Walter “alus”

Kādu laiku nebiju Latvijā un tikai tagad RIMI plauktos pamanīju Walter. Neko īpašu no šī atlaižu čempiona negaidīju, jo šī šķidruma cena būtu pieņemama pat tad, ja tāda būtu minerālūdenim. Vai nu minerālūdens ir pārcenots vai arī alus ir sasodīti liels draņķis. Laikam šoreiz abi.

Abus Walter cilmes produktus brūvē Cēsu alus un skaitās no Latvijas 10 visvairāk pārdotajiem aliem.Pamatīgas šaubas par alus Latvijas izcelsmi (kas minēta uz etiķetes) gan manī sēja kāda Igaunijā dzīvojoša paziņa teiktais, ka Walter varētu būt A. le. Coq ražojums (gan Cēsu Alus, gan A. Le Coq pieder somu Olvi un lielākā daļa abu darītavu ali ir līdzīgi pēc izskata un vienādi pēc satura). Precīzāk A. Le Coq Pilsener un A. Le Coq Double Bock. Turklāt šis alus tiek ekspluatēts vēl vairāk un ir saukts arī par Tartu Walter un Tartu Walter 8.0%. Mēsls ar trim sejām.

Walter alus

Katrā ziņā, alu pagaršojot, vīlies nebiju. Līdz šim biju domājis, ka neko sliktāku par atsevišķiem ungāru gaišajiem aliem dzīvē nenāksies dzert. Attiecībā uz stipro alu, amerikāņi šādam alum ir ieviesuši eifēmisku nosaukumu – malt liquor (iesala dzēriens), kurš daļēji tiek uzskatīts par atsevišķu alus stilu. Tas radies 20. gs. vidū, kad konservatīvajos štatos bija sarežģīti alkohola licencēšanas noteikumi un alu virs aptuveni 5% tirgot bija aizliegts – tad stiprāko alu nosauca par iesala dzērienu un lieta bija darīta (ir arī citas nosaukuma rašanās versijas). Tāds īsteni labs un precīzs latviskais ekvivalents ir “traktoristu alus”. Šī stila ali parasti paredzēti tikai skurbuļa iegūšanai, garša ir briesmīgi salda ar izteiktu alkoholu un tas izcili labi “sit pa galvu”  – domāju, ka Walter Stiprais uzrāda teicamus rezultātus un sacensībās noteikti varētu pretendēt uz zelta medaļu.

Vien nedaudz žēl, ka tīrs ūdens un apiņi no Cēsu Alus un RIMI puses ir tikuši piesmieti tik nelāgā veidā.

Alus medaļas

Jaunajā BeerAdvocate žurnālā bija visai interesants ievadraksts par alus konkursiem. Kaut arī rakstiņš īss, tā galvenā doma bija tāda, ka gandrīz visos alus čempionātos visiem dalībniekiem tiek pa kādai medaļai. Īpaši jau tādēļ, ka kategoriju daudz, pretendentu ne īpaši un nebūtu solīdi kādu apvainot un katru gadu sūtīt mājās bez apbalvošanas bildēm un medaļām, kuras ielikt mājas lapā, preses relīzēs un uzdrukāt uz pudeles.

Atcerējos Aldara publicitāti, iegūstot medaļu 2008. gadā (zelta medaļa Luksus, bronza Sevišķajam), tādēļ nolēmu informāciju nedaudz pārbaudīt. Vispirms jau, World Beer Cup ir stipri komerciāls pasākums, kur viena alus pieteikšana izmaksā no 140 – 160 dolāriem, papildus vēl sūtīšana (un plīstošus priekšmetus sūtīt izmaksā dārgi) un cita ķēpa, tātad mazajām alus darītavām šāds konkurss nav pa kabatai. To apliecina tas, ka no Latvijas šajā kausā piedalās tikai Aldaris un Lāčplēša Alus.

Bauskas, Tērvetes, Piebalgas, Užavas un Brenguļu (Abula) alus darītāji droši vien apzinās, ka viņu alus ir pārāk draņķīgs un piedalīties nav jēgas.

World Beer Cup publicitātes foto. ©2008 Jason E. Kaplan
World Beer Cup publicitātes foto. ©2008 Jason E. Kaplan

Alus skaits ir it kā iespaidīgs – 2864 no 644 alus darītavām. Protams, puse no šīm darītavām atrodas ASV un, rupji rēķinot, labi ja 5% pasaules alus darītavu piedalās šajā konkursā ar mazāk nekā 1% no pasaules aliem.

Bet ja parēķinātu nedaudz vēl – kopā 91 kategorijā tiek izsniegtas 273 medaļas – katrs desmitais alus tiek pie medaļas, tādēļ nevar apgalvot, ka iespējas nokļūt uz pjedestāla ir mazas. Turklāt padomājot par to, ka katru gadu šāds konkurss nopelna vismaz līdz pusmiljonam dolāru, ir visai ticami, ka rīkotāji pat bez īpašas pamudināšanas parūpējas, lai visas darītavas vismaz reizi vairāku gadu laikā tiktu pie medaļām un sūtītu savus alus arī turpmāk.

Protams, katram ir patīkami saņemt kaut vai šokolādes medaļas ekvivalentu par saviem nopelniem, arī aldariem, un tas nav nekas nosodāms. Tomēr izvēloties alu, vajadzētu atcerēties, ka šādas medaļas piešķiršana nenozīmē, ka alum piemīt jebkāda kvalitāte – tā ir vienkārša publicitāte, kurai ar realitāti var būt visai mazs sakars.

Augustiner Bräu Zalcburgā

Gandrīz pašā Zalcburgas centrā atrodas Augustiner Bräu, kur jau vairāk nekā 400 gadus augustīniešu ordeņa mūki sparīgi dzen alu. Ap 1200. gadu daži šī ordeņa pārstāvji bija nokļuvuši arī Latvijā, bet diemžēl nevis cēla daiļu alus brūzi, kur darīt dievam tīkamas dziras un mainīties ar alus receptēm ar lībiešiem, bet cītīgi ar viņiem kāvās un uzslēja Ikšķiles baznīcu, no kuras īsti nekādas jēgas nebija. Laikam visi prātīgie mūki palika Austrijā.

Lai nu kā, Zalcburgas mūki alu brūvēt prot ļoti labi un viņu alus pamatoti tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Austrijā. Nesen tur pabiju (ieteicams gan apmeklēt ideālo restorānu, bet man tam nebija laika), tādēļ nopirku kasti alus, lai to pamēģinātu vēlāk.

Kopumā mūku brūvē trīs veidu alu – viena veida Märzen/Oktoberfestbier un divu veidu Bock alu – vienu uz Ziemassvētkiem, vienu uz Lieldienām. Man sanāca izmēģināt divus no tiem un jāsaka, ka abi divi ir vienkārši lieliski.

Augustiner Bräu Märzen Bier etiķete
Augustiner Bräu Märzen Bier etiķete

Augustiner Bräu Märzen Bier izskats vien jau ir ideāls – zelta krāsā ar mīkstām un noturīgām putām un tāds patīkami atspirdzinošs ar maigu citrusu apiņu garšu un vieglu un iesaldenu iesalu fonā, kā arī noturīgu nedaudz rūgtenāku pēcgaršu. Tādu var dzert litriem un litriem.

Augustiner Bräu Christmas Bock etiķete
Augustiner Bräu Christmas Bock etiķete

Nedaudz stiprākais (6.5%) Augustiner Bräu Christmas Bock ir ideāls Bock – kaut arī smaržā alkohols ir nedaudz jūtams, garšā to nemana gandrīz vispār. Garš ir nedaudz asa, kurā dominē viegli karamelizēts iesals, nedaudz sajūtama tāda kā valriekstu garša un arī samērā rūgteni apiņi, kuri vairāk izpaužas pēcgaršā. Šo alu dzerot, tas, kā jau Bockam pienākas, ar tādu kā vieglu āmurīti uzšauj pa galvu un atgādina par savu spēku. Pēc diviem un trim aliem jau vairs nebūtu labi. Viens no labākajiem šāda tipa aliem, kādus esmu dzēris.

Kā jau gandrīz vienmēr ar mazo alus darītavu aliem, to var nopirkt tikai pašā klosterī (minimālais pirkums ir viena kaste, kurā gan var būt abu šķirņu ali) un dažos apkārtnes krogos. Tātad, ja sanāk nokļūt Zalcburgā, augustīniešu klosteris noteikti ir daudz labāks un garšīgāks apskates objekts par neskaitāmajām Mocartu mājām un dažādu spīdīgu knibuļu veikaliem.