Man ļoti garšo skābie ali. Tie, kuri ir gatavoti izmantojot nedaudz tradicionālākas metodes, jo, kā zināms, pirms kādiem 200 gadiem, pietiekoši daudzi ali bija skābi, jo to, kas ir raugs un kā to kontrolēt, iemācījās tikai 19. gadsimta vidū un beigās.
Pasaulē ir visai maz alus veidu, kuri pārstāv dažkārt nepelnīti aizmirsto un samērā neseno alus pasauli. Palicis ir tikai somu Sahti, beļģu Geuze (un tā atvasinājums Lambic un Faro) un vācu Gose un Berliner Weissbier, turklāt pēdējais ir arī industriālākais no tiem. Vārds Berlīne nenozīmē alus ražošanas vietu, jo Berliner Weissbier tipa alu ražo visā pasaulē. Kā stāsta Vikipēdija vēl pirms 100 gadiem Berlīnē bija aptuveni 700! alusdarītavu, kuras ražoja šo alu un ķeizars Vilhelms to nosauca par “labāko alu mūsu klimata apstākļiem“. Pasaules godība paiet ātri un mūsdienās Berlīnē ir tieši divas alus darītavas, abas pieder vieniem un tiem pašiem īpašniekiem, tādēļ nav grūti izdomāt, ka īsta konkurence vismaz Berlīnē šī alus ražošanā nepastāv.
Lai nu kā, Berliner Weissbier no Berlīnes (daudzi gan uzskatu, ka daudz labākus Berliner Weissbier ražo citur Vācijā) ražo alusdarītava Berliner Kindl (aptuveni nozīmē Berlīnes Bērnelis) un uz etiķetēm lieliski var redzēt mazo puisīti, kuram varbūt kājās ir zeķubiksītes.
Berliner Kindl arī pazīstams ar to, ka gandrīz vienmēr nopērkams ar divu veidu sīrupiem – Waldmeister (smaržīgās madaras) un Himbeere (aveņu). Nesen tam pievienojies arī Schwarze Johannisbeere (upenes).
Visi četri Berliner Kindl Berliner Weissbier ali
Kaut arī man limonādei līdzīgie sīrupi, kas piejaukti alum ne vienmēr garšo un parasti izvēlos nesamaisīto (kas ne vienmēr ir pieejams), tomēr nopirku visus, lai turpmāk varētu teikt pē ar pārliecību.
Sāku ar Himbeere jeb Berliner Kindl Weisse Mit Schuß Himbeere (visiem šiem aliem alkohola saturs ir 3.0%). Žēl, ka nenobildēju pašu alu, tik indīgi sarkanu ārprātu ar koši rozām putām ir reti gadījies redzēt, pat tad, kad skolas laikā dzēru tikko parādījušās mistiskas izcelsmes baigās krāsās izkrāsotās limonādes 90. gadu sākumā. Smaržo nedaudz pēc saldam avenēm, garša gan ir cukuraini riebīga un ik pa laikam cauri pavīd nedaudz alus skābums. Bet laikam šim alum tāda garša piedien. Nevar gan sūdzēties pārāk daudz, jo vismaz šis alus muti ar cukuru neaizķepina un nepaliek riebīga pēcgarša.
Tagad laiks zaļam brīnumam Waldmeister. Ar Waldmeister man saistās patīkamas atmiņas, kad dažreiz studiju gados Vācijā dzērām Waldmeister limonādi ar aptuveni 9% alkohola saturu. Garša aptuveni kā Latvijas Balzāma sidram, tik zobus nenormāli nomizoja, bet galvenais bija cena – 0.89 centi par 1.5 litru pudeli. Waldmeister ir pat daļēji dzerams, sīrupa garša nešķebina un alus skābumiņš rada tīri paciešamu garšu. Protams, vairāk par puspudeli gan negribas.
Upeņu brīnums (Schwarzer Johannisbeere) no trijotnes ir visnedabīgāk krāsotais un visriebīgākais, šeit jau alu vairs neatgādina nekas. Šo vairs nevaru saņemties izdzert līdz galam, bail arī liet zemē, ka zāle nenokalst.
Saldajam ēdienam pataupu pašu skābo alu bez piedevām – Berliner Kindl Weisse Das Original. Tas gan ir labs un izkliedē sīrupalus radītās nelabās garšas vienā rāvienā. Patīkams un atsvaidzinošs skābums, samērā augļains, visvairāk pēc zaļiem āboliem un laima. Galīgi labs karstā laikā, kad negribas neko saldu. Protams, nevar noliegt, ka garša specifiska un ne visiem pa prātam, bet visiem viss tāpat negaršo.
Bija jau interesanti, bet nez vai tuvāko gadu vēl kādreiz mēģināšu šos krāsainos brīnumus. No paša oriģinālā gan neatteikšos, turklāt patīkami apzināties, ka pagrabā vēl daži stāv.