Alu brūvē ne tikai leknos līdzenumos. Arī tajos Alpu apgabalos, kur tikai maijā nokūst sniegs, bet ar akmeņiem piemētātajos laukos audzē nevis miežus, bet gan vārgu zāli ar kuru knapi pietiek kaulainajām kazām un kārnajām govīm, ir parādījies pieklājīgs daudzums alus darītavu. Pavisam interesanti likās nesenā apmeklējuma laikā Graubindenes kantonā (Šveicē) novērotais, ka alu pārdošanai brūvē arī mazos un nomaļos pierobežas ciemos. Šķita, ka darītavu daudzums nemaz neatpaliek no reģioniem, kur brūvēšanas tradīcijas ir daudz pamatīgākas.
Vienīgajā atvērtajā veikalā (jo tagad ir tūrisma nesezona un vispār, sestdienā taču neviens normāls cilvēks neiet iepirkties) ciemā, kas atrodas pavisam netālu no Pļavnieku daudzdzīvokļu dzīvojamo māju masīvam līdzīgajai St. Moricai, sanāca iepirkt vietējās mazās darītavas alu. Tādu ar mazliet interesantu etiķeti, jo ir pieejamas ir vairāku veidu pudeles ar attiecīgiem uzrakstiem trīs Graubindenē izmantotajās valodās – vācu, itāļu vai retroromāņu. Un, protams, virsū arī kalnu āzis, jo bez āža attēla, kantona oficiālā simbola, šeit neiztiek neviens ne pārtikas, ne nepārtikas produkts. Pašu alu ražo mazā darītava no Kūras. Kantona galvaspilsēta Kūra visās viņu valodās rakstās kā Chur un attiecīgi darītavas nosaukums ir Churerbier, kas latvieša mēlei izskatās pietiekoši pievilcīgi. Kūrā, starp citu, bez vairākiem mazajiem brūžiem, atrodas arī viena no Šveices lielākajām darītavām, kas pieder Heineken. Grūti pat saprast kādēļ šis koncerns nemitīgi attīsta darītavu tieši apgabalā, kurš uzskatāms ne tikai par tādu kā Šveices nomali, bet arī tā izteikti kalnainā apkārtnē noteikti sagādā lērumu loģistikas problēmu.
Bet atgriežoties pie čurerkūrerbiera, to ieliku arī somā, pirms tika apciemots ledājs samērā slaveno vietējo kalnu – Piz Palü un Piz Bernina pakājē. Ledājs jau labs, nav pārāk liels, bet pietiekoši izskatīgs un brangi ātri kūst, iespējams, ka pēc simts gadiem no tā nebūs nekas palicis pāri. Laikā bija visai karsts, gandrīz 30 grādu, tādēļ mans alus tā vien vēlējās vispirms iemērkties ļoti aukstajā un svaigi izkusušajā ledus ūdenī, kas lielā daudzumā tek no ledāja apakšas, bet pēc tam naski izdzerās.
Bija ļoti labs. Tomēr, tā kā nereti ir spēka sakarība, ka karstā laikā jebkurš alus garšo labi, degustāciju veicu arī vēlāk mājās. Izrādījās, ka patiešām dzerams. Aptuveni pieci grādi, dūmakaini oranžs, jo nefiltrēts. Ar jauku gaišā iesala garšu, ko labi balansē mazliet puķaini apiņi. Izdzērās ātri un labi un gribējās vēl. Jāpiebilst, ka arī citi šajā reģionā brūvētie ali ir samērā baudāmi, vienīgi to augstā un Šveicei raksturīgā cena ir samērā nepievilcīgs faktors. Bet tas jau attiecībā tikai uz nabadzīgajiem ārzemniekiem, jo vietējie savu alu pērk naski, kaut arī tas, līdzīgi kā citas vietējās preces, maksā divas vai trīs reizes dārgāk par importa ekvivalentiem.
Secinājums viens – arī Alpu nomalēs ir samērā daudz normāla vietējā alus.