir izteikti dzeltenāka. Smaržā jūtams viegls šampanieša raugs, tomēr garšā šī līdzība ievērojami mazinās, lai neteiktu, ka nemaz nav līdzīga.

Alus garšo ir samērā saldi un iesalaini, var nedaudz just pikantu raksturīgo beļģu raugu, augļus un pietiekoši izteiktus apiņus nobeigumā. Par spīti izteikti augstajam alkohola saturam – 11,5%, to garšā nejūt itin nemaz, bet visu lieliski papildina augstā karbonizācija.

Kopumā alus liekas labs. Cenu, protams, var attaisnot tikai tajā gadījumā, ja kopējā baudījumā tiek ierēķināts arī pudeles noformējums – un nevajadzētu teikt, ka tās ir muļķības un nebūtu jāņem vērā. Ir taču zināms, ka pietiekoši daudzus dzērienus novērtē nevis tikai pēc garšas, bet arī etiķetes un cenas, jo reti kuram nepatīk, ka dzeramais ne tikai labi garšo, bet arī izskatās.

Nedomāju, ka Deus pirktu vēl kādu reizi, taču pagaršot bija interesanti.

Līdzīgi kā citās Rietumeiropas zemēs, arī Beļģijā viduslaikos tika brūvēts kviešu alus (flāmu valodā Witbier). Nosacīts šī alus darīšanas centrs bija Hoegaarden ciemats, taču, mainoties alus darīšanas un patērēšanas tradīcijām, 1955. gadā tika slēgta pēdējā no Witbier darītavām.

Witbier tomēr dzīvoja vietējo ļaužu atmiņās un piena izdavādātājs Pjērs Celis (Pierre Celis) nolēma tradīciju atjaunot. Darītava Brouwerij Celis tika ierīkota vietējā šķūnī un tajā kopš 1966.gada pēc vecajām receptēm tika ražots Witbier.

Celim ar brūvēšanu gāja labi, pieprasījums auga un 1980.gadā viņš nopirka bijušo spirta brūzi, kurā ierīkoja savu darītavu.Tagad jau tika brūvēti 3 miljoni litru alus gadā un uzsākts alus eksports uz ASV. Viss jau būtu labi un gājis tikai uz augšu, ja vien piecus gadus vēlāk brūzis nebūtu nosvilis, bet Pjērs, taupot naudu, nebūtu “ietaupījis” uz apdrošināšanu. Brūža atjaunošanai vajadzēja 280 miljonus beļģu franku, bet apdrošinātāji atlīdzībā izmaksāja tieši septiņas reizes mazāk – akurāt 40 miljonus.

Un šajā mirklī velnam tika iedots mazais pirkstiņš. Naudu atjaunošanai laipni piedāvāja tajā laikā strauji augošā beļģu darītava Stella Artois, apmaiņā pret 45% daļu Pjēra uzņēmumā. Viss bija jauki un skaisti līdz 1988.gadam, kad Stella Artois apvienojās ar citiem darītājiem un  tika izveidots apvienība Interbrew (AB-InBev pašlaik ir lielākais alus koncerns pasaulē, kuram pieder 1/4 daļa visas pasaules alus tirgus). Jaunie Interbrew saimnieki paviesojās pie Pjēra un pastāstīja par to kā notiek moderna alus brūvēšana, izbrūvējot koncentrētu “mātes misu”, bet pēcāk to atšķaidot līdz vēlamajam līmenim (drīkst minēt cik daudzi “īsteni tradicionālā” miestiņa brūvētāji Latvijā tā brūvē pašlaik). Pircēji gandrīz nemaz nejūtot atšķirību.

Pjērs nebija šādu metožu atbalstītājs, tādēļ pārdeva savas daļas un pārvācās uz dzīvi otrpus okeānam, uz ASV. Tur Ostinā, Teksasā tika uzslieta jauna darītava, kurā tika darināts viņa iemīļotais Witbier, bet nu jau citu nosaukumu – Celis White. Jāsaka, ka panākumi bija ievērojami un šis nekurienē brūvētais alus drīz vien ieguva kulta statusu. Bet, kā jau zināms, par panākumiem alus ražošanā ir smagi jāmaksā, jo alus darītavas paplašināšana vienmēr ir pamatīgs finansiālais risks. Pjērs diemžēl iekrita arī otrajā reizē, jo par partneri 1995. gadā paņēma citu lieldarītavu  – Miller (pašlaik SAB Miller ir otrs pasaulē lielākais alus koncerns). Lieki teikt, ka arī Miller zināja vismaz 10 veidus kā ietaupīt uz izejvielām, tādēļ jau pāris gadus vēlāk Celis no darītavas šķīrās – tā tika slēgta. Daļa ekipējuma tika pārdota brūzim Mičiganā – Michigan Brewing Company, kura Celis White ražo vēl joprojām. Celis White pēc licences kādu laiku ražoja arī Beļģijā - Brouwerij Van Steenberge.

Pjēram arī ar to nebija gana, jo notika gan tiesu darbi, gan citi strīdi, bet pa starpai tika solīts, ka oriģinālais alus vajadzīgajā veidolā atdzimšot citā Teksasas darītavā zem nosaukuma Brussels Grand Cru. Plāni netika īstenoti un Pjērs pārcēlās atpakaļ uz Beļģiju, uz Hoegaarden pilsētiņu, kur diezgan drīz sāka draudēt ABInBev, ka arī viņš uzsāks ražot alu ar Hoegaarden vārdu. ABInbev, protams, piesolīja tiesāšanos, bet enerģiskais Pjērs vēl aizvien piepalīdz vienā vai otrā brūvētavā.

Witbier, līdzīgi pārējiem beļģu aliem, ignorē alus tīrības likumus un pierāda tikai to, ka garšīga alus ražošanā drīkst izmantot visu pārtiku, ne tikai mītiskās pamatsastāvdaļas. Tātad raugs, kviešu un miežu iesals (miežu iesals tikai nedaudz vairāk kā kviešu) vai pat neiesalēti kvieši, pavisam nedaudz apiņu – tā lai garšā gandrīz nemaz nejūt, koriandrs un Curaçao apelsīnu miziņas. Rezultātā sanāk traki viegli dzerams un atsvaidzinošs alus.

Atgriežoties pie Hoegaarden, modernā Witbier aizsācēja, man pret šo alu nav īpašu iebildumu. Laikam tāpēc, ka man garšo. Protams, žēl, ka Latvijā var nopirkt tikai vienu no tiem, bet pēc pārējiem gan var nākties braukt uz Beļģiju.

Hoegaarden Spéciale (6,5%) ir tikai ziemā pieejams alus (no oktobra līdz janvārim). Smarža ir brīnišķīga saldens un reizē nedaudz skābs citrons, bet jau pēc laika pa visām malām lien ārā raugs. Nedaudz sajūtami apiņi un tie noteikti ir vairāk nekā tipiski Witbier, uz beigām parādās diezgan ievērojams saldums un viegli sāk sildīt alkohols. Samērā biezs, viegli dzerams, bet liekas pārāk salds. Jāsaka, ka tāds interesants ar raksturu. Vienīgi neliekas, ka šis raksturs ir pārāk patīkams.

Hoegaarden (4,9%) parastais ir tieši tāds, kādam tam vajadzētu būt. Gandrīz balts. Brīnišķīgs beļģu raugs gan smaržā, gan garšā.  Zāļains rūgtums, ļoti izteiktas garšvielas un labi sajūtams koriandrs. Bīstami atsvaidzinošs un iekšā iet pat pārāk labi, glāzi var mierīgi dažos malkos izdzert.

Hoegaarden Grand Cru (8,5%) ir Witbier smagais gals. Atšķiras ne tikai ar to, ka ir ārkārtīgi alkoholisks, bet arī pārējām īpašībām. Krāsa vairs nav bālgana, bet izteikti dzeltenīga, smarža daudz kompleksāka un augļaināka, bet raugu nejūt gandrīz nemaz.

Garšā uzreiz jūtams alkohols, tomēr tas patīkami savijas ar tipisko Witbier kviešu iesala un citrusaugļu garšu, veidojot viegli reibinošu un sildošu maisījumu, kas tā vien liek sniegties pēc nākamā malka. Nu trakoti pievilcīgs un ievelk savās dzīlēs, kaut arī skaidrs, ka pēc dažām pudelēm šī mānīgā alus vakars var ātri vien ietīties biezā miglā.

Hoegaarden Verboden Vrucht (8,5%) vairs nav nekāds Witbier, bet gan pilntiesīgs beļģu stiprais. Interesanti, ka ne visās valstīs ciena Rubensu, kura darbs izmantots etiķetes noformējumā un pat mēļo, ka uzsākot šī alus pārdošanu puritāniskajā ASV bijis mēģinājums cenzēt šī alus etiķeti. Garša ir laba beļģu stiprā cienīga, varbūt pat pārāk maiga un krēmīga – kompleksa buķete ar augļu estēriem un alkoholu. Viegli sildoša un patīkama sajūta.

Nobeigumā jāsecina (secināt laikam nav īstais vārds, jo visus dzēris biju arī agrāk), ka patika visi, bet īpaši jau Grand Cru un parastais standarta Hoegaarden. Manuprāt no visiem lielražotājiem, kurus esmu dzēris, tieši Hoegaarden garša ir viena no vislabākajām. Tā liekas pietiekoši nesamaitāta, atšķirīga un oriģināla.

ps. Un jā, pēc Celis White jāiet uz S.Brevinga alus salonu, tur ir gan izlejamā, gan pudeļotā veidā.

Avoti:

Wikipedia

Daži fakti no Protza raksta par P. Celis

Michael Jackson. Great Beers of Belgium, 6. izdevums

Nezinu kāpēc, bet man dažkārt jautā – kurš alus man garšojot vislabāk. No vienas puses, skaidri taču zināms, ka gaume katram ir savādāka, bet vislabākais alus noteikti ir tas, ko nekad neesmu dzēris. Bet sirdī jau tāpat klusi zinu, kurš ir īstais. Vislabākās atmiņas, protams, man palikušas par pirms pusgada aprakstīto Cuthroat Pale Ale, taču domāju, ka dzerot otro reizi, garša vairs neliktos ne uz pusi tik laba.

Bet īstais, kurš garšo vienmēr, ir Tripel Karmeliet (8,40%), ko ražo Brouwerij Bosteels. Tas ir Tripel veida alus (gaišs stiprais beļģu eils) taču atšķirībā no parastā varianta, tiek izmantota daudz sarežgītāka izejvielu kombinācija – mieži, kvieši, auzas, gan iesalētā, gan neiesalētā veidā – kopā sanāk 6 dažādu veidu graudi. Internetos klīst apraksti, ka tā radītājs – Antuāns Bostels (Antoine Bosteels), ģimenes darītavas aldaris jau devītajā! paaudzē deviņdesmito gadu vidū esot vēlējies izveidot Tripel alu no dažādiem graudiem (parasti tam izmanto tikai miežu iesalu). Esot atklājies, ka pavisam līdzīgu recepti pirms nieka 500 gadiem izmantoja netālās pilsētiņas karmelītu ordeņa mūki un tā kā autortiesības jau bija notecējušas, tad Antuāns nekautrējās aizņemties dažus elementus no arhīvā atrastajām gudrībām.

Protams, tāpat jau skaidrs, ka patiesībā neko daudz vis neaizņēmās;  mūsdienās nebūtu iespējams pilnvērtīgi atkārtot par 70 gadus vecu recepti, jo mainījušās ne tikai labības un apiņu šķirnes, bet arī pieejamās tehnoloģijas. Pavisam noteikti zināms, ka Antuāns no mūkiem paņēma kaut ko daudz svarīgāku – viņu vārdu, kuru izmantoja alus nosaukumā, bet tā kā mūki visos laikos tikpat kāri kā uz lūgšanām, bijuši uz alus brūvēšanu, nez vai viņi par to īpaši ļaunojās.

Šim alum patīkams ir vēl kas cits – glāze. Tās veidošanu uzmanījis Tripel Karmeliet autors Antuāns un šī noteikti ir skaistākā alus glāze, kādu nācies sastapt (fotogrāfijā nevar redzēt, bet tai ir viegli matēti lilijas simboli (fleur-de-lis) glāzes apakšdaļā). Izgatavota no ļoti plāna stikla – saskandinot skaņa ir vienkārši lieliska, turklāt forma pat visvairāk atšālējušos alu padara aromātisku. Vienīgi žēl, ka glāzē tik reti sanāk liet tai paredzēto saturu – Latvijā Tripel Karmeliet var iegādāties vienīgi Bon Vivant, kura cenas mani neuzrunā tik ļoti, ka pašrocīgs eksports no Beļģijas liekas saprātīgākais risinājums.

Pašu alu aprakstīt ir sarežģīti. Smarža ir brīnišķīgs saldens iesals ar nedaudz augļainu smaržu un vieglu rauga klātbūtni. Garšā ir jūtams viegls alkohols, bet pārsvarā dominē iesals, kas pāriet vieglā saldumā ar augļiem, kas saglabājas pēcgaršā. Lēnām tukšojot glāzi spēkā pieņemas lēni sildoša sajūta. Vienkārši perfekti. Grūti izteikties par šī alus labumu un izcilību.

Ja vajadzētu izvēlēties vienu alu, kuru varētu dzert līdz mūža galam, bet citus vairs nedrīkstētu, tas noteikti būtu šis. Tik ļoti man viņš patīk.